— Iedomāto kopienu reālisms

Par Benedikta Andersona grāmatu Iedomātās kopienas: pārdomas par nacionālisma izcelsmi un izplatību (no angļu valodas tulkojusi Dita Ābola; Jāņa Rozes apgāds, 2022)

Benedikta Andersona grāmata Iedomātās kopienas pirmajā redakcijā iznāca 1983. gadā. Varētu likties, ka tas ir pārāk sen, lai tai piešķirtu aktualitāti mūsdienu kontekstā. Taču Andersona ideju intelektuālais tvērums turpina rezonēt sociālajās un humanitārajās zinātnēs. Iedomātās kopienas joprojām citē nacionālisma, kultūras un mediju pētnieki. Tā ir virzījusi konceptuālo domu nu jau vairākās zinātnieku paaudzēs. Tādēļ grāmatas iznākšana latviešu valodā ir notikums.

Kā indivīdi kļūst par kolektīviem subjektiem? Šis jautājums caurstrāvo Andersona analītisko stāstu. Atbildes tiek meklētas nācijas tapšanas nosacījumos. Citiem vārdiem, nācija Andersonam kalpo par kopības prototipu, kas var palīdzēt saprast arī mazāk strukturētas sociālās grupas. Iedomāto kopienu pamatā ir arguments, ka nācijas sāka veidoties sekularizētā laiktelpā, kurā dažādas izcelsmes cilvēki pakāpeniski apzinājās savu kulturālo līdzību. Šajā identitātes apjēgsmes drāmā demiurga loma tiek ierādīta drukas kapitālisma straujajai attīstībai un iespieddarbu izplatībai, kas aizsākās 16. gadsimtā. Grāmatu un pirmo laikrakstu izdevēji veicināja ne tikai valodu fragmentāciju, bet arī standartizāciju un vienotas informatīvās telpas rašanos. Tas konkrētā teritorijā vairoja nacionālās iztēles iespējas. Nacionalitāte jeb “būšana nācijai”, uzsver Andersons, vispirms nozīmē īpaša veida kultūras artefaktus (22. lpp.). Izsekojot artefaktu (valoda, literatūra, laikraksti, himnas, kartes, muzeji u. c.) izmaiņām laika gaitā, mēs varam atsegt nacionālās apziņas kultūras saknes. Vienlaikus Andersonam šajā kompaktajā vēstījumā izdodas parādīt, kā cilvēku profesionālā un izglītības mobilitāte atšķirīgos apstākļos kļūst par strukturālu spēku, kas iespējo nācijas politiskās un kultūras elites tapšanu.

Atceros, ka pirmo reizi ar Andersona rakstīto es sastapos 2000. gadu vidū. Toreiz, kad sociālajās zinātnēs valdīja konstruktīvisma paradigma, “iedomāto kopienu” jēdziens šķita pašsaprotams un atbilstošs laikmeta garam. Tas arī bija parocīgs ietvars, kurā skaidrot Latvijā notiekošo – latviešu un krievvalodīgo konfrontāciju, etnokulturālo un pilsonisko elementu līdzāspastāvēšanu Latvijas nacionālajā identitātē, sociālās atmiņas naratīvu daudzbalsību. Toreiz es mazāk uzmanības pievērsu faktam, ka Andersons savas idejas ir mērķtiecīgi attīstījis ārpus eirocentriskā konteksta. Eiropa grāmatā, protams, nekur nepazūd, taču tā tiek analītiski iegrožota un nošķirta no citiem reģioniem, kas, iespējams, varētu nedaudz mulsināt, ja primāri esat raduši domāt par modernajām nācijām kā Eiropas, nevis Dienvidamerikas vai, teiksim, Indonēzijas fenomenu. Andersona ieskicētā nacionālisma ģeogrāfija palīdz labāk saprast, kā teritorijas sociālā un politiskā ievietotība nosaka konkrētas nācijas trajektoriju. Turklāt 17. un 18. gadsimta koloniālā kārtība nāciju veidošanos ārpus Eiropas neizbēgami padara par relacionālu fenomenu. Proti, kolonizatori un kolonizētie veido jaunas koalīcijas un solidaritātes, kas tos pretnostata koloniālajiem centriem (Lielbritānijai, Spānijai, Nīderlandei).

Izlasot tikai grāmatas nosaukumu, varētu likties, ka Andersons noliedz sociālo struktūru pastāvēšanu. Taču viņš nevienā brīdī neliek vienādības zīmi starp “iedomāto” un “izdomāto”. Pēc grāmatas otrā izdevuma publicēšanas Andersons gan kādā intervijā atzīst, ka nācijas ir gan reālas, gan fikcionālas. Taču Andersonam nacionālisms nav nepastāvīga, gaistoša un “no augšas” uzspiesta diskursīva un patoloģiska parādība. Šajā ziņā viņš distancējas no citiem kritiskāk ievirzītiem nacionālisma teorētiķiem, īpaši no grāmatā bieži citētā Ērika Hosbauma (Eric Hobsbawm), kurš ir pazīstams ar savu “izdomātās tradīcijas” jēdzienu. “Kopienas būtu jādala nevis pēc to melīguma/īstuma, bet gan pēc veida, kā tās iedomātas,” uzskata Andersons (24. lpp.).

Vienlaikus nevar nepamanīt, ka Andersonam ir svarīgi atšķetināt varas attiecības, kas strukturē nāciju tapšanu. Grāmatā regulāri tiek norādīts uz dominējošo grupu (buržuāzijas, inteliģences, kreolu) stratēģisko ieinteresētību kļūt par nacionālistiem. Tomēr kopumā Andersons saglabā līdzsvarotu skatījumu uz nāciju kā sociālo attiecību formu, kuru cilvēks neizvēlas, un nacionālismu kā šo attiecību atražošanas nosacījumiem. Nacionālisms tiek skaidri nošķirts gan no rasisma, gan no etniska pārākuma sludināšanas: “Savā būtībā nacionālisms domā caur vēsturiskiem likteņiem, savukārt rasisms fantazē par mūžīgu aptraipīšanu.” (157. lpp.) Manuprāt, tieši šī reālistiem vairāk raksturīgā nacionālisma interpretācija spēj piešķilt grāmatai polemisku dzirksti arī mūsdienās.

Iedomātās kopienas ir svarīgi redzēt ne tikai kā pašvērtību, bet arī kā daļu no plašākas teoretizēšanas tradīcijas, kuru raksturo konceptuāli atšķirīgi, bet idejiski dažkārt saistīti nacionālisma pētniecības virzieni. Filips Gorskis (Philip Gorski), piemēram, nošķir četrus nacionālisma zinātniskās literatūras viļņus. Pirmais aizsākās 20. gadsimta sākumā un nacionālismu definēja kā ideoloģiju. Otrais vilnis, kas aptver arī B. Andersona rakstīto, radās pēc Otrā pasaules kara un nacionālismu interpretēja kā politiskās kopienas vai identitātes formu. Trešo vilni veido domātāji, kuri pagājušā gadsimta 60. un 70. gados nacionālismu saistīja ar valdošās šķiras leģitimācijas stratēģijām kapitālisma attīstības un valsts veidošanās kontekstā. Visbeidzot pēdējais – ceturtais – pētniecības vilnis aizsākās 90. gados, un tas galveno uzmanību pievērsa nacionālisma simboliskajai dimensijai – nacionāliem rituāliem un diskursiem.¹ Latviešu valodā vairāk ir tulkota nacionālisma teorētiskā literatūra no pirmā un otrā viļņa. Jācer, ka Andersona grāmatas publicēšana iedrošinās izdot arī darbus, kas pārstāv citādākas un hronoloģiski jaunākas nacionālisma interpretācijas.

Nobeigumā gan vēlos atgriezties pie Andersona grāmatas tulkojuma. Es apsveicu LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtu ar uzsākto tulkojumu sēriju Theoria, kurā plānots izdot arī citu ievērojamu sociālo un kultūras teorētiķu darbus. Ieraugot pirmo reizi šīs grāmatas nosaukumu latviešu valodā, man uzreiz gribējās saprast, kādēļ tulkotāja un redkolēģija ir izšķīrusies par “iedomāto kopienu”, nevis “iztēloto kopienu” jēdzienu. Latvijas sociālajās zinātnēs bieži var sastapt otro variantu. Es saprotu, ka “iedomāts” un “iztēlots” latviešu valodā var tikt uztverti kā sinonīmi, tomēr oriģinālajā nosaukumā “imagined” ir konceptuāli tuvāks “tēlam”, nevis “domai”. Etimoloģiski raugoties, vārds “image” var nozīmēt reprezentāciju, kopiju, atdarinājumu. Arī Andersons būtībā raksta par valodu un medijiem kā kopienu reprezentējošiem artefaktiem. Es neesmu pārliecināts, vai “iedomāšanās” jēdziens spēj latviešu valodā izteikt reprezentējošo funkciju precīzāk nekā “iztēlošanās” jēdziens. Katrā ziņā man būtu gribējies sākt Andersona grāmatu lasīt ar nelielu tulkotāja komentāru, kas paskaidrotu apsvērumus par labu “iedomātās kopienas” versijai. Šādā komentārā varētu arī pamatot citu potenciāli problemātisku jēdzienu tulkošanu. Piemēram, grāmatā “modernity” tiek latviskots kā “mūsdienīgums”, kas liek jautāt, vai postmodernitāti mums vajadzētu tulkot kā “postmūsdienīgumu” vai “pēcmūsdienīgumu”? Vai arī tomēr vajadzētu sekot Latvijas zinātniskajā diskursā iesakņotajam “modernitātes” jēdzienam, ar ko, starp citu, Andersona grāmatā tiek saprasts konkrēts vēstures periods? Šie jautājumi nav jāuztver kā kritika, bet kā ierosinājums publiski reflektēt par sociālajām un humanitārajām zinātnēm svarīgu jēdzienu tulkošanas vēsturi un vēlmi pārskatīt jau latviešu valodā nostiprinātus jēdzienus.

1. Gorski S. Ph. Nation-ization struggles: A Bourdieusian theory of nationalism. Bourdieu and Historical Analysis. Ed. by Ph. S. Gorski. P. 243–244. Durham: Duke University Press, 2013.  (atpakaļ uz rakstu)