— Naktis dzelzs viesnīcā

 

Maikls Hofmans (Michael Hofmann, 1957) ir Vācijā dzimis britu dzejnieks un tulkotājs, vairāku dzejas krājumu autors un dažādu literāru apbalvojumu laureāts, viens no savas paaudzes redzamākajiem angliski rakstošajiem literātiem. Studējis angļu un antīko literatūru, publicē kritiku, tulkojumus un dzeju kopš pagājušā gadsimta 70. gadu nogales, augstskolās pasniedzis tulkošanu un radošo rakstību, kopš 2009. gada strādā Floridas Universitātē. Vairākus apbalvojumus saņēmis par saviem tulkojumiem, viņa tulkoto grāmatu saraksts pārsniedz 70 vienību, un to vidū ir Hertas Milleres, Franca Kafkas, Dursa Grīnbeina, Patrika Zīskinda un daudzu citu autoru darbi. Šai publikācijai atlasīti dzejoļi no viņa pirmā krājuma Nights in the Iron Hotel (Naktis dzelzs viesnīcā, 1983), kā arī no krājumiem Acrimony (nosaukumu var tulkot dažādi – kā Dzēlība vai Asums, bet arī – Šerpums, Sīvums, 1986) un Approximately Nowhere (Aptuveni nekur, 1999). Daudzos dzejoļos Hofmans raksta par savām dramatiskajām attiecībām ar tēvu – vācu prozaiķi Gertu Hofmanu, bet viņa dzejoļos tāpat vienmēr klātesoša ir nāves nojausma, pat tad, kad Hofmans raksta par dažāda veida attiecībām, pantos skicē savas istabas panorāmu vai veido intertekstuālu sarunu ar kādu no nesen lasītajiem (vai tulkotajiem) autoriem. Cik man zināms, šī ir pirmā Maikla Hofmana publikācija latviski.

Atdzejotājs

 

XXXX

Lerijam Džozefam

que lo ùnico que hace es componerse
de dias;
que es lóbrego mamífero y se piena

Valleho

Es čurāju pudelēs,
birdinu cigaretes pelnus plaukstas dobumā,
metu izsmēķus pa logu
vai izlietnē.

Košļāju “longlife” paiku,
žāvētus augļus, pumperniķeli, kūpinātu šķiņķi.
Man četrdesmit. Es atsvabinu ieķērušos gaismas slēdzi ar nagu,
lai gaitenis atpūšas.

Ar vienu zeķotu kāju – skrupulozais pedantisms –
pastumju atpakaļ atļukušo kāpņu paklāju uz vienpadsmitā pakāpiena.
Vēlāk varbūt aizcirtīšu kādas durvis
un pavadīšu slapju vakaru zem koka.

Esmu identificējies ar dzeltenu lapsu pie dzelzceļa,
sekojis klusām pirotehnikas parādēm pie Temzas,
redzējis divas krītošas zvaigznes, kas izdeg virs Londonas,
un pie abām – ievēlējies.

Nevaru atcerēties pēdējo reizi, kad rakstīju vēstuli
vai pacēlu telefonu. Smaidu
pārdevējiem un autobusu šoferiem, un jaunajām māmiņām.
Viņas mani žilbina.

Nepārtraukti domāju par naudu, un kodes ēd manas drēbes:
tā lieta par pasaulīgo mantu bija patiesa.
Pusstundu, sirdij pamīšus ietrīsot, vēroju
divus bērnus, par kuriem biju drošs, ka viņi ir manējie.

Lielāko daļu dienas es vai nu esmu atlaidies,
vai guļu. Neesmu lasījis tik daudz grāmatu
tik aizrautīgi, kopš biju puisēns.
Naktis ir grūtas. Reizēm kliedzu.

Esmu kašķīgs, šarmants, iekārē, neapmierināms, salauzts.
Man ieslēgts radio tikpat, cik vienmēr manam tēvam,
kurš to nēsāja no istabas uz istabu.
Man patīk tā vienmērīgā, taisnā pļāpa.

 

Naktis dzelzs viesnīcā

Attālums starp mūsu gultām kā slimnīcās.
Es sastumju kopā. Salmu tapsējums
uz sienām rada palmu pludmales efektu:

longdrinki no ruma tropiskos bāros.
Spoguļa un drēbju skapja novietojums
atgādina par istabu, kur reiz dzīvoju laimīgi.

Mūsu jūtas tagad ir īsākas un straujākas.
Tu atkal atzīsties neuzticībā. Šoreiz
trombonists. Viņa maigā apžēlošana…

Cauru nakti runājam par šķiršanos.
Radio mūs modina ar savu muzaku.
Tu saki, ka tas ir iemidzinoši – ļaunā nozīmē.

Mūs apbur mūsu pašu anestēzija,
nespēja funkcionēt. Sekss ir greznība,
veselīgu fizisko ekonomiju eksports.

Televizors ieslēgts visu laiku.
Reibinošs sociālistiskais reālisms dzērājiem.
Vingrotājs šūpojas kā āķī iekārta zivs.

(Prāga)

 

Šī dāsnā nāve

Dienas ir tik tumšas, ka gandrīz neskaitās, –
bet tajās ir jābūt vismaz kādam marginālam siltumam,
jo manas nakts elpas smidzināšana vēršas miglā.

Logaila duļķaina, balts spogulis apliecina,
ka dzīve turpinās šajā mitrajā istabas plaušā…
Man nav viedokļa par grīļīgajiem ziemas mākoņiem,

šīs ielas kaunuma faktūru, kuru lēnām sāku ienīst –
ar visām viltus trauksmēm par laupītājiem un guļošajiem policistiem.
Manas izelpas aizķepina pierasto skatu.

Zinu bez skatīšanās, kad tava mašīna piebrauc,
pazīstu tās troksni, kad tā sasniedz apmali
un apstājas zem laternas, melodramatiska un veci sarkana,

negribīgi pasniegtā dāvana no tavas svētās vecmammas,
kurai tu nepatiki un kura piektdien pēkšņi nomira.
“Vec-merde,” tu viņu sauci reizēm, kad izgāji

ar viņu apciemot savu tēvoci slimnīcā,
kur viņš gulēja ar neārstējamo smadzeņu bojājumu –
gandrīz tikpat ilgi, cik esmu dzīvojis šeit, – pēc

kritiena pa trepēm dzērumā. Tu papļāpā ar viņu
un iztēlojies – vai neveiksmīgi centies iztēloties –, ka atbild,
kad atskaņo viņa augstākā sasnieguma ierakstu, –

kad viņa dresētais zirgs uzvarēja derbijā.
Es palieku šeit un klausos sportu pa radio,
veids, kā apjēgt laiku līdz tiesai un iznākumam.

Kāds man atnesa cigaretes no Amerikas,
saucas “Home Run”, un tās mani biedē līdz nāvei –
savā nekaitīgajā, pavasarīgajā iepakojumā, zaļā un dzeltenā.

 

Autors, Autors

verba volant, scripta manent

Vai šis ir viss, kas atliek, – divas trīs nedēļas gadā
sēdēt pie vakariņu galda pretī tēvam?

Klausīties viņa elpā, drīzāk šņākšanā, ne elpā,
kā viņš izpūš gaisu caur degunu starp kumosiem,

košļā skaļi atvērtu muti, bez baudas,
uzvedas brīvi, valdās, ja runā, tad runā par ēdienu?

Un vērot, kā vēroju viņu, izlepušu un nelojālu,
sajust muskuļus zem sava krekla – atvāztu nazi!

(Manis paša sarunas daļa, plāna, dzēlīga, nesadzirdama,
it kā es visus divdesmit piecus gadus būtu runājis remarkās.)

Atgriezties pie viņa bez brīdinājuma, regulāros intervālos,
vienam no diviem vai trijiem nepašpietiekamajiem, mīklainajiem,

pieaugušajiem svešiniekiem, ko viņš radījis, un vēlreiz redzēt
viņa mazo sudraba muti lielajā sirmajā sejā,

galva un vēders ieauguši bērnam līdzīgās proporcijās,
ko stutē viņa nemainīgās pusaudža kājas…

Nejauši uziet, tīrot atkritumu spaini,
rievoto, spīdīgo folija papīriņu viņa sirds zālēm,

tukšu kapsulu reizrēķina tabulas,
dozas kā policijas munīcija civilos nemieros,

nopirktas par skaidru naudu bez receptēm, lietotas pēc vajadzības –
kā viņa pēkšņās nesatricināmās slāpes pēc pusotra litra piena.

Ja sekss ir nostalģija pēc seksa, un ēdiens ir nostalģija pēc ēdiena,
viņam tā nevar būt – ko gan kara bērns dabūja tādu ēst,

ka viņš turpina ēst un pat grib dalīties?
Stāv šosejas malā, kamēr amerikāņu smagie ripo garām:

košļene, cigaretes, konservētas siļķes, spēriens pa zobiem.
(Kā tas ir ar suņiem un viņu pirmo kucēnu barību:

kartupeļu mizas, vai manu vecmammu no mātes puses Austrumvācijā,
un Šerī, viņas homoseksuālo suni, – izlutinātais, kautrīgais, neirotiskais Šerī,

no mīļuma samaitāts, viņa anālie dziedzeri tvīkst nevainībā –
viņa dod tam sirdis un rīsus, neko citu nekad negatavo.)

Pēc piecdesmit gadu vecuma: pēkšņs uzplaukums, pusducis romānu
dažos gados – dialogi citiem paņēmieniem: viņa varoņi –

maniaki, spontāni, virtuozi sarunbiedri, ar vārdiem dzīvību glābtu,
runā monologos, piezīmju grāmatās, lenšu ierakstos, testamentos…

Dzirdēt viņu pa telefonu – pārāk skaļa, uzspiesta labsirdība, –
stāvam ar kājām krusteniski, pirmais soda otru par melošanu, –

piedzēries kritiķis reiz pamodināja pusnaktī,
kamēr viņa draudzene, izliekusies pār piebūvi –

viņas saldais vārds – pat ne vārds, bet glaimi –
beidzas ar solījumiem, – un viņa pārpalikusī angļu valoda

pēc desmit Anglijā pavadītiem gadiem, “Bye, bye”. Tad iet pačurāt,
kā puišiem manā internātā pēc ugunsdrošības mācībām…

Līdz tai reizei, es dievināju tuvību viņam,
draudzējos, pielūdzu. Ja mans deguns nebūtu kā āķis,

mani mati – melni un taisni, mans stāvs garš,
mani pirksti ja nebūtu drukni un spēcīgi, rakstāmmašīnai piemēroti,

tad tā bija manas mātes vaina, viņas šķīdums, viņas piejaukums.
Mājās pēc Anglijas, es nolaidos rūtainā rakstā

no negribētiem un nožēlojamiem padomiem. Nelietot narkotikas,
nezieķēt uz sejas etiķi un citronu sulu,

iemantot ietekmīgus draugus, netikties ar citiem.
Un, runājot par interesantām tēmām, vai nu klusums,

vai intervētāja pārāk spējā pievēršanās pašam savai pieredzei…
Mulsis, ievainots, nepašpārliecināts, es viņu atstāju,

vispirms apriņķojot kvartālu uz mazu ritenīšu velosipēda
vienā no viņa ādas jakām – kā novecojis terors;

vai tagad – pastaigās ar māti sūdainajā parkā
starp birģeriem: viņa rupjvilnas mētelis demokrātijas zoodārzā.

Performance, kā viss pārējais… Kāda jēga?
Viņš grib tikai savu auto, savu rakstāmmašīnu un savu trekno flomāsteri.

Katru darbību viņš sadala mazākās iedaļās, katru luksoforu
mājupceļā, un katru pasvītro ar krustā sistu “Tā”.

Es prasu sev, kāds piepildījums pieejams?
Strīdēties; runāt par literatūru un politiku; kopā piedzerties?

Iedot buču uz nakti, it kā puse manas dzīves nebūtu notikusi?

 

Rembo uz Hudzonas

Pāris nāves kaut kur tālāk uz ziemeļiem. “Bud light”,
uzšķērstas dzirnavas, trīs stāvi no ķieģeļmūra,
matrači un prezervatīvi, plūškoks un etiķkoks,
pret bērniem varmācīgie makšķerē sapalus smagā ūdenī.

 

Imitācijas un nemirstība

Lai tev jauka diena un dabū vienu par brīvu –
šī ir pensijas valstība,
kur mazas, vecas dāmītes

miedz acis pār saviem auto paneļiem
un iebumbulē milēniumā
ar kriogēniku nopakaļus;

astronauti raķetēs
cer kā pūciņas nolaisties un noraut
vēl vienu rekordilgo orbītu;

kur vīrietim piespriež
piecus mūža ieslodzījumus,
lai tie iztek vairāk vai mazāk vienlaicīgi.

Es pēc kārtas savos trīs krēslos,
un mēģinu atcerēties – divi slēdži gaismām,
trešais miskastei.

Man acis deg no sāls un saules krēma,
un es dzeru apelsīnu sulu,
līdz tā burbuļo un vēl pēc tam.

Sarkanas žubītes ieraudzīšana
vai angļu svētdienas ceturtdienā –
padara šo par īstu sarkano datumu.

Ķirzakas flirtē grīšļos,
sienāži pārvelk lociņu stilbiem –
precīzi sešos, un pēkšņi –

pēc septiņdesmit pieciem gadiem
laurlapu ozols sazaļo.
Tiekamies vēlāk, ja ne ātrāk.

(Gainsvilla)

 

Īslaicīga nodarbošanās

Žilam Ortlībam

Sestajā stāvā, attapos kā pašnāvība –
kādu nakti – pēdējais plikā istabā…
Uztraucos, ka izbiedēšu kaimiņus,
divas vecas kundzes, kas šausmās domā,
ka ik vīrs ir gāzes tehniķis, ik gāzes tehniķis – slepkava…

Es nebiju es pats. Es vienkārši biju ikviens. Nākamajā dienā
visu ēku grasījās pārdot. Ik pa brīdim
līksmas auto taures pabrauca garām aklajai ielai.
Ārup vērstā siena bija lejupslīdošs jumts,
elektrības skaitītājs turējās pie dzīvības pēdējiem diedziņiem…

Istabā bija necilvēcīgs auduma trūkums:
tamborēts paklājs ar dažiem daiļrunīgiem matiem,
akmens spilvena vietā, mans mētelis pieklājīgi karājās logā.
Mati piederēja meitenei, kas tagad atgriezusies Grieķijā,
salā, cilvēces muzejā.

 

Litānija

Robinam Robertsonam

Mīļais dievs,
                        lai atceros šos pārejas mēnešus
istabiņā pie Harovas šosejas, satiksmi,
ko apslāpē plastmasas paltraks, pretim vērstos zikurātus
ar satelīta šķīvjiem un žāvēties izžautiem tējas dvielīšiem,
horizontāli izplāto Brazīlijas karogu aizkaru vietā,

trūcīgos, manus sabiedrotos mazos meža dīvainīšus ielās,
izvalbītās acis, kurās neviļus ieskatījos, izvalbītas un tad
pēkšņi slepkavnieciskas, laipnās, tuklās sievas un slinkos bērneļus,
Rietumindijas balbierus un libāniešu pārdevējus, kas paši ēd aiz kases,
simts cilvēku rindu pie pasta kantora
vienu minūti pirms deviņiem pirmdienas rītā,

paleti, galdu un divus krēslus
istabiņā pie asā un izdilušā kokosa šķiedru seguma kāpnēm,
tējkannu un pelnutrauku – pirms es atcerējos par ēdienu, –
laternu – gandrīz stiepiena attālumā, lai noslidinātos lejup kā ugunsdzēsējam,
im Falle eines Falles,
automašīnu vējstiklu sauleszaķīšus, vizuļojam griestos,

gādīgo īru namsaimnieci, Marijas māsu, kas prasa:
“Vai tev viss labi? Tu drošs, ka viss labi?”
kanālu pagalma pusē, nošņurkušu kā Hočimilko,
maija gaisu, pilnu sēklām, alkšņa, platanu un sikomoru,
ģeneratīvās pūciņas, mani pašu – pūkainu un ģeneratīvu,
izspūrušiem matiem, mutē vēl sagaršojot L.,

biroja darbiniekus otrpus,
kas ļoti acīmredzami čurā aiz pienbalti matētā stikla,
zoslēnus un lauču mazuļus vēl bez baltās svītriņas,
sargsuņus, kas izkārnās zālē,
reto šauru kuģīšu pukšķināšanu, industriālu
un bukolisku, jo kanāli ir industriāli un bukoliski,

samta aizkarus, kas lēnām pārputekļojas ķirmju saēstajās stangās,
manu sarukušo kolekciju ar miskastes maisiem un koferi
(mūsu 1961. gada ģimenes izmēra “Revelation” no kartona),
“Olympia Traveller”, ko stibīju pa Meksiku, un divus zābaku pārus,
citādi – klusums un gaisma, un putekļi, un mušas,
tik izsalcis, ka rakņājos pa mēslu spaini, kad viesojos pie bērniem,

tērauda durvis un skvotus Vatertonā un Elginā –
no laikiem pirms pasteļkrāsām, lempīgo un ne ar ko citu nesajaucamo skolu
izgaismotajā industriālajā panorāmā, dzeloņdrātis, dūju pārīšus,
dzeltenos ķieģeļus un rievotās “Homebase” saliekamās mājas, dzīvošanu naktij
un autobusu, kas mani izvadāja apkārt ēkām
līdz debesīm.

 

No angļu valodas atdzejojis Ivars Šteinbergs