— Dienasgrāmatnieks

 

Par Penti Sārikoski grāmatu Ir vai nav. Eiropas mala. Bretaņas dienasgrāmatas (no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; Neputns, 2022)

 

Dorotija Vērdsverta 1800. gada 3. augustā savā dienasgrāmatā ierakstīja: “Uztaisīju pīrāgus un pildītu līdaku, izcepu maizi. Pēc pusdienām galvassāpes – atgūlos. Vēstule no Vm uzjundīja mani, sagribējās aizdoties uz Kesviku. Uzrakstīju atbildi Vm, tad aizstaigājām līdz Simpsones kundzei un ēdām melnos ķiršus. Debešķīgi silts vakars ar izkaisītiem mākoņiem pār pakalniem. Zālājs pēc rīta un pēcpusdienas lietus uzmirdzējis pavasarīgā zaļumā. Vakariņās zirņi.” Dorotijai tobrīd bija 28 gadi, bet ar Vm tekstā visticamāk domāts viņas brālis Viljams Vērdsverts, atzīts angļu romantisma laikmeta dzejnieks, mūža nogalē iemantojis arī dzejnieka-laureāta kārtu. Pašas Dorotijas rakstītos dzejoļus, vēstules, dienasgrāmatas un dabas aprakstus lasītāji ieraudzīja tikai 20. gadsimta 30. gados, bet pētnieki atzīmējuši sakritības, kas liecina par viņas ietekmi uz brāļa dzejas valodu, par piemēru minot savvaļas ziedu aprakstu Dorotijas dienasgrāmatās un vēlāk Viljama Vērdsvērta dzejā. Pati iet literārās karjeras ceļu Dorotija Vērdsverta nesaņēmās un enciklopēdijās iegājusi kā dienasgrāmatniece (angliski – diarist). Autorus, kas strādājuši šajā žanrā, izceļ atsevišķi, it īpaši tad, ja viņu atstātais dienasgrāmatu tekstu kopums ir kļuvis nozīmīgāks un ievērības cienīgāks par citu viņu nodarbošanos, lai gan nereti tie ir bijuši rakstnieki, mākslinieki, valstsvīri, ceļotāji, dabaszinātnieki. Vikipēdijas sadaļā par “dienasgrāmatniekiem” ir vairāki simti šķirkļu.

Ieradums rakstīt dienasgrāmatas ir gan dziļi personisks un izrietošs no katra konkrētā cilvēka rakstura iezīmēm, gan arī sabiedrības un kultūras tradīcijās balstīts. Dienasgrāmatas kā atzīts literārs žanrs pastāvējis jau viduslaiku Japānā, vieni no aizkustinošākajiem literārajiem pieminekļiem ir galma dāmu, budistu mūku vai dzejnieku sarakstītās “spilvena” jeb pagalvja grāmatas, tā nosauktas pēc slavenākās – Sejas Šonagonas sarakstītās dienasgrāmatas Makura no soshi (ap 1002. gadu m.ē.). Japāņu dienasgrāmatu žanram piemita noteiktas estētiskās prasības – kā jau visai japāņu kultūrai. Šiem tekstiem raksturīgi bija autoru ikdienas dzīves detaļu vērojumi un spēja saskatīt visvienkāršākajos notikumos kādu apskaidrotas nopūtas cienīgu atskārtu: “Bērns spēlējās ar pašdarinātu loku un pātadziņu. Viņš bija tik burvīgs! Man tā gribējās apstādināt karieti un viņu apskaut.” Bet dažkārt tajās tika fiksēti arī dažādu lietu, emociju, domu uzskaitījumi, tādas kā piezīmes, ko izmantot vēlāk: “Tēmas dzejoļiem. Galvaspilsēta. Vīteņi. Mikuri zāle. Kumeliņš. Krusa.” (Abi  piemēri no Sejas Šonagonas dienasgrāmatas.) Izsmalcinātais, lai arī lakoniskais valodas stils liecina par to, ka šīs dienasgrāmatas rakstītas ar domu, ka tās varētu lasīt arī citi.

Šis iedalījums – dienasgrāmata, ko iespējams publicēt, un tikai sev rakstīta dienasgrāmata – ir pastāvējis vienmēr un bieži vien to iespējams konstatēt diezgan skaidri, taču lasītāju un pētnieku ziņkārība nereti likusi pārkāpt diskrētuma slieksnim un publicēt arī svešām acīm neparedzētus pierakstus. Spilgts piemērs ir Ludviga Vitgenšteina Pirmā Pasaules kara laikā ierakumos rakstītās šifrētās dienasgrāmatas, kas saturēja ne vien uzmetumus topošajam Loģiski filozofiskajam traktātam, bet arī intīma rakstura piezīmes un sarunas ar Dievu: “19.10.14. Naktī atkal masturbēju (pusmiegā). Tas notiek tāpēc, ka es pavisam maz, gandrīz nemaz nevingroju. (…) 20.10.14. Nejūtos labi. Ļoti smagi strādāju. Pēcpusdienā jutos labāk. Bet es neesmu laimīgs, ilgojos pēc Deivida: ja tikai es varētu vismaz uzrakstīt viņam. Taču mans gars runā manī caur depresiju. Lai Dievs ir ar mani.”

Ir bijuši cītīgi un čakli dienasgrāmatnieki, tādi kā Semjuels Pīps (1633–1703) vai Džeimss Bozvels (1740–1795), kuru pieraksti nu kalpo par sava laikmeta hronikām – tajās rūpīgi fiksēti svarīgākie politiskie, sabiedriskie un dabas stihiju izraisīti notikumi. Daudz intravertākas ir rakstnieku dienasgrāmatas, kas visbiežāk ir pilnas ideju, skiču un nepabeigtu uzmetumu, taču lasītājus tās interesē daudz vairāk. Satriecošs literārs piemineklis ir Ralfa Valdo Emersona (1803–1882) piezīmes no pārdomām pastaigu laikā, kas rakstītas vairāk kā piecdesmit gadu garumā un akadēmiskā izdevumā aizņem sešpadsmit sējumus. Nozīmīgas un joprojām izdotas un lasītas ir Virdžīnijas Vulfas, Džona Faulza, Franca Kafkas, Antona Čehova dienasgrāmatas un piezīmes, aizvien ir ko pētīt un atrast Raiņa dienasgrāmatās, fantastisks laikmeta un radošās darbistabas ainu apvienojums atrodams Gunāra Priedes dienasgrāmatās, kas kopoto rakstu piecos sējumos izdotas Ievas Strukas sakārtojumā (pieminu, jo tas tiešām ir būtisks ieguldījums).

Uz šī krāšņā dienasgrāmatnieku fona somu dzejnieks Penti Sārikoski (1937–1983) aizvien vēl izceļas kā īpašs gadījums. Trīs viņa darbi nupat izdoti latviski Maimas Grīnbergas tulkojumā un daļēji arī redakcijā (izlaižot pārāk lokālas un mums grūti saprotamas detaļas, labojot dažu pārrakstīšanos), bet literārais redaktors un latviešu valodas korektors ir Arturs Hansons, kas liek sagaidīt nepiekāpīgu precizitāti ikvienā teksta detaļā. Tātad latviešu lasītājam jau jārēķinās ar zināmu iejaukšanos teksta sākotnējā “nesakārtotībā”, jo autors bijis labi zināms bohēmists, dzērājs un dulburis, kas kaismīgi interesējies ne vien par valodas un dzejas lietām, bet arī par politiku, vēsturi, reliģijām, etnogrāfiju, mistiku, baumām un klačām, no agras jaunības līdz pat nāvei ir rakstījis dienasgrāmatas (tiesa, ar pārtraukumu pa vidu), kas brīžiem no rūpīga un pieslīpēta ikdienas gaitu apraksta pāriet aprautās dzejas rindās, kaismīgā polemikā ar ziņās dzirdētiem, avīzēs lasītiem vai prātā ienākušiem viedokļiem, turpat līdzās – autora intīmās dzīves un alkohola lietošanas apraksti. Tekstu stilistika un dažbrīd tieša uzruna iespējamam lasītājam liecina, ka Sārikoski šos tekstu rakstīja, paredzot iespējamai publicēšanai. Divi no latviskotajiem tekstiem – Ir vai nav (1980) un Eiropas mala (1982) ir viņa paša sakārtoti kā pabeigti darbi. Trešais Bretaņas dienasgrāmata apraujas neilgi pirms Sārikoski nāves. Pavisam somiski esot sakārtoti un izdoti seši viņa dienasgrāmatu sējumi ar kopējo lappušu skaitu virs 2600. Taču tas neesot viss, vēl neatšifrēti esot “Zviedrijas perioda” pieraksti.

Sārikoski teksti balansē pa vidu starp publisku un privātu dienasgrāmatu, no vienas puses, tajos ir gana daudz sadzīves detaļu, atklātu seksa ainu, privātu pārdomu un garāmslīdošās dzīves vērojumu, taču tas viss nepārprotami mērķēts uz publiku, tātad ir literāri izsijāts, pārdomāts un nopulēts. Žanra īpatnības nedaudz paskaidro šī replika (runa ir par izdevējiem, kas pasūtījuši konkrētu rakstu): “Viņi gaida no manis ekshibicionismu, nesaprazdami, ka ekshibicionisms ir sevis aizsegšana, vīrietis rāda pimpi, lai nebūtu redzama viņa seja. Es gribu atkailināties, atdot sevi visu, un varu to izdarīt tikai dzejoļos. Es gan prastu uzrakstīt romānu, taču nav kad, jo visu laiku paņem dzejoļi, dzejoļi ir jāuzraksta līdz galam, ik akmens knubucis un saknes sakārnis ir jāizjūt ar pēdām (…).” (43. lpp.)

Grūti pateikt, vai savu skandālista slavu Sārikoski ir rūpīgi veidojis ar nolūku, vai arī reputācija viņam ir bijusi galīgi pie vienas vietas, viņš vieglu roku ķēries pie visambiciozākajiem projektiem, tulkojis Homēru, Aristoteli, Džoisu, Selindžeru (“lai gan slikti zinājis angļu valodu”, piebilsts Vikipēdijā), piedalījies jaunā Bībeles tulkojumā somu valodā, jaunībā ar pseidonīmu “Deguns” dažādos preses izdevumos rakstījis jokus, paskvilas un kalambūrus, izsmejot baznīcu, armiju, valdību, somu kancelejisko valodu, tad iesaistījies politikā pats, bijis kaismīgs komunistiskās partijas biedrs, kandidējis parlamenta vēlēšanās, nomainījis piecas dzīvesbiedres, ar četrām bijis precējies, viņam ir kopumā pieci bērni un vispārzināma alkoholiķa slava: “Rīta depresija, kad viss šķiet neiespējams, kad pat visvienkāršākās darbības, piemēram, tējas vārīšana, ir par grūtu, visas kustības ir lēnas. Manas zāles ir alkohols. To varētu aizstāt ar litiju, bet vismaz vēl pagaidām negribu sākt to lietot: pie mums dažus mēnešus nodzīvoja tips, kas dzēra litiju, un nelikās, ka tā būtu nez cik jautra dzīve.” (93. lpp.)

Taču pirmām kārtām viņš tomēr ir dzejnieks un literāts. Latviski pirms desmit gadiem iznāca viņa dzejas augstākā virsotne – grāmatu cikls Tiarnia (atdzejojusi Maima Grīnberga), un tajā atrodamā poētiskā atbrīvotība, novatorisms un vienlaikus dziļums ir spēcīgi ietekmējis arī mūsdienu jauno dzejnieku paaudzi. Protams, vislielāko baudu Sārikoski dienasgrāmatu lasīšana sagādās, citiem rakstniekiem un tulkotājiem, kas visādās, šķietami nejaušās pārdomu kripatās sazīmēs sev pazīstamus un sāpīgi tuvus apziņas stāvokļus:

“Ir ceturtdiena, un es uzvārīju zirņu zupu, taču īsti nesanāca. Šodien man izdevās mazliet aktivizēties, iztīrīju savu istabu, tomēr lielākoties vienkārši blenzu. Vīns galīgi neuzlabo noskaņojumu, tikai vēders uzpūšas. Arī tie priekšlasījumi vairs nekādi dižie neliekas. Man gribas rakstīt dzejoļus, par Kecalkoatlu un visiem varoņiem, kas, sadusmojušies uz savu tautu, devās prom, taču zvērēja, ka reiz vēl atgriezīsies.” (107. lpp.)

Nemitīgās šaubas un vilšanās par to, ka neizdodas, mijas ar skaidru pārliecību par to, kā vajag rakstīt, vairākkārt savos pierakstos Sārikoski rēķina iespējamos honorārus, nodokļus un zaudējumus, nonākot pie secinājuma, ka rakstīt nav nekādas jēgas, taču nespēj pārtraukt domāt par valodu un tekstu, par pareizo vārdu izvēles nozīmi:

“Eju uz krastmalu, pēc tam nāku no krastmalas mājup, un klints ir mainījusi krāsu, tā bija zilgana, tagad tā ir zaļa un šur un tur sarkana. Lielā augstumā klintī ir alas mute. Ala bija paslēptuve no ienaidniekiem. Ja dzejolī nav klints un alas, tas nav nekāds dzejolis, dzejolī jābūt scenogrāfijai, un tad jābūt labi izskolotiem vārdiem, lai tie prastu kustēties dotajā telpā. Lielākā daļa uzrakstīto dzejoļu ir slikti tieši tāpēc, ka tajos nav klints, nav alas. (…)” (79. lpp.)

“Es visu laiku taisu dzejoļus, taču nav vēlmes tos pierakstīt, tie iet un nāk kā viļņi un bangas. Es gaidu tādu bezvēju, lai jūrā nebūtu nevienas kustības, izņemot to, ko izraisa mans kuņģis.” (144. lpp.)

Pat dzīvodams nomaļās mazpilsētās, Sārikoski vienmēr aizrautīgi interesējies par Somijas un pasaules politisko un sabiedrisko dzīvi, viņa dienasgrāmatas ņirb no somu, zviedru, norvēģu politiķu uzvārdiem (paldies Dievam, tulkojumam pievienots izsmeļošs personu rādītājs), taču turpat līdzās tiek minēts Staļins, Ļeņins un Trockis, Poncijs Pilāts un Jēzus, Irānas šahs un Kenedijs, jā, vēl arī kaķi – Hērakleits, Kleopatra un Brižita Bardo. Un, protams, sieva Mia, ar kuru Sārikoski ir kaislīgi pretrunīgas attiecības – lietišķi seksuālas, emocionāli sadzīviskas, konkurējošas un neiecietīgas, maigas un līdzjūtošas. Brīžiem šķiet, ka viņš pierakstījis pilnīgi visu, visa viņa dzīve ir mūsu acu priekšā šajās melnbaltajās lapaspusēs, nekas nav spējis patverties tajā iepriekš pieminētajā dzejas alā. Bet tā taču nevarētu būt patiesība. Tas tomēr ir teksts, kurā vārdiem ir sava, no autora neatkarīga dzīve. Pāris mēnešus pirms nāves, vēl nenojaušot, bet varbūt nojaušot par to, viņš raksta:

“Lidmašīna sāk nosēšanos. Egļu mežs un mazi ezeriņi. Mašīna brauc pa melnu ceļu. Vietumis vēl sniegs. Esam Landveterā. Vai man pietiks spēka izkurināt šodien pirtiņu? Tas būtu lieliski.” (323. lpp.)