literatūra

— Mīlēt kara laikā

Katerina Kalitko

05/08/2022

Mēs esam antitēze nozagtai vēsturei, balts akmens, kas neļauj tumsas aplim noslēgties...

 

Katerina Kalitko (Kатерина Kалитко, 1982) – ukraiņu dzejniece, rakstniece un tulkotāja. Dzimusi un dzīvo Vinnicā. Studējusi politoloģiju un žurnālistiku Kijivas Nacionālajā universitātē Mohilas akadēmija. Autore dzejas grāmatām Pasaules radīšanas rokasgrāmata (Посібник зі створення світу, 1999), Šīsdienas rītdiena (Сьогоднішнє завтрашнє, 2001), Asfalta portretējumi (Портретування асфальту, 2004), Dialogi ar Odiseju (Діалоги з Одіссєем, 2005), Vētru sezona (Сезон штормів, 2013), Moku kambaris. Vīna dārzs. Мāja (Катівня. Виноградник. Дім, 2014), Aka (Бунар, 2018), Neviens mūs šeit nepazīst, un mēs – nevienu (Ніхто нас тут не знає, і ми — нікого, 2019), kā arī prozas darbiem M.istērija (М.істерія, 2007) un Zudušo zeme jeb Mazās šausmīgās pasakasемля Загублених, або Маленькі страшні казки, 2017). Saņēmusi vairākas nozīmīgas literatūras balvas, t. sk. Slovēnijas Vilenica Crystal (2016), Džozefa Konrada-Kožeņovska prēmiju, ko piešķir Poļu Institūts Kijevā (2017), BBC prēmiju Gada grāmata (2017), LitAkcent (2014, 2018, 2019), UNESCO Literatūras pilsētas balvu (2019), Women in Arts, ko piešķir Ukraiņu institūts un UN Women (2019). Atsevišķi dzejnieces darbi atdzejoti angļu, vācu, poļu, armēņu, lietuviešu, slovēņu, serbu, bulgāru, itāļu valodās un ivritā. Katerina Kalitko ir Bosnijas-Hercegovinas mūsdienu literatūras tulkotāja un popularizētāja, kā arī Ukrainas PEN kluba biedre.

Šeit publicētie dzejoļi ir tapuši pēc 24. februāra un ir aktuāli gan pašai to autorei, gan arī mums, kuri lasa tos atdzejotus jau vairākās pasaules valodās.

 

Katehēze

Kas notiek?

Viņi atnāca mūs nokaut.
Viņi mūs nokauj tieši šajā brīdī.
Viņi mūs turpinās nokaut.
Viņi mūs nekad nenokaus.

Kādēļ viņi mūs grib nokaut?

Mēs esam antitēze
nozagtai vēsturei, balts akmens,
kas neļauj tumsas aplim noslēgties
graudi, kurus viņi cenšas aprakt,
bet tie sadīgst ikreiz
vēl stiprākā valodā,
vēl skaistākos bērnos.

Ko es izvēlos?

Būt trombocītam biezajā dzimtenes asinī.
Līdz ar simtiem citu mesties
sarētot atvērtu brūci,
saaudzēt pārcirstu asinsvadu.
Kluss, smags, godīgs darbs.

Kas mani baro?

Melns niknums dzelžu pirkstiem
aizskar manas lūpas,
pirkstiem, kas ož pēc maitas –
jo izritinājis
vidū lauka
naidnieka iekšas.
Kamēr tas nav atnācis, es nespēšu aizmigt.

Kam es ticu?

Tuvajiem, kas kļuvuši vēl tuvāki,
gluži kā sažņaugti dūrē,
līdz dara cits citam sāpes.
Ik rītus ar šo sāpi
atgriežos dzīvē.
Ik vakarus lūgšanā
pārskaitu viņu vārdus.
Nezinu citu dievu kā vien karaspēks.

Kā es lūdzos?

Lai tev
neviens nekad neko nenodara.
Un skūpstu tālrunī foto.

Ko es izsvītroju?

Tos, kuri
atsperas pret karu kā pret tramplīnu,
lido augstu, tik augstu,
ka pat pēc asinīm gandrīz neož.
Tos, kuri
aprēķina, cik var no šī kara
izspiest: statusu, lielāku interesi, cieņu vai žēlumu.
Tos, kuri
kļūst par pārliecinātiem, profesionāliem
kara komentētājiem,
kamēr citi nes plecos
visnetīrāko tā darbu.

No kā es brīdinu?

Kad uzrunājat gludenajā “jūs”
iedomāto sabiedrību,
lai atmodinātu empātiju –
niknums sagrīļojas un šūpo gurnus
kā ostas slampa.
Mirušie civilisti top divtik miruši,
ja nepateiks, ka tie
nokauti,
un kā,
un kurš to izdarīja.

Kāda būs atbilde?

Atsūtīs pamperu paku
pieaugušajiem, lelli,
aizsāktu tramadola paciņu –
trīs tabletes plāksnītē.

Ko mums darīt?

Mums jānokauj.
Garais divdesmitais gadsimts
beidzās tieši tā.
Šī tagad ir mūsu dienišķā maize.
Aizstāvēties, atriebt. Nokaut.
Palīdzēt nokaut.
Palūkoties, par ko viņi mūs pārvērtuši.

Ko visiem teikt?

Izrunājiet vārdu “nokaut”,
lai ierakstās apziņā.
Viņi nevienam neatstāja pat izvēles ilūziju:
viņi mūs atnākuši nokaut
kārtējo reizi
februāra rītā.

Visas vecās valodas biļetes ir zaudējušas spēku,
palikusi viena:
godīgais vārds “nokaut”.
Tā arī visiem sakiet:
nelūgties un neraudāt,
neparakstīt petīcijas,
neveltīt šo zemi
visiem iespējamiem dieviem –
vienīgi nokaut viņas dēļ.

Kurš sadzirdēs?

Ja nu kāds atnāks un nostāsies līdzās, un teiks –
es kaušu nost reizē ar tevi, tevis dēļ,
nesīsim šo karu, šo maisu ar līķiem,
kopā, jo
es vismaz nevairos
tavējo miroņu acu,
šausmīgās atmaksas par viņiem –

tad varbūt ar tādu
runāt arī turpmāk.

 

Personas vietniekvārds

Pienāks laiks pateikties, ka liktens tā lēmis
un ka mēs cits citam vairāk atdevām,
nekā patiešām spējām. Ka turējām rokās zemi,
stāvot pelnos un trūdošā miesā, ka dienas un datumus zaudējām.

Es mīlēju Eiropu pavasara sākumā,
Šo saules pielieto kārtību, cēlo stabilitātes piegaršu.
Es varētu atbraukt un palikt.

Lūk, tikai tērauda stīga,
kas stiepjas aiz manis, gabalos sašķēlēs pilsētas.

Es tik ļoti ilgojos laika, kad viņu nemīlēju,
vispār nedomāju, balss modulācijas neatminēju,
negāju tur, kur ir smeldze un augstā liesma.
Lūk, lielā vēsture atņirdzas, un zobi tai puvuši,
un dzelis mezglainajos pirkstos.
Bet viņam ir garas skropstas un lūpas saplaisājušas.
Viņš smejas.
Dzelis paceļas, nolaižas.
Lūk, tas notiek ar mani, vēlreiz.

Tagad nekur nav miera.

Jau pēc kara mēneša aizmirstas, kā agrāk bija.
Tagad es neesmu dzejniece, esmu posta ceplī māls.
Un šis nav dzejolis, bet gaitenis, izcirsts caur bezbalsību,
un, lūk, dzirdat, tur gaitenī viņa smiešanās.

Pienāks laiks pateikties par to, ka viss notika tieši tā,
ka bija juceklīgs sarunu maigums
zem “gradiem” un starp sirēnām.

Sapņos viņš spārdās kā putns, ietīts lakatā –
es vairs neprotu lūgties, tādēļ to šādi atceros.

Mūsu divsimto acis. Karogi apsviluši.
Ar ticību atgriežas meža zosis.
Asiņu putās upītes.

Vēl nav ne pagātnes, nākotnes.
Un es tikai lūdzu: neklusē,
lai šī valoda paliek te.
Lai tā ir
kopīga.

 

***

No rīta es iedomājos, kā raķešu izrautās bedres,
gluži kā atveres stabulē, maina ielas skanējumu.

Sīvā laikā radās tāds vārds,
pret kuru pāršķēlās pagātne.

Neviens no mums nav pirmais, mēs klusējām to,
zinādami, cik daudz tas var pārvietot,  augšupcelt,
gluži kā mazi kaķēni, noslīcināti lepnumā,
bīstamas uguns skūpstīti dvēselē.

Vai tiešām mums vēlreiz elli dzīslās ielaist,
liekt muguras zem lielās ticības svara?
Taču tagad, kad viss ir briesmas,
es savu ādu tev segtu pāri.

Tā, lūk, – tu domā – vislabāk var paskaidrot maigumu,
itin kā gribētu atdot ziemas jaku.

Un vārds, no kura agrāk bijām bēguši,
pārmetoši prasa, kāpēc un kurš viņu ietina.

Taču jūtu, kā tevī aug tumsība.
Tad lai tā inde arī mana ir.
Ja vajag, es to aiznesīšu
turp, kur debesis smagas kā pastarā tiesa,
kur augsne atceras mūsu nokautās pilsētas,
kur arī mums būs skatīties, palikt akliem, atminēties,
pagalmos mirušos nonest kā dusošus bērnus.

Lai tava inde arī mana  ir.
Lai ar to dzīvot ir grūtāk nekā tūdaļ pat mirt.

Vārds, kurš nebija izteikts,
tika galā pats.

 

***

Vakar no frontes pie manis bija atbraucis brālītis.
Saka: mēs ik dienas mostamies mirt,
lejuplādējam sevī karu ar programmas atjauninājumiem,
atpazīstam savējos pēc segvārdiem,
citus – pēc numuriem vien.
Es teiktu, ka mums nav bail, tikai kādēļ melot?
Mēs ceļamies un, kāpjot pār līķiem, ejam.
Mēs esam daudz zaudējuši un nu esam uz visu gatavi.
Taču pavisam citāda tur ir debess, kur staigā šitais te, tavējais –
viņš liesmo, un zilais stikls šķiet nokvēpis.
Es bieži vairs nesaprotu, ko saka viņš,
un kāpēc tik sīksti tveras pie perimetra,
un kam viņu piekļauj pusnakts vētras.
Arī tu pati, kad dusmojies, par viņu nevēlies lūgties.
Vēl no vēlās vasaras tu slāpē zvanu krūtīs.
Atceries, tev pirms pērkona upītē patika nirt? –
prom no pasaules, turp, kur viss top caurspīdīgs, izmainās,
kur patiesība uz tevis caur sarkaniem šuvuma dūrieniem atklājas.

Visas sarunas tagad skopas kā blokādes devas,
kā nāves ēnas ieleja atvāžas nakts.
Dzirdami sprādzieni. Dzirdams, kā runā akmeņi.
Ar ko man šo akmens valodu aizrunāt?

Ar cilvēku vārdiem, kas sirdspukstos ielaužas,
ar putna trīsošo uzticību, kas raujas
loga ailā,
ar spītīgo zemes dunu, kas neatlaiž saknes kailās.
Atgriezies, brālīt, cel seju pret sauli.
Esi tās mala, kad viņa meklē sevi un savainojas,
kad dusmojas, priecājas, nīcībai pretojas.

Es mīlēšu.
Un tādēļ
nāvīgāk un krietnāk.

 

***

Mīlēt kara laikā – tas nozīmē,
par spīti visam, nēsāt auskarus,
lai ausīs neaizaugtu caurumi,
kurus tu ar vecmammu gājāt izdurt
uz veco frizētavu.

Lāpāmā adata ieduras
bērna rožainajā miesā, vēl
neievainotā.
Skaņa, ar kuru tā lēnām
urbjas cauri,
ir pārāk klusa, lai tiktu saukta
gurkstu vai krakšķi,
taču tā ir.

– Kāpēc viņa neraud? – friziere
uzlūko vecmammu.
– Viņa neraudās, –
atbild vecmamma.

 

No ukraiņu valodas atdzejojis Māris Salējs