— Viss savās vietās

“Nu? Vai tagad beidzot dabūšu to dzirdēt?” viņa mani skubina, nostādījusi kokteiļa glāzi atpakaļ uz Goldingen Room terases galda. “Noteikti būs kādu brīdi jāpaciešas, kamēr gatavo ēdienu. Tev vairs nav, kur sprukt, dārgais.”

Es paslēpjos aiz džina un tonika glāzes, izliekos neko nedzirdam.

“Nu ko? Attaisnojumi beigušies, ne?” Izlikšanās man acīmredzot necik pārliecinoši nepadodas. “Vienkārši izstāsti un miers! Man jau līdz kaklam tā gaidīšana!” Lēnām kļūst skaidrs – šoreiz bez stāstīšanas neiztikt. “Tu jau miljons reizes esi solījies!”

Nenoturos, un manas lūpas sašķobās viltīgā smīnā.

“Ak dievs!” viņa izsaucas un tūlīt aizklāj muti ar plaukstām. Tad nedaudz paliecas uz priekšu, čukstus vaicā: “Tad es beidzot dabūšu to dzirdēt?”

“Bet tev vispirms kaut kas jāsaprot, ja?”

“Ak, dievs! Ak, dievs!”

“Tas ir svarīgi!”

“Es esmu gatava gandrīz vai spiegt.”

“Labāk nespiedz.” Es, protams, zinu, ka viņa tikai joko, tomēr ar tādām lietām negribas riskēt.

“Nu taču! Saki! Saki, kas man vēl jāsaprot!”

“Pirmkārt, pārāk nesaceries, okei?”

“Par vēlu. Otrkārt?…”

“Ļoti smieklīgi… Es tomēr nopietni runāju, ja? Gribu teikt, ka stāsts nebūs tāds, kādu droši vien esi iztēlojusies. Nekādu galveno domu, teiksim, tajā neatradīsi – neviens šī stāsta laikā neko daudz neiemācās. Neviens tikpat kā nemainās. Un, ja tā padomā, patiesībā nemainās nekas. Itin nekas. Stāsta beigās viss ir tieši tāpat, kā bija sākumā.” Es skatos – mans ievads viņu ir apmulsinājis, taču man vēl ir ko teikt, tāpēc pagaidām neliekos ne zinis par viņas mīklaino skatienu un turpinu. “Stāsts vai, pareizāk sakot, vide, kurā noris stāsta darbība, – un es tūdaļ atzīmēšu kaut ko būtisku par to – ir nevainojama, perfekta, ne ko atņemt, ne pielikt. Tā ir tieši tāda, kāda tai ir jābūt. Tāda tā ir jau pirms stāsta sākuma, un tāda paliks vēl ilgi pēc tam, kad tas būs beidzies. Tu kaut cik uztver, ko cenšos pateikt?”

“Nu labi, jā. Kā teiksi.” Lielas cerības uz saprašanu laikam neliktu gan. “Tas joprojām bija “pirmkārt” vai jau “otrkārt”?”

“Otrkārt – stāsta vide. Tā ir tā pati pasaule, kurā patlaban tērzējam, un viss, tiešām viss, ko tev tūlīt pavēstīšu, patiešām notika. To ir ārkārtīgi svarīgi saprast. Ja tā nebūtu, es tev tagad neko nestāstītu.” Sakāmo pastiprinu (vismaz sev) ar izteiksmīgiem žestiem – teatrāli vēzēju rokas un ik pa brīdim lietišķi ar pirkstu pabakstu galdu. “Skaidrs? Vai saproti?”

“Nu jā, jā, okei, okei.” Viņa steidzīgi iedzer vēl vienu malku kokteiļa. “Tagad labāk sāc stāstīt, citādi atkal kaut kur aizrunāsies, mums atnesīs ēdienu un tu man kārtējo reizi neko nebūsi izstāstījis.”

“Sarunāts.” Arī es vēl samitrinu rīkli, pirms ķeros pie stāsta. Glāzi nolicis atpakaļ, pamanu – tā siltajā vasaras vakarā šausmīgi nosvīdusi. Pilieni gausi tek lejup pa slaido stikla kātu un samitrina koka galdu. “Tātad,” lieku reizi iztīru kaklu un beidzot iesāku: “Mēs bijām ceļā uz RojaL filmu festivālu…”

 

VISS SAVĀS VIETĀS

 

Es, mamma un mazā māsa tikko bijām pavakariņojuši Ukrainas kara bēgļiem piederošajā ēstuvītē SHO. Tā atrodas turpat vecās Talsu šosejas malā. Varbūt esi ievērojusi. Tanī vietā agrāk bija restorāns Dižpriede. Vecais logo, šķiet, joprojām saglabājies. Ēdiens bija tiešām feins. Es mielojos ar tempurā fritētām garnelēm un frī kartupeļiem.

Lai nu kā, bijām labi paēduši, visi bijām apmierināti un varējām netraucēti baudīt skaisto vakaru. Un jāsaka – vakars bija debešķīgs. Debesis bija dzidras kā avota ūdens, un visums mums bija piešķīris vienreizēju saulrietu. Visur, kur acis rādīja, pasaule bija iekrāsojusies silti rozā toņos. Tā padomājot, debesu nokrāsa daudz neatšķīrās no šī vakara. Viesnīcu Rojā mamma bija norezervējusi jau laicīgi, un plāns nākamajām pāris dienām bija skaidrs. Pie vakariņu galda tieši bijām paguvuši izskatīt festivāla programmu un vienoties par filmām, kuras visvairāk gribējās redzēt. Ne par ko vairs nebija jādomā. Ne par ko nebija jāuztraucas.

Atceros, kad pametām SHO, mašīnā klusi skanēja Radiohead albums Kid A. Tā nebija mana izvēle. Vienkārši to sāka spēlēt Spotify, kad SHO stāvlaukumā sagatavojāmies doties tālāk. Mūziku man diemžēl neatļāva uzgriezt skaļāk, jo māšele jau bija paguvusi iemigt aizmugurējā sēdeklī. Bet tā jau dažkārt notiek, ne? Proti, ja viss ir labi, ja ķermenis ir apmierināts, prāts var netraucēti doties pie miera.

Lai neiemigtu arī pats, no mugursomas izvilku Haruki Murakami romānu Kafka liedagā. Tikai nesen biju sācis to lasīt, taču biju jau diezgan tuvu beigām. Grāmata bija mani ievilkusi savā pasaulē, un, tā kā vasarā tāpat nekā cita īsti nav, ko darīt, lasīju pēc sirds patikas.

 

“Nu protams!” viņa pārtrauc manu domu plūdumu.

“Kas protams?”

“Nu protams, ka tas ir tas, ko tu izvēlies darīt brīvajā laikā.” Tas, ka, viņasprāt, es labprātāk izvēlētos lasīt grāmatas tā vietā, lai pavadītu laiku kopā, ir bijis viens no viņas pastāvīgajiem jokiem, jau kopš sākām saieties. “Būtu labāk man uzrakstījis.”

“Nu beidz… Tu labi zini, ka esi man svarīgākais uz šīs pasaules. Un pie tam esmu diezgan pārliecināts, ka tovakar tev uzrakstīju vairākkārt. Un vispār… Vai tik tu jau nebiji aizgājusi gulēt?”

“Nu, labi, labi,” viņa ķiķina un mudina mani turpināt: “Stāsti vien tālāk.”

“Es varu arī vairs nestāstīt…”

“Stāsti, stāsti droši. Es vairs nepārtraukšu.” Nezināmu iemeslu dēļ mans aizkaitinājums šādās situācijās viņai vienmēr šķitis uzjautrinošs. “Es apsolu!”

“Labs ir… Tā – kur es paliku?”

“Tu lasīji kaut kādu tur grāmatu,” viņa atgādina, skaļi iestrēbusi malku. Šoreiz no manas glāzes, it kā izaicinādama.

Es tomēr tikai nopūšos un turpinu.

 

Neilgi pēc tam, kad biju sācis lasīt “kaut kādu tur grāmatu”, – pasaulslavenā japāņu autora Haruki Murakami 2002. gada maģiskā reālisma romānu Kafka liedagā Ingūnas Beķeres tulkojumā – mani piepeši uzrunāja mamma. Viņa vaicāja kaut ko par itāļu filmām, kuras kaut kad sen atpakaļ bijām kopā skatījušies. Viņai bija piemirsies nosaukums melnbaltajai filmai, kurā Marčello Mastrojanni un Žanna Moro viesojas kādā saviesīgā pasākumā un tur sastop Moniku Viti (viņa runāja par Mikelandželo Antonioni filmu Nakts). Taisnais ceļš mums priekšā, labvēlīgie laikapstākļi un narkotiskais klusums bija radījis perfektu atmosfēru, kurā atmiņām brīvi raisīties, un mamma tīri dabiski bija aizdomājusies līdz sev mīļajam itāļu kino.

Viņā klausoties, uzzināju, ka filmas, kuras toreiz bijām skatījušies, – Fellīni Saldā Dzīve un Astoņarpus, kā arī Antonioni “atsvešinājuma triloģija” – ir bijušas visnotaļ nozīmīgas mammas dzīvē. Tās bija likušas viņai saprast, ka ir pienācis laiks pamatīgām pārmaiņām.

Filmas bija viņu atradušas pareizajā vietā un pareizajā laikā. To tēmas kaut kā īpaši bija rezonējušas ar problēmām, kas viņu nomākušas jau gadiem ilgi, un, izrādījās, tieši tas viņai bija vajadzīgs, lai saklausītu savu sirdsbalsi. Filmas lika viņai vismaz sākt apzināties konkrētu vīriešu lomu viņas dzīvē un, kas varbūt bija daudz būtiskāk, – arī savu vietu attiecībās ar šiem vīriešiem. Šo viņas lomu būtu maigi nosaukt par “otrā plāna”. Šī apziņa vai vismaz solis tai pretī bija tieši tas, kas mammai bija vajadzīgs, lai izlauztos no nepārtrauktās atrašanās citu cilvēku ēnā un beidzot iekarotu galveno lomu savā dzīvē. Detalizētāk es šobrīd neko nestāstīšu, bet tici man – tās filmas viņai bija nenormāli svarīgas!

Un tovakar mammu bija piemeklējusi tāda sajūta, it kā kaut kas šajā stāstā būtu beidzies – noslēdzies tādā nevainojamā apļveida kompozīcijā. Tagad, kad pēc tik daudziem gadiem viņai bija izdevies, tā teikt, saņemt savu dzīvi rokās, kļūt brīvai un neatkarīgai no citiem, festivāla programmu noslēgs Astoņarpus, viena no šīm te itāļu filmām, kas viņai bija izrādījušās tik svarīgas. Vai nav skaisti? Dzīve tomēr ir salda, ko? Pat lēmums doties uz Roju, uz RojaL festivālu bija domāts kā tāds brīvības apliecinājums. Un šeit arī tā filma. Viss tiešām bija savās vietās. Un tad mēs kaut kā…

 

“Lūdzu, piedod!” viņa piepeši čukst.

“Kas?” es īgni noprasu.

“Piedod, ka pārtraucu, bet tas tur vīrietis – tas, kurš mums tikko pagāja garām…”

“Kas ir ar viņu?”

“Tas bija Ģirts Krūmiņš. Tas aktieris.”

“Ak tā…” Nebiju gluži pārliecināts, ka tāpēc bija vērts mani tik nežēlīgi pārtraukt.

“Viņš agrāk spēlēja JRT.”

“A-ha…”

“Lūdzu, piedod! Es tevi vairs nepārtraukšu, es zvēru!” Viņa ķiķina un paslēpjas aiz savas glāzes.

“Tad viņš vairs nespēlē?”

“Nu piedod, nu! Lūdzu, stāsti tālāk!”

“No kurienes tad tu viņu zini? Kādas lomas viņš ir spēlējis? Varbūt arī es viņu būšu kaut kur redzējis?”

“Tu sāki teikumu ar vārdiem “un tad mēs…”, pirms es tevi iztraucēju.”

“Jā… Mēs laikam palikām pie tām sakritībām.”

 

Īstenībā jau to, ko citi sauc par sakritībām, es drīzāk sauktu par likumsakarībām. Tās piemeklē tos, kas tās… pat ne meklē, bet… Tās atrod tos, kas tām ļaujas – tos, kas ļauj sevi atrast. Caur likumsakarībām, manuprāt, izpaužas kosmiskā kārtība. Visuma valoda. Nezinu, kā citādi to raksturot. Varbūt citi to sauktu par Dieva gribu, bet man, godīgi sakot, pat īsti nepatīk saukt to vārdā. Jebkādā. Šķiet, vārdi nav piemēroti, lai aprakstītu kaut ko tādu. Tas ir tā kā ārpus mūsu saprašanas robežām, ne? Tu saproti, ko cenšos pateikt?

Lai kā arī to sauktu, tieši par to mēs tad sākām diskutēt ar mammu. Izstāstījusi, cik simbolisks viņai šķita šis mūsu izbrauciens, mamma aizrunājās līdz citām likumsakarībām, kuras viņai dzīvē bija izdevies novērot. Viņa man pastāstīja, piemēram, ka nesen sapnī bija redzējusi kādu no savām klasesbiedrenēm un tad nolēmusi ar viņu sazināties feisbukā. Kā izrādījās – šī te viņas klasesbiedrene arī bija sapņojusi par mammu, un abas tagad ir kļuvušas par labām draudzenēm.

Tādā garā mēs tad sākām dalīties ar dažnedažādākajiem likumsakarību piemēriem no savas dzīves. Es, piemēram, izstāstīju, kā mēs – es un tu – toreiz satikāmies (tu zini, par kuru reizi runāju). Mašīnā atstāstot tā vakara notikumus, sapratu, ka tur nebija nekādas loģikas, tas ir, man reāli nebija neviena racionāli pamatojama iemesla tā rīkoties. Tas bija tā, it kā Visums mūs vienkārši būtu sastūmis kopā. Tu zini – es nemaz neesmu tādu ballīšu cienītājs. Un tomēr kaut kas lika man aiziet…

Kā vēl vienu piemēru minēju arī grāmatu, kuru tobrīd turēju rokās, proti, Kafka liedagā. Arī tā šķita mani atradusi tieši pareizajā vietā un laikā. Atceries, toreiz grāmatnīcā to pamanīju pavisam nejauši, kad gājām pirkt dāvanu tavai māsai. Murakami romāna tēmas – nonākšana pieaugušo pasaulē, savas identitātes meklējumi un iemīlēšanās – nekad iepriekš manā dzīvē nav bijušas tik aktuālas. Un, padomā tik, grāmatas varonis, proti, Kafka liedagā, ir tieši tikpat vecs, cik es! Ā, un pat mūzika, ko viņš klausās, ir tā pati, kuru pēdējā laikā klausos es! Reizēm viss tiešām vienkārši ir…

 

“Lūdzu!” Jauna viesmīle pienāk un pasniedz mums uzkodas – fritētas reņģes ar sīpoliem un cidoniju majonēzi. “Labu apetīti!”

“Paldies!” es pieklājīgi pasakos.

Mēs abi saskatāmies. No zivju smaržas vien mute sariešas pilna siekalām.

“Vairs nav tālu līdz beigām,” skaļi norijis siekalas, es viņu mierinu.

“Davai! Reņģes var pagaidīt.”

“Tā…”

“Mūzika.”

“Pareizi…”

 

Nu jā, pat mūzikas gaume Kafkam Tamuram ir tāda pati kā man. Grāmatā vienreiz, teiksim, bija pieminēts, ka viņš klausās Radiohead. Un tu labi zini, cik lielos apmēros viņus klausos es. Arī mammai šī paralēle, protams, nepalika nepamanīta. Tu gan jau atceries, ka arī mašīnā tobrīd skanēja Kid A.

Īsāk sakot, izdevās ļoti laba saruna. Saproti, kā to domāju? Tā bija viena no tām sarunām, kurā visi iesaistītie ir līdzvērtīgi ieinteresēti savstarpējā komunikācijā. Es dzīvoju tādām sarunām. Tajās it kā pamostas kāds primitīvs cilvēka instinkts – sazināties, nodot zināšanas un emocijas. Tajās pilnībā līdzdarbojas kā prāts, tā ķermenis. Pēc tādas sarunas, varbūt esi pamanījusi, tu esi it kā noguris – galīgi izsmelts. Vajag atpūsties. Vajag klusumu. Vajag kādu brīdi paklusēt.

Kad beidzot bija noslēgusies mūsu saruna par sakritībām jeb likumsakarībām, jeb kosmisko kārtību, jeb to spēku, kas pastāv tik tālu ārpus mūsu saprāta robežām, ka censties to ietvert vārdos būtu gandrīz piedauzīgi, abi kādu brīdi vienkārši mūzikas pavadījumā lūkojāmies ārā pa automašīnas logiem. Viens pēc otra garām slīdēja koki, aiz kuriem ik pa brīdim pavīdēja viegli violeta jūra un liedags, vakara gaismā tikpat kā balts.

Pēc atelpas mirkļa no jauna pievērsos Murakami romānam – sāku lasīt 39. nodaļu. Atceros precīzi, jo tieši šajā nodaļā notika tas – tas iemesls, kāpēc tev visu šo stāstu. Šķiet, nekad nespēšu to aizmirst. 39. Hmmm… Varbūt arī šim skaitlim ir kāda dziļāka nozīme… Varbūt tā vienkārši vēl nav sevi atklājusi.

Bet lai nu kā, es izlasīju vienu lappusi. Pašķīru nākamo, un tur…

Tu neticēsi.

 

Uz mirkli apklustu. Nogaidu, lai pavērotu viņas reakciju.

“Nu?” Viņa acīmredzot ir apjukusi. “Nu taču!” Un turpina mani pratināt. “Kas tur bija, nu?”

Lēni izelpoju. Vispirms noduru skatienu, tad dramatiski paceļu acis. Dziļi ielūkojos viņā un visā nopietnībā saku: “Apsoli, ka noticēsi!”

“Jā, jā, nu, es apsolu! Apsolu, ka noticēšu jebkam, ko tu man teiksi.”

“Kafka tajā lappusē sēž uz lieveņa vientuļā meža būdiņā,” lēni turpinu savu sakāmo. “Viņš izvelk savu MDWalkman un sāk klausīties mūziku.”

“Un?…”

“Kafka mežā klausās Radiohead.”

“Ak dievs! Tiešām?” viņa ir gandrīz nedabiski pārsteigta. “Tā pati grupa, kas jums tobrīd skanēja mašīnā. Tāda sakritība! Un jūs tieši runājāt par sakritībām!”

Es neko nesaku. Tikai pētu viņas reakciju.

“Ā, nu piedod! Gribēju teikt – likumsakarība.”

Es turpinu klusēt.

“Kas?” viņa neizpratnē vaicā.

“Kafka tajā nodaļā klausās Kid A.”

“Nē! Ak dievs!”

“Aha!”

“Nevar būt!”

“Es jau teicu – viss ir savās vietās, tas ir, viss ir tieši tā, kā tam jābūt. Tā tas vienmēr ir bijis un vienmēr arī būs. Šis stāsts tam ir tikai kārtējais pierādījums.”

“Ha…” viņas entuziasms piepeši ir pagaisis. “Tagad varam beidzot sākt ēst?”

Nesagaidījusi manu atbildi, viņa ķeras klāt uzkodām.

“Tas arī viss? “Ha”?” esmu bezgala apmulsis.

“Nē nu, ko tu vēl gribēji?” viņa ar pilnu muti vaicā. “Stāsts taču beidzās, ne?”

“Nu jā, bet vai tad tas nebija iespaidīgi? Man tas, piemēram, lika kaut kā pilnīgi citādi skatīties uz realitāti kā tādu. Padomā tikai…”

“Nē nu jā, es jau it kā saprotu, jā,” viņa norij ēdamo. “Bet es tomēr visu laiku cerēju, ka tas tavs “episkais stāsts”, par kuru tu tik ilgi esi runājis, būs kaut kā… Nu par mums laikam.”

Man trūkst vārdu.

“Teiksim, tad, kad tu sāki runāt par to, cik šis vakars ir līdzīgs tam vai par mīlestības tematiku tajā tavā Murakami grāmatā, es tā sacerējos…”

“Es nezināju, ka tu tik ļoti pievērsi uzmanību…” nokaunējies atzīstu. “Man likās tevi vairāk interesēja Ģirts Krūmiņš.”

“Tu zini – es varu koncentrēties uz vairākām lietām vienlaicīgi,” viņa ieliek mutē vēl vienu reņģi un turpina: “Tu gan… Kad tu lasi grāmatu, tad tu vispār neko neredzi un nedzirdi.”

Vieglā šokā raugos kaut kur tālu prom.

“Kā sauca to portālu?” viņa noprasa vēl joprojām pilnu muti.

“Kas? Ko?” Esmu bezgala samulsis. “Kuru?”

“To, kas toreiz atteicās publicēt tavu stāstu.”

Mans garastāvoklis ieskābst vēl vairāk. “Kuru?” es prasu gandrīz vai čukstus.

“Nebija kaut kas ar “p”?”

“Tu domā Punctum?”

“Jā, vot!”

“Kas ir ar viņiem?”

Viņa norij kumosu un saka: “Tev vajag šito viņiem aizsūtīt!”

“Nu nezinu gan…” Esmu pārsteigts. “Bet tev taču tas nepatika, ne?”

“Nē nu, nav jau slikts… Tikai manis pietrūka,” viņa pasmaida, pārliecas pāri galdam un mani noskūpsta. “Es domāju – cilvēkiem tas tāpat jādzird, ne? Kā tu pats teici – tev tas lika citādi paraudzīties uz pasauli.”

“Īsti nebiju domājis neko tādu darīt,” skaidroju, nosarcis kā biete. “Un es tagad jau esmu to izstāstījis. Būtu garlaicīgi divreiz stāstīt vienu un to pašu.”

“Bet šis nav vienkārši jebkurš stāsts. Šis ir tavs stāsts.” Viņa ir apņēmusies mani pārliecināt. “Un, ja tu gribi, lai cilvēki vairāk pievērstu tādām lietām uzmanību, lai ļautu likumsakarībām sevi atrast, kā tu pats teici, tev tas ir jādara.”

“Hm…” Es noskatos zeltaini brūnajās uzkodās.

“Nu davai! Tev nav, ko zaudēt!”

“Nu labi, labi.” Es padodos. Viņa un fritēto reņģu smarža mani uzveic. “Laikam jau varu pamēģināt.”

“Dari tā!” viņa apmierināta nosaka un iemet mutē veselu reņģi. “Un kas to lai zina – varbūt tevi piemeklēs vēl kāda likumsakarība,” viņa saka, iestūmusi mutē vēl vienu zivi. “Kā tu pats teici – vajag tikai ļauties.”

“Labu apetīti!” es nosaku un arī ķeros klāt nedaudz atdzisušajam ēdienam. Tik un tā gardi.