— ko es daru kara laikā

 

Olga Bragina – ukraiņu dzejniece un tulkotāja, raksta krieviski. Dzimusi 1982. gadā Kijivā, pabeigusi Kijivas Nacionālās lingvistiskas universitātes tulkotāju fakultāti. Publicējusi piecus dzejoļu krājumus un īsās prozas grāmatu Pleromas prizmas, Braginas tulkojumā izdotas mūsdienu amerikāņu autoru Džona Haja un Ketijas Ferisas grāmatas. Braginas dzejoļi, kā atzīmē dzejniece un kritiķe Marija Gaļina, ir “jēla materiāla pārtapšana dzejā; ļoti konkrēta, ļoti blīva pasaule, kurā aiz bezkaislīguma vaļsirdīgs interpretētājs vienmēr spēj uzminēt apslēpto drāmu”. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā dzīvoja Polijā un Vācijā. Bragina šogad viesojās Latvijā festivāla Dzeja bez robežām ietvaros.

Atdzejotājs

 

***

ko es daru kara laikā
tulkoju deviņpadsmitā gadsimta angļu romānu
maksimāli eskeipiska nodarbe
bet arī miera laikā darīju apmēram to pašu
kā saka ja darītais zaudējis savu nozīmi tās vispār nav bijis
ko es daru kara laikā
sēžu akurātā namiņā akurātā Vācijas ciematā
netālu no pilsētas kurā dzimis filozofs Ernests Blohs šeit daudz runā par kultūru
spriež ka tikai daži zina par pasākumiem prasās plašāks atspoguļojums medijos
zied ceriņi ielās pastaigājas cilvēki sēž kafejnīcās dzirdot lidmašīnas troksni nodrebu
blakus namiņam Reina vīnogulājs dzīve

 

***

gribu publicēt tavas vēstules, taču esi vēl dzīvs, bet kā tu vēlējies nopirkt man jaunu kleitiņu
un golfenes, un apcirpt tā, lai redzams pakausis.
datorā spēlēja pokeru – citas spēles viņš vispār nerubīja,
bet uzraksts “Jūs uzvarējāt” un hēlija baloniņu salūts –
vai tad neceļ pašapziņu?
teica – kāpēc te ir tik tumšs, kurp aizgāji, blakus tikai siena bez paklāja,
ne mājas, ne mantas televīzijas seriālu varoņiem – parādās no nekurienes
melleņu jogurta ainavā un pēc pusstundas pagaist, it kā nemaz nebūtu bijis,
taču empātija neļauj vienlaikus mizot kartupeļus
un skaipā sūtīt duci nebūtisku ziņu.
saka – gribēja publicēt, tak vai tavu roku siltumu un atmaigušo balsi iespējams iegult,
atmiņā kārtot.

 

***

prātoju ka man netīk “Tumšās alejas” bet “Arseņjeva dzīve” patīk Altripas putni aiz loga
kad saka ka vēsture visu izsvērs droši vien jāpatur prātā ka vēsture katram sava
sieviete pie kuras dzīvojam studēja filozofiju stāsta ka ienīst Nīči
jo viņš savā filozofijā tā arī neesot izkļuvis no pusaudzības
lai gan zina ka daudzi viņu dievina
kurš jaunībā nav bijis revolucionārs tam nav sirds tā runā
mēs mācījāmies institūtā nezinot ka būs revolūcija tad otrā revolūcija
tad karš un emigrācija
emigrācijai šķiet gatavojās mācījās valodas
nē neviens mūs negatavoja karam taču arī mieram negatavoja
it kā tu skatītos garu diafilmu zem bildēm titri
ko tādu vecāki pateica zēnam no Prostokvašino 1979. gadā
ka viņš tomēr nolēma aizbēgt

 

***

tad bilstu lūk Bodrijārs nepalaida garām 68. gada maiju
nesēdēja kafejnīcā līdz priekšpēdējam metro
dzīvoja kaut kur uz ielas tā gribētos domāt
taču agri vai vēlu viņa asiņo vai kļūst par apsmieklu
skat cik veltas ir tavas asinis
tieši te viņa iztēlojas sevi par reālu un krīt iztēlotajā
plūst notekās atklāj savu noslēpumu
laiks nokaut un apēst upurjēru precīzāk tālab ka viņas vairs nav
vara riņķo ap mums ap mīlestības slēpto neglītumu ap laimes dumību
skat – tā plūst notekās un nekas nenotiek
nav kurp tiekties kaut kur ir viņu jūra
nāves jūra kā pagātne bija labāka par mums
kā tautas nams Klišī ar kinoteātri un arodbiedrību

 

***

Žans glabā kabatās sātīgi barotas vidusšķiras meitenes
kādam jābaro ģēnijs ne tikai miesa asinis viņa angļu valodas kursi
iesācējiem jātic veiksmei
saka ka pienāks nākotne taču visus tur neielaidīs
Meijerholds laista burkānus saka nestrīdies ar mani par sīkumiem
lieliskiem vārdiem piemīt aizmirsto īpašības 
pirms no tiem paliks tikai pīšļi
matu laka sieviešu ciešanas cieti mati
kāpēc piedzimu šajā valstī kā bezpajumtnieks augu
raugi pie manām kājām kritīs jaukākās centrālās fotostudijas bildes
vistukšākās tikai nenovērs skatienu                        
kad ar tevi runā jāskolo
no mazotnes vēlāk grūta atmiņa valodas komunikācijas mācība
attālumi no Zemes līdz citiem debesu ķermeņiem jautājumi par tēmu kāpēc joprojām neesmu aizlidojis
bet tā gribēju tevi aizmirst kaut uz dienu tavu ķermeni no liniem un asinīm
tavas perlamutra acis pirms atklāsies apmāns
un tad visiem kļūs viegli it kā akmens no sirds
it kā tās nebūtu tu atceries

 

***

agrāk Koelju bija modē tagad vien retais atceras viņa darbus izņemot “Alķīmiķi” un
Veronika grib mirt
obligātās literatūras vietā bibliotēkas lasītavā lasījām par šo Veroniku
iejutāmies tēlā spriedām ka jādzīvo ja vien iespējams
var pabeigt universitāti atrast mūža mīlestību izlasīt daudz grāmatu
skatīties visus šos sapņus ka negribi iet uz skolu bet drīz gala eksāmeni
klīdām pa savu rajonu tad kāda sieviete ar meitu mums jautāja kur dzemdību nams
mēs pat nezinājām ka šeit tāds ir
sieviete dusmīgi noteica: “Gan pašām vajadzēs” tas izklausījās pēc draudiem
mūsu Veronikai kura tomēr nolēma dzīvot slēpt zem spilvena krāsainas tabletes
nesapņot izšķīst lēnām maisiet pulksteņrādītāja virzienā

 

***

esmu apmeklējusi mākslinieku izstādes kuri nekļuva slaveni ne dzīves laikā ne pēc nāves
viņi vienkārši zīmēja
zīmēja arī mans brālēns bet viņa reprodukcijas tīmeklī neatradu man bija tikai viņa 1989. gadā zīmētais mans portrets kurš tagad
pagaisis    
kaut kad 90. gados viņš piedalījās kolektīvajā izstādē izgriezām avīžrakstu ka Aleksejs Kapustins prezentējis gleznu “Skats uz ziloni no augšas, bet it kā no apakšas”
tad viņš pameta glezniecību un darbojās grafiskajā dizainā bet pārsvarā dzēra nomira četrdesmit gadu vecumā pēc sirds operācijas
vienīgais kas palicis no viņa radītā ir pasētie avīžraksts un mans portrets
man bija draudzene nē ir arī tagad dzīvo blakus parādenēs tikai mēs vairs nesazināmies
skolā visi teica ka viņa ir talantīga un kļūs par izcilu mākslinieci
taču viņu nosūtīja mācīties par ekonomisti
nē arī ekonomiste nekļuva tagad viņai ir pusotru gadu vecs dēls
nezinu kālab šo stāstu
mans krusttēvs arī ir mākslinieks augu starp mālderiem nevis rakstniekiem un vizuālā māksla man patika lai gan pašai attiecīgo dotību nebija
nezinu kālab šo stāstu

 

***

mamma stāstīja ka Korzuns bijis Garibaldi vienībā viņš mums to atklāja tikai četrdesmit gadus vēlāk iespējams tas bija galvenais notikums viņa dzīvē citādi būtu sēdējis savā Volodarkā
es bilstu ka tas ir kā musketieri četrdesmit gadus vēlāk
man būtu garlaicīgi vispār bez ceļošanas seriāli neizraisa tādu efektu nē es negribētu pievienoties nekādām vienībām lūk Kostiks piedalījās protestos viņam patīk aktīvisms nulltajos gados kad mācījās viņš gribēju būt vegāns un neformālis
bet man bija tik daudz darba ka gulēju stāvot
atcerējos vectēva stāstīto ka viņš armijā snaudis ejot
vācieši manu vectēvu 16 gadu vecumā aizveda uz Vāciju uz rūpnīcu pēcāk viņus 45. atbrīvoja  VDK virsnieks palūkojies uz vectēvu un palaidis pažēloja mamma saka “cilvēciskais faktors” tad vectēvs sabija ar mūsu armiju Austrijā
pēcāk nulltajos ilgi sarakstījās ar viņu arhīviem lai dabūtu naudu tolaik maksāja kompensāciju iedeva man naudu mācībām svešvalodu fakultātē nu kaut kur no trešā kursa līdz tam pārdevām visu ko vien varēja man bija jāpabeidz augstskola un jāatrod ienesīgs darbs nevis tas ko izvēlējos un strādāju 18 stundas no vietas atcerēdamās vectēva dienesta atmiņas kā viņš snaudis ejot nu katram savs liktenis katram savs laiks
vectēvs nezudīs jo es par viņu uzrakstīju

 

***

Dilans Tomass dzēra krodziņā “Baltais zirgs” un viņa pēdējie vārdi bija
“Un tas ir viss, ko paveicu savos 39 gados”
šodien jautāju dzejniekam vai tic pēcnāves dzīvei kur visi atkal satiksies viņš sacīja ka netic es vaicāju kā viņš tiek galā ar esības bezjēdzīguma sajūtu viņš atbildēja ka netiek
man vienmēr bijusi sajūta ka šis viss ir tikai mēģinājums
bet ja nu sajūta mani viļ un patiesībā nekā cita nav un gaisīs viss ko mīlējām
agrāk domāju ka mokoši pietrūkst sarunu biedra patiesībā protams šai bezgala tekstā strīdos vien pati ar sevi otru man nemaz nevajag
bija bail pieķerties cilvēkiem vai lietām jo viss pagaisīs
Vitaļiks jautāja vai mūžam paliksim kopā? nav nekāda “mūžam”
vienkārši tas ko parāda divstundu filmā par dzejniekiem ieildzis uz diviem gadiem
nāve nevienu nav padarījusi par Dilanu Tomasu ne nāve ne dzīve

 

***

varbūt pēc simts gadiem kāds izlasīs manus dzejoļus
un uzzinās cik ļoti tevi mīlēju
lūk boršču ne reizes neuzvārīju mūždien rakstu dzejoļus
tas ir mans pamatdarbs
bet paveikt ko noderīgu boršču pagatavot nopelnīt naudu
mīlestības labad tak varēja nevis tikai tīkamo darīt
paliekot valodas ietvaros
taču nesapratu šo pasauli
manā pasaulē viss allaž bijis loģiski
vārdi vienmēr atbilda nozīmei
agrāk man vienmēr pietika ar vārdiem
tad tie izsīka tos var miksēt kā vien patīk
bet kālab
neviens droši vien neuzzinās cik ļoti tevi mīlēju
es pati to nezināju kā jau tas parasti notiek
realitātē kur veļa tiek mazgāta ar rokām
es nesapratu šo pasauli
aiz loga – Gannuškina vārdā nosauktā psihiatriskā slimnīca
pacientes aitādas kažokos drūmā miroņgaitā
vilkās pa pagalmu šurpu turpu raudzījās logā
gopņiki sētā svieda ar pudelēm
kaimiņienes staidzināja sīkus sunīšus
alkoholiķi lapenē apsprieda Platonu
vai Sokratu īsti neatminos pēcāk uz pavasara pusi visi nozuda
parādījās melnbalti kaķēni tu teici: “tie izturēja ziemu”
es atbildēju: “tas taču jauki” un uzsmaidīju tiem

 

No krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs