— Mēs izvēlamies tumsas valodu

 

Fridrihs Černišovs – ukraiņu dzejnieks, raksta krievu valodā. Dzimis 1989. g. Doņeckā, mācījies Doņeckas Medicīnas akadēmijā, pēc tam dzīvoja Kijivā. Profesionāls LGBT aktīvists, viens no ukraiņu transseksuāļu kopienas līderiem, strādājis arī cilvēka imūndeficīta vīrusa infekcijas profilaktikas programmā. 2021. g. publicējis pirmo dzejoļu grāmatu Par agru mīlēties, kuras ievadvārdos Dmitrijs Kuzmins raksta par Černišovu kā kvīru daiļrades karognesēju, kas sacer “raupji, apvienojot grēksūdzes draivu ar apdomību un izlēcieniem, kompozicionālus disbalansus, kas motivēti ar grūti tveramām asociācijām, ar virtuozu izteiksmi nelielos teksta apjomos”. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā dzīvo Austrijā. Černišovs šogad viesojās Rīgā, kur uzstājās festivālā Dzeja bez robežām.

Atdzejotājs

 

***

es viņus redzu trīsreiz nedēļā
dažreiz biežāk
narkomāni gatavi pārģērbties
par simt piecdesmit grivnām
prostitūtus kas agrāk vai vēlāk
vairs nespēj bez ielas metadona
lūdzu diagnosticējiet man hepatītu
lai arī hepatīts – pabalstā
nesen uzzināju ko nozīmē gūglēt
sūkāt pimpi viņu slengā
cik reižu tu man jau lūdzi iegūglēt nezināmu vārdu
atsūkāt tu man prasīji trīsreiz
divreiz aplinkus
varbūt man vajadzēja aiziet no mājām 17 gados
piedzimt ar pipeli lai Prāgā tirgotu tūpli
man ir kauliņš – jenota penis
naiva vikāņu rotaļlieta
amulets geišai zēnam
es sevi sauktu par vensanu
un laizītu tavu pimpi tik maigi
kā kaķēns lok no savas pirmās
piena bļodiņas
tu man sacītu to ko nesaka
ja nepērk
bužinādams matus uz pakauša –
ka mani mīli un tamlīdzīgi
“gribu lai tu būtu mans puikiņš geiša”
es piekrītoši mātu un smietos
vienkāršākais veids kā likt tev atklāt to
ko sen jau apšaubi  
šodien viņi atveda vēl divus prostitūtus
tādus kas duras
duras un tad nāk šurp
varbūt pat neizvelk adatu no vēnas
aizņem daudz vietas
jo piemeties trīceklis un tamlīdzīgi
mazākais skatās uz mani kad eju garām
apspīlētā melnā T-kreklā
ar prāvu kakla izgriezumu no pleca līdz plecam
smuks puikiņš cik smukiņš
trallina par sanfrancisko
vēršas pie drauga
raugi cik smuks puikiņš
nez cik viņš varētu maksāt

 

***

Ja varētu satikt kādu un palikt divatā
ārpus mājām
pusotru stundu krāsojos reivam
izsaucu taksi uztinu kāsi
uzlieku melnu pretvīrusa masku
eju

Ballītē starp ķermeņu vizuļiem
sarkano gaismu un mūziku
izgaismoju ar briļļu lukturiem
pazīstamas un svešas sejas

pēc stundas noņemu masku
krampjaini iešņaucu
ketamīna celiņu
un atejas smaku
atsakos no mefedrona
(es nemānījos pie ieejas man nebija nefiga –
draugi piespēlēja pulverīti)

skatiens izplūst
cilvēki kļūst par lego figūriņām
būs labāk uz brīdi
vai nu nedomāt vai vienkārši iepazīties
pienāku pie simpātiska puiša
visi apkārt ir jautri un apdolbīti

pēkšņi atminos tavu pieri acis un aizkosto lūpu
skaišos – te pārlieku gaišs
tā es neatradīšu nevienu
no ballītes tumsas
vēl melnākā tumsā lienu

Lūk, vistumšākā darkrūma kaktā kā parasti geju kvartāls
pimpju ierinda pēc mineta šur un tur
Puspliki zēniņi sten un sūkā
Es paraustu plecus viegli pieskaros kādam kaut kur
negribu vispār neko – ketamīna pietika vien 15 minūtēm
it kā jau nebūtu redzējis viņu kavernozos ķermeņus nettera atlantā
stāvu prātoju vai kurpjšņores aizsietas vai ir vēl zālīte
vai pabarots kaķis vai zeķes ir tīras
vai saklāta gulta iznesta miskaste
vai nopirkti vitamīni – E un D3
vai ieslēgts gaisa kondicionētājs
vai kamanas gatavas
izsaucu taksi
ieeju internetā

kas tur atkal ar taviem zaļajiem matiem ne tā

 

***

tu aizgāji un sākās karš
bumbas
trauksmes sirēnas

mēs to darījām pāris nedēļas
es pasūtīju kaudzi seksa mantiņu
bet tās nepienāca

es zinu – karš sākās
jo
mēs tik ilgi
kniebāmies
un tu nekad
neteici
mīlējāmies

 

***

Es raudzījos tavā sejā
Un no tās metās tumšs
No rīta aiz loga
Tērzēs mācību grāmatas mēlē
Es cenšos to apgūt pēc iespējas ātrāk
Vismaz līdz pusaudžu detektīvu
Izpratnes līmenim
Mana valoda sazvērējusies pret mani
Tā ir mans ienaidnieks
Kad runāju krieviski ar tevi
Mans ukraiņu zēniņ
Sajaušu mutē
Nodevības rūgtumu
Ko nedzēš pat skūpsts
Angļvalodīgā reivā  
Riju ukraiņu valodas ripas
Vīnē
Laižu vāciešu valodu vēnā
Tik daudz krievu mēles bezmaksas tramvajos
Allaž novēršos
Izliekos par vietējo
Ukraiņu –
Vīnē retāka
Tu man neteici kādu pusgadu vai pat vairāk
Ka tā ir tava dzimtā
Kādā valodā lai runāju ar tevi?
Mana – saindēta ar krievu tankiem
Tava –
Piedod bet man sūtītam ukraiņu skolā
Krieviski runājošam bērnam –
Vardarbības, bulinga un
Formālu valodas olimpiāžu mēle
Nu kā lai ar tevi runāju
Vāciski ko nemāki
Angliski no kuras man metas šķērmi
Lauzītā ukraiņu
Tava brāļa slepkavu valodā
(Viņš bija divus gadus jaunāks par mani)
Pat ja tā ir ukraiņu versija?

—————————————————

Mēs izvēlamies tumsas valodu
Klusus palagu čukstus
IQOS un marihuānas smaržu
Tev patīk
Ja tas notiek klusumā
Tavu izbalējušo zaļo matu
Manu uz spilvena izkaisīto dredu valoda

 

***

tu ciemojies pie manis pāris nedēļas
mēs bijām aizrautīgs pāris
noskatījāmies multenes visas sezonas netfliksā
arvienu attinot atpakaļ spontānā seksa dēļ
pēc tam dušā tu izbaudīji rimmingu
un pēc pāris dienām pirmo minetu
nosēdināju tevi uz vannas malas
dušas aizkars nostiepās un karnīze
ne? laikus tev uzkrita uz galvas
šodien atkal tevi redzēju dušā
drūmā pagrabā steigšus ierīkotā patversmē
nepieejamu ziepējot plecu
trīcot aukstajās strūklās
tad tu nakšņot devies mājup
un naktī es pamodos no sprādzieniem
no sirēnas
pirmais impulss – paķert doķus un aizmukt
otrais – noskūpstīt tevi un labi izdrāzt
trešais – vienkārši aizmigt
un lūk mēs dzīvi stīvējam koferos
(lai gan ieteicams – tikai mugursomās)
es savu knapi dabūju ciet
piebāztu ar tabletēm – kādam pusgadam
tavs arī gandrīz neaizveras
tu allaž vazā līdzi
gultas veļu ērču svilināmo pārtikas konteinerus
un vēl dievs zina ko
es atstāju mājās visas narkotikas
tomēr piedāvāju tev pregabalīnu un fenazepāmu ikbrīd
tu apņēmīgi atsakies
karš, mīļais, nav iemesls tabletes rīt

 

***

es tās nepaguvu izlasīt
žerāra revē vēstules vimi
(pēc tava ieteikuma
es salīmēju mazas krāsainas līmlapiņas
lapaspusēs ar spilgtākajām izmisuma mīlestības un jāšanās frāzēm)
neizlasīju vēstules Saimonam K.
un Fransuā P.
vēstules ārstam starp citu izlasīju
neizlasīju masodova triloģiju
nažu vīra portretu
Artūra untumus
mūžīgo harpiju almanahu
es vispār savācu taču neizlasīju visfakinmarginālāko bibliotēku – visu Gibertu,
Duveru, Revē, Vtkopu, Žuando, daudz ko pat neatvēru
vēl nepabeidzu 10. klasi
nepabeidzu medicīnas universitāti
nepabeidzu psihoterapeitu studijas
reti apmeklēju modernās mākslas skolu
pametu bērnu mūzikas skolu
mūzikas skolu pieaugušajiem
un duci angļu valodas kursu
es neko nenožēloju un nevēlos atgūt
ja nu vienīgi
manu silto garo melno kleitu ar šķēlumu līdz celim
manus līdz pat zemei garos svārkus kas piedzīvoja visus Kijivas reivus
manu melno džemperi ar peonīti
un anālo tērauda spraudni
(to atsūtīja iepriekšējā dienā, pat nepaprovējām)
ozolkoka galdu zem kura
ierīkojām kaut ko līdzīgu
kinoteātra pēdējai rindai
no kurienes skatījāmies netflix
lielā Philips plazmas ekrānā ar ambilight apgaismojumu
čehu atzveltnes krēslus tik ērtus un maziņus
spilgti dzelteno virtuvi
kuras sienas atceras tavus kliedzienus un manus rēcienus
(savs dzīvoklis nav jākaunas no kaimiņiem)
un līdz galam nenokrāsotos griestus
(Fric, nomierinies, tur viss normāli, beidz krāsot)
tavas čības kas maisās pa kājām
nu un vēl šo un to
es zinu ka tagad
katru vakaru vai kad vien vajag
to visu izgaismo īpatna stāvlampa
ar dienasgaismas spuldzēm
un sīku bezjēdzīgu paliktni
tas viss vienkārši
vienkārši palika
vienkārši palika
mājās

 

***

būdams dažādos pilsētas rajonos atkārtoju
ka gribētu lai mums uzkrīt bumba
(kā Ēriha Marijas Remarka romānos)
tu jautāji kāpēc bumba
ja viss tik jauki
viņa teica ka bumbu nevajag
un šķiet vēl trīs apstiprināja
ka tas ir lieki
es pārtraucu runāt par bumbām
(tagad guļu savā dīvānā)
bet dažkārt atjaušu ka skatos
griestos kaut kā sevišķi it kā
redzētu debesis no kurām tā krīt
zīlītes aizvien paplašinās elpa paātrinās tahi
kardija tā caurdurs griestu diafragmu
lai sasniedzot iekšējo orgānu
smalkumus kameras dobumus
sasprāgtu tūkstoš mazās šķembās
kad esmu viens

18.03.13

 

No krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs