— “Es jūtos kā brūce, kas asiņojusi 150 dienu”

1995. gadā Čerkasos dzimusī ukraiņu māksliniece Tamāra Turļuna (Tamara Turliun) šobrīd dzīvo Kijivā, 2016. gadā absolvēja Dņepropetrovskas Mākslas un teātra koledžu, bet 2019. gadā – Nacionālo mākslas un arhitektūras akadēmiju. Tamāra savos darbos eksperimentē ar materiāliem un medijiem, meklē starpdisciplināras pieejas un ļauj saplūst idejām.

Par Krievijas iebrukumu Ukrainā Tamāra uzzināja savā studijā Kijivā, kur vēl pirms nedēļas bija svinējusi savas solo izstādes atklāšanu. Darbi tika izstādīti Kailajā istabā, vienā no prestižākajām mūsdienu mākslas galerijām Ukrainā, taču 24. februāra rītā mainījās pilnīgi viss. Tā kā Tamārai bija pieredze darbā ar bērniem, karam sākoties, viņa nolēma palikt Kijivā un ar mākslu palīdzēt bērniem kaut uz brīdi novērst domas no kara. Bērniem bumbu patvertnēs, protams, nebija pieejami materiāli mākslas darbu veidošanai, tāpēc Tamāra tiem mācīja no papīra veidot vitinankas (vytynanka) – tradicionālos ukraiņu ornamentus, kas tiek izgriezti no salocīta papīra. Šoreiz gan ornamenti tika no papīra izplēsti.

Mākslas darbi spēj cits citu izmainīt. Kur kādreiz uzziedējusi dzīvība, tās vietā tagad parādījies krusts. Katrs Tamāras projekta Mājas ietvaros izveidotais koks – vitinanka – ir piemiņa kādam ukraiņu bērnam, kurš nogalināts vai ievainots šajā karā. Mājas ir Tamāras ikdienas apzinātības prakse, mākslas forma, kuras mērķis ir savienot dzīvību, cilvēcību un dvēseles vienā veselumā. Lai atgūtu māju sajūtu, būs jāpaiet gadiem, tāpat kā paies gadi, kamēr iestādīts kociņš izaugs visā savā varenībā, bet šis process ir nenovēršams.

Agra Lieģe-Doležko

 

Vispirms jau vēlos pateikt milzīgu paldies par to, ka piekritāt tikties uz sarunu. Par karu jums ir nācies domāt un runāt nepārtraukti, bet, manuprāt, ir ļoti svarīgi pretoties tam, ka veidojas tāds kā pieradums, emociju trulums, kad mēs, kas joprojām dzīvojam mierā, par to dzirdam. Tāpēc gribu jautāt – kādas ir jūsu būtiskākās pieredzes un secinājumi, kādas ir sajūtas, ar kurām šajā posmā dzīvojat?

Lielākoties, kad nākas runāt par savu pieredzi un sajūtām, šķiet, ka tikai veiksmīgas sagadīšanās dēļ spēju pateikt kaut ko, kas patiesi raksturo manas iekšējās sajūtas. Es esmu pateicīga par to, ka esmu dzīva. Es zinu, ka tā ir tikai sagadīšanās. Es jūtos kā brūce, kas asiņojusi 150 dienu. Manas sajūtas ir kā sāpes visās locītavās – tu jūti sāpes līdz ar katru kustību, un kustoties šie ievainojumi nedzīst. Šobrīd, kad par to domāju un runāju, cilvēki citviet Ukrainā mirst. Un tā nav mana, tā nav izdzīvojušo vaina, tā gluži vienkārši ir mūsu šībrīža realitāte. Visa valsts šobrīd dzīvo, kā rakstīja dzejniece Lesja Ukrainka, “smejoties caur asarām”. Es katru dienu saku paldies mūsu aizstāvjiem un Dievam par to, ka mana ģimene ir dzīva.

 

Kāda bijusi jūsu pieredze pēdējo astoņu gadu laikā kopš Krievijas iebrukuma Ukrainas austrumu daļā un Krimas okupācijas? Vai esat arī līdz šim savos darbos pieskārusies kara tēmai?

Kad krievija iebruka Ukrainas austrumu daļā 2014. gadā, es dzīvoju kopā ar saviem vecākiem un acumirklī izlēmu, ka tad, ja manam tēvam nāksies doties karot, lai mūs aizstāvētu, mans pienākums būs rūpēties par mūsu ģimeni. Mans tēvs ir izbijis kareivis un vienmēr mani brīdināja, ka valsts mēroga karš ir pilnīgi iespējams, – un viņam izrādījās taisnība. Šā gada 24. februārī es jau atkal pakoju koferi – to pašu, kuru nekad cerēju vairs neaiztikt. Mums jau toreiz bija bēgšanas plāns, bet mēs nebēgām dažādu iemeslu dēļ. Kā māksliniece es toreiz daudz par karu nerunāju – es vienmēr ticēju labajam cilvēkos. Bet tagad viss ir citādi. Man ir daudz draugu okupētajās teritorijās – Luhanskā, Doneckā –, un saskaņā ar viņu sacīto ir skaidrs, ka karš toreiz un karš tagad ir divas ļoti atšķirīgas situācijas. Viņiem bija šķitis, ka viņi jau redzējuši visu – bet tagad ir skaidrs, ka tas tā nebija. Savos darbos es vienmēr esmu daudz ironizējusi, bet vienlaikus arī vienmēr aicinājusi uz mīlestību. Bet šobrīd mīlestība šķiet… nepiemērota. Visas tās problēmas, kuras es līdz šim aktualizēju savā mākslā, pēkšņi kļuvušas par neko.

 

Vai varat mazliet pastāstīt par savu jaunāko projektu Mājas, kura pamatā ir ideja par tradicionālajiem ukraiņu papīra ornamentiem – vitinankām? Kā jūs līdz šai idejai nonācāt, un kāda ir tās nozīme?

No vienas puses, šis projekts šobrīd uztur mani un ļauj man arī veidot ziedojumu kampaņas armijas un cietušo Ukrainas iedzīvotāju atbalstam. Taču būtiski man šķiet arī tas, ka projekta Mājas ietvaros radītie darbi mainās līdzi jaunumiem, kurus redzam ziņās. Šie darbi ir koki – un katrs no melnajiem papīra kokiem ir tapis par piemiņu kādam ukraiņu bērnam, kurš nogalināts vai ievainots šajā karā. Es sāku šo “melno mežu” veidot kā skici instalācijai, kurai nekad nevajadzēja kļūt par realitāti. Jo neviens, arī es, nekad nevēlas redzēt to, kam ir lemts notikt. Šajos darbos es cenšos apvienot to ukrainieti sevī, kuru pazīstu, ar šo jauno sevi – to, par kuru esmu kļuvusi. Un tā ornamentu ziedi, kuri iepriekš folklorā tika dēvēti par “dzīvības kokiem”, tagad reprezentē masu kapus.

Projekts sākās ar manu vēlmi iesaistīties darbā ar bērniem. Daudzi mani draugi arī pasniedza tiešsaistē, un mēs vēlējāmies novērst bērnu uzmanību, sniedzot tiem iespēju darboties radoši un nepārtraukti nedomāt par apstākļiem, kuros viņi atrodas. Mēs ar bērniem komunicējām tiešsaistē – viņi atradās bumbu patversmēs un veidoja vitinankas, izplēšot ornamentus no salocīta papīra. Mēs vēlējamies palīdzēt viņiem kaut nedadz saglabāt normalitātes sajūtu, jo mums ir jau tik daudz sakropļotu dvēseļu un ķermeņu. Darbojoties ar šiem bērniem, es sapratu, ka viņiem viss ir kārtībā, – viņi ir ļoti stipri, un, lai gan viņi zina, ka notiek karš, viņi to nepiemin, un es to uztveru kā zīmi, ka viņi rūpējas cits par cita pašsajūtu.

Sievietes spēlē nozīmīgu lomu šajā karā – gan aizstāvot Ukrainu ar ieročiem rokās, gan iesaistoties palīdzības sniegšanā armijai un cietušajiem.

Šausmas, kuras mana tauta pieredz, mums visiem ir vienas, un patiesi – aizvien vairāk ukraiņu sieviešu ņem rokās ieročus, lai cīnītos par mums līdzās kareivjiem vīriešiem. Es zinu, ka ikviens no mums cieš savā veidā. Es nereti iztēlojos arī tās sāpes, kuras izcieš mans tēvs, kurš vairāk par visu vēlētos, lai es šobrīd esmu tālu prom no mūsu valsts, drošībā. Bet es tajā pašā laikā izvēlos palikt šeit, jo nespēju būt prom no viņa.

 

Kādas izmaiņas jūs novērojāt notiekam Ukrainā kopš 2014. gada?

Es uzaugu ģimenē, kura vienmēr izrādīja dziļu cieņu un mīlestību pret visu, kas saistīts ar Ukrainu, Ukrainas kultūru. Man šķiet, ka daļa ukraiņu tam sāka vairāk pievērsties tieši pēc 2014. gada. Bet mēs vienmēr esam bijuši pielaidīgi – un tas īsti nemainījās arī pēc tam, kad piedzīvojām krievijas iebrukumu Ukrainas austrumos un Krimas okupāciju. Mēs vienmēr esam cietuši no sava maiguma, un tikai tagad pa īstam esam apzinājušies, ka tam ir jāmainās – attiecībā pret krieviju. Tagad mēs varam šīs valsts nosaukumu rakstīt ar mazo burtu. Šobrīd mums nepieciešami arī šādi mazie prieciņi.

 

Vai esat sekojusi līdzi tam, kā šobrīd notiekošais tiek attēlots Krievijas radītajā propagandā? Vai pievērsāt tai uzmanību līdz šim?

Es esmu tikai māksliniece, kuru nekad nav interesējusi krievija, un es neskatos televīziju, ziņas. Man krievu propaganda nekad nav eksistējusi, jo es tajā valstī nekad neko neesmu meklējusi, man tajā nekas nav vajadzīgs. Es tur nekad neesmu bijusi, un kopš 2014. gada ceļš uz krieviju man ir bijis slēgts uz mūžīgiem laikiem. Mani arī nekad nav interesējuši tukšie masu kultūras produkti, kurus vienmēr lielos apjomos ražojusi krievija. Bet, protams, es zinu, ka viņu propaganda eksistē. Piemēram, tagad es ar to iepazīstos, vērojot, kā mēs, ukraiņi, tikām attēloti krievu filmās. Šobrīd notiekošais informācijas karš, manuprāt, ir pielīdzināms mākslinieka Pītera Brēgela Vecākā gleznai Aklie. Tā – kā aklos, kurus ved citi aklie, – es redzu tos, kuri šobrīd sauc mūs par nacistiem un saka, ka viņi visu ir redzējuši televīzijā, ka viņiem viss ir skaidrs. Vai tas, ka es mīlu savu valsti un runāju savas tautas valodā, mani padara par nacisti?

Ko jūs sagaidāt no starptautiskās kopienas, sevišķi no cilvēkiem, kuri darbojas kultūras jomā? Kas šobrīd palīdzētu?

Man šķiet, ka cilvēki, kuri darbojas kultūras jomā, – mākslinieki, rakstnieki, žurnālisti – mūsu labā dara daudz. Es esmu ļoti pateicīga ikvienam, kurš runā patiesību par Ukrainā notiekošo, – tas ir ļoti svarīgi. Un es ceru, ka šie cilvēki nepārstās runāt. Man ir ļoti bail, ka cilvēki citās valstīs pieradīs pie tā, ka Ukrainā notiek karš, un tas kļūs neinteresanti. Es ļoti mīlu dzīvi, un es esmu ļoti lepna par to, ka esmu piedzimusi Ukrainā. Šobrīd man ir normāli pamosties no rīta un nodomāt: “Ak, cik labi, ka es esmu dzīva!” – un nākamā doma ir: “Nekavējoties jāpārbauda, vai arī mani ģimenes locekļi ir dzīvi!” Tā ir mūsu jaunā realitāte – un tā ir ļoti atšķirīga realitāte no tās, kurā dzīvo citi, kuri par šo karu lasa ziņās. Man šķiet neiespējami, ka par to varētu nerunāt. Un tam tā nevajadzētu būt.

 

Vai ir vēl kaut kas, ko vēlaties pateikt latviešu lasītājiem?

Es negribu teikt neko vairāk par karu un par krieviju. Ikvienam, kurš šo lasa, es gribu teikt: palūkojieties sev apkārt, apskaujiet tos cilvēkus, kurus mīlat, un priecājieties, izbaudiet, jo dzīve mierīgos apstākļos ir neiedomājama vērtība. Laime ir vienkāršās lietās. Un žēl, ka to visu mums vislabāk spēj pateikt tieši kara balss.