— Rakstot esmu laimīga

Elīna Bākule-Veira ir dzejniece un kinorežisore, kura Liepājas Universitātes doktorantūrā studē jauno mediju mākslu, turpat strādā par pasniedzēju, mācot studentiem scenārija rakstīšanu. Izdoti divi viņas dzejas krājumi, 2015. gadā Zilonis okeāns saņēma Latvijas Literatūras gada balvu kategorijā Spilgtākā debija, kā arī tika nominēts Ojāra Vācieša un Latvju Tekstu gada balvai dzejā. 2021. gadā izdots otrs dzejas krājums Tas ods meklē mani kopš 1981. gada, kas apbalvots ar žurnāla Domuzīme Dzejas balvu.  Dzejniece ir dzīvojusi ASV, Turcijā, Austrālijā un Portugālē, bet pašlaik mitinās laukos, atjauno senu lauku māju, ir aizrāvusies ar būvniecību un galdniecību.

Aija Cepliša

 

Apsveicu tevi ar Domuzīmes balvu, kā tu jūties par to? Ir kaut kas mainījies?

Nē, nekas nav mainījies. (Smejas.) Protams, ka tas ir ļoti forši un mīlīgi. Kad strādāju pie šī krājuma, bija tikai tāda jausma, kurai sekoju. Nebija īstas pārliecības, kas ir tas, ko mēģinu izdarīt. Šķita, ka ir šaura strīpiņa, pa kuru mēģinu noiet, un brīžiem pārņēma sajūta, ka, nē, nekas te nebūs. Kad sāku atlasīt dzejoļus krājumam, priecīgi rakstīju redaktoram Henrikam Eliasam Zēgneram, ka no iekšpuses jūtu, kaut kas tur ir gan, tomēr šaubījos, vai arī no ārpuses tas būs samanāms. Šī balva ir kā apstiprinājums, ka ir. Tas ir tas lielais prieks. Un žūrijā taču ir spečuki, mani kolēģi.

 

Starp tavu pirmo dzejas krājumu Zilonis okeāns un Tas ods meklē mani kopš 1981. gada ir sešu gadu pauze. Kas notika pa vidu?

Godīgi sakot, vairs neatceros. Lielākā daļa dzejoļu no krājuma Tas ods meklē mani kopš 1981. gada ir sarakstīti, kad pie manis dzīvoja mana vecāmāte, kura gandrīz vairs neredzēja, ļoti švaki dzirdēja, bet skaisti no rītiem dziedāja.

 

Vai tu savā jaunajā dzejas krājumā turpini Zilonis okeāns noskaņu vai arī šis ir jau pavisam cits stāsts?

Abi krājumi ir stipri atšķirīgi. Zilonis okeāns aptver 14 gadu laika posmu, to sāku rakstīt 2001. gadā, grāmata iznāca 2015. gadā. Bija grūti izdot pirmo dzejoļu krājumu, izdevniecības neatbildēja, es pati tajā laikā daudz biju ārvalstīs. Paspēju sadedzināt maisus ar dzejoļiem, arī vairāki datori zuda kopā ar daudziem failiem. Pirmais krājums drīzāk ir dzejas eksperimentu apkopojums.

Atšķiras arī veids, kā es katru krājumu uzrakstīju. Strādājot pie Zilonis okeāns, katru dienu dzinos pakaļ dzejoļiem. Bieži vien man bija algots darbs līdz sešiem septiņiem vakarā, pēc tam nācu mājās un līdz rītam trenkāju dzejoļus, meklēju kaut kādu savu izdomāto ideālu. Ja nesanāca, šķita – viss, dzīvei ir beigas. Varēju kā narkomāne sēdēt un gaidīt, kad piepildīsies manas poētiskās ekspektācijas, atnāks tā īstenā iedvesma. Tagad ir pavisam cits uzstādījums. Ļauju sev uzelpot, varu mierīgi dzīvot dienām, nedēļām un mēnešiem, neko neuzrakstot. Vairs nav tādas maniakālas alkas kaut ko sacerēt. Domāju, ka jaunais dzejoļu krājums tāpēc ir vieglāks, lai gan iekšēji prasības tomēr ir augušas.

 

Kā dzejoļi atnāk pie tevis? Tas ir kā zibens no skaidrām debesīm, vai arī nepieciešams darbs un pacietība?

Kādu laiku biju nodzīvojusi Stambulā, jutu, ka kaut kam ir jābūt. Izmisīgi staigāju gar Bosforu un domāju, kāpēc nav? Tad pēkšņi viss satumst, telpa izmainās un galvā tikai viena doma – kā ātrāk tikt uz viesnīcu pēc pildspalvas un blociņa. Rakstīju visu vakaru līdz rītam, no gaismas sāka žilbt acis, uzliku saulesbrilles un turpināju rakstīt. Tāds pilnīgi maniakāls stāvoklis. Krājumā Zilonis okeāns ir tās nakts dzejoļi, tiesa gan, stipri noīsināti. Reiz man uzticēja paturēt bērnu klēpī, un pēkšņi uznāk šī sajūta. Esmu gatava bērnu gandrīz no rokām laist ārā, lai ķertu kaut kādu papīru. Bērna mamma droši vien padomāja, ka es esmu galīgi traka. Vai citreiz ballītē jūsmīgi mētājos pa istabu ar blociņu rokā, mirkšķinu un bubinu. Ir tādi brīži, jā.

Tagad ir kaut kā citādi. Ir brīži, kad šķiet, tagad gan vajadzētu rakstīt, bet es ne vienmēr skrienu un meklēju papīru. Dzīve ir mainījusies, rakstīšana vairs nav pirmajā vietā. Rakstot Tas ods meklē mani kopš 1981. gada, lielākoties es vienkārši sēdēju uz balkona ar kladīti un pierakstīju kaut ko. Negaidot ne iedvesmu, ne dzenoties kaut kam pakaļ. Ja tajā brīdī šķiet, ka kaut kas ir, mēģināju piezūmot, bet ja nav, tad nav. Gaidu, kad dzejolis viegli un nepiespiesti atnāks. Manuprāt, tā ir liela atšķirība, jo, ja pirmajā dzejoļa krājumā es daudz ko darīju, lai tiktu pie tā dzejas visuma, tad, strādājot ar otru krājumu, es gaidīju, kad viņš pats atnāks. 

 

Vai ir tā bijis, ka dzejolis atnāk, bet tu viņu nepieraksti un palaid garām?

Ir tā bijis. Vispār es to nedaudz nožēloju, jo man šķiet, ka tas varbūt aizvaino dzejas visumu. Agrāk man gandrīz vienmēr līdzi bija kladīte un pildspalva, tagad gadās, ka līdzi nekā nav vai pat visā mājā neatrodas neviena rakstīkļa, nodomāju – ai, nu labi. Pēc tam varbūt ir žēl. Bet tā gadās. Tieši nesen nopirku Depo veselu čupu pildspalvām un zīmuļiem, izmētāju pa visām istabām, lai tad ir.

 

Kā dzeja kļuva par tavu izpausmes veidu?

Es kaut kādā vecumā gandrīz pārstāju runāt. Nezinu, kas man notika, varbūt pusaudžu krīze. (Smejas.) Kamēr citi runāja, man vajadzēja ļoti ilgi par to domāt, kad biju gatava kaut ko pateikt, visi runāja par kaut ko citu. (Smejas.) Dzīvojot ASV, pasniedzēja uzdeva mājasdarbu – uzrakstīt dzejolīti. Aizgāju uz kopmītnēm, apsēdos uz grīdas un domāju – kas tas tāds, kā tad to dara? Rakstīju pirmo dzejoli un kļuvu laimīga tajā brīdī. Lai cik drūmi un grūti periodi bijuši manā dzīvē, rakstot esmu laimīga.

 

Vai ir kāds stāsts, kuru tu gribi izstāstīt ar savu jaunāko grāmatu?

Grāmata tapa tik intuitīvi – kā jau minēju, es pati nesapratu, kas ir tas, kas galā varētu sanākt, vai vispār kaut kas sanāks. Šis krājums ir īpatnējs, tas balansē uz vairākām robežām.

 

Pastāsti, kuras robežas tas, tavuprāt, pārkāpj. Un kā tu jūties par to?

Ja pirmajā krājumā Zilonis okeāns es tās robežas pletu tā ekspresīvi, huligāniski, visvisādi, tad otrai grāmatai man tās laikam bija jaunas poētikas robežas. Es īsti nevaru vārdos izstāstīt.

 

 Kā ritēja tava sadarbība ar grāmatas redaktoru Henriku Eliasu Zēgneru?

Henriks bija uzrakstījis recenziju par Zilonis okeāns, un tas bija iemesls, kāpēc viņu izvēlējos par redaktoru otrajai grāmatai. Pirmkārt, viņš bija pamanījis dzejoli, kas man pašai krājumā šķita visspēcīgākais. Otrkārt, viņš norādīja uz lietām, kas nebija labas, un es piekritu, viņam bija taisnība. Henriks ir superīgākais redaktors, neko labāku nevaru vēlēties.

Strādājot pie otrā krājuma, bija brīži, kad patiesi visam gribēju atmest ar roku, bet Henriks mudināja turpināt. Bija šis un tas, kur viņš man ļāva iespītēties, bet pārsvarā visiem viņa labajiem ieteikumiem piekritu. Arī dzejoļu secību bijām jau salikuši, bet pēc dienas Henriks zvana, ka viņš visu esot pārkārtojis. Es jau galīgi sapīku, lasu – nav, nepiekrītu. Lasu otro reizi – jā, ir gan viņam atkal taisnība.

 

Tu lasi recenzijas? Tev interesē, ko citi saka?

Lasu, jā. Visvairāk man patīk konstruktīva kritika, kad varu atskārst – jā, šo gļuku tiešām biju palaidusi garām.  Ir interesanti lasīt arī interpretācijas, kas nereti atšķiras no manas “iekšpieredzes”, dzeja jau dod šo telpu – kā vāze, kurā pašiem salikt savas puķes.

 

Par nosaukumu jaunajai grāmatai. Tā ir rindiņa no dzejoļa Uzvārīju zupu…

Domas par nosaukumu mainījās, dažiem variantiem Henriks nepiekrita. Un labi. Nosaukums atnāca dabiski un organiski pēdējā brīdī.

 

Man personiski šķiet ļoti zināma tā sajūta – ir vasaras nakts, tu guli istabā un dzirdi vienu sīcošu odu, kas, iespējams, traucēs tevi visu nakti, kamēr to nenositīsi.

Man šķiet, bērnībā tu baigi nedomā, kā to odu nosist. Bet ir tāda noskaņa, vasaras vakars, visi aizgājuši gulēt, ir tumšs, kļūst nedaudz skumji, bailīgi, un kaut kur sīc ods – tuvāk un tālāk.

 

Tev viens dzejolis beidzas ar rindiņu – “dzīvoju es labi, tikai maz”. Kā tad dzīvot vairāk?

Arī šis dzejolis uzrakstīts laikā, kad pie manis dzīvoja vecāmāte. Katru rītu spaidīju viņai biezpieniņu, kapāju ķiploku, piegriezu dillīti. Pakārtoju visu savu ikdienu viņai, pati brīžiem neapjēgdama, vai ir šodiena, rītdiena vai vakardiena. Tajā brīdī tas bija tā kā dzejolī. Taču dzīvojusi esmu ļoti daudz, nemaz nedrīkstu sūdzēties.

 

Kā tu domā, ja cilvēks nesaprot tavu dzeju, to vajag un vai vispār var izskaidrot?

Bet ja es pati nesaprotu! Ko es varu paskaidrot?

 

Cilvēkiem ir pieņēmums, ka autors pats saprot un var iedot kontekstu.

Zini, runa drīzāk nav par to, vai cilvēki saprot un kā saprot, bet gan par to, vai cilvēkā kaut kas  sakustās vai nesakustās.  Ja ir, tad ir, ja nav, tad nav. Tad viņš rezonē ar ko citu.

 

Vai tev ir dzejnieks, no kura tu esi ietekmējusies?

Es gribētu cerēt, ka ne, jo cenšos meklēt savus izteiksmes līdzekļus, taču šai cerībai nav nekāda pamata. Mūs ietekmē viss, ko lasām, redzam, dzirdam, apčamdām.

 

Nav tā, ka lasi citu autoru un domā – bāc, es arī šitā gribētu mācēt!

Tā man nav bijis. Bet ļoti bieži gadās, ka izlasot kādas dzejoļa rindiņas, esmu stāvā sajūsmā. Pārlasu, un izrādās, ka iepriekš esmu pārlasījusies. Bet, protams, ir dzejoļi, kas liek labpatikā notrīsēt. Tad es no sirds priecājos. Un ir bijis tā, ka lasi un domā – te taču viss ir izdarīts, kāpēc man vēl ko rakstīt?

 

Brīvdienās braucu autobusā Valka–Rīga, līdzi biju paņēmusi tavu grāmatu. Ko tu ņemtu līdzi palasīt šādā braucienā?

Parasti autobusā nevaru īsti koncentrēties uz nopietnu lasīšanu, sen arī neesmu braukusi sabiedriskajā transportā. Visdrīzāk paņemtu kādu žurnālīti vai turku anekdotes, ko lasu, lai pavisam neaizmirstu turku valodu, ko esmu jau aizmirsusi. Rembo un Raups man saistās ar braucieniem vilcienā Rīga–Valmiera. Rīgas mikriņš – ar Matemātiku ekonomistiem un sanskrita mācībgrāmatu. Bērnības 6. tramvajs – ar Pepiju Garzeķi.

 

Dzejniekiem ir daudz jālasa dzeja? Vai drīzāk jāvēro pasaule?

Kā kuram. Man ir baigi bail pārlieku ietekmēties, lasu dozēti, citkārt arī ļoti sagurstu no dzejas intensitātes. Nav man mājās milzu kaudžu ar dzejas grāmatām. Mīļākās arī aizvien kādam uzdāvinu. Šķiet, ka varbūt pat vairāk vai tiešāk esmu ietekmējusies no mākslas un mūzikas.

 

Tu sevi sauc par dzejnieci?

Gandrīz nekad. Ja esmu galīgi samulsināta, kad par sevi jāstāsta, varbūt izsprūk, parasti angliski “I am a poet”. Dzeja ir tik trausla matērija, te tu viņā esi, te neesi. Nekad nejūtu tādu pārliecību, ka es vēl kaut ko jēdzīgu uzrakstīšu.  Es gan varu brīvi pateikt, ka esmu rakstījusi dzejoļus 20 gadu.

 

Tu esi studējusi kino režiju Latvijas Kultūras akadēmijā. Kā savienojas kino un dzeja tavā dzīvē?

Baigi grūti. Kad es beidzu maģistrus kino režijā, trīcēja rociņa, cik ļoti gribējās rakstīt. Tagad, kad grāmata iznākusi, trīc rociņa, kā gribas kaut ko filmēt. Mēģinu kaut kā to savienot.

 

Kino un dzeja – kas tur vienojošs?

Prieks! Prieks, to darot.

 

Ko tu darīji šodien?

Šodien taisīju plauktus, pasūtīju vēl dēļus, man ir plāns siltināt mājas otro stāvu. Pagājušajā dzimšanas dienā brāļiem uzprasīju, lai uzdāvina dēļus. Sāku ar lievenīti, skatos, sanāca tīri neko. Domāju, jāmēģina uzbūvēt arī verandu. Raku zemi, vedu granti, liku pamatus no laukakmeņiem un Fibo keramzīta blokiem. No viena brāļa dabūju lielus logus, no kaimiņa – stiklotas ozolkoka durvis, un pa vasaru uztaisīju. Es paskatos YouTube video iedvesmai, pati jau nebūtu izdomājusi.

 

Tiklīdz paņemu rokā zāģi, domāju, kā pazaudēšu pirkstus.

Man ir figūrzāģītis, tas ir gandrīz kā šujmašīna. Radinieks uzdāvināja arī ripzāģi, no tā es baidos. Ar fuksīti man nebūtu spēka, bet ar figūrzāģi esmu iemanījusies pat 5 cm biezus dēļus nozāģēt diezgan taisni.