— Vai tā izskatās brīvība?

Albāņu izcelsmes autores un pētnieces Leas Īpī (Lea Ypi) 2021. gadā sarakstītais un negaidītu pasaules slavu guvušais autobiogrāfiskais romāns Free. Coming of Age of the End of History vēsta par Īpī pieaugšanu Albānijā posmā, kad sabruka komunistiskais režīms un sāka veidoties jauna, ar komunisma lozungiem uzaugušajiem jauniešiem sveša un neskaidra politiskā iekārta. Aizraujošais un literāros tekstos maz iepazītais, bet reizē postpadomju valstu lasītājam tik skaidri izprotamais Albānijas vēsturiskais konteksts romānā aplūkots no bērna un pēcāk jaunietes skatpunkta, kas, izgaismojot traģisko un absurdo, reizē lūkojas pēc drošības saliņas, kam zudušo aizvietot. Šobrīd Īpī pasniedz politisko teoriju Londonas Ekonomikas augstskolā (London School of Economics) un atgādina studentiem, ka sociālisms ir teorija par cilvēka brīvību: “Brīvība tiek upurēta ne tikai tad, kad citi mums saka, kur iet, kā uzvesties un ko teikt. Apspiedoša ir arī tā sabiedrība, kas, šķietami aicinot cilvēkus realizēt to potenciālu, tomēr nemaina tās struktūras, kas cilvēku pašrealizāciju aizkavē.” Arī Īpī romānā pāri visam ir jautājums: kas ir personiskā brīvība – gan kontekstā ar eksistējošu politisku iekārtu, gan ārpus tās robežām.

Agra Lieģe-Doležko

 

Lasot Free, daudzviet acīmredzamas šķita paralēles ar Latvijas sabiedrības pieredzi gan padomju laikā, gan neatkarības sākumposmā. Man pašai 1991. gadā bija tikai trīs gadi, bet zinu, ka, piemēram, manu vecāku paaudze kā padomju jaunieši tika audzināti par brašiem pionieriem, kuru pienākums ir mīlēt Ļeņinu un tamlīdzīgi, kamēr viņu vecākiem vismaz publiski nācās ciest klusu un to pieļaut. Tas pielīdzināms jūsu un jūsu vecāku pieredzei – viņiem nācās tēlot jums līdzi, kamēr jūsu prāts skolā tika pārpildīts ar komunistiskā režīma propagandu. Jūs romānā runājat gan par spriedzi ģimenē, ko tas izraisīja režīma pastāvēšanas laikā, gan arī par pecāko dezorientāciju, kas jums bija jāpiedzīvo pēc režīma sabrukuma, kad uzzinājāt, ka viss, kam līdz šim esat ticējusi, principā ir bijis meli.

Viena no lietām, par ko vēlējos rakstīt, bija atšķirība, kā paaudzes piedzīvoja šo režīma sabrukumu un pāreju uz ko jaunu. Manu vecāku paaudze šīs pārmaiņas ārkārtīgi gaidīja, un viņiem tās nozīmēja brīvību un visu cerību piepildījumu. Šī paaudze bija uzaugusi ar dusmām un vilšanos par to, ka sociālisms nenesa solītā piepildījumu. Savukārt mana paaudze, ko varētu dēvēt par sociālisma bērniem, pastāvošo iekārtu izjuta kā drošu un solidāru, lai gan dzīve bija trūcīga – tas bija režīms, kas darbojas pavisam citādākā veidā nekā tas, kas nāca pēc tam. Mums līdz režīma krišanai nebija kādu citu, no sludinātā režīma atšķirīgu politisku pārliecību, un mēs gluži vienkārši atjēdzāmies jaunā iekārtā, īsti nesaprotot, kas ir noticis un kāpēc. Daļēji, protams, tas bija tāpēc, ka mūsu vecāki bija spēlējuši līdzi – mēs bijām pārāk mazi, lai viņi mums tolaik izskaidrotu apspiedošā režīma būtību. Man šķiet, būtu bijis svarīgi, lai vilšanās sistēmā ir iekšēja, lai mēs paši sajustu, ka ar to kaut kas nav kārtībā. Bet mēs kā bērni bijām ideoloģijas varā, un no tās bija praktiski neiespējami izrauties bez citu palīdzības un izskaidrošanas. Un, tā kā mūsu vecāki tolaik neko neskaidroja, režīma beigas un pāreja uz jauno realitāti bija visai traumatiska, jo tā patiesībā bija pāreja no tā, kas izrādījās esam meli, uz kaut ko absolūti nepazīstamu. Es sev toreiz jautāju: kas tas ir, vai tā izskatās brīvība? Vai ar to viņi tik ļoti vēlējās mani iepazīstināt?

Tādējādi man šķiet, ka liela daļa grāmatas atspoguļo tieši kontrastu starp bērnu un vecāku pieredzēm, kur bērniem pēkšņi bija atņemta līdzšinējā drošības un piederības sajūta, un vienlaikus jaunajā kārtībā viņus nereti apgrūtināja arī vecāko paaudžu gaidas. Vecāki mudināja viņus un sagaidīja, ka bērni jutīs un izbaudīs jauniegūto brīvību, un vēlēsies visu uzzināt un pētīt, un darīs to vecāku vārdā, kuriem šādas iespējas nebija… Un tas savā ziņā notiekošo padarīja vēl grūtāk pieņemamu, jo nebija pat īsti atļauts sūdzēties – jo tad tu izrādītu nepateicību un neizpratni par to, cik ļoti iepriekšējās paaudzes cietušas.

 

Lasot šķita, ka notikušais arī radīja starp bērniem un vecākiem tādu kā plaisu: vai viņiem tagad vispār vairs var uzticēties? Ja viņi meloja par ko tik lielu, tad ko viņi, iespējams, slēpj šobrīd?

Man šķiet, ka es salīdzinoši ātri sapratu, kāpēc maniem vecākiem bija vajadzējis melot, – un es nebiju ilgstoši aizvainota. Bet es ļoti ilgi biju apmulsusi un nesaprašanā – sajūta bija tāda, ka man pēkšņi jāsāk runāt citā valodā. Līdzšinējā valoda un komunikācijā ietvertie kodi, kur lietas tika dēvētas konkrētā veidā un kur sabiedrībai vērtīgas un svarīgas šķita konkrētas lietas, pēkšņi vairs nedarbojās – un jaunajā sabiedrībā, kas man bija sveša, pēkšņi lietas tika dēvētas citādāk un svarīgas bija pavisam citas lietas. Hierarhija tam visam, kas tev rūp un kas dzīvē tiek uzskatīts par svarīgu, pēkšņi piedzīvoja strauju apvērsumu. Un tas man bija ļoti grūti. Es patiesībā, šķiet, joprojām neesmu pilnībā atbrīvojusies no šīs skepses. Jo, ja tev reiz ir pateikts, ka viss, kam tu ticēji, tomēr ir bijis meli, kāpēc lai tu kaut kam, ko tev kāds atkal saka, ticētu nākamreiz? Pēc šādas pieredzes ir ļoti grūti iemantot jaunus ideālus, pilnībā nodoties kādai idejai, jo arī tas taču kādreiz var tikt sagrauts – kāds var atkal atnākt un pateikt, ka viss ir bijis tikai ideoloģija, propaganda, ilūzija.

 

Pēc režīma sabrukuma Albānijas sabiedrība cerēja, ka brīvas vēlēšanas, daudzpartiju sistēma un neiegrožota uzņēmējdarbība ļaus valstij uzplaukt un tās iedzīvotājiem dzīvot labāk, taču tā vietā valsts pieredzēja pilsoņu karu un arī šo jauno ilūziju sabrukumu. Arī šeit es saskatu līdzību ar Latvijas pieredzi – tā, protams, nebija tik ekstrēma, bet arī pie mums sākotnējais entuziasms par to, kāda būs dzīve brīvā valstī, novedis līdz zināmam ilūziju sabrukumam par to, ko šajos vairāk nekā 30 gados izdevies panākt, kā arī līdz apziņai, ka no padomju mantojuma daudzējādā ziņā nav nemaz tik viegli atbrīvoties. Tāpēc vēlējos pajautāt: vai, uzrakstot šo autobiogrāfisko romānu, jūs esat nonākusi līdz secinājumam par to, kā ilgtermiņā iespējams mainīt šādās sabiedrībās pastāvošās vērtību sistēmas? Varbūt tam, ja skatāmies uz citu, iespējams, strukturāli un ekonomiski veiksmīgāku valstu piemēriem, vienkārši nepieciešams ilgāks laiks?

Par šo jautājumu es pēdējā laikā esmu daudz domājusi – grāmata man liek salīdzināt savu un citu pieredzi, un esmu nonākusi līdz pārliecībai, ka šis sabiedrību “pārejas” naratīvs ir maldinošs, jo tā pamatā ir ideja, ka ir sabiedrības, kuras jau sasniegušas ideālo brīvības un demokrātijas situāciju, un tad ir sabiedrības, kurām šis līmenis vēl tikai jāsasniedz, kā, piemēram, Austrumeiropas vai Balkānu valstis. Šis vēstures naratīvs, kur ir cilvēki, kas sabiedrības attīstības, modernizācijas un liberālās demokrātijas ieviešanas ziņā ir priekšgalā, bet citi savukārt palikuši nopakaļ, maldina par problēmas būtību, jo par ļaunuma sakni tad tiek iecelta korupcija, kas radījusi novirzi no sistēmas, kas citviet it kā darbojas perfekti. Bet patiesībā, ņemot vērā problēmas, kuras šobrīd pieredz cilvēce, – pandēmiju, vides krīzi –, ir skaidrs, ka problēmas ir globālas un kopīgas un mēs nevaram īsti runāt par sabiedrībām, kuras “visu” ir atrisinājušas, vai sabiedrībām, kuras vēl nav savas problēmas atrisinājušas. Man šķiet, ka mums visiem ir kopīgas problēmas, bet dažādām sabiedrībām ir atšķirīgi rīki, kā tās censties risināt… Bet neviena sabiedrība nav imūna – arī šķietami pagātnē palikušas, pārvarētas problēmas var atgriezties, kā mēs to redzējām, piemēram, ASV, kur pagājušajā gadā notika iebrukums Kongresa namā vai šogad tika atcelts 1973. gadā pieņemtais spriedums “Roja pret Veidu” lietā. Tas ir dinamisks process, un, manuprāt, mums nepalīdz tas, ka Austrumeiropas sabiedrības uzskatām par tām, kurām citas ir “jāpanāk”.

 

Kad domāju par šķietami “attīstītākām” sabiedrībām, es droši vien nekad pie tādām nepieskaitītu ASV sabiedrību, kurā, manuprāt, sociālā nevienlīdzība un iedzīvotāju neaizsargātība ir akūtas krīzes līmenī; bet mūsu acu priekšā, kad domājam par valstīm, kur daļa sociālisma ideju ir realizētas šķietami veiksmīgi, protams, ir Skandināvijas valstis ar kvalitatību bezmaksas veselības aprūpi, izglītības sistēmu un nodokļu politiku. Droši vien tās ir valstis, uz kuru iekārtu tiecamies, jo apzināmies, ka pie mums visas šīs sfēras ir nesakārtotas un “sabiedrisko līgumu” savstarpējās neuzticēšanās un līdzekļu trūkuma dēļ nevēlas ievērot ne iedzīvotāji, ne valsts…

Taisnība, bet problēmas pastāv arī Skandināvijas sabiedrībās. Tās it kā ir būvētas saskaņā ar ideju par solidaritāti, bet, piemēram, tas, kā tās rīkojušās imigrācijas jautājumu sakarā, ļauj saskatīt būtiskus šos iekārtu trūkumus. Jo izrādās, ka solidaritāte nav absolūts, bet gan līmeņots jēdziens – šajās sabiedrībās pastāv iekšējie izslēgšanas mehānismi, kas ļauj norobežot cilvēkus, kuri šajās sabiedrībās nav bijuši ilgstoši. Un imigrācija nav izolēts incidents – tā ir globālas krīzes simptoms, un tas, ka šīs sabiedrības, saskaroties ar šīs plašākās krīzes simptomiem, cenšas sevī norobežoties un pasargāt to, ko paši uzskata par augstvērtīgāku eksistences modeli, patiesībā parāda, ka tās nav pietiekami labi sagatavotas, lai atbilstoši rīkotos, saskaroties ar 21. gadsimta izaicinājumiem.

 

Tātad, ja risinājums nedarbojas globālā līmenī, nevar teikt, ka tas darbojas? Ja tas darbojas tikai noslēgtas sistēmas ietvaros, tad šo “sistēmu” jeb sabiedrību nevar uzskatīt par augsti attīstītu?

Daudzējādā ziņā šīs sistēmas darbojas tieši tāpēc, ka tās balstās izslēgšanas mehānismā. Šo sabiedrību eksistences cena ir tā, ka solidaritāte tajās nevar darboties kā universāla vērtība. Tādējādi ir skaidrs, ka arī šiem modeļiem ir savi ierobežojumi un tās nav ideālās sabiedrības, uz kurām būtu jālūkojas kā uz paraugiem. Drīzāk, domājot par sabiedrību, kurā paši dzīvojam, ir vērts koncentrēties uz konkrētajām problēmām, ar ko tā saskaras, un resursiem to risināšanai, kurus piedāvā šīs sabiedrības vēsturiskais konteksts, kā arī neitrāls salīdzinājums ar citām sabiedrībām – tās ir problēmas, kuras varam risināt kopīgi.

 

Jūs rakstījāt: “Apspiedoša ir arī tā sabiedrība, kas, šķietami aicinot cilvēkus realizēt to potenciālu, tomēr nemaina tās struktūras, kas cilvēku pašrealizāciju aizkavē.” To izlasot, man prātā nāca gan, piemēram, Lielbritānijas, gan ASV sabiedrība, kur pastāvošajai demokrātiskajai iekārtai nav izdevies izskaust sabiedrības nevienlīdzību, to, cik lielā mērā ekonomiskas atšķirības ierobežo personas brīvību, iespējas pieņemt dažādus lēmumus…

Precīzi. Es vēlējos uzsvērt to, ka apspiešana noteiktas iekārtas konteksā var būt gan vertikāla, kur apspiedējs ir, piemēram, kāda persona, valsts vai konkrēta partija, gan horizontāla, kur personas brīvību ierobežo anonīmas struktūras, kas spiež cilvēkus pieņemt konkrētus lēmumus, kā rezultātā šie cilvēki tiek izslēgti – tiek kavēta viņu iespēja realizēt savu potenciālu. Tas bieži vien notiek pat tad, ja neviens aktīvi necenšas citus ierobežot, – šīs anonīmās mijiedarbības brīvās tirgus ekonomikas ietvaros veido dažādas netaisnības formas un izslēdzošas struktūras.

 

Kā, piemēram, jūsu apraksts par ceļošanas iespējām Albānijā pēc režīma sabrukuma – iepriekš ceļošana uz ārvalstīm nebija iespējama aizlieguma dēļ, savukārt pēcāk tas nebija aizliegts, bet, piemēram, jūsu ģimenei bija finansiāli absolūti nepieejami – tikpat nepieejami kā pirms tam, kad pastāvēja aizliegums.

Tieši tā, un šādas dubulto standartu izpausmes bieži vien sastopamas liberālās sabiedrībās: tajās tiek uzsvērta, piemēram, pārvietošanās brīvības nozīme, bet reizē ir acīmredzams, ka nav vienlīdzīgas attieksmes pret iebraukšanu valstī un izbraukšanu no tās… Daudzas liberālas sabiedrības apgalvo, ka tās balstītas universālās vērtībās, bet, ja šīs vērtības ir universālas, tad kāpēc tās tik bieži tiek izmantotas citu cilvēku izslēgšanai? Kāpēc tās nav patiešām universāli iekļaujošas?

 

Vēl kontekstā ar sabiedrības iekārtu man būtisks likās jūsu grāmatas pēcvārdā minētais: jūs sarunājāties ar universitātes paziņām, rietumu sociālistiem, kuri principā noliedza jūsu sociālisma pieredzi Albānijā. Jūs bijāt pieredzējusi reālu sociālisma ideālos balstītu iekārtu, bet viņus interesēja tikai teorētiskais sociālisms, kas, ja to realizētu “pareizi”, protams, veidotu veiksmīgu sabiedrības iekārtu, – lai gan viņi iedvesmojās no tiem pašiem tekstiem, no kuriem bija iedvesmojušies politiķi, kuru darbības rezultātā izveidojās šī apspiedošā iekārta. Jūs sakāt arī: “Cilvēki nekad vēsturi neraksta, esot apstākļos, kurus paši izvēlējušies.” Vai šis ir iemesls tam, kāpēc, jūsuprāt, “darbojas” tikai teorētisks sociālisms – jo mēs nekad nevaram nokļūt ideālos apstākļos, kuros realizēt šīs teorētiskās idejas pēc grāmatas?

Manuprāt, tas attiecas uz jebkura veida ideāliem – ne tikai sociālismu, bet arī liberālismu. Ja kāds dzelžaini pieturas pie ideāliem, piemēram, pie brīvā tirgus liberālisma, kur cilvēks uzskata, ka valstij nekādā veidā nevajadzētu iejaukties tirgus procesos, tad pie jebkurām liberālisma neveiksmēm cilvēks varētu vainot valsti un tās iejaukšanos procesos – to, ka mēs nedzīvojam brīvā tirgus utopijā. Tas attiecas uz jebkuru ideju kombināciju, jo patiesībā jebkas, ko mēs darām, tiek darīts neideālos apstākļos – mēs rīkojamies vēstures noteiktos apstākļos, kas ierobežo mūsu izvēles iespējas un to, ko varam paveikt. Tāpēc, manuprāt, nav vērts salīdzināt ideālus un abstrakto ar situāciju, kurā mēs vēsturisku norišu rezultātā šobrīd atrodamies. Bet ir vērts sākt ar problēmu diagnostiku – izvērtēt šībrīža situāciju sabiedrībā un censties identificēt esošā modeļa vispārējās iezīmes, kā arī to, kāpēc tas ir nepilnīgs. Un tad par šīm vēsturiskajām pieredzēm var sākt domāt kā par rīkiem, ar kuru palīdzību iespējams mācīties no notikušā un domāt uz priekšu. Grāmatā es cenšos parādīt, ka albāņu sabiedrība bija balstīta un tika vadīta saskaņā ar sociālisma ideāliem; jā, tā nebija ļoti industriāla iekārta, bet šādas šķietamas novirzes no normas var eksistēt arī liberālās sabiedrībās: liberālismu var censties realizēt arī sabiedrībās, kur publiskā telpa nav tikusi pietiekami modernizēta, kur nav pietiekami buržuāzisku attiecību, un tā tas var būt, jo vēsture ir “nekārtīga”.

Viena no sociālistisku sabiedrību problēmām, manuprāt, ir politiskās demokrātijas trūkums. Tās ir sabiedrības, kurās uzsvars bijis uz vienlīdzību un taisnīgumu, bet ir ignorēts tas, ka taisnīgumu nav iespējams panākt bez demokrātijas. Ir nepieciešama vārda brīvība, saistību brīvība un stingras pārbaudes formas tām birokrātiskajām struktūrām, kas ir šīs sabiedrības iekārtas pamatā. Dažas no šīm problēmām bija redzamas jau no paša sākuma, bet es nedomāju, ka šīs sociālisma iekārtas sabruka tikai tāpēc, ka sabruka to ekonomiskā iekārta; es domāju, ka pamatā tās sabruka politiskās demokrātijas trūkuma dēļ.

 

Šķiet, ka nereti sabiedrības, kuras tiecas ieviest šādas pārvaldes formas, patiešām sāk no nulles – ignorējot vēsturisko kontekstu, esošo situāciju, sociālo vidi.

Tieši tā, un tas attiecas arī uz Rietumu sociālismu, jo tas, kā tā piekritēji reaģē uz Austrumeiropā realizēto sociālistisko sabiedrību pieredzi – tā, it kā tā būtu maznozīmīga un it kā tai nebūtu ne mazākā sakara ar sociālisma ideoloģiju kopumā, – ir problemātiski; tajā ir acīmredzams paternālisms, kas kaitē gan pašām idejām, gan arī cerībai, ka no šīs pieredzes ir iespējams mācīties. Šķiet, ka Rietumu sabiedrību uztverē pastāv tāda kā civilizāciju hierarhija, kas problematizē jebkādas attiecības, kas starp tām var veidoties.

 

Arī šobrīd Ukrainā notiekošais karš izgaismo šo problemātiku – daudzi piekrīt, ka līdz tam novedusi arī Rietumvalstu attieksme, ticība ekonomisko saišu visvarenībai un neieklausīšanās Austrumeiropas valstīs par to vēsturisko pieredzi ar Krieviju.

Jā, precīzi: tur ir vērojama sadarbība un, var teikt, arī līdzdalība, jo vēl pavisam nesen Krievija bija visu šo Rietumeiropas valstu sabiedrotā – šīs valstis atbalstīja Krieviju un arī tajā pastāvošo modeli, kas ļāva šai valstij darīt visdažādākās lietas. Bet, kad sākas krīze, šīs Rietumvalstis mazgā rokas nevainībā un jau atkal ieņem šo morālā pārākuma pozīciju, stāstot pārējai pasaulei, ko tai vajadzētu darīt. Tā ir paternālisma forma, kurā iekšēji tiek ignorētas sekas tam, kā viņi paši regulē attiecības ar citām valstīm. Tostarp tā atspoguļo absolūto nezināšanu par veselu reģionu, kas tiek maskēta ar “mēs zinām labāk”. Un tā rezultātā jau atkal tiek saņemti ieteikumi no Rietumvalstīm par to, kā apieties ar šo Krievijas “konfliktu”… Man šķiet, ka tā ir kombinācija, kurā ietilpst Rietumvalstu sākotnējā sadarbošanās ar šiem režīmiem un vēlākais pazemības trūkums – viņi nevēlas mācīties, uzklausīt cilvēkus, kuri patiešām zina, kas šobrīd notiek un kāda ir reģiona vēsturiski politiskā dinamika, kas ir novedusi pie šobrīd notiekošā kara. Problēma gandrīz vienmēr, šķiet, ir tā, ka iejaukšanās notiek pārāk vēlu, jo iepriekš tikusi ignorēta tā notikumu dinamika, kas novedusi līdz krīzei: kā darbojas šī iekārta, kā tiek izmantota propaganda, kā mēs nonācām līdz šobrīd notiekošajam? Un “kā mēs nonācām līdz šobrīd notiekošajam” gandrīz vienmēr ir saistīts ar Rietumvalstu iejaukšanos.

 

Vai, jūsuprāt, šī sākotnējā sadarbošanās notiek, jo alkatība ir spēcīgāka par apņemšanos izsvērt riskus, vai arī tomēr Rietumvalstu pieejā ir zināms naivums, jo tās patiesi cer, ka ekonomiskā sadarbība ar tādām valstīm kā Krievija var tās patiesi “pieradināt” un demokratizēt?

Manuprāt, tā ir ideoloģiska objektīvās realitātes ignorēšana – pārliecība, ka ekonomisku saišu uzturēšana parūpēsies arī par politisko demokrātiju valstī. Un, manuprāt, šāda domāšanas kļūda bija raksturīga arī pēcpadomju teritorijās 90. gados, kad valstis atguva neatkarību. Pastāvēja, protams, disidentu kustības, kuru primārais mērķis bija demokrātisku sabiedrību veidošana, bet kaut kā šie mērķi vienmēr kļuva sekundāri: tika prioritizētas tirgus ekonomikas iespējas un likti pamati kapitālistiskām sabiedrībām, kuras ražoja apšaubāmas vērtības un kurās cilvēku savstarpējās attiecības kļuva aizvien problemātiskākas. Šāds kapitālisma modelis vairāk vai mazāk ir dominējis pēdējos 30 gadus, un tā rezultātā nav veidojusies veiksmīga sabiedrība, bet gan dominējušas dažādas netaisnīgas un izslēdzošas struktūras. Un tā sekas mēs redzam gan Krievijā, gan Rietumeiropas attieksmē pret notiekošo, gan arī liberālās demokrātijas krīzē, kas šobrīd iestājusies, piemēram, Ungārijā un Polijā. Šis kapitālisma modelis ir grāvis solidaritātes, kopības pamatus sabiedrībā, un tas ir atspēlējies politiski, ļaujot vaļu nacionālistiski konservatīviem un autoritāriem spēkiem – tikai tāpēc, ka bija trūcis progresīva modeļa, kas ļautu sabiedrībai attīstīties citā virzienā.

 

Grāmatas izskaņā jūs pieminējāt ģimenes, it sevišķi jūsu mātes, attieksmi pret to, ka jūs savā ziņā savā profesionālajā dzīvē aizstāvat sociālisma idejas… Jūs zinājāt, ka tas viņiem nav īsti saprotams un pieņemams. Bet jūs, protams, neaizstāvat un neattaisnojat iekārtu, kurā dzīvojāt, bet varbūt drīzāk cenšaties rast vidusceļu – tādu iekārtu, kurā indivīds var būt maksimāli brīvs? Par brīvību jūs runājat daudzviet, un reizēm šķiet, ka to meklējat politiskas iekārtas ietvaros, bet citviet – ka uzskatāt, ka brīvībai nav nekāda sakara ar sistēmu, kurā atrodaties, ka tā ir iekšēja un ka to neviens nespēj cilvēkam atņemt.

Man šķiet, ka šim argumentam patiesi ir divas sadaļas. No vienas puses, es patiešām uzskatu, ka pastāv iekšēja brīvības dimensija, kuru nav iespējams reducēt jeb ideoloģiski notvert kādā politiskajā iekārtā. Tas nozīmē, ka pastāv dimensija, no kuras ir iespējama jebkuras iekārtas kritika un kura sevi atklāj cilvēka iekšējā cieņā, kad tie pieņem morālus lēmumus un apzinās sevi kā morālus aģentus, kuriem joprojām piemīt spēja šos lēmumus pieņemt neatkarīgi no pastāvošās iekārtas. Un, manuprāt, šī kapacitāte ir jāizmanto sociālai kritikai – kritiskai visu to sabiedrību, kurās dzīvojam un kuras ir mums apkārt, analīzei. Mums jāspēj sev uzdot jautājumu: vai dzīvojam morālā pasaulē, kur indivīda attīstības un izaugsmes ideāls pastāvošajās institucionālajās, sociālajās un politiskajās attiecībās tiek realizēts? Tāpēc, man šķiet, es esmu tik kritiska pret kapitālismu: ja paraugāmies uz kapitālismu kā uz iekārtu, kura ir ne tikai ekonomiska, bet kurai arī piemīt kādas vērtības, tad ir skaidrs, ka šīs vērtības ir ļoti problemātiskas. Kapitālisma ideāls ir indivīds, kurš spēj kļūt bagāts un drīkst būt savtīgs, jo šajā modelī, var teikt, privāti netikumi kļūst par publiskiem tikumiem. Bet, ja cilvēkam rūp indivīda brīvība, tad nav iespējams palikt vienaldzīgam pret tiem izslēgšanas veidiem, kurus kapitālisms ģenerē. Un mēs nedrīkstam arī vienkārši paļauties, ka nākotne pati sevi sakārtos, un uzskatīt par pieņemamu to, ka šis modelis atlīdzina dažus, bet citus pamet novārtā. Viegli, protams, uzskatīt, ka novārtā pamestie ir bijuši sociāli bezatbildīgi, ka viņiem nav pietiekamu dotību, lai gūtu panākumus, ka viņi nav pietiekami smagi strādājuši… Bet tas ir ļoti nežēlīgs un problemātisks veids, kā domāt par cilvēkiem. Tāpēc es ticu, ka, domājot par nākotni, mēs nedrīkstam būt šībrīža situācijas ķīlnieki un ticēt, ka šobrīd notiekošais ir labākais, līdz kam spējam nonākt. Pretējā gadījumā šībrīža situācijai izaicinājumu metīs tie, kuri ir vēl mazāk liberāli, un to jau mēs šobrīd daudzviet arī varam novērot. Tāpēc mēs drīkstam būt ļoti prasīgi pret sabiedrību un uzmanīgi vērot, kādi kompromisi tiek pieļauti, kā tiek pieņemti politiski lēmumi un aizstāvēta demokrātija.

 

Tātad optimālā politiskajā iekārtā mērenam kapitālismam morālo komponentu nodrošina sociālisma elementi?

Manuprāt, optimālā iekārtā apvienojas maksimāla politiskā brīvība un demokrātiski kontrolēta ekonomija. Šādā veidā neveidotos monopoli ar tādu ekonomisko varu, kas ļauj rasties dažādām izslēgšanas formām. Pasaulē, kurā šobrīd dzīvojam, dažas milzīgas kompānijas lemj pār visu pasauli un principā pār visas civilizācijas nākotni, ja ņemam vērā vides faktoru. Tas ir problemātiski visdažādākajos veidos, protams, arī no morālās perspektīvas.

 

Kādas atsauksmes par grāmatu esat saņēmusi? Un vai pamanījāt atšķirības veidā, kā cilvēki rakstīto uztver atkarībā no savas izcelsmes un sociālpolitiskās vides, vēsturiskā konteksta, no kura nāk?

Pirmkārt, es biju ļoti pārsteigta par lielo atsaucību un to, cik veiksmīga grāmata izrādījās, jo Albānija nav valsts, par kuru cilvēki parasti interesējas. Šobrīd tā tiek tulkota 24 valodās, un popularitāte, manuprāt, skaidrojama ar to, ka lasītāji šo tēmu saista paši ar savām bažām par brīvību. Tas aktualizējies gan Covid-19 pandēmijas kontekstā, gan arī tāpēc, ka daudzas sabiedrības piedzīvo politisku krīzi un neviens nav īsti drošs, kādā virzienā doties un kāds alternatīvais modelis mūs varētu paglābt no šobrīd notiekošā. Mums visiem brīvība ir fundamentāli nozīmīgs jēdziens, bet reizē sākam saprast, ka, iespējams, daudz kas no tā, ko uzskatījām par brīvību, patiesībā ir vienošanās, kuru, pašiem nezinot, esam noslēguši kontekstā ar dažādiem ideoloģiskiem pieņēmumiem. Grāmatā es cenšos atdalīt divus konceptus: brīvību morālā izpratnē un ideju par to, kā ideoloģiju un elites pārstāvjiem ar brīvību izdodas manipulēt un to padarīt instrumentālu, un par to, ka reizēm cilvēks var dzīvot melos un to neapjaust. Man šķiet, tas rezonē ar daudzu cilvēku sajūtām un pieredzi. Un grāmata atstājusi atšķirīgu iespaidu uz dažādiem lasītājiem: Austrumeiropas lasītāji ir daudz vairāk ieinteresēti tieši pārejas procesā, tajā, kā Albānijas sabiedrība izdzīvoja šo vienas sistēmas sabrukumu un pāreju uz citu modeli, savukārt rietumvalstu lasītāji ir daudz vairāk ieinteresēti komunistiskajā Albānijā un pieredzē, dzīvojot melos un ar ideoloģisku superstruktūru visapkārt.

 

Vai jums jau ir padomā nākamais projekts – varbūt grāmatas turpinājums?

Šobrīd esmu sākusi rakstīt romānu, kas patiesībā ir Free priekšvēsture. Esmu sākusi pie tā strādāt un tagad plānoju doties uz Albāniju, lai atvērtu slepenā dienesta failus, kuros atrodama informācija par manu ģimeni. Es plānoju fokusēties uz savas vecmammas pieredzi – tas būs stāsts par to, kā mainījās viņas sociālais statuss, kā viņas pieredzi ietekmēja Otomaņu impērijas sabrukums un nacionālisma ideju uzplaukums Balkānu reģionā… un kā nacionālas valsts veidošanās un dažādu ideoloģiju konflikts noveda līdz karam, un kā tas savukārt rezultējās sociālisma režīma uzplaukumā Albānijā, par kuru rakstīju šajā grāmatā. Tādējādi es cenšos caur ģimenes vēsturi palūkoties uz dažādo ideoloģiju konfliktu starpkara posmā, un aicināt domāt arī par to, kā šīs dažādās tēmas saistītas ar mūsdienām – fašisma uzplaukums, liberālisma daudzie trūkumi, sociālisma maldinošie solījumi… Pirmajā grāmatā man būtiskākais koncepts bija brīvība, bet šajā tas būs – pašcieņa. Es centīšos pievērsties tam, ko pašcieņa nozīmē gan indivīda, gan kolektīvā līmenī, piemēram, tad, kad jauna valsts tikai sāk veidoties uz impērijas pelniem.