Kjāra Bersani izrādē "Dūmaka" šī gada "Homo Novus" festivālā. Foto: Aivars Ivbulis

intervijas

— “Neviens neapšaubīja manus sapņus”

Kjāra Bersani

17/10/2022

Man visu laiku ir šī dīvainā sajūta, ka tas ir noticis nejauši un jebkurā brīdī var mainīties. Un tā ir problēma.

Kjāra Bersani (Chiara Bersani) par sevi saka “es esmu rakstniece un māksliniece ar invaliditāti”. Deviņdesmit astoņus centimetrus garā itāļu māksliniece 2018. gadā saņēma UBU balvu kā labākā jaunā aktrise un performances māksliniece, un viņas vārds ir starptautiski pazīstams laikmetīgās dejas un skatuves pasaulē. Jau divus gadus pēc kārtas Kjāra ar savu savdabīgo un enerģiski uzlādēto klātbūtni priecējusi arī Latvijas publiku starptautiskajā jaunā teātra festivālā Homo Novus. Viņas skatuves darbi parasti veidojas kā dialogs ar dažādu tipu telpām un vēsta par ķermeņa politiskajiem aspektiem – par to, kādā mērā mūsu ķermenis ir pakļauts citu uzskatiem un gaidām, par to, kā mēs ikviens varam trenēt ķermenisko tuvumu un cits cita pieņemšanu. Kjāras dejas izrāžu pamatā bieži ir izmantots mākslinieces pašas radīts poētisks teksts, kas ļoti personiski un tēlaini atklāj viņas attiecības ar pasauli, piedāvājot klausītājam vai skatītājām fundamentāli atšķirīgu redzējumu, kurš performances laikā kļūst saprotams un tuvs.

Saruna ar mākslinieci notika septembrī pēc pirmās Botāniskajā dārzā nospēlētās izrādes Fumèa, kas latviskota kā Dūmaka un daļēji veidota Latvijas rezidencē, kur viņa uzturējās kopā ar pavadošo komandu – komponistu Lemmo un dramaturģi Džūliju Traversi. “Fumèa ir itāļu vārds, kas tika lietots 12. gadsimtā. Tas nozīmē – dūmi, dūmaka, migla, krītaini tvaiki. Dūmaka ir miglai līdzīga parādība, kurā iztvaikojumu dēļ ievērojami samazinās redzamība, un māksliniece piedāvā skatītājiem doties viņai līdzi dūmakā, lai nokļūtu laikā, kam vēl nav vārda.” Šajā izrādē Kjāra ekspresīvi deklamē savu dzejoli par pasaules radīšanu – tādas pasaules, kuru pazīst viņa.

Santa Remere

 

Vai vari pastāstīt par savu saistību ar Latviju?

Esam Latvijā bijuši jau trīs reizes, un ikreiz, kad šeit ierodamies, jūtam, ka mūsu dzīvē un darbā notiek kaut kas ļoti spēcīgs. Es mēģinu saprast, kas tas ir – kaut kas grūti notverams, bet tas interesantā veidā mums piestāv. Varbūt tas saistīts ar cilvēkiem, kurus šeit satiekam un kas par mums rūpējas, vai arī tā ir festivāla Homo Novus pieredze. Katra no viesošanās reizēm ir bijusi ļoti īpaša. Pirmo reizi šurp atbraucām ar izrādi Vienradžus meklējot, un pēc tam mūs uzaicināja uz rezidenci strādāt pie izrādes, kas nav paredzēta klasiskajai teātra telpai. Mēs jūnijā ieradāmies Liepas muižā, un tā bija ļoti spēcīga pieredze, kas lielā mērā ietekmēja izrādes izpētes daļu. Mēs bijām vienojušies, ka būs rezidence bez studijas telpas, tā bija drīzāk kā māja, kurā pavadījām daudz laika kopā ar kuratori Beku Bergeri un producenti Ievu Briedi, un viņas mums palīdzēja ar visdažādākajām praktiskām lietām. Bet pati vieta bija kā izmiris spoku ciemats, pilnīgi tukša… Un tas raisīja pārdomas – cik ilgu laiku cilvēks ar invaliditāti var viens pats uzturēties nomaļā vietā vai dabā. Manam ķermenim tas nav vienkārši. Var viegli iztēloties, cik sarežģīti ir būt mežā, ja tavas kustības ir ierobežotas… Es sāku sarunāties par šiem jautājumiem arī ar citiem cilvēkiem, kuriem ir ķermeniski ierobežojumi. Jautājumu patiešām bija daudz. Un te nu mēs atkal esam – ar izrādi Dūmaka, pie kuras sākām strādāt Liepā. Bet tagad esam citā interesantā situācijā – Botāniskajā dārzā, kur jau vairākas nedēļas mēģinām tikt galā ar dažādām izrādes vajadzībām – tādām kā siltums un gaisma telpā, cilvēki, kuri nāk uz Botānisko dārzu un interesējas par mums, bet nerunā angliski. Tik daudz kas notiek, un tas viss iedvesmo šī vakara uzstāšanos – Lemmo komponētā mūzika atspoguļo laiku, ko šeit jau pavadījām vasarā, un visu, kas ir mainījies kopš jūnija. Mēs mīlam Latvijas enerģiju un vidi… Situācija ar vides un skatuves pieejamību nav kārtībā ne Latvijā, ne Itālijā, tāpēc mēs ar to cīnāmies.

 

Kad tu pirmo reizi sajuti, ka vēlies kļūt par skatuves mākslinieci?

Savā ziņā ir grūti atbildēt uz šo jautājumu, jo ir runa par būšanu māksliniecei ar invaliditāti… Un jaunam cilvēkam ar invaliditāti šāda iespēja īsti nav paredzēta. Sabiedrībā pastāv šis priekšstats, kādam jābūt māksliniekam. Tāpēc man bija ļoti svarīgi tomēr to darīt. Itālijā akadēmijas līmenī nav stratēģiju tam, kā jaunam cilvēkam ar invaliditāti kļūt par skatuves mākslinieku. Man ir ļoti paveicies, jo man ir atbalstoša ģimene, nevis tāpēc, ka mums valstī būtu atbalstoša struktūra.

Es sāku strādāt profesionālajā teātrī ar līgumu un visu pārējo jau 20 gadu vecumā, un tas ir ļoti agri. Citiem kolēģiem, arī bez invaliditātes, nav bijis šādas iespējas tajā vecumā. Tomēr tā bija nejaušība. Es nebiju māksliniece, bet gadu gaitā tas mainījās, cilvēki man apkārt sāka teikt: “Kjāra, tu taču vari.” Un es sajutu, ka vēlos, lai mani novērtē kā personību. Tā nu pēc divdesmit gadu karjeras es beidzot jūtos novērtēta un skaista, taču ir ļoti viegli pazaudēt šo priekšstatu par sevi, to ir viegli iznīcināt. Man visu laiku ir šī dīvainā sajūta, ka tas ir noticis nejauši un jebkurā brīdī var mainīties. Un tā ir problēma.

Kjāra Bersani izrādē “Dūmaka” šī gada “Homo Novus” festivālā. Foto: Aivars Ivbulis

 

Tu tiešām domā, ka mākslinieks var beigt būt mākslinieks?

Man vienmēr liekas, ka mani atklās – ka neesmu profesionāla horeogrāfe, bet gan kāds, kas nejauši ticis šajā pozīcijā. Es racionāli saprotu, ka tam nav pamata, bet tā ir spēcīga, nežēlīga sajūta. Ka es visu laiku esmu bijusi tikai izņēmuma gadījums, nejaušība, nevis māksliniece. Bet tas ir ļoti interesanti, jo mūsdienās ir arī citi mākslinieki ar invaliditāti, taču manā prātā saglabājas priekšstats, ka profesionālie mākslinieki nāk no Ziemeļeiropas, jo tur viņiem ir struktūra un iespējas, bet tajā pasaules daļā, no kuras nāku es, tas nepastāv. Es runāju par sajūtu, nevis realitāti – arī Itālija ir neticami lieliski mākslinieki, tikai viņiem nav tādu pašu iespēju kā citur.

 

Man liekas, ka latviešu māksliniekiem pēc abiem festivāliem tu iemieso šo ideālu, kam ir iespējas būt uz skatuves!

Nē, nē! (Smejas.) Mēs ar dažiem itāļu kolēģiem, kuriem arī ir invaliditāte, sākam par to runāt un izveidojām asociāciju. Mēs mēģinām risināt situāciju saistībā ar asistentiem, jo man, teiksim, ir vajadzīgs atbalsts uz ielas vai ceļojumā. Taču Itālijā nav dotāciju tam, lai mākslinieks varētu atļauties asistentu. Arī Latvijā ir grūti atrast palīgus, pat ja viņi vajadzīgi tikai uz dažām stundām.

Pirms dažiem gadiem Itālijā iznāca grāmata Lost in Translation((Flavia Dalila D’Amico, Lost in translation. La disabilità in scena)) – apjomīgs daudzu gadu pētījums, kas balstīts sarunās ar cilvēkiem ar invaliditāti. Tā ir pirmā grāmata, kurā tiek runāts par šo mākslinieku situāciju Itālijā un kura uzdod daudz jautājumus. Ir vēl viena grāmata, kuru sarakstījušas divas māsas, kas ikdienā dzīvo ar asistentu. Daudz vairāk sarakstīts ir Anglijā, bet arī tur nav vienkārši. Turklāt tulkojot ir sarežģīti ar angļu terminiem. Itālijā cilvēku domas dalās: ir vieni, kas pieņem definīciju “cilvēki ar invaliditāti”, un otri, kas to nevēlas lietot. Es arī nevēlos, jo man invaliditāte nešķiet nodalāma no manas pieredzes un identitātes. Es negribu, lai mani sauc “persona ar to tur”, man tas nav nekas atsevišķs. Es nezinu, kāda ir pasaule bez invaliditātes. Man šāds priekšstats par pasauli ir jau kopš pirmajiem brīžiem tajā. Bet es cienu arī otru viedokli un saprotu, ka cilvēkiem, kas mēģina aprakstīt to grāmatā vai akadēmiskā literatūrā, ir ļoti sarežģīti atrast terminus, turklāt, ja vēl vēlas ievērot intersekcionalitāti. Piemēram, itāļu valodā mums ir parādījusies dzimumneitrāla galotne – (ə) tiek izmantots, lai apzīmētu nebināru dzimti. Taču neredzīgajiem domātā lasīšanas tehnoloģija to neatpazīst, līdz ar to tas nav viņiem pieejams. Problēma nav atrisināta, ja no tās ir izslēgta neredzīgo kopiena. Abas māsas, kuras sarakstīja grāmatu1 par savu pieredzi ar invaliditāti, grāmatā paskaidroja: “Mums žēl, ka nevaram izmantot dzimumneitrālu formu, tāpēc nolēmām pamīšus lietot abu veidu vietniekvārdus.” Šobrīd tas ir vienīgais risinājums.

 

Bet tomēr – kas tevi iedvesmoja kļūt par mākslinieci? Tev taču nebija pozitīvo paraugu – princešu un balerīnu ratiņkrēslā.

Man liekas, ka tas ir vislielākajā mērā, pateicoties maniem vecākiem un cilvēkiem, ar kuriem biju saskarē bērnībā. Mani vecāki strādāja valsts skolā, viņai abi ir skolotāji. Bērns ar invaliditāti viņiem nešķita nekas nereāls un neredzēts, viņiem jau skolā bija bērni ar dažādiem traucējumiem. Kad es piedzimu, tā, protams, bija liela trauma, bet viņiem jau bija iemaņas, kā audzināt šādu bērnu. Ar manu ķermeni nebija vienkārši, taču man bija pilnvērtīga sociālā dzīve. Maniem vecākiem ir ļoti plašs draugu un ģimeņu tīkls, tāpēc es visu bērnību pavadīju lielā bērnu pulkā, un, kas interesanti, visu agrīno bērnību es pat nedomāju par to, ka esmu atšķirīga. Es kopā ar citām meitenēm sapņoju, kā izaugšu liela un kļūšu par frizieri un mākslas vingrotāju. Un neviens man neteica – nē, Kjāra, tu to nevarēsi! Neviens neapšaubīja manus sapņus.

 

Kā jau visiem bērniem – tie visi šķiet nereāli, bet viņiem svarīgi. Un mēs tiešām nezinām, kurš kāds izaugs.

Tieši tā. Un es domāju, ka bērnības konteksts noteica to, par ko esmu kļuvusi. Tas, ka man ļāva sapņot, ko vien es vēlos. Protams, bija arī sliktā puse – kad sāku iet vidusskolā, kas atradās tālāk pilsētā, man pēkšņi nāca atskārsme par manu invaliditāti. Es tur satiku jaunus cilvēkus, taču ne vienmēr varēju ar viņiem pavadīt laiku kopā un sāku arvien biežāk pamanīt, ka esmu atšķirīga. Kaut vai tas, ka man vajadzēja sākt lietot krūšturi, – draudzene to spēja uzlikt sev pati, bet man vajadzēja palīdzību. Tā es pamazām sapratu, ka lielā pieaugušo pasaule nav piemērota manam ķermenim, un tas bija traumējoši. Abas šīs pieredzes manī izpaužas joprojām, arī tagad, kad esmu dejotāja. Es dzīvoju ar bērnības sekām – ar to daļu, kurā viss ir iespējams, un to otru, kurā viss izrādījās sarežģīti. Ir daļa manis, kas grib dzīvot vienkārši, un otra, kas saka – nē, tas nav iespējams.

 

Es saprotu, ka daudzas lietas, kas cilvēkiem bez invaliditātes liekas pašsaprotami “privātas” – kaut vai uzvilkt sev krūšturi vai apmeklēt tualeti bez palīdzības –, daudziem cilvēkiem ar invaliditāti tādas nav. Viņiem veidojas atšķirīgas attiecības ar privātumu. Vai tas ir iemesls, kādēļ tu savā daiļradē pievērsies “politiskā ķermeņa” tēmai?

Man liekas, es šobrīd esmu tādā pārmaiņu brīdī, kur “politiskā ķermeņa” tēma sāk mazliet mainīties. Kad es sāku par to runāt, tā bija vairāk saistīta ar dažādo ķermeņu redzamību un atpazīstamības ideju. Šajās izrādēs svarīgs bija laiks – es zinu, ka tad, kad pirmo reizi ierauga manu ķermeni, tas var šķist kaut kas jauns un neparasts. Un to var saprast. Taču, ja mums ir dots ilgāks laiks, ko pavadīt kopā, pie tā sāk pierast un attieksme mainās. Tāds bija mans sākotnējais uzstādījums, runājot par “politisko ķermeni”.

Bet tagad… Ir sarežģītāk. Es daudz domāju par to, ko mēs sākām saprast vēlāk… par ķermeņa vajadzībām pilsētā. Lai dotos ielās, man ir vajadzīga cita cilvēka palīdzība, lai uzkāptu pa kāpnēm – man vajag citu palīdzību… Iespējams, citviet Eiropā ir atšķirīgi risinājumi, iespējams, atbilde ir “tev vajag asistentu” – bet tas nav vienkārši, vismaz ne tur, kur es dzīvoju, vai manā darbā. Ja man pa visu dienu ir vajadzīga palīdzība tikai uz divām stundām – lai atbrauktu šurp uz festivāla centru vai pēc tam, lai nokļūtu izrādes norises vietā. Un kāds tam asistentam ir pārējās dienas grafiks? Kā viņš vai viņa pavada savu dienu? Varbūt daži no mūsu kustības teiktu “tā nav tava problēma, tev ir līgums”. Jā, ekonomiski izdevīgs līgums var būt risinājums, taču vai tas ir pieņemams man, Kjārai, – nezinu. Vienmēr tiek risināts jautājums tikai par ekstrēmajām situācijām, kad palīdzība vajadzīga visu dienu, vai arī par nelielu atbalstu. Bet kā ar tiem, kas ir pa vidu? Tāpēc šobrīd man runāt par “politisku ķermeni” nozīmē runāt par šīm attiecībām. Ne tikai par savu, bet arī asistenta ķermeni.

 

Kā norit tavs darbs pie izrādes veidošanas?

Katru reizi mazliet citādāk. Bet vispirms ir komandas darbs, tas parasti ir pamats. Šajā procesā svarīgs posms ir manas attiecības ar Džūlsu (Džūlija Traversi – Kjāras izrāžu dramaturģijas konsultante – red.). Katru reizi darbu pie izrādes mēs sākam ar izpēti, un pamazām šis pētījums top par izrādi. Savukārt pati izrāde kļūst par sākuma punktu nākamās izrādes pētījumam – tās vienmēr ir saistītas ar iepriekšējo. Džūlsa ir cilvēks, kas man palīdz ievērot šo secību, savienot pētījumu ar izrādi un pēc tam ar nākamo. Bet katrā izrādē ir cits stāsts, un arī formas mēdz atšķirties. Piemēram, izrādei Dzīvnieks bija ļoti īss iestudēšanas posms, tas bija pasūtījums no kādas itāļu teātra kompānijas – viņi uzrunāja mani un vēl vienu horeogrāfu veidot izrādi pēc klasiskā Gulbju ezera baleta stāsta, un tur nebija šī personīgā iesaistes momenta. Savukārt otrā izrāde – Dūmaka, ar kuru uzstājos Rīgā, – bija ļoti personiska. Es pamazām sāku iet tās virzienā jau pirms diviem gadiem. Tā radās kā dialogs ar Lemmo, kas veidoja mūziku izrādei, pēc tam pieslēdzās Džūlsa. Tā ir daļa no kāda lielāka projekta, kas, iespējams, vēlāk notiks citādākā formā, vēl netradicionālākā telpā. Bet tās pamatā ir mans un Lemmo attiecību stāsts, tā ir izrāde par attiecībām starp cilvēku, kam ir invaliditāte, un otru, kurš viņam ir tuvs. Par to otru, kurš gādā, lai šī pasaule mums būtu ērta. Tagad, satiekoties ar publiku, mēs jūtam, ka izrādē kaut kas mainās, bet vēl nezinām – kas.

Kjāra Bersani izrādē “Dūmaka” šī gada “Homo Novus” festivālā. Foto: Aivars Ivbulis

 

Bet tu pati raksti tekstus, kas ir pamatā tavām izrādēm?

Dzejoļi ir mani. Bet ir arī otrs – Džūlsas teksts. Mēs šobrīd strādājam tā, lai parādītos gan mans, gan viņas skatpunkts. Es aprakstu no savas perspektīvās, bet Džūlsa – no savējās.

 

Vai tu raksti to, kas redzams uz skatuves?

Es aprakstu sākumpunktu, kurā esmu vai pie kura nonāku izpētes laikā. Ir tāds brīdis, kurā saprotu – šī ir mana uguns, tā ir lieta, par kuru es degu. Pēc tam Džūlsa to apraksta jau nākamajā stadijā – kā cilvēks, kurš redz, kas notiek. Viņa ir ar mani, tomēr citā pozīcijā. Un tas tiek pierakstīts divos atšķirīgos brīžos.

Dzīvniekam izejas punkts ir ļoti lielas dusmas pret pasauli. Tā tapa pandēmijas laikā. Bet refleksija, kas ir pamatā Dūmakai, kaut tā arī sākās pandēmijas laikā, veidojās citādāk. Džūlsa man par Vienradžu izrādi teica, ka es tajā visu laiku kontrolēju savu ķermeni un ka nākamajā izrādē tas vairs nevar būt sastindzis, jo gan ķermenis, gan dvēsele visu laiku ir kustībā. Tā es atklāju mūzikas ritmu, un tas visu laiku paliek manā ķermenī kā konstants impulss, kuru es varu mainīt horeogrāfijā. Tāds bija sākumpunkts. Pēc tam mēs ar Džūlsu turpinājām sarakstīties. Es dzīvoju dažādās itāļu rezidencēs viena, un mēs sarakstījāmies – Džūlsa stāstīja par dzīvniekiem, es aprakstīju notiekošo, un tad izmantoju šo materiālu kustību veidošanai.

 

Džūlsa tevi patiešām labi jūt un izprot tavu ķermeni, kaut arī viņai pašai nav invaliditātes?

Pārējiem dalībniekiem nav manas invaliditātes, taču viņi pavada ar mani daudz laika. Līdz ar to tā veidojas kā kopīga pieredze. Es zinu, ka izklausās mazliet haotiski tas, ko es saku par attiecībām ar asistentu, bet man arī pašai nav pilnībā skaidrs. Tomēr ir svarīgi saprast, ka invaliditāte nav tikai personīga pieredze. Es pat nezinu, kā es to domāju. Es cenšos noformulēt… Kas ir tie citi cilvēki? Jā, viņiem nav invaliditātes, bet kāpēc mēs runājam par to, kas mūs nodala, nevis par vienojošo. Džūlsa ir daļa šī visa. Invaliditāte neattiecas tikai uz cilvēkiem ar invaliditāti. Tā ir daļa no visu cilvēku dzīves.

 

Dūmakas izrādē tu deklamē pašas sarakstīto dzejoli – savu pasaules radīšanas stāstu.

Jā, es to uzrakstīju šovasar rezidencē Itālijā. Bet iedvesma nāca no Liepā pavadītā laika un Lemmo mūzikas. Kad atgriezāmies, šķita, ka gribas aprakstīt to pieredzi no cita skatpunkta. Pēc šī grūtā un spēcīgā Liepā pavadītā laika, mēs vispirms nonācām Kopenhāgenā, kur mums vajadzēja uzvest ļoti konkrētu darbu teātrī, taču tas vairs nešķita iespējams. Pēc meža… Viss cits šķita neīsts. Tad mēs sākām strādāt ar Lemmo mūziku, un es pēkšņi sapratu, ka romantiskajā dzejā dabas attiecības vienmēr tiek aprakstītas kā metafora par šiem ideālajiem ķermeņiem… Taču pasaules sākums tāds nebija, tas bija ļoti mežonīgs, nežēlīgs – ar sprādzieniem, lūzumiem, traumām… Un tas ir daudz tuvāk mana ķermeņa pieredzei, kurā arī notiek lūzumi un sprādzieni… Tāpēc es sāku rakstīt savu versiju par visuma rašanos. Un tā nebija brīnišķīga klasiskā deja, bet drīzāk reivs. Kādas nedēļas laikā pabeidzu tekstu, lai tas atbilstu tam garumam un formātam, ko vajag uz skatuves, un tad sākām strādāt pie skaņas un likt šo visu pasauli kopā. Un ķermenis pieslēdzās šai sarunai starp mūziku un tekstu, un tā radās izrāde Dūmaka.

  1. Mezze Persone – Witty Wheels  (atpakaļ uz rakstu)