— Mēnešreižu fenomenoloģija un māksla

Rietumu sabiedrībā ķermeņa izdalījumi un šķidrumi tiek vērtēti negatīvi. Etiķete paredz, kā tos regulēt vai slēpt. Jaunas problēmas rodas tad, ja šie šķidrumi tiek dzimumiskoti. Mēnešreizes ir viens no šādiem izdalījumiem. Vai varētu būt citādi? Raugoties no šodienas perspektīvas, ir viegli aizmirst, ka ķermeņa šķidrumu nozīme laika gaitā ir mainījusies. Piemēram, siekalas kādreiz bija dziedināšanas līdzeklis, arī Bībele vēsta par gadījumiem, kad, neredzīgajam iespļaujot acīs, tas kļūst redzīgs. Tomēr mūsdienās siekalas un spļaušana ir drīzāk pazemojuma signāls. Ja būtu jāizveido ķermeņa izdalījumu hierarhija, tad, manuprāt, šķidrumi, kurus tolerējam visvairāk, būtu asaras un krūts piens. Asaras ir kontrolējamākas nekā sviedri vai mēnešreižu asinis, turklāt tās ir saistītas ar emocijām, tātad reprezentē kaut ko neķermenisku. Savukārt krūts pienu sieviete nepatur sev, bet gan dāvā otram. Ciktāl sabiedrībā dominē patriarhāts un sieviete tiek slavēta par upurēšanos cita dēļ, krūts piens tiek atzīts par pieļaujamu. Turklāt Jaunava Marija apvieno abus šos šķidrumu – viņai izdalās asaras un piens, citi šķidrumi gan ne.

Ņemot vērā to, ka izdalījumu nozīme laika gaitā ir mainījusies, ir cerība, ka arī mēnešreizes kādreiz varētu zaudēt tabu statusu. Tomēr, pirms ļaujamies šādai cerībai, vērts noskaidrot, kā mēnešreizes tiek izprastas un kā tās figurē mākslā, un kāda varētu būt mākslas loma potenciālajā vērtējuma pārorientēšanā.

Izjust: kas (un kā) ir mēnešreizes?

Izplatīts skatījums ir, ka mēnešreizes ir sievietes cikla saskanīgums ar dabu, kas veido harmoniju. Ja mēnešreizes nekontrolē, tad ir risks, ka harmonija sabruks. Taču mūsdienu sabiedrībā mēnešreizes ir kaut kas negatīvs, netīrs un kaunpilns. Filozofe un kuratore Jana Kukaine min divus iemeslus, kāpēc mūsdienu sabiedrībā mēnešreizes tiek saistītas ar kaut ko negatīvu, ar neveiksmi vai pat izgāšanos.¹ Pirmais: sieviete ir radītāja, viņas uzdevums ir radīt pēcnācējus, turklāt tas ir dabiski. Kukaine norāda, ka Latvijā visai izplatīta ir retorika, kurā olšūna tiek raksturota ar nāves jēdzienu. Tā mirst, jo nav apaugļota. Kukaine gan uzskata, ka nāves piesaukšana rada tieši pretēju iespaidu (pretēju tam, ka sieviete ir dzīvības devēja), kā arī veicina negatīvu skatījumu uz sievieti. Otrais iemesls: ražošanas sistēma, kas metaforiski tiek attiecināta arī uz mēnešreizēm. Piemēram, 20. gadsimta otrajā pusē medicīniski sievietes ķermenis tiek raksturots kā sarežģīta rūpnīca, kuras mērķis ir ražošana. Šādā ražošanas retorikā domājot, mēnešreizes ir lieka resursu iztērēšana, nenodrošinot atražošanos.

Mēnešreižu retorikā iekļaujot tehniskus jēdzienus, nonākam pie mēnešreižu fenomenoloģijas tēmas, kurai esejā Menstruālās meditācijas (Menstrual Meditations, 2005) pievēršas amerikāņu feminisma filozofe Airisa Meriona Janga. Runājot par mēnešreižu fenomenoloģiju, fokuss ir uz to, kā tās tiek pieredzētas, nevis to, kā objektīvi vai zinātniski skaidrojamas. Bioloģiskais mēnešreižu skaidrojums nav atmetams pilnībā, taču tas ir nederīgs, lai raksturotu mēnešreižu pieredzi. Zinātniskais mēnešreižu skaidrojums, aprakstot tās tehniskos jēdzienos, atsvešina sievieti no mēnešreižu pieredzes.

Lai arī mūsdienu sabiedrībā daudzi rituālie ar mēnešreizēm saistītie tabu ir zuduši, un tiek atzīta dzimumu vienlīdzība, pieņemot sievietes kā būtnes ar mēnešreizēm, pēc Jangas pārliecības, attieksme pret mēnešreizēm arvien ir ambivalenta.² No vienas puses, tiek uzskatīts un apgalvots, ka mēnešreizes ir normāla, veselīga bioloģiska parādība, kas sievietes spējas neietekmē. No otras puses, mēnešreizes ir jāslēpj. Par tām nav atļauts runāt publiski, bet gan tikai ar ārstu, māti, draudzenēm.³ Tiek prasīts noslēpt mēnešreizes, visu, uz kā ir palikuši asins traipi (šo prakšu lietussargjēdziens ir “mēnešreižu etiķete”, kas paredz, ka paketes ir īpaši jānoslēpj; kontrolē un nosaka retoriku, kurā par mēnešreizēm runā, utt.). Nav pieļaujami arī tas, ka caur apģērbu ir redzama pakete.

Pēc Jangas domām, tas parāda, ka vēl arvien vīrieša ķermenis un tā vajadzības tiek uzskatītas par normālo. No vienas puses, tiek apgalvots, ka, jā, ir normāli, ka sievietei ir mēnešreizes, bet, no otras puses, normāli tas ir tikai tad, ja tiek noslēpts,⁴ tādējādi padarot to līdzīgu vīrieša ķermenim. Rietumu izpratnē subjekts tiek uzskatīts par tādu, kuram ir stingras robežas, nemainīgums un kontrole pār savām robežām. Taču mēnešreizes ir šīs subjekta domāšanas tradīcijas izaicinājums. Tradīcija netiek pārrakstīta un sievietēm tiek ierādīta hierarhiski pakārtota loma: viņas ir tās, kas ir ārpus kontroles, citādais. Janga ir pārliecināta, ka skolas, universitātes, institūcijas un citas publiskas vietas nenodrošina sievietēm mēnešreižu laikā nepieciešamo. Darbavietas mēdz ierobežot tualetes apmeklējuma reižu skaitu; tualetēs nereti vieglāk ir iegādāties ķemmi vai prezervatīvus, nevis paketes.

Tomēr, raugoties eksistenciālā kontekstā, Janga atrod mēnešreižu pozitīvos aspektus. Mēnešreizes sievietei kļūst par laika skaitīšanas un plānošanas asi.⁵ Piemēram, nereti viņa atmiņas organizē ap mēnešreizēm vai cenšas neieplānot kādu tikšanos, ja viņai tajā laikā būs mēnešreizes. Tās kļūst par atskaites punktu, tādējādi sievietei palīdzot veidot pašnaratīvu. Vairums sieviešu par grūtniecību uzzina no tā, ka nav mēnešreižu. Arī menopauze, pēc Jangas pārliecības, nav dzīves beigas, bet gan iespēja nošķirt laiku pirms/pēc.

Atsaucoties uz Emīlijas Mārtinas pētījumiem, arī Kukaine uzrāda mēnešreižu pozitīvo pusi. Piemēram, līdz ar mēnešreizēm meitene kļūst par sievieti un šādā veidā viņa netiek definēta patriarhālā modeļa ietvaros.⁶ Ja par sievieti kļūst mēnešreižu dēļ, tad sievietes nosacīta definīcija atsaucas uz pašu sievieti pretēji tam, kā patriarhālajā modelī mēdz skaidrot kļūšanu par sievieti, proti, ar pirmo dzimumaktu, kas paredz ārēju, vīrieša ķermeņa daļas iejaukšanos sievietē.

Priekšstatus par mēnešreizēm gan atspoguļo, gan veido to atainojums vizuālajā kultūrā. Tieši vizuālā māksla kļūst par mediju, kam priekšstatu pārrakstīšanā šeit ir būtiska loma.

Skatīties: mēnešreižu vizualitāte

Tuvojoties mēnešreižu tēmai mākslā, uzskatāms piemērs no vizuālās kultūras ir pakešu reklāma, kas saskārusies ar ilgtermiņa cenzūru. Tikai 2010. gadā pirmo reizi zīmola Always reklāmā ierastā zilā šķidruma, kas reprezentē asinis, vietā tiek izmantots sarkans. Savukārt 2017. gadā Bodyform zīmols Apvienotajā Karalistē kļuva par pirmo, kas reklāmā izmantoja sarkanu, nevis zilu šķidrumu. Lai arī bioloģiski asinis nav kaut kas dzimumisks, kultūras reprezentācijās un attieksmēs tām tiek piedēvētas dažādas konotācijas. Feminisma aktīviste un žurnāliste Glorija Stainema politiski satīriskajā esejā Ja vīriešiem būtu mēnešreizes (If Men Could Menstruate, 1978) ar dzimumu saistītās nozīmes uzrāda kā pilnīgi konvencionālas un piedāvā scenāriju, kā mēnešreižu nozīme mainītos, ja tās būtu nevis sievietēm, bet gan vīriešiem: vīrieši sacenstos ar ilgākajām un spēcīgākajām mēnešreizēm, izvirzītu morālā pārākuma argumentus, norādītu, ka tikai vīrieši var stāties armijā, jo katru mēnesi saskaras ar asinīm, un vispār lepotos ar vārdu “menstruācijas”.⁷

Mākslas vēsturniece Rūta Grīna-Koula (Ruth Green-Cole) atzīmē, ka ebreju, kristiešu un islāma tradīcijā mēnešreizes ir saistītas ar kaunu vai lāstu, ko Ieva saņem, jo ir kārdinājusi Ādamu, turpretim vīriešu asinis ir svētas (Kristus gadījums) vai cienījamas, piemēram, vīriešu asinis kaujas laukā.⁸ Eksplicīti mēnešreižu asinis mākslā parādās tikai līdz ar feminisma mākslu 20. gadsimta 70. gados. Pirms tam asinis mākslā ir Kristus atribūts, kas rāda cilvēcības, upurēšanas un universālas garīgās vērtības.⁹ Tātad asinis ir instruments, lai runātu nevis par ķermeni, bet neķermenisko, proti, pestīšanu un dvēseli.

Visplašākajā definīcijā mēnešreižu māksla ir tā māksla, kuras iedvesmas avots ir mēnešreizes. Es aicinu izšķirt trīs veidus, kā mēnešreizes parādās mākslā: pirmkārt, kā tēma, otrkārt, kā materiāls, treškārt, kā metafora.

Par pirmo mēnešreizēm veltīto rietumu mākslas darbu uzskata ASV dzīvojošās feminisma mākslinieces Džūdijas Čikāgo fotogrāfiju ar nosaukumu Sarkanais karogs (Red Flag, 1971). Jāatzīmē, ka šis nav pirmais darbs par mēnešreižu tēmu, – tādas ir arī daudzas performances, kurās mākslinieces kā gleznošanas krāsu izmanto mēnešreižu asinis –, tomēr tieši Čikāgo darbs kļuvis par ikonisku. Tolaik  māksliniece radīja vēl vismaz divus mēnešreizēm veltītus darbus. Piemēram, Mēnešreižu vannasistaba (Menstrual Bathroom, 1972) ir instalācija ar izlietotām paketēm vannasistabā, vēršot uzmanību uz to, ka telpa kļūst dzimumiska un ka mēnešreizes sabiedriskās telpās ir jānoslēpj. Čikāgo mākslas darbi top laikā, kad aktuāla ir arī kritika pret sieviešu kailo ķermeņu reprezentāciju vīriešu gleznotos darbos.¹⁰ Čikāgo Sarkanais karogs ir nekonvencionāls tiktāl, cik sievietes ķermenis netiek pakļauts vīrieša skatienam. Lai arī tampona izņemšana sievietei ir pierasta darbība, mākslā tā nudien nav ierasta tēma. Laikā, kad šis darbs tapa un tika izstādīts, skatītāji nereti neatpazina atainoto: uzskatīja, ka redzamais ir asiņains dzimumloceklis.¹¹ Māksliniece uz to atbildēja, ka tā ir spilgta liecība tam, kā tiek iedragātas uztveres spējas, ja netiek atainota sievietes realitāte. Mākslinieces izvēlētā darba forma nav nejauša: ar rokām darinātā litogrāfija, kas ir augstās mākslas forma, parāda, ka mēnešreizes nav slikta māksla un negatīvi vērtējama parādība kopumā.¹² Daži mākslas kritiķi ir norādījuši, ka Čikāgo darbs, lai arī reālistisks, piedāvā tādu skatpunktu, kuru sieviete ikdienā nemaz nepieredz.¹³ No otras puses, šis skatpunkts padara darbu saistošāku, jo sniedz jaunu perspektīvu gan tiem, kuriem mēnešreizes ir, gan tiem, kuriem to nav.

Citā medijā strādā britu māksliniece Sāra Meipla, kas mēnešreižu konotācijas cenšas mainīt no kauna uz lepnumu. Viņas darbam Menstruēt ar lepnumu (Menstruate With Pride, 2010) līdzīgi kā Čikāgo raksturīga pārdomāta pieeja darba formai: Meiplai tā ir lielformāta glezna, kas veidota kā triptihs, atsaucoties uz tradicionālajiem reliģiskajiem altāriem. Čikāgo darbā redzamā sieviete nav identificēta, bet Meipla savos darbos izmanto sevi kā modeli. Arī darbā Menstruēt ar lepnumu redzama pati māksliniece, turklāt divas reizes: viņa ir sieviete centrā ar asinīm notraipītajā baltajā kleitā, un viņa ir redzama arī labajā stūrī kā sieviete musulmaņu tērpā.¹⁴ Atainotie cilvēki ir dažādi gan pēc dzimuma, gan ādas krāsas, taču tos raksturo nepatika un šausmas. Izņēmums gan ir mazā meitene, kuras reakcija ir neitrāla. Tas varētu kalpot par signālu, ka mēnešreižu slēpšanas prakse ir sociāla, nevis kaut kas dabisks. Bērna figūra to parāda – viņai vēl nav iemācīts mēnešreizes uztvert ar vērtējumu.

Gan Čikāgo, gan Meiplas darbi mēnešreizes skata kā tēmu, savukārt Čīles māksliniece Karina Ubeda un franču izcelsmes britu māksliniece Ingrīda Bertone-Moina mēnešreizes mākslā izmanto kā reprezentācijas līdzekli. Piecus gadus krātos mēnešreižu notraipītos audumus Ubeda pārveidoja vizuālā instalācijā Cloths (2013), kurā iekļāva deviņdesmit darbu, papildinot tos ar izšuvumiem un uzrakstiem, tādējādi veidojot asociācijas ar tradicionālo sieviešu mākslu. Ja pašas mēnešreizes tiek izmantotas kā materiāls, veidojas jaunas attiecības starp sievieti un viņas ķermeni. Tas apliecina, ka viņa mēnešreizes integrē savā subjektivitātē, nevis izjūt atsvešināti, kā mehānisku procesu, kas ar viņas ķermeni vienkārši notiek. Tādējādi izvēli par labu mēnešreizēm kā mākslas darbu materiālam es redzu arī kā rīcībspējas izpausmi.

Bertone-Moina kā daļu no sava maģistra darba izveidoja fotosēriju Red is the Colour (2009). Tā ir divpadsmit fotogrāfiju sērija, kurā divpadsmit sievietes brīvprātīgi izvēlējās izmantot mēnešreižu asinis kā lūpu krāsu. Bertone-Moina katrai sievietei piešķir īpašu lūpu krāsas nosaukumu, uzrādot kosmētikas nozares mārketinga liekulību, kas vienai krāsai piedēvē neskaitāmus nosaukumus un šķietami panāk individualitātes un unikalitātes efektu. Fotosērija izceļ arī vīriešu liekulīgumu: no vienas puses, vīrieši sagaida, ka sievietes  sevi marķēs, izmantojot kosmētiku, bet, no otras puses, mēnešreižu asinis nav akceptējams materiāls (iedomājieties, ka pēc skūpsta vīrietim pasakāt, ka lūpu krāsa ir mēnešreižu asinis). Vienlaikus tas ir arī ieskats kosmētikas izmantošanas vēsturē. Bertone-Moina atzīmē, ka divpadsmit nav nejaušs skaitlis – tā ir atsauce uz mēnešu skaitu, un šādā veidā fotosērijas divpadsmit fotogrāfijas funkcionē kā kalendārs.¹⁵ Māksliniece fotogrāfijas veidojusi, ievērojot pases fotogrāfiju stilu un noteikumus, taču izstādot fotogrāfijas ir palielinātas līdz reālistiskam izmēram.¹⁶ Mēnešreizes kļūst par pasi, un te pasi var intepretēt ne tikai kā priekšrocības, bet arī varu un ierobežojumus. No pases piederības valsts ir atkarīga arī subjekta rīcībspēja. Savukārt, fotosērijai atsaucoties uz kalendāra žanru, veidojas gan atsauce uz laiku, gan kritiska dimensija attiecībā uz tiem kalendāriem, kas iekļauj seksualizētus, atkailinātus sieviešu ķermeņus, kas funkcionē kā dekorācijas un paredz skatītājus vīriešus. Ņemot vērā, ka vārdu “lūpas” attiecina gan uz muti, gan vagīnu (“kaunuma lūpas”), Bertones-Moinas darbs paver plašāku kontekstu, ļaujot runāt par dažādām ķermeņa atverēm un ar to saistīto subjekta caurlaidību un ievainojamību.

Turpinot mēnešreizes kā mākslas darbu tēmu, britu māksliniece Amanda Atkinsone skatītājiem piedāvā kaut ko, kas nav ne paketes, ne asinis un pat ne sarkana krāsa, – sīknaudas instalāciju. Viņas darbs £306 (2016) reprezentē naudu, ko māksliniece gadā iztērē par paketēm un mēnešreižu sāpju atvieglošanas līdzekļiem. Ņemot vērā, ka nauda nav dzimumiska, šāds mākslas darbs var uzrunāt plašāku auditoriju – neatkarīgi no dzimuma, vecuma, piederības utt. Taču Atkinsones mākslas darbam ir arī sociālo notikumu fons: 2016. gadā, kad māksliniece radījusi šo darbu,¹⁷ Lielbritānijā sanitārās preces bija apliktas ar 5% nodokli. Tā kā izdevumi par paketēm un medikamentiem nav mazi, ir sievietes, kas paketes nevar atļauties, līdz ar to viņām ir jāizmanto kaut kas cits – tas var būt īpaši kaunpilni un veselību apdraudoši. Šis mākslas darbs ir veltīts tieši bezpajumtniecēm, kurām visbiežāk iedotā nauda ir tieši sīknauda. Atkinsones mākslas darba nauda ir ziedota Liverpūles Bezpajumtnieku mēnešreižu iniciatīvai, kas cenšas palīdz bezpajumtniecēm tieši mēnešreižu jautājumā.

Iepriekš apskatītos mākslas darbus vieno tas, ka mākslinieces ir sievietes, līdz ar to būtisku lomu viņu darbos spēlē tas, kā mēnešreizes viņas piedzīvo pašas. Tomēr mēnešreizēm veltītus darbus ir radījis arī mākslinieks Anišs Kapūrs ar 2019. gada izstādītu gleznu sēriju, kurā attēlotas asinis, kas plūst no vagīnām. Viņa darbos mēnešreizes neatsaucas uz piedzīvoto pieredzi, bet gan kalpo kā metafora – dabas cikliem, reliģiskajam, profānajam, sakrālajam, dzīvībai, nāvei. Māksliniekam nešķiet, ka tumšādainus cilvēkus drīkst gleznot tikai tumšādaini mākslinieki un ka par mēnešreizēm var runāt tikai sievietes. Protams, mēnešreizes nav tikai sieviešu jautājums, taču, manuprāt, Kapūrs, mēnešreizes neskatot to iemiesotībā, tās pārāk intelektualizē un abstrahē, radot ko līdzīgu tam, ko raksta sākumā minēju par tehnisko un bioloģisko terminu izmantošanu mēnešreižu raksturošanā. Šādi mākslas darbi aicina arī vaicāt, kādiem kritērijiem jāpiemīt, lai mākslas darbs būtu feministisks.

Raksta sākumā norādīju, ka mēnešreižu sākšanās var tikt uzskatīta par kļūšanu par sievieti. Taču var iebilst, ka šāds skatījums neiekļauj transsievietes. Šim jautājumam pievēršas britu japāņu māksliniece Sputniko (Hiromi Ozaki) ar mākslas darbu Menstruāciju mašīna (Menstruation Machine). Tā ir ierīce, kas ietver mehānismus un elektrodus, ko apmeklētājs var sev pielikt, lai izjustu vēderdaļā tādas sāpes, kas sievietēm raksturīgas mēnešreižu laikā. Māksliniece komentējusi, ka mākslas darba centrā ir pētījums starp identitāti, bioloģiju un izvēli. Instalāciju papildina videodarbs, kurā tēls Takaši vēlas saprast, kā ir bioloģiski būt sievietei, tāpēc uzliek menstruāciju jostu, kas vizuāli atgādina tikumības jostu. Mēnešreizes tādejādi no iekšējām un dabiskām kļūst par kaut ko ārēju un ārēji apliecināmu. Mākslinieci interesē tieši mēnešreižu nākotne un saistība ar transsievietēm. Kopš 1960. gada hormonu kontracepcija ir attīstījusies tā, ka ikmēneša mēnešreizes vairs nav bioloģiski nepieciešamas. Māksliniece norāda, ka ir pieejamas tabletes, kas samazina mēnešreižu skaitu līdz četrām reizēm gadā, un ir arī tādas, kas novērš pavisam. Vai mēnešreizes ir kaut kas tāds, kas nepieciešams, lai identificētos kā sieviete? Vai mēnešreizes būtu jāpiedzīvo katru mēnesi?

Mēnešreizes mākslā parādās gan kā tēma, gan kā materiāls, gan kā metafora. Ja mēnešreizes kļūst par mākslas darbu materiālu, sievietes pasivitāte un atsvešinātība no mēnešreizēm mazinās. Darbi, kuros aktualizētas mēnešreizes, pārdefinē skaistā izpratni un pārjautā gan mākslas funkcijas, gan sievišķības jēdzienu. Mākslas darbi, kuru fokusā ir neērtas tēmas, nereti kalpo kā lielisks sākums sarunai par tabu jautājumiem.

Visbeidzot, vai Latvijā ir mēnešreižu māksla? Tām ir veltīti vien daži darbi – zināmākie no tiem ir Ingrīdas Pičukānes izstāde Sarkanā istaba 2016. gadā Latvijas Laikmetīgas mākslas (LLMC) centra Ofisa galerijā, Rasas Jansones glezna Sievete, kas tev iekšā? (1999), Maijas Kurševas Mēnešreizes, kas LLMC akcijā Paņem priekšā mākslu 2015. gadā tika nodrukātas uz auduma maisiņa. Var tikai vaicāt, kāpēc šādu darbu Latvijā ir tik maz, tāpat kā feminisma mākslas kopumā. No Rietumiem iepaliekam vairākos ar feminismu saistītos jautājumos, tostarp Latvijā ar novēlošanos notikušajā #EsArī akcijā un lēnajā upura vainošanas prakses atcelšanā. Likumsakarīgi, ka arī mēnešreižu tēmai, kā to apliecināja sabiedrības reakcija uz Pičukānes Sarkano istabu, liela daļa sabiedrības vēl nav gatava. Cerēsim, ka pienāks laiks, kad mēnešreizes mūsu sabiedrībā vairs nebūs tabu.  

1. Kukaine J. Daiļās mātes. Rīga: Neputns, 2016. 142. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Young M. I. Menstrual meditations. On Female Body Experience. “Throwing Like A Girl” and Other Essays. Oxford University Press, 2005. P. 106.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Young M. I. Menstrual meditations. P. 106.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Young M. I. Menstrual meditations. P. 107.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Young M. I. Menstrual meditations. P. 121.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Kukaine J. Daiļās mātes. 158.lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Steinem G. If men could menstruate.Women’s Reproductive Health. Vol. 6. No. 3. 2019. P. 151–152, DOI: 10.1080/23293691.2019.1619050.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Green-Cole R. Painting blood: Visualizing menstrual blood in art. The Palgrave Handbook of Critical Menstruation Studies. Ed. by C. Bobel. Singapore: Palgrave Macmillan, 2020. P. 787–801. DOI: 10.1007/978-981-15-0614-7_57.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Green-Cole R. Painting blood: Visualizing menstrual blood in art.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Piemēram, mākslas vēsturniece Linda Nohlina šajā laikā saraksta slaveno un ietekmīgo eseju Kāpēc nav bijis izcilu mākslinieču? (1971), kurā vērš uzmanību uz sieviešu diskrimināciju, liedzot izglītību, kas nepieciešama, lai kļūtu par mākslinieku.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Røstvik M. C. Blood works: Judy Chicago and menstrual art since 1970. Oxford Art Journal. Vol. 42. No. 3. 2019. P. 340.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Røstvik M. C. Blood works: Judy Chicago and menstrual art since 1970. P. 340.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Røstvik M. C. Blood works: Judy Chicago and menstrual art since 1970. P. 340.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Tā uzskatāma par biogrāfisku detaļu (māksliniece māte ir musulmaniete), kas mākslas darbā risināta neordinārā veidā.  (atpakaļ uz rakstu)
15. Berthon-Moine I. Red is the colour (2009). Women’s Studies: An interdisciplinary journal. 2011. P. 247.  (atpakaļ uz rakstu)
16. Berthon-Moine I. “Red is the colour” (2009). P. 247.  (atpakaļ uz rakstu)
17. 2021. gada 1. janvārī šis likums tika atcelts.  (atpakaļ uz rakstu)