— baltā gulbja bērni

 

Ramūns Ļutkēvičs (Ramūnas Liutkevičius) ir daudzšķautnains un interesants lietuviešu literārā lauka fenomens. Viņa debijas dzejoļu krājums deja iegriež gaismu (šokis įsuka šviesą, 2021), kas šogad saņēma prestižo Jaunā jātvinga prēmiju, ir paraugdemonstrējums grēksūdzes dzejā, kuru autors biežāk nevis lasa, bet gan skandē performatīvā rituāldejā. Blakus paša pārdzīvojumiem dzejas rindās ieraugāms savā reālistiskumā satricinošs Viļņas tēls, kur blakus lietuviešu lirikā bieži apdzejotajiem baroka baznīcu torņiem un sarkanajiem dakstiņu jumtiem, lasītājs (biežāk tomēr – klausītājs vai skatītājs) ierauga Viļņas guļamrajonus, kopmītnes, tirdzniecības centrus, bārus, klubus, ielas, uz kurām atrodas Atkarību profilakses un Psihiatrijas un narkoloģijas centrs – to pilsētas dzelmi, kas neviena nelūgta smagi elpo skaustā. Autors savās rindās nemeklē maskas, visa viņa runa ir atkailināšanās akts: “es esmu ramūns un klimstu pa vecpilsētas labirintiem, meklēdams dzīvē avārijas izeju.” Bet zemāk lasāmie dzejoļi – maldīšanās tumšos Viļņas nostūros pie drag queen, autsaidera, baltā gulbja bērna Ramūna rokas.

Atdzejotāja

 

baltā gulbja bērni

es neskatos nekādus seriālus. nevaru
tēlaini salīdzināt gulbja bērnus ar one
day star aktieriem sakāpināt savu personal
story līdz abstraktam kopsavilkumam. es varētu to pārdot
kā scenāriju daudzsēriju filmai.

baltais gulbis: šādi
dēvē izskatu mainījušo darbinieku kopmītni
the very shabby spot from soviet time ar saglabājušos ģedovščinas
dvēseli. viņi visi ir baltā gulbja bērni.

viens no viņiem ar jaunāko laiku ausmas
zīmēm: zelta ķēdi tirgus
treniņbiksēm caur pieri glūn uz mani
un sauc vārdos, kādus lieto ķurķī.
viņš mēdza berzt koju grīdas atņirgtiem
ilkņiem līdz kādā sestdienas pēcpusdienā
iecirtis nagus iegārdzās manā stingumkrapju
iedragātajā sejā. ar indīgu siekalu spļāvienu
aiztrieca mani uz elli. no aizvēstures saglabājušās ekstremitātes
apgrūtināja manu elpošanu. viņš piedāvāja iedzert kompānijā
ar citiem baltā gulbja bērniem atsaukdams
manu izvaroto apziņu no bezdibeņa.
kuce tu esi ne vecis pidars bļaģ.

otrs bez apstājas draudēja teicās esot virsaitis
nogrūda uz ceļiem. berzīsi bļaģ oi kā tu man berzīsi grīdas.
visbeidzot viņš iecirta manī nagus kamēr sēdēju atzvēlies uz parka soliņa
piemiedza aci drauģelim nu šito ņemam. bet es taču jau
biju baltā gulbja bērns kad mūsu ceļi krustojās
vasaras ielā. šito nevar aiztikt šitais traks viņš skaidroja
vienam savam brālim.

trešais bija viņu visu īstais barvedis ļāva
ciltsbrāļiem plēsties savā starpā
spalvām šķiezdamies uz visām pusēm knābāt ekstremitātes.
kolektīvās plosīšanās laikā skaidroja visiem mūsu vēsturi
sauca mani par filosofu īpatnēji cienīja kā vienpatni.
paldies ka tu par mums rūpējies mazgā grīdas.
viņš iecirta manī nagus kādā sestdienas pēcpusdienā
atlauza dušas durvis kamēr es mazgājos plūcot
spalvām apaugušo ādu. kurš bļaģ te nometa tupeles.

ceturtais nogrūda uz ceļiem mācīja mazgāt
grīdu ar saimniecības ziepēm mācīja paliekties
zem ledaina ūdens šalts. klausies bļaģ man teica ka tu
ar tupelēm ejot dušā. viņš vilka uz midzeni visu krasnuhas
metālu pacietīgi stiepa ēdiena atliekas. citi runāja ka pūdē
līķi cik drausmīgi smirdēja. tumsas putns iecirta manī
nagus kādā pusnaktī pacietīgi uzmanīgi vīdams
ligzdu – visas pasaules metaforu.

piektā bija koridora dūja dievmāte
sargāja visus reizē sodīdama. iesita man jo mazgāju grīdas
ar veļas pulveri neievēroju brālības kodeksu.
pēc tam ņēmās gādāt kā par bāreni kāri nolūkodamās.

sestā kantora darbiniece from soviet time sita
skrāpēja un plūca manas ekstremitātes labi ka visu laiku
nēsāju apavus jo pirmatnējie putni
mēdz izdarīt kratīšanu. viņa atskaitījās jehovas lieciniekiem
rūpīgi un atbildīgi liecināja ko
lasījusi vai ko dzirdējusi par
pasaules galu.

septītā pati jaunākā spalvām noklāta
kliedza sirēnu balsī atvaru acīm viņu stindzināja stingumkrampji
viņa lauzās spraucās manā istabā skaidroja pie
mums neviens šitā grīdas nemazgā. vispār
vīrieši neprot kā sievietes uzmanīgi un rūpīgi līdz baltumam
spodrināt galda virsmu izberzt telpas. visbeidzot
nežēlīgās dusmās iecirta manī nagus. es viņu kārtīgi atpizģīju skaidroja
savai dvēseles māsai.

septītais bija tas kurš mani glāba kad aizcirtās istabas slēdzene
savaldīja to otru kas atlauza dušas durvis. es varētu viņu dēvēt
par gulbi brīvības simbolu.

es nezinu vai netflix ar kaut ko atšķiras no īliadas
un odisejas no arhaiskajām pasakām. nezinu vai par savu pagātni
varu liecināt ar tīru, spalvām nenoklātu ādu.
visu to es stāstu jums mani domas
ciltsbrāļi. vientulības oāzē patiltēs ar asām spalvām
durstu neredzamu vairogu. mēdzu domāt ka kļūstu par vienu
no jums. ka vēnās plūstošā spirtotā tinte kurā
mēs visi mērcējam savas spalvas tāpat ir arī manējā.
vēl aizvien tā domāju.

 

ķermenis atceras visu

mosties pamosties melnā saule rīta neiroze
lētas tējas krūzītē lai ķermenis atceras visu
rīta agonija saplosi mani izvāri mani
kuņģa sulā izaudzē mani

ķermenis atceras visu kādā novembra pēcpusdienā
bariņš rūķīšu aicina pāriet laipu aizsietām
acīm virs siltuma tranšejas pacelties ar liftu pāri
purviem ja atvērsi acis mēs tevi nogrūdīsim
mēs nogrūdīsim blāvi apgaismotos tuneļos
tu nekad no turienes neiznāksi

ķermenis atceras visu pamestības migā ķeras
pornogrāfijas lente uz grīdas mani nomoka
ainas ar diviem jauniešiem būdiņā pēc tam
viņi apmētā mani ar āboliem esmu autists saku psihiatrei
maigai un mīļai visu pēdējā mani atstāj radiatoru dūkoņa
vasaras ielā

ķermenis atceras visu man nav ko apaut uz kāzu dzīrēm
klusi aizņemos apavus klusi klusi klusēšana nozīmē
zagšanu nelegālu pelnrušķītes stāstu svinības
beidzas man nav kurp lidot

ķermenis atceras visu acu bezdibeņi iesūc
gaismu meitene no grāmatnīcas domāja
ka smaidu viņai jo taisos zagt grāmatas es tikai
staigāju cauri sienām kafejnīcā kas nosaukta parīzes vārdā
iereibis apsargs kas līdzinājās sokrātam nebeidza man
jautāt kāpēc tu ber tabletes kafijā tu taču saspridzināsi
krūzītes dibenu

ķermenis atceras visu it īpaši metālisko aukstumu
kad tevi šitā purina trainspotting skaņu celiņš elektriskā
meitene lasa vardarbības gramatiku vēcinās ar groziem
un smaida saldajā fabrikā ķermenis
konveijerā pārvēršas par choose your life

ķermenis atceras visu bariņš rūķīšu aicina
mani rāpties pa trepītēm augšup ieskatīties dziļāk
pašā maisītāja dibenā mēs sacepsim gardumus
mēs sacepsim ai saldā mūsu fabrika

ķermenis atceras visu klusums no viņpuses mēmā kino
lentē savas saknes uz mākoņiem stiepj priedes
mans čoms no jaunības dienām
sakās redzējis lidojošu šķīvi uzplaiksnījumu virs televīzijas
torņa neviens viņam neticēja izņemot mani viņa ķermenis
tika apglabāts kokā

ķermenis atceras visu mans kaimiņš no blakus
istabas karoja neviena karu afganistānā (ceļu
uz šo valsti reiz bija iemīlējuši hipiji) dancoja dervišu
deju jauca sēklas un asins kokteili pēc kāda laika sāka
vairīties no sprāgstošām saulēm metās man virsū kā bullis
kad es mēģināju apgaismot viņa seju meklēju tunelī
neredzamas durvis

ķermenis atceras visu grāmatas posta dzīvi
kad tās aplenc tumsas aģenti gultas blaktis
kurš idiots spēj vērot kā viņa acīs atveras portāls
elpo aukstā matērija tumsa mājas saimniece pārvēršas
kara policijā saplēšu visas savas grāmatas no
stērbelēm salīmēju savējo

 

***

un kad mēs runājamies tad patiešām
kas gan te notiek – mēģinu bez patosa un
drāmas izsūdzēt savu personal story tā vienkārši it kā
lasītu vakar nopirktā tvaika agregāta aprakstu:
par visu aptverošo visu iznīcinošo bezjēdzību
vientulību brēcošo nemieru suicidālo tieksmi par
sašķelto domāšanu autismu: kā es nespēju
salasīt burtus nespēju salasīt skaņas nespēju salasīt
ainas nespēju salasīt zudušo laiku
― ― ― ―
― ― ― ―
es ļoti priecājos par savu saimniecisko iekārtu
patiešām ļoti noderīga lieta ja gribat
piekopt veselīgu uzturu teica bankas darbinieks
tetovēts glīti noaudzis puisis kā
no filmas par romiešiem vakar pašā pusdienlaikā
uz sliekšņa pie melnas pikaso stila ēkas
― ― ― ―
― ― ― ―
mani nodūruši ar dziļu skatienu jūs runājat
par pārspīlēšanu ka mazāk vajag dzert
ka tas viss ir vien zāļu un bezdarbības rezultāts
― ― ― ―
― ― ― ―
es ļoti priecājos par savu veco saimniecisko iekārtu
tajā visu var veselīgi iztvaicēt
visa pagātne kondensējas pārtop
rasas lāsītēs virs tavām skropstām

 

***

autobuss ved uz latviju. blakus
apsēdīsies barga paskata vīrieši un garlaicīgi runās.
sievietes priekšā. šais dienās es jūtos
briesmīgi – pagātne tagadnē neietilpst. plūstu pār malām.
novembra vakarā mēs esam sasēdināti vienā jahtā,
palaisti atklātā jūrā kā
septiņdesmito sociālajā eksperimentā.
antropologs pārbauda robežas, uzdod banālu jautājumu, vai aiz iekāres
drīkst nogalināt.
autobuss ved uz latviju
statistus filmai par katrīnu otro, par kuru tā jūsmo briti.
šeit spēlēju visas iespējamās lomas no preobraženska
barda līdz drag queen.
šo tēlu pietaupīšu nākotnei.

atklātā jūrā melns tornado iegriež jahtu.
iedegas tanata spuldzītes.

 

***

šī dzīve ir par neko bet blīvums visu aizklāj
novembrī, kā runā, visi uzņemas saistības ar atmiņām

— līdz šim viss te bija skaidrs atgriezīsi sevi atpakaļ
izgājis cauri parkam izdzirdis upi elpojam atteicies no otra
es jums saku: šī dzīve ir par neko
novembrī sāku dzīvot tikai naktīs

— mans un pasaules ritējums vienmēr ir atšķīries
tāpēc ar laiku es apaugu zaļu šūnu slāņiem
šī dzīve ir par neko bet blīvums
notrin visu novembris ir piemērots brīdis lai saistītos
ar savu vientulību – jau diezgan labi orientējos
šajā pasaulē kas tik vien ir kā atspulgs upes tīklenē
viss tik īsts viss tik netverams

es jums saku: šī dzīve ir par neko bet
novembra parkos atgriežamies par stundu atpakaļ pagātnē
— tovakar es ložņāju pa sienām lai gan patiesībā
tikai locījos pa grīdu košļādams spilvena stūri

šī dzīve ir par neko bet blīvums dziedē
novembra pilnmēness ierunājas par tavām misijām
— tovakar es atkal gribēju visiem paziņot
ka nu ir cauri. laiks doties. atā. meklējiet savu jēgu

es jums saku: šī dzīve ir par neko
novembrī mēs visi pierodam pie atklātas redzamības
— tovakar es zaudēju misiju mocījos jūtu dēļ
lai gan šādos gadījumos tu tāpat mīli tikai pati sevi

šī dzīve ir par neko
plosoša apziņa
uz novembra bruģa zem tiltiem
kliedzošos grafiti

 

***

šī pasaule kādudien tāpat izbeigsies
bet pagaidām tērauds plūst forelēs
septiņdesmitie nārsto nepietiek krāsu
meža zemeņu pļavās kustamies
uz nekurieni

šī pasaule kādudien tāpat izbeigsies
bet pagaidām no manis pārtiekošās radības rāpo
pa notraipītām tapetēm bet pagaidām pasīvi
laužos pāri agresijas barjerām
bet pagaidām kukurūzu bērni iededz gaismu
atplēš logus durvis kad es uzrunāju atspulgu
spogulī jautā tu te uz ilgu?

šī pasaule kādudien tāpat izbeigsies
bet pagaidām gaidu tavu pietuvošanos uzgriezti apelsīni
dejo vientulības oāzēs mans atveids arbūzu
cukurā plaisā

šī pasaule kādudien tāpat izbeigsies
bet pagaidām lēta tēja paceļ piecstāvu
kopmītnes augstumā autistu sektorā bet pagaidām
ar tēraudu šķaidu sevi bet pagaidām ķermenis ir tikai paciņa
noliktavā ar savvaļas baložiem

bariņš somainu rūķīšu
šķaida arbūzus šķaida arbūzus
šķaida arbūzus

šī pasaule kādudien tāpat izbeigsies
bet pagaidām mostos katru reizi citāds
bet pagaidām piedāvāju tev tukšumu
bet pagaidām nezinu
kur ir mana vieta kur ir mana
vieta kur ir mana vieta
dead bulbs dancing

— cukurs plūst cukurs plūst cukurs plūst —

un ja nepārstāsim griezt pornogrāfijas lentes
galu galā izzudīs somainie rūķīši uzsprāgs
vienreizlietojamās lampiņu virtenes pie lielā ķīnas
mūra pamestā sētā bariņš
kukurūzas bērnu lēkās un šķaidīs lēkās
un šķaidīs lēkās un šķaidīs spuldzīšu kapulauku

— cukurs plūst cukurs plūst cukurs plūst —

šī pasaule kādudien tāpat izbeigsies
bet pagaidām es esmu es pats kad sodu sevi tukšums
bet pagaidām man jāiet un jāiet pa parka taciņām
jāpagriežas un jākliedz garāmgājējiem mugurās
un ja iespējams jāpietuvojas jāpietuvojas pauzēs
pauzēs piedzimst jēga

šī pasaule kādudien tāpat izbeigsies
bet pagaidām asi stūri
krītu pa trepēm
zaudējis telpas izjūtu
kad tad tev tāda bijusi saka mana meitene
pagriezusies pret oktobra gaismu viņa pārvēršas glītā
puisī bet tagad beidzot nofotografēsimies
AND ACTION

šī pasaule kādudien tāpat izbeigsies bet pagaidām
tērauds plūst forelēs septiņdesmitie nārsto
nepietiek krāsu meža zemeņu pļavās kustamies uz nekurieni

 

No lietuviešu valodas atdzejojusi Emija Grigorjeva