— Pretī gaismai

Par Arno Jundzes romānu Es nemiršu nekad (Dienas Grāmata, 2022)

Kad 2020. gada marta sākumā vēroju Viļa Daudziņa lielisko saspēli ar Mārtiņu Meieru un Jēkabu Nīmani,¹ Eduarda Veidenbauma pārdomas par savu un brāļa “sērgu” Daudziņa balsī lika publikai epizodiski un mazliet nervozi iesmieties, jo neērti atgādināja par nepārprotamām līdzībām ar tobrīd pasaulē jau aizsākušos pandēmiju; burtiski nākamajās dienās valstī tika izsludināts ārkārtas stāvoklis un visu kultūras iestāžu darbība uz ilgu laiku tika paralizēta. Jaunā sērga bija sākusi nekontrolējami pārņemt arī Latviju.

Arī romānu un monogrāfiju sēriju Es esmu… kopš tās pirmsākumiem fonā nepārtraukti pavadījušas dažādas kataklizmas un satricinājumi – tādējādi vēstījums par 19. gadsimta nogales un 20. gadsimta pirmās puses latviešu klasiķu trauksmaino un teju vai visos gadījumos traģisko mūža gājumu savdabīgi projicējas uz 21. gadsimta negaidīti pasviestajiem šķēršļiem un izaicinājumiem. Vēl jo vairāk – šķiet, ka tieši Eduards Veidenbaums savā ziņā ir traģiskākais no sērijā izvēlētajiem autoriem. Ja Jānis Ezeriņš (1891–1924) mūžībā aizgāja 33 gadu vecumā, bet Jānis Ziemeļnieks (1897–1930) – 32 gadu vecumā, tad šī romāna centrālajai personai nebija lemts sasniegt pat zīmīgo ceturtdaļgadsimtu – 25 gadus.

Jau darba virsrakstā ietvertais šķietami absurdais jaunības maksimālisms iet organiskā kopsolī ar liktenīgumu – ja Andra Akmentiņa Jānim Ezeriņam bija priekšnojautas par krekšķi pakrūtē, bet Andra Zeibota Jānim Ziemeļniekam kā caurviju motīvs – nepārejoši vajājošā apziņa par fatālismu un savas atkarības bezdibeņiem, tad Arno Jundzes Eduards Veidenbaums lasītājam atklājas tā pēdējās dzīves dienās un nedēļās, faktiski jau ilgstošas tuberkulozes izraisīta sabrukuma priekšvakarā. Un tieši slimība kļūst par atslēgu jaunā dzejnieka iekšējās un ārējās pasaules atklāšanai.

Jundze izmanto klasiskus un literatūrā labi pārbaudītus paņēmienus, savam varonim dodot iespēju mūža izskaņā retrospektīvi atskatīties uz dzīvi kopumā. Savu veselības stāvokli Veidenbaums romānā teju vai vienmēr apzinās ar lielu pašironijas devu – epizodiski iztēlojoties, kā ķermenis tiktu demonstrēts anatomikuma auditorijā studentiem, saucot savu rumpi par nastu, kas „brūk kā veca kūtiņa, kas vairs nav piemērota pat Kalāču cūkām”, vienlaikus arī apzinoties, ka “nožēlojami īsajā mūžiņā esmu bieži ticis ļaudīm par apsmieklu, piedzīvojot nepanesamu kaunu par savām izdarībām,” un “dienā, kad viss bija radīts, dievs esot atpūties. Žēl, ka neesmu dievs. Esmu īsts muļķis”. Līdzīgi kā Māra Bērziņa romānā Nākotnes kalējs biezā slānī atklājās dažādas medicīniski anatomiskas nianses, arī Jundze romāna vēstījumu caurvij ar atsaucēm gan uz Veidenbauma korespondenci, gan piezīmēm, kurās nereti atklājas tālaika ārstniecības metodes, tostarp arī toksisku vielu lietošana, kas savulaik izmantota tieši tuberkulozes ārstēšanā. Vislielākā traģika ir tieši (garīga) darba nespējā parakstīt vai lasīt literatūru, tādēļ Veidenbaumam neatliek nekas cits, kā ļauties „laika upei” un ieslīgt savā pagātnē.

Atmiņu plūdumu pēc labākajiem dramaturģijas principiem periodiski pārtrauc kāds no ģimenes vai tuviniekiem, kas ļauj autoram doties citos stāstījuma virzienos. Tādējādi ļoti koncentrētā veidā (ņemot vērā arī salīdzinoši nelielo romāna apjomu!) izdodas sniegt pārskatu par Veidenbauma mūža gājumu.

Galvenokārt tā ir svaidīšanās starp murgiem un dažādām epizodiskām bērnības atmiņām – pirmais akmeņlauztuvē pāršķeltais kaļķakmens, patvaļīgā plostošana piemājas dīķītī, tēva veselības pasliktināšanās un pāragrā nāve, studiju laiks un vilšanās (“Nabadzība ir tik smacējoša. Gandrīz kā mans klepus. Tā nesaēd plaušas, tā ēd un plosa dvēseli [..]”, “cūku ganāmās mašīnas” izgudrošana un citādu blēņu īstenošana brāļa vai citu bērnu pavadībā, unikālā komunikācija ar brāli pašizdomātā valoda spoguļrakstā vai vietām mainītām zilbēm, studiju gadu kautiņi un “karamākslas” apgūšana, reliģijas kritizēšana un apšaubīšana, pārdzīvojumi ar vijoļspēli, dievišķā saskatīšana dabā, klusumā un mierā, vēlme izveidot Kalāčus par labāku un modernāku saimniecību utt.

Autoram labi izdevies fiksēt Veidenbauma nerimstošās alkas un slāpes pēc kultūrvēstures izzināšanas; tas ir teju vai tas pats “grāmatu bads”, ko gadsimtu mijā – savas jaunības laikos – aprakstīja arī Andrejs Upīts. Par spīti savam veselības stāvoklim, dzejnieks turpina gatavoties eksāmeniem, apgūst franču valodu, izvērš iedomātus dialogus ar romiešu klasiķiem un mitoloģiskām figūrām, atsaucoties uz antīko vai renesanses laika literatūru utt. Romāna vēstījumā lieliski atklājas dzejnieka gars, dvēseles piesātinātība, arīdzan nevēlēšanās pēc sevis atstāt literāru mantojumu, proti, tapt publicētam, jo – “mana dzeja ir mana privāta un personiska padarīšana”. Pats Veidenbaums atklājas kā arhetipisks romantisma laikmeta varonis ar svārstīšanos un balansēšanu dažādās galējībās – simpātisko augstprātību nomaina kaislīga paškritika, sevi pretstatot pasaules vēsturē izcilākajiem prātiem: “Kādu konstanti viņiem mantojumā atstāšu es? Māku piedzerties krogā. Sataisīt šmuces un tad kā tāds Bībeles pazudušais dēls ar nolaistu asti pārvilkties mājās un lūgt piedošanu. Tas arī viss. No šejienes izriet mana otra vaina – esmu muļķis, bet pret to, tāpat kā pret diloni, zāļu nav.” Romānā pārliecinoši tverta un tēlota literāta vēlme būt vienam, antisociālā iedaba un mūžīgās neiederības sajūta, arīdzan dažādu ideju un ideālu nosvērta apšaubīšana. Jo īpaši jāpiemin sociālisms kā visu aprijošs spēks, sevišķi jaunās paaudzes vidū gadsimta izskaņā (“Aizliegtais auglis taču ir vissaldākais! Piederu pie tiem, kurus viņu rakstītais uzrunā tieši. Lielā pasaules netaisnības sajūta ir kā radīta man. [..] Sociālistu teksti ir tik kaismīgi! Uz manu prātu tie iedarbojas kā salda un apdullinoša inde. Šis nu ir gadījums, kad es ļaujos plūsmai, neko neapšaubot, neanalizējot un nepārbaudot.”); tomēr Jundze rāda Veidenbaumu kā spriestspējīgu un kritiski, konstruktīvi domājošu cilvēku. Ilgstoši (visu padomju okupācijas laiku) Veidenbaums literatūras vēsturē tika vulgarizēti interpretēts kā revolucionārais dzejnieks, tagad tiek dota unikāla iespēja ieraudzīt viņu pavisam citā gaismā.

Jāpatur prātā, ka romānā Es nemiršu nekad atklājas pagaidām hronoloģiski senākais periods sērijā Es esmu… (no izvēlētajiem 13 latviešu klasiķiem Veidenbaumu vien par pāris gadiem apsteidz Anna Brigadere (1861–1933)). Jundzes romāns iemieso it kā ļoti tradicionālu, vienkāršu, saprotamu un lineāru vēstījumu, jo sižets pārsvarā atklājas spraigos dialogos vai arī nebūt ne mazāk dinamiskos iekšējos monologos un apziņas tvērumā. Ja romānā Sarkanais dzīvsudrabs (2017) laikmets bija aprakstīts ar enciklopēdisku vērienu, tad šajā darbā autors ir vairījies no detalizētas kultūrvēsturiskas vides fiksācijas, tomēr ar Veidenbauma balsi un skatienu panākta ticama laikmeta atmosfēra, veiksmīgi un emocionāli sintezēts dzejnieka dzīves gājums tā dažādajos posmos. Lai arī ierasts, ka Jundze veikli darbojas piedzīvojumu un kriminālromānu žanrā, arī modernā biogrāfiski-vēsturiskā romāna radīšana izrādījusies veiksmīga. Par spīti Veidenbauma šķietami drūmajiem un bezcerīgajiem dzīves apstākļiem (un to klātesamībai viņa atstātajā literārajā mantojumā), Jundze parāda, ka rakstnieks likumsakarīgi allaž tiecies uz gaismu, kurā beigu beigās arī nokļūst.

Visbeidzot – vērīgākie lasītāji pamanīs, ka šis ir pirmais romāns sērijā, kura beigās pēc vērtīgiem komentāriem iekļauts arī rakstnieka dzimtaskoks – allaž interesants un nereti noderīgs materiāls; jācer, ka arī turpmākajiem sērijas darbiem šāds elements neiztrūks, jo iepriekšējiem romāniem tas diemžēl nebija klātesošs. Tiem, kas pēc Arno Jundzes romāna izlasīšanas vēlēsies Eduarda Veidenbauma personību iepazīt vēl pamatīgāk, neatliek nekas cits, kā vien gaidīt šajā sērijā paredzēto literatūrzinātnieces Māras Grudules monogrāfiju par dzejnieku.

1. Ar to domāts iestudējums Veidenbaums un Veidenbaums. Divi brāļi Dailes mūzikas namā.  (atpakaļ uz rakstu)