— #EsArī Nr. 6

Šo tekstu uzrakstīju janvāra beigās/februāra sākumā. Ilgi domāju, vai sūtīt redakcijai, jo šķita, ka salīdzinājumā ar citiem #EsArī stāstiem mans ir panaivs, un it kā nekas tāds jau nenotika. Tad šo pārliecību nomāca kara izvirzīšanās pirmajā plāksnē. Tagad es laikam esmu nonākusi pie domas, ka mans stāsts ietilpst lielākas problēmas kontekstā un, iespējams, tas, kas pamatskolā aprobežojās ar “it kā nekas tāds”, turpmāk attīstās par visiem tiem stāstiem, kuros gan notiek kaut kas tāds.

Mēs mācījāmies 5. vai 6. klasē centra skolā. Uzsākot mācības, daudziem tā bija rajona skola, bet krīze pamazām mani un manus klasesbiedrus no centra izspieda uz marginālākiem Rīgas rajoniem. Tā es atceros krīzi – mēs ar mammu, vecvecākiem un mammas draugu no Barona ielas sestā stāva četristabu dzīvokļa ar augstajiem griestiem un veco parketu pārcēlāmies uz neremontētu trīsistabu dzīvokli Āgenskalna koka mājas pirmajā stāvā ar malkas apkuri un logiem, kas vērsti uz ziemeļiem. Kad no Baronielas sestā stāva kāpņutelpā ar virvēm laidām lejā miskastes maisos sapakoto iedzīvi, es raudāju. Ar laiku Āgenskalns man iepatikās, patiesībā joprojām sapņoju kādreiz atgriezties dzīvot tur.

Bet ne par to ir stāsts. Tātad mēs mācījāmies 5. vai 6. klasē centra skolā, bijām tā saucamais “kruto” bariņš, kurš sastāvēja no raibas publikas – otrgadniekiem ar regulāru pierakstu pie skolas psihologa un logopēda, vienaldzīgajiem, kurus arī atstāšana uz otru gadu nespēja motivēt kādreiz pārlapot kaut mācību grāmatu, meitenēm, kas turējās stabilā “vidēji” un “gandrīz vidēji” līmenī, kuras bija izslāpušas pēc mīlestības un vēlējās pēc iespējas ātrāk nodibināt attiecības, un manis, klases vecākās un teicamnieces.

Mūsu kompānija izveidojās, šķiet, pēc estētiskiem principiem. Man gribas tos principus saukt par drīzāk estētiskiem, jo finansiālais stāvoklis, kas bieži ir pamatā “kruto” grupiņām, mūsu gadījumā bija mazsvarīgāks. Mūs vienoja vēlme darīt muļķības, sportiskās aktivitātes (gandrīz visi mēs bijām skolas peldēšanas komandā, spēlējām tautasbumbu, lielākā daļa ārpus skolas nodarbojās ar kādu sporta veidu). Džeki mūsu barā spēlēja basketbolu, futbolu, bija izskatīgi, sekoja līdzi modes un mūzikas aktualitātēm, meitenes, lai gan pēc izskata diezgan dažādas, vienoja, šķiet, pašpārliecinātība, arī sportiskums, bet kopumā vairāk tāda kā bravūra, spēja komunicēt ar puišiem. Mūsu džekiem bija ar želeju ieveidotas frizūras, mati virs sejas vienmēr piepacelti tādā miniatūrā Džonija Bravo versijā, drusku nolaistas bikses, džemperi ar rombiņu rakstu, spīdīgs auskars ausī. Meiteņu tērpos dominēja baltas botiņas, gaišas džinsa bikses, spīdīgie auskari – viss klasiski un tīri, lai tikai neizceltos. Atceros, vienreiz man ļoti mīļa rūtaina kleita kļuva par apsmieklu un mobinga iemeslu. Joprojām nesaprotu, kādēļ. Mūsu bars bija īsti buliji, mobings mūsu klasē īstenojās pat viltus draugiem.lv profilos un brutālā “izēšanā”, dažām meitenēm no mūsu pašu kompānijas vienkārši nācās izņemt dokumentus un nomainīt skolu semestra vidū. Tajā brīdī man izveidojās izteikts FOMO – tiklīdz kāds no mūsu kompānijas neieradās skolā, tā visa naidīgā enerģija tika pavērsta pret iztrūkstošo elementu. Ļaunprātīgās darbības visbiežāk veica tieši meitenes un vērsa tās pārsvarā pret citām meitenēm. Konkrēts gadījums: reiz es pēc mācību dienas atstāju skolā savu skolas somu, jo mājasdarbu nebija un jaunas grāmatas nākamajā dienā nebija nepieciešams ņemt līdzi, bet nākamajā rītā pamodos ar temperatūru un uz skolu neaizgāju. Sarunāju ar tobrīd tuvāko draudzeni, ka viņa atvedīs man kādu dienu pēc skolas manu mugursomu ar nepieciešamajām grāmatām un burtnīcām. Kad viņa man to atveda, viņa to bija darījusi kopā ar savu nr. 2 un somu no skolas līdz pat trolejbusa pieturai bija nevis nesušas, bet spērušas uz priekšu kājām. Joprojām samērā dzīvi redzu to, kā tas izskatās, šķiet, viņas to bija arī dokumentējušas, un vēlāk es to arī ieraudzīju. Bet, protams, bailes no izstumšanas un vēlme palikt kopā ar stilīgo bariņu toreiz liedza man šo mantas bojājumu uztvert kā sarkano karogu vai reaģēt uz nodarījumu vismaz ar draudzības pārtraukšanu.

Bet arī ne par to ir stāsts. Mēs mācījāmies 5. vai 6. klasē, bijām stilīgi, pēc skolas klaiņojām pa dzīvokļiem, centra parkiem, iekšpagalmiem, lai vienkārši dirnētu un darītu muļķības. Reiz vienā bērnu laukumiņā griezāmies uz karuseļa, kad mums blakus ar bērnu rokās apsēdās Ilze Jaunalksne un teica – ja griezīsim par ātru, tad viņa mūs iesūdzēs tiesā. Tas bija joks, protams, un mēs pat to sapratām, respektīvi, mēs sekojām līdzi ziņām.

Bet arī ne par to. Tajā vecumā es biju teicamniece it visā – sportā, zīmēšanā, matemātikā un literatūrā, varētu pat teikt, ka, pirms nonācu populārajā barā, es biju samērā radoša un nebaidījos izcelties. Toreiz tās bija vienkāršas lietas – košs apģērbs, tai skaitā atšķirīgas zeķes, muzikālā gaume, kuru nediktēja Eiropas hitu radio. Mūsu bara nr. 1 bija klasiska tābrīža sporty spice – viņai padevās peldēšana, basketbols, arī futbols, mums pārējām nācās tikai sekot un nebaidīties. Arī viņas stilu diktēja sports, viņas brends bija Nike, gaišās botiņas, stilīga mugursoma, balinātas šķipsnas, spīdumiņš uz zoba, blingbling auskari ausīs, viņas skaistuma kategorija bija arī nosauļota āda (šķiet, jau toreiz manas klasesbiedrenes pievērsās solāriju apmeklējumiem un paštonējošajiem līdzekļiem), arī regulāra telefona modeļu maiņa, lai vienmēr sekotu aktuālākajam. Tāpat arī mūzikā – mani klasesbiedri klausījās tikai to, kas ir topos. Mūsu pleilistēs atradās Džastins Timberleiks, Nellija Furtado, Fērdžija, Ašers, Leona Luisa, Rianna, 50 Cent, vēl visādi vārdi, kas ar laiku ir padzisuši no atmiņas. Tomēr man mūzika nāca arī no mājām. Mammas draugs ar savu labāko draugu labprāt nodarbojās ar pirātismu un pārliecinoši zaga foršu mūziku. Protams, ne visu, toreiz man likās interesanti veikalos nostāties arī pie CD plauktiņa un cerēt, ka dabūsim kaut ko jaunu. Mājās man skanēja Red Hot Chili Peppers, Keane, Rammstein, Depeche Mode, arī latviešu padomju estrādes mūziku es zināju, toreiz MicRec sāka izdot ierakstu albumu sēriju Latviešu populārās mūzikas klasika, un man nebija kauns to klausīties, lai gan mani klasesbiedri to nesaprata.

Par šo jau tomēr nedaudz ir stāsts. Respektīvi, man nebija pārāk bail atšķirties. Kādu pēcpusdienu mēs pavadījām kādas Bruņinieku ielas mājas iekšpagalmā, kur bija pieejams basketbola grozs. Tajā mājā dzīvoja kāds skolasbiedrs, kurš laikam bija slavena basketbolista dēls, viņš bija gadu vecāks par mums. Nevarētu teikt, ka mēs bijām draugi, mēs tur nonācām, jo viņš spēlēja vienā komandā ar mūsu klasesbiedru S. Manai toreizējai labākajai draudzenei, mūsu bara nr. 1, bija attiecības ar šo S. Toreiz ar mums bija laikam vēl divi puiši no paralēlklases. Kamēr daži mētāja grozā bumbu, draudzene lika mūziku savā modernajā telefonā, es ar savu uzvedību (kādu tieši – neatceros) biju nokaitinājusi vienu no paralēlklasesbiedriem. Tā kā viņš skaitījās savas klases līderis, viņš kopā ar savu klasesbiedru sāka mani dzenāt pa pagalmu, mēģināja noķert, laikam kutināt vai kā citādi fiziski ietekmēt. Šis nevainīgais sākums man patika. Man pievērsa uzmanību, man burtiski dzinās pakaļ, turklāt mūsu barā bija arī džeks, kurš gribēja veidot attiecības ar mani, bet man viņš nepatika. Man patika viņa uzmanības apliecinājumi, garās īsziņu sarakstes un vēl garākas telefona sarunas, bet es nekad nebiju ar mieru uzsākt attiecības. Tātad abu paralēlklasesbiedru pakaļdzīšanās varētu šo džeku arī padarīt greizsirdīgu. Pakaļdzīšanās vienā brīdī beidzās, jo divi atlētiski džeki ir izveicīgāki par mani vienu, mani nogāza zemē, sāka it kā kutināt, lai gan šķiet, ka kutēšana bija vienkārši blakusefekts tam, ka kāds mēģināja pabāzt savas rokas man zem drēbēm. Rezultātā es vārtījos pa zemi, kamēr viens turēja manas rokas, otrs bija uzgūlies kājām, lai nespārdos, līdz beidzot aizbāza rokas man aiz apakšbiksēm un pa visu pagalmu izsaucās “Vēl viena spalvainā!” vai “Neskūtā!”, vai ko tamlīdzīgu, kas liecināja, ka viņš ir pieskāries manam kaunuma apmatojumam, kas, protams, 12 vai cik tur gadu vecumā bija nesen tur parādījies un nekas neliecināja par to, ka kāds drīzumā man varētu pārmest tā esamību. Neko vairāk viņš nedarīja, ar lielu riebumu atlēca no manis, it kā kaunuma apmatojums varētu būt kāda lipīga slimība un viņam tagad jāizrāda, cik pretīgi tas ir. Tas, kas sākās kā joks, pēkšņi pārvērtās par man neizprotamu sviestu. Kad mani atlaida vai es izrāvos, ieskrēju kāpņutelpā, uzskrēju uz bēniņu stāvu un laikam raudāju, bet par to šobrīd neesmu pārliecināta. Pie manis atnāca mans klasesbiedrs S., kurš turpmāk uzņēmās tādu kā pārrunu vadītāja lomu. Viņš nenosodīja paralēlklasesbiedru, lai gan, šķiet, garastāvokļa uzlabošanas nolūkos piedraudēja viņam sadot pa purnu. Kad uz pārrunām ar mani atnāca apgrābstītājs, viņa nostāja bija tāda, ka es provocējot šādu rīcību ar savu uzvedību. Skaidri atceros jautājumu “Nu bet kā tu uzvedies?” – viņš teica, ka es visu laiku kliedzot, neadekvāti rēcot, esot pārāk ekspresīva, ka viss manas uzvedības komplekts viņam esot licis darīt to, ko viņš izdarījis, lai es “beidzot nomierinātos”. Kad es beidzot iznācu no kāpņutelpas, mans draugu bars bija nostājies aplītī, lai uzsmēķētu. Toreiz, kad man piedāvāja cigareti, es neatteicos. Tajā Bruņinieku ielas pagalmā es ievilku savu pirmo dūmu. Un tas džeks, kurš gribēja ar mani attiecības, kad mani apgramstīja, sēdēja turpat blakus un neko nedarīja. Bet, kad ievilku dūmu, viņš paspēra soli uz priekšu un gribēja apsveikt mani ar rokasspiedienu. Es nepaspiedu viņa roku.