— Pārnākšana

Amerikāņu rakstniece Džoja Viljamsa (Joy Williams, 1944) ir romānu, stāstu un eseju autore; viņas darbu klāstā arī velnišķīgs Floridas Kīzu tūrisma ceļvedis. Pazīstamākie no viņas darbiem ir pieci stāstu krājumi, kuri, šķiet, savu artavu parādā Flanerijas O’Konores daiļradei.

Stāsts Pārnākšana (Revenant) ir no 2015. gada krājuma The Visiting Privilege. Šo darbu caurvij Viljamsas lielās tēmas: daba un cilvēks, un nāve. Pēdējā sevi piesaka neizprotami, negaidīti un atvērti, par spīti tam, ka nāvei būtu it kā definitīvi jānoslēdz cilvēka dzīves ritējums. Varētu pat teikt, ka Viljamsa drīzāk ir viņās, nevis šīs saules pusē, savā daiļradē stūrgalvīgi runājot par tēmu, kuru ierasts nobēdzināt, jo, kā vēl 20. gs. sākumā konstatēja kāds autors, miršana kādreiz bija skaļa un publiska padarīšana, bet nu pat lielas nāves notiek gandrīz sazvērnieciskā klusumā.

Daba un cilvēks. Tur, kur, piemēram, Airisa Mērdoka (kuras darbi ir līdzvērtīgi bagāti ar kultūratsaucēm un filosofiskām idejām) jūtami empatizē ar saviem varoņiem, Viljamsa jūt līdzi pilnīgi visam pastāvošajam, varbūt pat dodot priekšroku tai dabai, kas nav cilvēks. Kā var iedomāties, šāda taciņa ir visai šaura, pat ja nepieciešama un vajadzīga. Tā vai citādi veltīgos cilvēka pūliņus ieliekot lielākā plānā, situācijas nereti kļūst komiskas. Lai gan grūti pateikt, kas tieši Viljamsas stāsti ir smieklīgs, katru no tiem var iztēloties arī kā jancīgu indie filmu.

Tulkotājs

 

Klifa tēvs bērēm visu bija sagatavojis jau laicīgi, un, kad viņš nomira, piezvanīja viņa jurists, informējot Klifu par norises laiku un vietu, mazu baznīcas kapsētu kādā salā, ar kuru Klifam nekas nesaistījās, un, vismaz cik viņš zināja, arī tēvam ne, lai gan viņi jau labu laiku bija atsvešinājušies.

“Akmens vēl nav gatavs. Dīrailas marmors. Bez vārda un datuma, tikai teksts “Un tu, ko tu meklē?””

Klifs neatbildēja.

“Standarts tas nav,” jurists noteica. “Varbūt tāpēc viņi tā kavējas.”

Bija ziema. Viņam bija divdesmit astoņi. Viņš jau gadu pilsētā strādāja izdevniecībā, vienā no labākajām, un nedēļas nogales pavadīja Konektikutā kopā ar kādu sievieti un viņas divgadīgo bērnu, mazā mājiņā, ko viņai mantojumā bija atstājusi vecāmāte. Sievietes vecāki bija miruši. Arī viņai neviena nebija. Labi, bērns gan viņai bija.

Salu klāja stindzinoša migla. Šajā sezonā prāmis kursēja tikai divreiz dienā – pirmais izbrauca deviņos no rīta un, neuzkavējies galapunktā, uzreiz griezās atpakaļ uz cietzemi, otrais sāka kustību no salas četros pēcpusdienā. Pārbrauciens ilga četrdesmit minūtes.

Klifs iebrauca kravas telpā, kuru spilgti izgaismoja dzeltenas spuldzes. Gaisma visu darīja aukstāku. Tur bija divi jauni pilsētas džipi un kravas automašīna, pielādēta ar kokmateriāliem un mucām. Klifs bija ģērbies uzvalkā un elegantās kurpēs ar plānām zeķēm; viņš bija rūpīgi saposies šim pasākumam. Viņam bija mētelis un cimdi, taču tie bija drīzāk formāli nekā silti. Viņam būtu vajadzējis saģērbties siltāk. Viņš gribēja paņemt līdzi kādu lasāmvielu, taču tad nodomāja – man ir nomiris tēvs. Viņš negribēja tagad lasīt. Dievkalpojums bija paredzēts tieši divpadsmitos un, visticamāk, ilgtu tikai stundas ceturksni. Viņam pastāstīja, ka blakus prāmja piestātnei ir viesu nams, kurā paēst, taču salā neviens īpaši necentās pielāgoties ārpusniekiem. Centra te nebija. Tikai golfa laukums un krasta apsardzes stacija; pludmales bija akmeņainas un lielākoties privatizētas. Tā bija sala ar līkumainos ceļos saslēptiem īpašumiem.

Viņš mēģināja iztēloties sievieti pie kapa malas, skaistu, gauži raudošu svešinieci. Viņš to gaidīja, arvien cerēdams uz kādu atklājumu par šo – viņa tēva – dzīvi, kas viņam bija tik sveša.

Kad prāmis sakustējās, viņš izkāpa no mašīnas un uzgāja augšā kuģa kabīnē. Tērauda grīda bija nokrāsota zila, ozolkoka soli biezi nolakoti. Tur bija četri pasažieri un milzīgs, tumšspalvains suns, ņūfaundlendietis. Bija glīts pavecāks pāris, kravas auto šoferis un jauna sieviete, gadus divdesmit veca, kas sēdēja ar suni. Visi uzmeta viņam īsu skatienu, izņemot šoferi, kurš rokās turēja papīra kafijas krūzīti, taču pēc skata bija aizmidzis. Meitene lasīja, un apvāku viņas grāmatai rotāja bargs uzraksts: “Jeitsa dzejoļi.” Pēc brītiņa meitene nolika grāmatu un palūkojās uz viņu.

“Mice un zvani ir ļoti jauks dzejolis,” viņš teica.

Viņa sakniebtām lūpām pasmaidīja un atkal pacēla grāmatu.

Viņam vienmēr bija patikusi dzeja.

Viņš klusu sēdēja uz lakotā sola. Neviens nerunāja, taču šķita, ka visi jūtas ērti un nepiespiesti. Viņš gan nejutās nepiespiesti. Uz brīdi viņam ienāca prātā, ka viņi būtu laipnāki, ja zinātu situāciju. Viņš nokaunējās.

Ārā aiz logiem bija melns. Brauciens uz salu bija mierīgs, un viņš centās tam sakopot visu uzmanību.

Kaut kas ietriecās logā. Viņš to nopētīja, taču nekā neredzēja. Arī pārējie pavērās uz logu. Pat milzīgais suns pacēla galvu, kas izskatījās silta un mitra un viegli drebēja kā cepdamās. Bērnībā kāds viņam pateica, ka suņa sirds vienmēr ir viena un tā paša izmēra, neatkarīgi no tā, cik liels ir suns. Tas viņam sagādāja gadiem ilgas mocības. Viņš pats bija uzaudzis bez suņa.

Viņš aizvēra acis un pēc brīža dzirdēja pieklustam motoru. Viņš piecēlās un izgāja ārā. Bija saskatāma piestātne; šī šūpuļa apdauzītie dēļi eļļaini spīdēja lielas lampas gaismā. Viņš nokāpa lejā un iesēdās mašīnā. Viņš sameklēja mācītāja sniegtos norādījumus, kā tikt uz baznīcu, un vēlreiz tos izpētīja. Tie bija vienkārši. Mācītājs tēvu nepazina, taču bija pieņēmis kremētās atliekas.

Parādījās matrozis un nolaida rampu. Motora skaņa pieņēmās spēkā, prāmim samazinot ātrumu un atsitoties pret dēļiem. Klifs uzmanīgi vēroja, kā notiek piestāšana. Kad matrozis pamāja, viņš atskārta, ka bija baidījies pirmais izbraukt no prāmja, braukt priekšā citiem.

Mašīna klabēdama pārbrauca tērauda plāksnēm un, nedaudz saslīdējusi, rāvās augšā pa ceļu. Pārējās sekoja. Pēc brīža viņš bija pabraucis garām aptumšotajam viesu namam un pēc kādas jūdzes arī baznīcai un piesaistītajai kapsētai. Citi tāpat turpināja sekot. Viņam bija jānogriežas uz baznīcu, tāpēc jau viņš vispār bija te atbraucis. Viņš jutās pazemots. Ceļš sazarojās, un viņš nogriezās pa kreisi. Pārējie sekoja, it kā nolēmuši viņu vajāt. Visbeidzot viņš pamanīja nogriežamies kravas mašīnu. Abās pusēs ceļu ieskāva slapji koki, un starp nokaltušajiem vīteņiem vīdēja akmens sienas. Kāda mašīna nogriezās, bet kāda cita turpināja sekot. Viņam bija sajūta, ka galva tiek izgaismota. Viņš pamanīja ceļā lapsu un uzdeva pa bremzēm. Lapsa nozuda, un garām aiztraucās aizmugurējā mašīna. Pie stūres bija meitene, pakaļējos sēdekļus bija aizņēmis milzīgais suns. Viņš piestāja un brīdi nekustējās. Ceļmalā gulēja vēl viena beigta, jau sen sadragāta lapsa. Prātā iešāvās nesakarīga doma, tas taču īstenībā nemaz nav noticis, un viņam sametās bail.

 

Klifam patika strādāt par redaktoru. Viņam patika vecie biroji, sanāksmju stingrība un formālums. Viņam vēl nebija pašam savu autoru. Viņš bija piestrādājis pie pāris antoloģijām un ceļvežiem, un rudens listē stāvēja vēsturisks romāns. Darbadienās viņš mitinājās Vesteitīzas apkaimē, brownstone mājā ar daļēju pansiju. Viņa istaba bija maza, ar spilgti krāsainu, izdilušu paklāju uz grīdas un stāvu, šauru gultu. Vienu plauktu aizņēma Steiff plīša dzīvnieku kolekcija, un skapī glabājās putekļsūcējs. Brokastīs deva tikai angļu smalkmaizītes un zemeņu ievārījumu, un viņš nedrīkstēja ledusskapī turēt personīgo ēdienu. Viņš visu laiku bija izsalcis. Nedēļas nogalēs viņš ar vilcienu braukāja uz Konektikutu, kur palika pie Rikijas un puikas, Ričarda. Viņu valdzināja doma par skaistu ģimeni, kuras radīšanā pats nebija piedalījies.

Kādu no vecākajiem redaktoriem šķietami interesēja viņa sekmes. Tas bija vīrietis, vārdā Frenklins Vulfs, taču visi viņu sauca par Lūpu. Viņš bija erudīts un atskabargaini zobgalīgs. Kad viņš ir klāt, labāk pa durvīm iziet pēdējam, kāds cits jaunākais redaktors brīdināja Klifu, bet viņš ļoti vēlējās mācīties un zināja, ka no viņa var daudz mācīties. Lūps nokārtoja, ka uz laiku, kamēr saimnieks dzīvo Meksikā, viņš var pārcelties uz kāda labi ieredzēta izdevniecības autora studiju. Tā bija pilna ar grāmatām, tur bija labs apgaismojums un virtuve, un vannasistaba ne ar vienu nebija jādala. Tas bija daudz labāks risinājums nekā brownstone māja. Autors teicās strādājam pie kaut kā “vulkāniska”, taču visiem bija skaidrs, ka viņš ir pārstājis rakstīt, zaudējis krampi. Neviens vairs nebrauca uz Meksiku rakstīt grāmatas. Ar viņu bija cauri.

 

Bija nomiris kāds asistents, un lielākā daļa ofisa sapulcējās uz bērēm. Asistents bija jaunāks par Klifu, tikko kā pabeidzis Barda koledžu. Viņš bija noslīcis, garajā svētku nedēļas nogalē ālēdamies kaut kādā ezerā, un nu bija miris. Nepagāja ne nedēļa, kad kāds cits visu cienīts aģents nomira no komplikācijām, kas nereti pavada diabētu. Notika piemiņas dievkalpojums, un Klifs pirmoreiz dzirdēja Lūpu runājam šādā pasākumā. Lai gan šo aģentu Klifs nepazina, Lūpa vārdi viņu aizkustināja un savādā veidā pat aizrāva. Viņš bija krietni labāks runātājs nekā pārējie. Dzīve šķita salda un bezrūpīga, ļauna un veltīga, gandrīz vai saprotama. Viņš nebūtu varējis atstāstīt Lūpa runāto.

“Jēziņ,” Lūps viņam nomurmināja, “ejam iedzert.” Bija trīs pēcpusdienā, un viņi devās uz Kārlailu. Kamēr viņi nodeva mēteļus glabāšanā, Klifs pamanīja Lūpu uzmetam skatienu Fī Beta Kapa biedrības atslēgai, kuru viņš nēsāja pie mēteļa kā aploka piespraudi. Cītīgi studējot, Klifs bija absolvējis kādu ne visai izdaudzinātu koledžu Vidējos Rietumos. Piespraudi viņš nēsāja pa pusei slepeni, taču pavirši, it kā tai nebūtu nekādas nozīmes. Un nebija arī, jo viņš nebija iestājies pareizajā universitātē.

Lūps apveltīja viņu ar tikko manāmu smaidu. Klifs bija pārāk satraukts, lai spētu kaut piedzerties. Vēlāk, atgriezies rakstnieka studijā, viņš noņēma piespraudi un iesvieda to atvilktnē.

 

***

Lūps gāja cauri manuskriptu kastēm, no kurām kāds ducis bija glabājies uz viņa galda jau mēnesi. Tagad viņš no tām atbrīvojās. Viņš uzšķīra pāra skaitļa lappusi, kurai tad pievērsās pilnā mērā. Viena lappuse varēja pastāstīt visu. Dažkārt liktenis tika izlemts, vadoties pēc vienas rindiņas. Tā tas notika, rakstnieki bija pareizi nojautuši.

Viņš pasauca Klifu uz kabinetu un lasīja balsī: “Es paskatījos ārā pa logu. Es nevarēju atšķirt, kuras bija domas un kuri bija koki.” Viņš jautāja Klifam: “Ko tas, pie velna, nozīmē?”

“Man patīk,” Klifs noteica. “Neslikti.”

“Tad dod viņai iespēju. Ja viņas dzīvi neizmainīsim mēs, to izdarīs kāds cits.”

 

Piemiņas dievkalpojumos Lūps un Klifs iedrāzās kopā, divi izskatīgi vīrieši tumšos mēteļos. Pasākumu bija ļoti daudz, pa vienam vismaz reizi mēnesī. Katedrālēs un smalkos restorānos, arborētumos, kapelās, zem tiltiem, teātros. Pilsētas švunku un žilbu klāja šķietami nebeidzamas svinīgas vaimanas. Šajos skaitļos nebija nekā aizdomīga vai neparasta. Dabas ierastais ritums vainagojās ar aizsaukšanu, un tajā nebija nekā īpaši biedējoša. Pārsteigumi gadījās bieži, taču pašnāvību nebija. Naidīgā vara ieradās pašas noliktā laikā, pēc sava grafika. Kāds tulkotājs gāja bojā smilšu vētras laikā, vairākām mašīnām saskrienoties uz Ņūmeksikas starpštatu šosejas. Kādu dzejnieku nogalināja sieva. Kāda sena, neatlaidīgi prestiža ceturkšņa izdevuma dibinātājs saļima, atsveicinājies pēc vakariņām.

Un pēc bērēm bija labi dzert un runāties – nesatrauktam, uzmundrinātam, spēcinātam no tiem pieklājīgajiem rituāliem, kuros Lūps deklamēja uzvedinošā, ķecerīgā un visu apbrīnotā manierē, vēršoties pie cilvēkiem, kas bija savākušies ar šampanieša glāzēm rokā, basām kājām nostājušies liegi noskrienoša bēguma malā, sapulcējušies plašā pirmskara miteklī – ne katrs karš dāvā tik patīkamu arhitektūru iepriekšējam laikam – vai gaismas pielietos, neapputekļotos bēniņos, kur sejas šķita tikpat idealizētas kā maskas, no kurām dažas, bet ne daudzas, mazliet barbariskā manierē bija izšķobījušas skumjas. Viņiem šķita, ka Lūps viņus vēl joprojām tur par uzvarētājiem, jo viņu sirdis, kaut, iespējams, aukstas, nomocītas, nedrošas vai pat bezgodīgas, vēl nebija norimušas. Viņi bija uzvarētāji. Šī diena vēl joprojām piederēja viņiem, pat ja rītdiena nebija apsolīta nevienam.

Nedēļas nogalēs Rikija centās turēt līdzi dzeršanā. Arvien biežāk viņš atbrauca stundām vēlāk, nekā bija apsolījis. Mazā, kārtīgā mājiņa viņam šķita smacējoša. Puikam bija sasārtusi seja, taču viņš karstuma sazāļots gulēja vienos žilbinoši baltos auduma autiņos.

“Kāpēc tu neturi vaļā logus?” prasīja Klifs.

“Es turu ciet visu māju, lai būtu vēsāks,” viņa atbildēja. “Tā darīja vecmamma, un te vienmēr bija vēsi.”

“Te ir karsts kā krāsnī,” viņš sūdzējās.

Viņš ātri izstaigāja māju, skaļi atvilkdams logus. Tie bija jānotur vietā ar nūjām, saplīsušiem kroketa āmuriem un vecu krēslu atzveltnēm. Tā bija darījusi nelaiķe. No pļavas spēji ieplūda smaržīgs vējiņš, taču tas nelika viņam atmaigt.

No rīta viņi sēdēja uz sarkankoka terases, kuru vecāmāte bija pasūtījusi mēnesi pirms nāves. Klifs bija mēģinājis pabeigt darbu paša rokām un izgāzies, taču Rikija to it kā  nemanīja. Viņai patika brokastot uz neglītās terases, kuru viņa bija padarījusi vēl neglītāku, visur saliekot ģerāniju podus. Nostāk, pie purva, garās zāles stiebru galos šūpojās melni sarkanspārnu strazdi.

Rikija, kā paradusi, ar pilnu atdevi lasīja avīzi. Tas bija viņas ikrīta cieņas apliecinājums avīzei. Pēdīgi viņa nolika to zemē.

“Kas lēcies?” viņa jautāja. “Tu esi nemierīgs.”

“Man ir daudz darāmā.”

“Tu varēji strādāt šeit. Es neiebilstu.”

“Man vajadzētu doties prom ātrāk. Varbūt pēc pusdienām.”

“Žēl,” viņa vīlusies noteica. Viņa sāka lupināt no ģerānijām nokaltušos stiebrus.

“Šitās mošķes traki ož,” viņš teica.

“Man labāk patīk rozes, bet ar rozēm apieties es neprotu.” Pēc kāda laika: “Nesadrūmsti, Klif, manis dēļ. Mūsu dēļ.”

“Es neesmu sadrūmis,” viņš atbildēja. “Davai, nesāc.”

 

***

Meitene, prāmī lasīdama, bija glaudījusi sunim galvu. Tad viņa pacēla acis un atkal palūkojās uz viņu. Viņš laikam, pats nemanot, bija skatījies uz viņu.

“Visvairāk man patīk Rilke,” viņš teica. “Viņš daudz rakstīja par suņiem. Par ieiešanu viņos, tā. Jūsu vecais zēns viņam būtu licies apburošs.”

“Mans vecais zēns,” viņa lēnām novilka.

“Laikam tāpēc Rilke pameta sievu, pameta mājas. Jo viņam neļāva “ieiet sunī”. Bet, pat ja ļautu, viņam būtu jāmēģina to izskaidrot, un tas būtu visu sabojājis. Viņam patika ieslīdēt sunī, suņa pašā centrā, tai vietā, no kuras suns eksistēja kā suns, proti, viņa paša vārdiem, precīzi tajā vietā, kur Dievs, pabeidzis radīt suni, būtu apstājies viņu apskatīt.” Viņš runāja raiti. Parasti tik daudz viņš nerunāja. Viņam šķita, ka trūkst elpas.

“Man jums vajadzētu ko pateikt,” viņa teica. “Vai jums šķiet, ka tas būtu iespējams? Es domāju – man ir ļoti skaidri kaut kas jāpasaka.”

“Atvainojiet,” viņš teica. “Es negribēju.”

“Šķiet, jūs sapratāt.”

Pēc tam, kad meitene ceļā bija patraukusies garām, viņš kādu laiku dezorientēts braukāja pa salu. Tad viņš atgriezās pie baznīcas un kapsētas. Tur bija pāris lieli marmora akmeņi, sārti kā neizcepts bekons, un citi mazāki, tā saucamie granīta pēļakmeņi. Kapsēta nebija veca. Visticamāk, kaut kur citur šajā salā bija arī vecāka. Nekur nemanīja uzraktu zemi. Viņš cerēja, ka tas nebija piemirsts. Ka viņi zināja, ko dara. Viņš izkāpa no mašīnas un piegāja pie dzelzs žoga, kas ieskāva apbedījumus. Atvieglots viņš pamanīja ar lāpstu uzraktu gaidpilnu zemi. Viņš atgriezās mašīnā un ielēja krūzē kafiju no līdzpaņemtā termosa. Viņam šķita, ka pirms tēva nāves, vēl pirms sešām dienām, viņš par visu bija zinājis vairāk un no šī brīža zinās arvien mazāk un mazāk. Viņš palūkojās uz baznīcu un kapsētu, un stāvvietu, kurā salīkušas stāvēja kaijas. Katrs knābis bija apaļš punktiņš, līdzīgs asins lāsei. Viņš neko no tā nesaprata. Baznīcai nebija torņa. Tai bija arhitektonisks mājiens uz torni.

Viņš devās uz baznīcu, un kaijas aizšļūkāja nost no ceļa, spārnus paplezdamas, taču gaisā nepaceldamās. Durvis nebija aizslēgtas, tāpēc viņš iegāja iekšā, uz svētnīcu nepalūkodamies, un atrada tualeti. Iznācis ārā, viņš pamanīja mācītāja kabinetu un uzlika rokas arī šīm durvīm, taču tās bija aizslēgtas. Baznīcā bija tikpat auksts, cik ārā, varbūt pat vēsāks.

Viņš bikli apsēdās pēdējā solā. Uz grīdas gulēja bērna dūrainis. Bija pagājusi mazāk nekā stunda, kopš viņš bija izbraucis no prāmja. Viņš sēdēja aukstumā. Baznīca atgādināja tukšu čaulu, kas sedza kaut ko kļūmīgu. Vāzēs joprojām brūnēja puķes no svētdienas dievkalpojuma. Taču sudrabotās vāzes mirdzēja. Bija trešdiena.

Viņš redzēja elpu sev priekšā, un viņam sāka klabēt zobi. Viņš ar kāju pastūma bērna dūraini zem priekšējā sola. Šie soli bija pārklāti ar tikpat biezu lakas kārtu kā tie prāmī. Viņš piecēlās un aizgāja uz atvērto telpu aiz mācītāja kabineta, pilnu ar grabažām, rotaļlietām un glāzēm, kurpēm un drēbēm. Uz mēteļu pakaramā bija uzkārti nonēsāti džemperi un jakas. Viņš nedomājot ieslidināja kailo roku kādas jakas kabatā un uztaustīja cigarešu izsmēķus un kancelejas gumijas. Viņš prātoja, vai šajā istabā nebija arī viņa tēva mantu. Viņš tās nebūtu atpazinis; pēdējoreiz abi bija tikušies pirms diviem gadiem, un nevis tēva dzīvesvietā, bet gan kādā pilsētas restorānā. Viņš atminējās asiņainas gaļas plati. Restorāns acīmredzot bija pazīstams sīkstās, svaigās, asiņainās gaļas dēļ. Vakars ar tēvu nebija slikts, taču neko daudz no tā viņš neatcerējās.

Jakā pabijusī roka nu šķita netīra, jutīga, pat nedaudz notirpusi, it kā indīgu kukaiņu sakosta. Izsmēķi un kancelejas gumijas, un nāve, apsolītās beigas. Viņš atgriezās mašīnā, ieslēdza sildītāju un devās atpakaļ uz salas vidieni. Šoreiz beigto lapsu nemanīja, un viņš brauca neapstājoties. Te bija virsāji ar Virdžīnijas priedēm, biezokņiem un dīķiem. Māju te, kopzemē, grubuļainu ceļu izvagotā rezervātā, nebija. Viņš lēnām un bezmērķīgi brauca pa virsājiem, līdz apstājās augsta paugura galā. Netālu viņš pamanīja kādu mašīnu.  Tā lēnām vilkās uz priekšu, un tai sekoja suns. Tas bija ņūfaundlendietis. Šādi meitene uzturēja to formā. Kuce, viņš nodomāja. Tāda slinka kuce. Viņš smagu sirdi saguma sēdeklī, ļaunodamies uz meiteni un acīm sekodams klumburojošajam sunim. Viņi netuvojās. Viņa, bez šaubām, bija pamanījusi Klifu ar balto automašīnu augšā, virsājos, taču tagad brauca tādus ceļus, kas veda arvien tālāk prom. Pēdīgi abi nozuda skatienam.

Tālumā skanošais ūdens izskatījās pēc ietves, pēc pamesta bulvāra. Viņš nedrīkstēja ļaut meitenei izbojāt šo salu, šo nepazīstamo vietu, kur uz mūžiem tiks apglabāts viņa tēvs. Viņam bija jāveltī visa uzmanība savam tēvam; tas bija galvenais. Viņš paskatījās pulkstenī. Vēl bija laiciņš līdz ceremonijai. Viņš atminējās, kā bija nodomājis, ka mācītājam uz šo laika sprīdi būtu vajadzējis ielūgt viņu savās mājās. Tas būtu bijis jauki.

 

Rakstniece, kura nespēja atšķirt domas no kokiem, atstāja žilbinošu iespaidu. Taču aģents apveda Klifu ap stūri, un nākamais līgums viņai bija citā izdevniecībā. Klifa acīgums tomēr tika pamanīts, tāpēc turpmāk viņam pagadījās labākas iespējas. Viņa autori augstu vērtēja rūpību, ar kuru viņš piegāja savam darbam, taču pats Klifs jauta, ka cienī viņus arvien mazāk. Labākās grāmatas bija savu rakstītāju neapdzīvotas.

“Neganta, taktila proza,” teica Lūps. “To mums vajag, bet to mēs dabūjam gaužām reti.”

“Nekur vairs, bļeģ, nav nekādas enerģijas,” teica Lūps. “Pamanīji? Tas tāpēc, ka tiek ignorēts nāves spēks, nāves vitālais spēks. Jo vairāk nāves, jo vairāk tā tiek izšķiesta. Visi vienkārši ļauj tai izgarot. Mēs gan ne. Mēs mākam pieslēgties pirmavotam. Nešaubos, tev ir zināms,” Lūps turpināja, “ka dvēsele patiesībā ir izgudrojums. To 6. gs. pr. Kr. izgudroja kāds grieķis. Grieķis, vārdā Pindars.”

 

“Man teica, ka, mazgājot autiņus, lieku klāt pārāk daudz balinātāja un tāpēc bēbis ir tik niķīgs,” Rikija teica. “Kā tev liekas, tā varētu būt?”

Viņa Klifu tā nogurdināja, ka tas līdzinājās kaulu sāpēm.

“Es atradu labu auklīti,” viņa teica. “Vajadzēja ļoti ilgu laiku, lai atrastu kādu, kas ir patiešām atbildīga. Varbūt es varētu aizbraukt tev līdzi uz tēva izvadīšanu?”

“Kam tev tas?”

“Mēs nekad kopā nedarām neko svarīgu. Mēs tik reti tiekamies. Pēc tam varētu kaut kur pavakariņot, kā tev šķiet?”

“Tagad vēl drusku iedzersim un tad kaut kur aiziesim. Uz to vietu ar jūras veltēm.”

Bija vēla pēcpusdiena, un saule steidzīgi krita zemes virzienā.

“Vecmamma mēdza teikt, ka krēslas iestāšanās Dievam atgādina par cilvēka sirdi. Krēsla ir vienīgais laiks, kad viņš domā par mums.”

“Tava vecmamma bija apbrīnojama sieviete,” teica Klifs.

Viņa atbildēja ar neizlēmīgu skatienu.

Vēlāk viņi strīdējās. Viņš bija atvieglots, ka tas nu beidzot ir galā.

 

Neilgi pirms atgriešanās prāmī viņš piestāja viesu namā. Stāvvietā bija meitenes mašīna, un aizmugurējā sēdeklī satuntulēts sēdēja suns, līdzīgs tiesnesim mantijā.

Restorāna telpas galdus sedza balti galdauti, taču neviena tur nebija. Apmeklētāji ēda un dzēra bārā. Viņš iegāja ēdnīcā, pasūtīja zupu, viskiju ar minerālūdeni un palūdza maizi. Viņš gandrīz drebēja no izsalkuma. Lielāko tiesu maizes viņš apēda, tukšojot dzērienu.

Tā pati meitene iznira no bāra krēslas un cauri ēdnīcai devās pie viņa galda. Viņai mugurā bija džinsi un tvīda žakete, lūpas nokrāsotas tumši sarkanas.

“Piedodiet, ka no rīta pret jums biju rupja,” viņa teica. “Es par to jūtos slikti. Jūs interesanti runājāt.”

Viņš paņēma no groza pēdējo maizes gabalu un sāka košļāt. “Maize gan te nav īpaši laba,” viņš teica.

“Nedēļas nogalēs ir labāka,” viņa teica. “Vismaz reizēm.” Viņa iesmējās.

“Negribat iedzert?”

“Nē, paldies. Es gribēju tikai atvainoties. Es tik šausmīgi izturējos. No rītiem vispār esmu kā cits cilvēks.”

Viņa izturējās briesmīgi jauki. “Jā,” viņš teica. “Jūs tiešām šķietat kā cits cilvēks.”

Telpā ienāca viesmīle, nesdama zupu.

“Labi, likšu jūs mierā,” meitene teica un atgriezās pie saviem draugiem.

Viņš apēda zupu. Pēc neilga brīža viesmīle atgriezās ar jaunu dzērienu. “Uz mūsu rēķina,” viņa teica. Viņš to izdzēra un pasūtīja vēl vienu. Dzēriens, kuru kāds uzsaucis, pēc garšas neatšķiras no tāda, ko esi nopircis pats. Neviens cits restorāna telpā neienāca.

Viņam promejot, meitene pateica atā.

“Atā,” viņš atbildēja. Klifam viņa neko nenozīmēja.

Sāka satumst, un viņš ar pūlēm saskatīja lielo un pacietīgo kravu, suni blakusmašīnā. Viņš domāja, kā būtu, ja kāds viņu vērotu no iekšas. Viņš negribētu, ka viņu vēro no iekšas.

 

Tagad viņi ar Lūpu sēdēja stūrī kādā bieži apmeklētā bārā. Viņi te nāca jau vairākus mēnešus. Klifs nupat bija pabeidzis stāstīt par salu, tēvu un meiteni. Dievkalpojumu kapsētā viņš bija nokavējis. Viņš laikam bija aizmidzis mašīnā vai domājis par meiteni, vēlēdams ļaunu viņai un sunim, cerēdams uz kaut ko, kas ienāktu viņu dzīvēs un salauztu viņai sirdi. Kad viņš bija palūkojies pulkstenī, bija jau krietni pāri divpadsmitiem. Pat tad viņš neko nedarīja līdz brīdim, kad apglabāšana, mirklis, kura dēļ viņš bija ieradies, jau pāris stundas bija aiz muguras. Viņš turpināja sēdēt mašīnā ar ieslēgtu sildītāju. Taču tad viņš aizbrauca atpakaļ pa salu, garām pamestajai baznīcai, un pat nepaskatījās uz kapavietu, lai pateiktu, vai zeme ir nolīdzināta vai joprojām uzplēsta.

Šis stāsts būtu bijis stāstāms citādi, viņš prātīgi, piesardzīgi nodomāja.

“Tu vari atgriezties uz akmens uzstādīšanu,” teica Lūps. “Vienmēr ir otra iespēja.”

Klifs pacietīgi skatījās uz viņu, taču vecākais vīrietis lūkojās projām, pētīdams kādu cilvēku telpas otrā galā, cilvēku, kuru viņš iepriekš bija pasveicinājis un no kura jau bija atbrīvojies.

No angļu valodas tulkojis Lauris Veips

 

Excerpt(s) from THE VISITING PRIVILEGE: NEW AND COLLECTED STORIES by Joy Williams, compilation copyright © 2015 by Joy Williams. Used by permission of Alfred A. Knopf, an imprint of the Knopf Doubleday Publishing Group, a division of Penguin Random House LLC. All rights reserved.