— “Vai pasaule mūs dzird?”

Darja Kalašņikova ir ukraiņu laikmetīgā māksliniece. Viņa studējusi teātra režiju un scenāriju rakstīšanu Dānijā. Šobrīd Darja devusies Eiropas tūrē ar performanci How Long Can This All Last?, kas dziļi iespaidojusi un aizkustinājusi skatītājus un kritiķus daudzos mākslas festivālos. Ukrainas neatkarības dienā 24. augustā Darja ar performanci uzstājās M. K. Čurļoņa Nacionālajā mākslas muzejā Kauņā, bet performances videoversija tika izvēlēta izstādei Drosme. Radīts Ukrainā (Bravery. Made in Ukraine), kas notika Kijivā šā gada septembrī. Darja darbojas vizuālās mākslas laukā, un viņas konceptuālie darbi, kas veltīti Ukrainā notiekošajam karam, izvēlēti šā gada Ziemeļmaķedonijas republikas mākslas biennālei un tiešsaistes galerijai Drosme (Bravery). 3. oktobrī Eiropas Savienības mājā Rīgā tiks atklāta Darjas personālizstāde Negurstošās brīvības iezīme (The Trait of Restless Freedom). Darja raksta prozu un dzeju, un viņas eseja Smilšu graudiņi publicēta žurnālā Punctum.

Agra Lieģe-Doležko

 

Darja, jūs šobrīd atrodaties Latvijā, vai ne?

Jā, esmu Rīgā kopš 1. maija.

 

Jūs piedzimāt un uzaugāt Luhanskā. Kā pagāja jūsu bērnība, un kā dzīve izmainījās 2014. gadā?

Es piedzimu Luhanskā 1989. gadā, tehniski tā toreiz vēl bija Vorošilovgrada, un man karš sākās jau 2014. gadā, kad tika okupēta mana dzimtā pilsēta. Bērnībā es katru gadu četrus mēnešus pavadīju Krimā, kur dzīvoja mani radinieki. Tas nebija Krimas tūristiskajā dienvidu daļā, bet gan Bahčisarajā, Krimas tatāru apdzīvotā reģiona centra nomalē, mazā ciematiņā, kurā galvenokārt mitinājās Krimas tatāri. Kā bērnam man šī pieredze bija aizraujoša, jo dominējošā reliģija šajā reģionā bija islāms un lielākā daļa pārējo bērnu runāja tatāru valodā. Viņi runāja arī tekošā krievu valodā, bet šī tatāru valoda bija kā viņu superspēja – kad vien tas viņiem bija izdevīgi, viņi “pārslēdzās” uz tatāru valodu, lai tajā nerunājošie bērni viņus nesaprastu. Ar laiku arī es šo to no tatāru valodas apguvu, bet tas, ko vēlos izcelt, ir fakts, ka mana pieredze Krimā ir visai atšķirīga no iekšzemes tūristu pieredzes. Un šī iemesla dēļ 2014. gada pieredze man bija īpaši traumējoša – okupēta tika gan mana dzimtā pilsēta Luhanska, gan Krimas pussala.

Vai jūs pēc okupācijas palikāt dzīvot Luhanskā?

Es tur paliku tikai līdz 2014. gada maijam. 2013. gada rudenī es Luhanskā uzsāku Eiromaidāna kustību, kas pēcāk, kā jau mēs visi to zinām, kļuva par Eiromaidāna revolūciju. Bet sākotnēji tā bija mierīgo iedzīvotāju kustība, un es biju viena no tās izveidotājām. Es zīmēju košus plakātus un organizēju Ukrainas un ārzemju mediju intervijas, un tas, protams, pievērsa mediju uzmanību – mana seja kļuva pazīstama, tāpēc pēc krievu policijas uzrašanās Luhanskā man tur palikt vairs nebija droši un es pārcēlos uz dzīvi Kijivā. Kopš tā laika es Luhanskā vairs neesmu bijusi.

 

Tobrīd Luhanskā jums noteikti bija iespēja klātienē vērot, kā darbojas krievu propagandas rīki un tiek veidota augsne “Luhanskas tautas republikai”.

2014. gada februārī un martā es Luhanskā redzēju ierodamies milzīgus tūristu autobusus ar Krievijas numura zīmēm, pilnus ar krieviem, kuri Luhanskā rīkoja demonstrācijas ar plakātiem un karogiem, uzstājot, ka viņi vēlas, lai Luhanska atdalās no Ukrainas. Neviens no cilvēkiem, kuri piedalījas šajās demonstrācijās, nebija Luhanskas iedzīvotājs – tie bija krievi, principā tūristi. Luhanska ir industriāla pilsēta bez jebkādām tūrisma iestrādēm, un, kad šie krievu tūristi bija ieradušies Luhanskā, viņi iedzīvotājiem uz ielas jautāja norādes, kā kur nokļūt – kur ir pilsētas centrs, kur ir piemineklis, kur ir lielveikals un tamlīdzīgi. Pilnīgi visiem bija acīmredzams, ka tie nav vietējie. Un es nekad iepriekš šajā pilsētā nebiju satikusi nevienu tūristu. Tāpēc varu teikt, ka man ir personīga pieredze ar to, kā tika veidoti videomateriāli, kas pēc tam tika atspoguļoti medijos un kas absolūti nesakrita ar realitāti.

 

Pretošanās kustībā jūs pēc tam turpinājāt darboties, arī esot Kijivā, vai ne?

Jā. Piecu Eiromaidāna revolūcijas mēnešu laikā es strādāju ar vairākiem politiķiem un aktīvistiem, kuri vēlāk kļuva par politiķiem. Mani tolaik uzaicināja kļūt par deputāta Mustafas Masi Najema asistenti, un viena no politiskajām partijām aicināja mani kandidēt vēlēšanās, bet es neiekļuvu parlamentā. Taču es piecus gadus – no 2014. līdz 2019. gadam – biju parlamenta locekļa padomniece un asistente.

 

2014. gadā daudzviet pasaulē Ukrainā notikušo uztvēra kā “iekšējo konfliktu”…

Man no šī posma īpaši palikusi atmiņā kāda pieredze. 2015. gadā es biju devusies apmeklēt NATO mītni Briselē, un tur uz sienas kādā no ēkas zālēm bija attēlota notikumu hronoloģija, sākot ar NATO izveidošanu, valstu pievienošanās gadiem un tamlīdzīgi. Es šo hronoloģiju pētīju un nonācu līdz šīs sienas galam, un paskatījos ap stūri, lai redzētu, kas sekos tālāk. Tur nekā nebija, tikai tukša siena, un kāds vīrietis, kurš man tobrīd gāja garām, apstājās un pajautāja: “Ko tu tur gribi atrast? Nākotni?” Es atteicu: “Jā, mani interesē, kas notiks tālāk.” Un viņš atbildēja: “Tas ir tavās rokās.” Tobrīd viņš nezināja, ka esmu ukrainiete, ka esmu no Luhanskas, bet viņa teiktais – ka nākotne ir manās rokās – manī spēcīgi atbalsojās. Manās – kā cilvēka, kā Ukrainas pilsones, kā politiķes toreiz un kā mākslinieces šodien – rokās. Es par to nereti atceros joprojām, un notikušais man atgādina – atbildība ir manās rokās. Neviens cits manā vietā neko neizdarīs.

 

Man šķiet apbrīnojami tas, ka pēc savas dzimtās pilsētas zaudēšanas var tik aktīvi un efektīvi darboties politikā.

Gan es, gan citi manas ģimenes locekļi jau kopš 2014. gada darbojamies kā brīvprātīgie un atbalstām Ukrainas armiju – finansiāli, iegādājoties dažādas nepieciešamās preces, atbalstot viņu ģimenes. Mēs darām visu, kas ir mūsu spēkos, pēc labākās sirdsapziņas un iespējām. Ukrainā mans statuss ir iekšēji pārvietota persona – bēgle savas valsts robežās –, un ar šādu statusu pēc ierašanās Kijivā man nebija tiesību piedalīties vietējās vēlēšanās pirmajos ciklos; pirmoreiz man tiesības vēlēt bija tikai 2020. gadā. Bet līdz tam man bija tiesības piedalīties parlamenta un prezidenta vēlēšanās, un šo iespēju es ne reizi neesmu laidusi garām. Es dziļi ticu tam un vienmēr esmu arī popularizējusi ideju, ka mums kā pilsoņiem ir pienākums piedalīties valsts politiskajā dzīvē, vēl jo vairāk tiem no mums, kuri nonākuši iekšēji pārvietotas personas statusā. Mums politikā jāpiedalās īpaši aktīvi, jāizrāda savs patriotisms, un man šķiet svarīgi, ka mēs paši sevi neieceļam upura lomā. Jo tu pats esi vienīgais, kas spēj sev palīdzēt. Jā, sliktas lietas notiek – tu vari pazaudēt zemi zem savām kājām, savas mājas, bet tas vēl nenozīmē, ka tu esi pazaudējis pats sevi; tu vari turpināt iet uz priekšu, noīrēt dzīvokli citā pilsētā, citā valstī. Bet ir jāiet uz priekšu!

 

Kāpēc, jūsuprāt, šoreiz pasaules reakcija bija tik atšķirīga no tās, kādu Ukraina saņēma 2014. gadā pēc teritoriju okupācijas?

Man ir grūti iztēloties, kas notiek citu cilvēku prātos. Kad 2014. gadā sākās karš, man bija 25 gadi, un es šajos apstākļos esmu pieaugusi, un dzīve šajos apstākļos man atkal un atkal ir apliecinājusi – mēs nevaram zināt, kā domā citi cilvēki, kāda ir viņu iekšējā motivācija. Es varu dalīties tikai ar savu pieredzi, izskaidrot savu motivāciju, manas bailes un to, kas satrauc mani, bet nevaru runāt par citu cilvēku motivāciju. Un šī gada notikumi – Krievijas uzbrukums Ukrainai iepriekš nepieredzētā līmenī – man lika secināt tikai to, cik ļoti man trūcis dzīves pieredzes, jo es tam absolūti nebiju gatava. Tas ar mani notiek jau otro reizi, bet es jau atkal biju absolūti tam nesagatavota! Es biju Kijivā, mierīgi gulēju savā gultā, un mani pamodināja sprādzienu skaņas. Un Krievija nepaziņoja, ka uzbrūk Ukrainai, – tā vienkārši notika. Es joprojām sev jautāju, kā es varēju neparedzēt, ka tas notiks, ņemot vērā manu iepriekšējo pieredzi…

 

Lielākā daļa cilvēku spekulēja, ka tas arī šoreiz būs lokalizēts uzbrukums, centieni inscenēt “iekšēju apvērsumu”…

Ukraiņu vecmāmiņas un vecvecmāmiņas – un to zina un ir dzirdējis ikviens ukrainis – vienmēr ir brīdinājušas savus bērnus, mazbērnus un mazmazbērnus: “Kādu dienu maskavieši atgriezīsies!” Ikviens ukrainis ir dzimis un uzaudzis ar šo pārliecību – ka maskavieši kādu dienu atkal uzbruks –, bet mēs tāpat nebijām tam gatavi.

 

Ko jūs darījāt pēc kara sākuma?

Pirmās trīs dienas es vēl biju savās mājās Kijivā – šīs daudzdzīvokļu mājas pagrabā bija bumbu patvertne, kura bija paredzēta ne tikai mūsu, bet arī vairāku apkārtējo māju iedzīvotājiem. Kopš 24. februāra rīta mēs visi bijām šajā patvertnē; tur bija daudz bērnu un viņu rotaļlietu, vairāki cilvēki atnesa lielas reliģiskās ikonas, kāds atnesa lielu dīvānu, lai visiem būtu, kur gulēt. Es tur nosēdēju trīs dienas, neejot vispār ārā, bet tad kāds draugs piedāvāja man iespēju doties uz Lucku Ukrainas rietumos, kas atrodas 120 kilometrus no Polijas robežas. Mēs devāmies prom, un tā bija pēdējā diena, kad bija iespējams šķērsot tiltu Irpiņā, lai izkļūtu ārā. Tā es nokļuvu ukrainiski runājošajā valsts daļā ar atšķirīgām tradīcijām un divus mēnešus nodzīvoju dzīvoklī kopā ar cilvēkiem, kurus gandrīz nepazinu. Viņi mani uzņēma ļoti laipni un uzdeva dažādus smieklīgus jautājumus par ikdienišķām lietām – viņi nekad nebija satikuši nevienu no Luhanskas. Mēs runājām ukraiņu valodā, kas nav mana dzimtā – lai gan es to pilnībā pārvaldu, man ir dzirdams akcents; bija ļoti viegli pateikt, ka neesmu vietējā. Arī Lucka šajā posmā piedzīvoja bombardēšanu, un pastāvēja risks, ka uzbrukums nāks no Baltkrievijas puses, ar kuru šim reģionam ir robeža. Tika bombardēta arī vietējā lidosta, kā arī gāzes un naftas noliktava. Bija skaidrs, ka Ukrainā īsti nav iespējams runāt par drošu vietu – riski pastāvēja jebkur. Dzīvojot Luckā, es sāku izjust dziļu stresu, un tas atspoguļojās manā ķermenī ar dažādām sāpēm. Es sāku nodarboties ar jogu, lai no stresa kaut nedaudz atbrīvotos, un gulēt vairāk, bet tas bija visai neiespējami šajos apstākļos. Iepērkoties pārtikas veikalā, nepārtraukti baidījos, ka atskanēs sirēnas un nāksies visu pamest un bēgt, un tādējādi palikt bez ēdiena. Es sāku iepirkties ārkārtīgi steidzīgi, un maijā, kad jau biju Rīgā, pamanīju, ka pārtikas veikalā joprojām uzvedos tāpat – it kā man jebkurā mirklī varētu būt viss jānomet un jāskrien prom. 

Luckā bija izvietoti plakāti, kuri gan ukraiņu, gan angļu valodā lūdza NATO noslēgt gaisa telpu virs Ukrainas, bet es nepārtraukti sev uzdevu jautājumu: vai pasaule mūs dzird? Tobrīd es sāku aptvert biedējošo patiesību – ka pasaule lēnām sāk pierast pie tā, ka notiek šis karš, un man ir izvēle: palikt Luckā vai dodies ārpus Ukrainas, lai šo vēstījumu censtos nodot tālāk dzirdīgām ausīm. Aprīļa beigās es pieņēmu lēmumu doties uz Eiropu un runāt par karu ar mākslas palīdzību. Tā kā es runāju svešvalodās un biju jau iepriekš dzīvojusi ārzemēs – studējusi Dānijā –, es apzinājos, ka esmu viens no retajiem cilvēkiem, kurš ir gatavs kaut kur braukt un par karu runāt. 

 

Un tad jūs ieradāties Rīgā.

Jā, 1. maijā. Es staigāju pa pilsētas centru un redzēju plakātu ar attēlu, kurā redzams, kā 1991. gadā Ukrainas parlamenta locekļi pasludina valsts neatkarību. To redzēt man bija ārkārtīgi aizkustinoši – tā bija kā ziņa īpaši man. Jutu, ka Latvija mani atbalsta un aicina, un nolēmu šeit palikt – pieteicos uzturēšanās atļaujai uz gadu. Luckā katra diena līdzinājās iepriekšējai, un tā bija sajūta, kuru es vēlējos caur mākslu paust skatītājiem Rīgā.

 

Tā tapa mākslas performance How Long Can This All Last? .

Jā. Staigājot pa Rīgu, es nejauši biju nonākusi līdz Laikmetīgās mākslas centram – es vienkārši ieraudzīju uz ielas izkārtni. Es pieklauvēju pie durvīm, pateicu, ka esmu māksliniece no Ukrainas un ka man ir ideja ar karu saistītai mākslas performancei, kuru es vēlētos kaut kur parādīt. Viņi man atbildēja, ka es to varu parādīt pilsētas festivālā vasarā, un es darbu sagatavoju ļoti ātri. Darba ideja ir parādīt darbību ciklu nepārtrauktu atkārtošanos – līdz mana fiziskā spēka izsīkumam. Tiek skaitītas dienas – jo neviens no mums nevar iztēloties, cik ilgi šis karš turpināsies, bet katru dienu mēs turpinām darboties līdz savu spēku izsīkuma robežai. Bet vēstījums ir arī par to, ka vienkārši ir jāturpina. Luckā mans ķermenis sāka stipri sāpēt no milzīgā stresa, un tas lika saprast, ka man ar ķermeni atkal jānodibina saikne – lai izdzīvotu. Un šajā performancē es ļauju savam ķermenim stāstīt, kā tas izjūt karu.

 

Kā šo performanci uztvēra latviešu skatītāji?

Reakcija bija ļoti emocionāla, daudzi cilvēki raudāja un skandēja “Слава Україні!”; beigās raudāju arī es pati. Es jutu, ka pati mainos no tā vien, ka to cilvēkiem parādu, – es uzdrošinājos pieņemt savu ievainojamību. Mani uzaicināja ar šo performanci uzstāties arī Rīgas Drosmes un prieka vasaras svētkos, kā arī Survival Kit ietvaros, un es pēcāk uzrakstīju arī Kauņas Nacionālajam muzejam un vienojos par iespēju performanci parādīt arī Lietuvā. Šobrīd es arī aktīvi komunicēju ar citu Eiropas valstu kultūras nozares pārstāvjiem par iespēju to izdarīt citviet. 

Ķermenis ir ļoti spēcīgs medijs, ar kura palīdzību stāstīt par kara pieredzi.

Es sākotnēji vilcinājos apsverot, vai ķermeņa valoda ir piemērota, lai par to runātu, bet sapratu, ka tā ir valoda un izteiksmes forma, kas man ir pieejama un ko es spēcīgi izjūtu kā atbilstošu, lai parādītu savas sajūtas par notiekošo. Un vēl esmu sapratusi, ka cilvēkam, kurš astoņus gadus dzīvo bēgļa dzīvi, vienīgais veids, kā patiesi stāstīt par notiekošo, ir caur sevi pašu. Tev visu laiku ir jāpārvietojas, un vienīgā rocība, vienīgie draugi, kas tev ir, ir tavs ķermenis un prāts. Es izmantoju abus – es gleznoju, rakstu un veidoju performances ar sava ķermeņa, prāta un iztēles palīdzību. Man šķiet, ka jebkura mākslinieka lielākās bailes ir tikt atraidītam – netikt sadzirdētam vai tikt nosodītam, lai gan esi atklājis visiem savu ievainojamību. Mūsu domas, idejas ir trauslākais, kas mums ir, un es tikai pēdējā laikā esmu sākusi sadzīvot ar šo trauslumu un atklāt to vairāk nekā jebkad iepriekš. Es jūtu, ka tas man atdod atpakaļ spēku un varu. Viss, ko esmu radījusi, ir saistīts ar karu, un tas ir saistīts ne tikai ar situāciju Ukrainā, bet arī ar manu uzvārdu. Visu dzīvi esmu saņēmusi dažādus mājienus un dzirdējusi jokus, man lidostās jautājuši, vai tiešām esmu tik bīstama, ka mans uzvārds ir Kalašņikova, un manas mākslas pamatdoma vienmēr ir bijusi izmainīt manis pašas uzvārda naratīvu. Es gribu, lai tas netiek uztverts kā ierocis, bet gan veids, kā es runāju caur mākslu.

 

Pirms vairākiem mēnešiem Rīgā un arī citās Eiropas galvaspilsētās notika protesta akcijas pret seksuālo vardarbību un kara noziegumiem Ukrainā, kurās piedalījās daļēji izģērbušās sievietes ar aizsegtām sejām, aiz muguras sasietām rokām un ar “asinīm” nosmērētu apakšveļu. Tas, manuprāt, ļoti sasaucas ar jūsu teikto par savu ķermeni kā mediju mākslā un pašas trausluma pieņemšanu – šīm akcijām patiesi bija satricinošs efekts. Bet bija arī aizskaroši komentāri, kuru autori runāja par seksualizēšanu nevietā un tamlīdzīgi, pilnībā pārprotot akcijas jēgu.

Es redzēju ziņas par šīm akcijām un varu tikai piebilst, ka, kamēr karš manā izpratnē ir pielīdzināms nāvei, sekss turpretī saistās ar jaunu dzīvību, ko sievietes spēj ienest šajā pasaulē. Es ticu, ka ikvienai sievietei ir tiesības savas idejas un pārdzīvojumus paust jebkādā sev pieejamā un sevis izvēlētā veidā – jebkādā. Un sievietēm šobrīd jārunā skaļi, skaļāk nekā jebkad, neuztraucoties par to, vai kāds viņas nosodīs vai ne. Mums ir brīvība to darīt, un mums tas ir jādara, jo mēs esam tās, kas laiž šajā pasaulē tās jauno paaudzi.

 

Arī savos darbos jūs fokusējaties uz ciešanām, kurām karā ir pakļautas sievietes.

Jā, arī iepriekš minētajā performancē es izmantoju lāzerus, kuri sporādiski norāda uz manām ķermeņa daļām, lai izceltu ideju par seksuālu vajāšanu. Un arī pati performances uzbūve, kur mirklis – mana fiziskā darbība veltīta katrai kara dienai, šokē skatītājus ar to, ka ļauju savam ķermenim piedzīvot šo ilgstošo pieredzi, šo “izpumpēšanos”. Kad skatītāji saprot, cik ilgi tas vilksies un cik milzīgs pārgurums man no tā rodas, parasti sāk raudāt aiz līdzjūtības. Bet tiem, kuri joprojām turpina karot, cīnīties pret iebrucējiem, šis pārgurums jāpiedzīvo ik dienas. Kad es ar šo performanci uzstājos Ļvivā, tie bija cilvēki, kuri raidīja uz manu ķermeni šos lāzera starus, un šis elements vistiešākajā veidā bija saistīts ar seksuālo vardarbību, kas kara apstākļos tiek veikta paralēli uzbrukumam mūsu valstij.

 

Jūs ne tikai veidojat performances, bet arī gleznojat un rakstāt – tepat Punctum augustā tika publicēts arī jūsu stāsts Smilšu graudiņi. 

Viss, ko es rakstu, šķiet kā manis pašas stāsts – arī Smilšu graudiņi, kas ir prozas darbs, bet es šobrīd patiešām jūtos kā smilšu graudiņš. (Apraudas.) Es gribu kļūt par daļu no kaut kā lielāka – es esmu ukrainiete, daļa no tautas, un es vēlos, lai mums ir iespēja izveidot brīnišķīgu valsti, bet šobrīd neviens no mums nav drošībā, mēs esam smilšu graudiņi, kuri izkaisīti pa visu pasauli. Es ticu, ka pēcāk mēs visi sanāksim atpakaļ kopā un kopā veidosim ko lielāku par sevi, bet šobrīd tas viss ļoti sāp.

 

“Laikā, kad rakstīju stāstu Smilšu graudiņi, es biju aizgājusi uz Ukrainas bēgļu centru Rīgā, kur Sarkanais Krusts bija sagādājis ēdiena iepakojumus bēgļiem. Stāvot tur un redzot notiekošo, es jutu izmisumu. Es redzēju daudzos pie sienām sarindotos ēdiena iepakojumus, un tie man atgādināja par Svētās Sofijas katedrāli Kijivā. Tur uz sienas ir mozaīka Oranta, kas tika izveidota 11. gadsimtā. Es palūdzu Sarkanā Krusta darbiniekiem pāris kartona gabalus un paņēmu vienu ēdiena iepakojumu. Mājās es izveidoju šo attēlu. Tā tapšanā es izmantoju dažādos graudus no graudaugu produktu paciņām, un tie aizvietoja Orantā redzamos dārgakmeņus. Šī ir Orantas modernā versija. Ikona sargā Kijivu, tāpēc es savējo izveidoju Rīgā, cerot, ka tā pasargās šeit esošos Ukraiņus.”