— Bez bailēm

Natalka Bilocerkiveca (Наталка Білоцерківець) ir ukraiņu dzejniece, tulkotāja un literatūras kritiķe, kura vairāk nekā 20 gadu ir strādājusi ikmēneša izdevumā Ukrainas kultūra (Українська культура). Viņas pirmais dzejas krājums publicēts 1976. gadā. Bilocerkivecas dzejas valoda veidojusies franču simbolisma un krievu acmeisma iespaidā. Viņas darbos atspoguļotas totalitārā režīmā dzīvojošu cilvēku dilemmas un personīgās traģēdijas. Bilocerkiveca raksta arī publicistikas tekstus par ukraiņu un ārzemju literatūru, tostarp par Žana Pola Sartra, Džeroma Deivida Selindžera, Patrika Zīskinda, Hermaņa Heses un citu autoru darbiem. Autore saņēmusi vairākus starptautiskus apbalvojumus, tostarp Vilenica Starptautisko literatūras balvu 2001. gadā.

Agra Lieģe-Doležko

 

Kā jūs līdz šim esat piedzīvojusi Ukrainā notiekošo? Kā karš tieši un netieši ir mainījis jūsu ikdienu un veidu, kā domāt par apkārt notiekošo?

Es atminos 23. aprīli, dienu pirms Lieldienām, kad no Kaspijas jūras mērķēta raķete Odesā iznīcināja daudzstāvu ēku. Starp bojāgājušajiem bija trīs mēnešus veca meitenīte, viņas mamma un vecmāmiņa, kā arī grūtniece. Tajā pašā laikā krievi ar raķetēm apšaudīja pilsētas kapsētu. Cita pilsēta pie citas jūras – Mariupole – tika praktiski iznīcināta to divu mēnešu laikā. Attēli no uzspridzināta dzemdību nama un drāmas teātra pāršalca pasaules medijus, kļūstot par šī mežonīgā un ciniskā kara simboliem, līdztekus krievu Bučā un Irpiņā paveiktajām zvērībām.

Mariupolē okupanti neskaitāmus mirušos sasvieda nomaļu grāvjos. Atsakoties atvērt humānos koridorus, pa kuriem mierīgos iedzīvotājus varētu evakuēt uz drošākām pilsētām Ukrainā, krievi ukraiņus, tostarp bērnus, piespiedu kārtā izveda uz Krieviju. Šim karam ir viens vienīgs mērķis – ar jebkuriem līdzekļiem iznīcināt veselu tautu. Rodas iespaids, ka krievi karo ar pilnīgi visu, ko tie sastop savā ceļā. Īpašā militārā operācija, kurai paredzēts rast galīgo risinājumu “Ukrainas problēmai”, – to dzirdot, šķiet, ka klausāmies Hitlera teikto, tikai par citu nāciju. Krievi karo pret dzīvojamajiem rajoniem, universitāšu ēkām, muzejiem, teātriem un bibliotēkām, dzemdību namiem un kapsētām… Ar jau mirušajiem, ar dzīvajiem un ar vēl nedzimušajiem.

24. februāra rītā es pamodos, jo Kijivā bija dzirdami sprādzieni, – tāpat kā 1941. gada 22. jūnijā, kad vācu gaisa spēki bombardēja Kijivu. Miljoniem cilvēku Ukrainā tobrīd piedzīvoja to pašu, ko es, – droši vien nav neviena paša ukraiņa, kuru karš tā vai citādi neietekmēja. Mans stāsts ne ar ko īpašu neizceļas, it sevišķi tāpēc, ka vienotības sajūta, empātija un vēlme darīt visu iespējamo, lai citiem palīdzētu, – šīs mūsu izjūtas ir izpludinājušas robežas starp personīgo un kolektīvo pieredzi. Ukraiņu valodā ir tāds situācijā iederīgs vārds “співпереживання”, ko var tulkot kā “izdzīvot mūsu visu kopējo pieredzi”. Cilvēkiem, kuri darbojas mākslas un kultūras nozarē, empātijas spēja ir nepieciešama pat vairāk nekā talants – bez tās nav iedomājama patiesa spēja radīt.

 

Jūs esat dzejniece, tulkotāja un vairāk nekā 20 gadu arī žurnāla Ukraiņu Kultūra redaktore. Jūs savā darbā ļoti daudz esat pievērsusies tieši Ukraiņu identitātes un kultūras mantojuma tēmām, kuras šobrīd, šķiet, pirmo reizi sadzirdētas arī globāli – tiek uzklausītas ukraiņu balsis, ņemts vērā ukraiņu redzējums. Tas diemžēl nenotika pirms astoņiem gadiem, kad Krievija iebruka un anektēja Krimu. Kādas pārmaiņas šajā posmā piedzīvojāt?

Jau kopš šī gada sākuma mēs visi apzinājāmies kara iespējamību – vai, precīzāk, kara eskalācijas iespējamību, jo karš Ukrainā nudien norisinājies jau astoņus gadus, ja ņemam vērā Krimas anektēšanu un Doneckas un Luhanska teritoriju daļu sagrābšanu. Un tomēr tikai retais spēja iztēloties, ka šīs hibrīdkara formas izvērtīsies pilna mēroga karā visā Ukrainas teritorijā un ka Putina piekritēji atklāti noliegs Ukrainas kā valsts un ukraiņu identitātes eksistenci. Taču tajā pašā laikā tikai retais spēja iztēloties to tautas vienotību un pretestību ienaidniekam, kāda bija spēcīgi jūtama praktiski jau kopš pirmajām stundām pēc Krievijas iebrukuma mūsu valstī. Esmu pārliecināta – gan Ukrainas armijas spēks, gan ukraiņu nācijas pašlepnums un tas, ka mēs spējām darboties kā viens prāts un viens ķermenis, bija neviltots pārsteigums visai pasaulei; un ne tikai pasaulei, bet arī daudziem no mums.

Tas, par ko paaudžu paaudzēs sapņoja neatkarības cīnītāji, – vienota ukraiņu tauta neatkarīgi no etniskās un politiskās piederības, valodas un kultūras – acumirklī bija piepildījies. Ukraiņu valoda un kultūra pēkšņi tika pamanīta iepriekš nepieredzētā apmērā, un krievu propagandas saukļi izrādījās tukši. Viņi paši sev noticēja un bija pārliecināti, ka krievu armijai izdosies ieņemt Kijivu pāris dienu laikā un ka Harkivā, Odesā un Mariupolē viņi jau iesoļos parādes formas tērpos, Krievijas karogiem plīvojot un iedzīvotājiem viņus sveicot.

Iespējams, ka tieši šis trieciens – pilnīgā šo ilūziju sagrāve – bija par iemeslu viņu turpmākajai zvērīgajai nežēlībai. Tajā pašā laikā Krievijas “izredzētības” mīts, kam līdz šim, iespējams, ticēja vēl daudzi ukraiņi, tika pilnībā sagrauts. “Krievs” kļuva par stigmatizētu apzīmējumu – gan ukrainiski runājošajiem eirocentriskajiem ukraiņiem, gan krieviski runājošiem ukraiņiem Ukrainas austrumos. Līdz pat kara sākumam ukraiņi pieņēma domu par “tautu sadraudzību” un “cēlo krievu kultūru”, kuru iedzīvināja Puškins un citi slaveni rakstnieki un mākslinieki, kamēr daļa no tiem galu galā izrādījās etniskie ukraiņi.

 

Šobrīd, it sevišķi Rietumeiropā, daudz tiek runāts par to, vai Krievijas kultūrai, tā teikt, vajadzētu kļūt par upuri šajā karā, un tas, šķiet, liecina par zināmu neizpratni par šīs it kā pagātnes kultūras un nācijas mijiedarbību.

Papildus dzejas rakstīšanai es arī ilgstoši esmu darbojusies žurnālā Ukrainas kultūra. Es pati arī nedaudz rakstu par kultūras tēmām un īsti nepiekrītu tiem, kuri aicina ignorēt ne tikai mūsdienu krievu kultūras izpausmes (tam es piekrītu!), bet arī vēsturisko Krievijas kultūras perspektīvu. Tā patiesi ir būtiska un augstvērtīga kultūra, bet tāpat kā citas “imperiālās” kultūras pagātnē tā ir sarežģīta un neviennozīmīga. Turklāt man šķiet, ka šai pagātnes kultūrai būtu jāpievērš uzmanība tieši kontekstā ar šobrīd notiekošo karu – kaut vai tikai tāpēc, lai izprastu, kā Putins varēja uzrasties pie varas un kāpēc tik milzīgs pārsvars Krievijas iedzīvotāju (tiek lēsts, ka tie ir vairāk nekā 80 procenti) atbalsta šo briesmoni un viņa uzsākto nežēlīgo un apkaunojošo karu, kas ir karš ne tikai pret Ukrainu, bet pret visu Eiropu un visu civilizēto pasauli.

Pirmajās dienās pēc kara internetā parādījās kolāža, kurā caur krievu iznīcināta bērnu dārza sašaudīto sienu vīdēja Dostojevska seja. Iespējams, viņš tur apsver sava slavenākā darba nosaukumu: Noziegums un sods. Jo tikai pēc tam, kad būs saņemts sods, kad grēki būs nožēloti, varenā krievu kultūra varēs sākt domāt par “augšāmcelšanos”. Šobrīd tai vislabāk būtu pastāvēt klusu.

 

Sievietes šajā karā, tāpat kā daudzos citos, piedzīvo arī seksuālu vardarbību, viņu pieredze nereti ir daudz emocionāli iznīcinošāka. Vai jūs šobrīd kara kontekstā runājat un rakstāt arī par šādām tēmām?

Es noteikti neesmu “publiska persona”, ja tā var teikt, – es vienmēr esmu izvairījusies no atpazīstamības un nepiederu nevienai tiešsaistes kopienai, kurā varētu izteikt viedokli par šiem jautājumiem, – ne kā rakstniece, ne kā sieviete. Bet, protams, es apzinos, ka sievietes šajā karā ir cietušas vārdos neizsakāmu nežēlību. Par to ne tikai runā, bet to arī izkliedz un par to gatavo dokumentus Starptautiskajam kara tribunālam. Ir organizācijas, kuras ar to nodarbojas, un es jūtu, ka šie noziegumi būtiski aktivizē sieviešu savstarpējo solidaritāti – “māsu būšanu”. Galu galā Ukraina (tāpat kā Latvija, tāpat kā Eiropa, tāpat kā planēta Zeme!) ir “viņa” – sieviete, māte, māsa, meita. To, kas šobrīd ar mums notiek, pavisam noteikti varētu stāstīt kā “sievietes stāstu” – un daudzi tieši to arī dara.

Taču es visdrīzāk neteiktu, ka sievietes šajā karā ir visapdraudētākā sabiedrības grupa – ja vēlamies lietot socioloģisku terminoloģiju. Reizēm (ņemot vērā, ka es jau esmu vecmāmiņa un man ir pavisam maza mazmeita) man šķiet, ka visapdraudētākie ir bērni. Un, protams, arī veci cilvēki. Tie, kuriem ir veselības problēmas, tie, kuriem ir īpašas vajadzības. Un reizē neskaitāmi vīrieši šobrīd riskē ar savu dzīvību kaujas laikā – arī tas ir milzīgs apdraudējums un upuris.

 

Turklāt miljoniem cilvēku no šīm apdraudētajām sabiedrības grupām šobrīd ir spiesti meklēt patvērumu citās valstīs…

Jā, bēgļi, imigranti, trimdinieki (patiesībā man visi šie apzīmējumi šķiet aizvainojoši un neatbilstoši) ir vēl cita sāpīga lapaspuse mūsu “kara grāmatā”, kura šobrīd tiek vienlaikus rakstīta un lasīta. Un šis patiesi ir viens no rūgtākajiem sieviešu stāstiem, par kuru es pat vēlētos runāt vai rakstīt atsevišķi. Bet reizēm man šķiet, ka par visprecīzāko un nozīmīgāko mākslu kara laikā kļūst videoreportāžas un fotoreportāžas. Arī sienu gleznojumi – divi no tiem nesen uzradās Parīzē, kur šobrīd atrodos arī es. Plakāti, karikatūras un arī pastmarkas – piemēram, pastmarka ar krievu kara kuģim veltīto izteikumu, tika izpirkta acumirklī.

 

Vai šī kara laika māksla, jūsuprāt, atstās būtisku iespaidu uz ukraiņu literatūru un mākslu arī turpmāk?

Es domāju, ka ukraiņu literatūrā tuvākajā nākotnē turpinās dominēt dokumentālais žanrs, tostarp arī dienasgrāmatas, kuras sāka rakstīt daudzi – ne tikai rakstnieki. Arī dzeja; lai gan paliekoša proza un dzeja par “lielo tēmu” visdrīzāk parādīsies vēlāk, un šobrīd tā ir “atlikta”. Es ticu, ka mēs kļūsim par lieciniekiem ļoti spēcīgiem darbiem, kuri būs traģiski un smeldzīgi – kā nāve un mīlestība. Tie būs stāsti par manas tautas mokām un ciešanām – un par mūsu stūrgalvību, bezbailību un personīgajiem varoņdarbiem. Un, pat ja tie nebūs stāsti ar laimīgām beigām (lieliska māksla galu galā vienmēr ir traģiska), tie beigsies ar katarsi un atdzimšanu.

 

Vai arī jūs rakstīsiet?

Es, iespējams, uzrakstīšu dzejoli, par kuru es bieži domāju jau kopš tā rīta Kijivā, kad pēc vairāku dienu nepārtrauktiem uzlidojumiem es beidzot pirmoreiz iznācu ārā no mājām. Kijiva šķita izpostīta. Hreščatikā, Kijivas galvenajā ielā, es sastapu labi ja četrus cilvēkus. Kafejnīcu un modes veikaliņu logi un durvis bija aizklātas, izkārtnes bija pazudušas. Tur neviena nebija, un manī ar aklām acīm no vienīgā neaizklātā skatloga lūkojās tikai četri manekeni. Viņi bija tērpušies savās jaunajās pavasara modes drēbēs un izskatījās kā pārlaicīgi enģeļi. Bezvārda bezbailīgi manekeni.