— Dzīves skola

Ejot uz mājām, Mārīte domāja: kaut visi cilvēki pasaulē būtu tādi kā manas Maximas pārdevēja. 

Viņa apstājās pie luksofora, un uzreiz pie auss pieliecās deviņgadīgais Aleksandrs un čukstēja: Man tagad angļu valoda kļuvusi no mīļākā priekšmeta par ienīstāko… Aizmugurē citi bērni piebalsoja. 

Īstenībā Aleksandrs to bija teicis pirms dažām stundām Mārītes klasē. Tagad jau bija tumšs, un viņai līdzās zaļo gaismu gaidīja tikai briļļains vīrietis ar datorsomu. Melnās peļķēs atspīdēja izkārtņu gaismas. Mārīte bakstīja ietvei pielipušu lapu ar laiviņas purngalu.

Aleksandrs to bija pateicis pēc tam, kad Mārīte pusei klases apsolīja ierakstīt piezīmi, kuras dēļ viņa tagad satraucās, ka nāksies aiziet no jaunās darbavietas un pieteikties par kasieri turpat piemājas Maximā. Mārītei miglojās redze, acu kaktiņi iesvilās. Šķērsojot ielu, viņa izmērcēja kurpi peļķē.

Spožais uzraksts Maxima, kas ik vakaru pēc darba uzplauka aiz stūra, Mārītei nozīmēja mierinājumu un reizē kaunu par biežo vēlēšanos te ienākt, pat ja mājās nekā netrūka.

Arī šovakar viņa ar plecu atgrūda durvis un iegāja jēldzeltenas gaismas pilnajā veikalā, kur ar groziņiem sabakstījās strādnieki pleķainās uniformās, sievietes treniņbiksēs, neskūti vīrieši. Mārīte liecās gar augumiem, aizsniedzās pēc cepumu paciņas, tad atlika atpakaļ. Aizsniedzās pēc biezpiena sieriņa, atlika atpakaļ. Aizsniedzās pēc vīna pudeles un ielika groziņā.

Viņa iestājās vienā no abām rindām, kas stiepās tālu gar plauktiem. Mārīte mīņājās un grozījās gan tāpēc, ka gribēja redzēt, vai šodien strādā “viņas” kasiere, gan tāpēc, ka viņai virs pleca kā nejauka mirāža nupat bija iznirusi kolēģes galva un atkal atkārtoja šopēcpusdien sacīto: Aleksandram vecāki ir buldogi gatavie. Ja tu to izdarīsi, viņi gan bērnam pa mizu sados, gan tev zvanīs un runās tā, ka es nezinu… Bet nu, šoreiz jau būs taisnība viņiem. Ja bērni klasē slikti uzvedas, tad ne jau bērni vainīgi, bet skolotājs, kurš nemāk vadīt stundu. Bet, ja tu pateici, ka ierakstīsi, tad ir jāieraksta. Ja tu bērniem kaut ko piesoli un tad neizdari, viņi turpmāk tev neticēs un vispār vairs neklausīs, un tad būs vakars.

Mārīte attapās, kad izdzirdēja pazīstamu balsi. – Labvakar! Vai jums ir Paldies karte?

Jautājums izdzēsa kolēģes mirāžu. Mārīte to knapi sadzirdēja, jo pati vēl stāvēja tik tālu, ka kasi nevarēja redzēt, tomēr uzreiz bija skaidrs, ka pircējus apkalpo viņas gaidītā kasiere. Krūtīs izplūda siltums un aiztecēja līdz pirkstgaliem. Šīs kasieres balss, šis jautājums, ko viņa svešiniekiem uzdeva tūkstošreiz dienā, vienmēr skanēja tik laipni, tik maigi, tik patiesi. Šī balss bija oāze starp naidīgajiem trokšņiem Mārītes galvā, starp skolēnu izsmieklu un kolēģu kritiku, un viņas iekšējo balsi, kura nerimās atkārtot, ka pasaule ir nedraudzīga un ļauna. Šajā pārdevējā Mārīte katru reizi klausījās ar apbrīnu un reizēm viegli skuma, ka neviena no draudzenēm nebija ar tik neviltotu interesi jautājusi, kā viņai iet.

Rinda ātri virzījās uz priekšu, drīz Mārīte ieraudzīja divas kases un aiz tām – maza auguma apaļīgu kasieri ar mīkstām, bālām rokām un gludu seju. Viņas mati bija sānos izskūti, pāri pierei vēlās slīps čolkas vilnis, biezs un jēli blonds kā  lētais margarīns. Viņa neizskatījās vecāka par gadiem divdesmit. Pie zilās formas zīmīte: “Megija.”

Kases bija šauras, un pircēji stāvēja pretī kases aparātam, aiz kura atradās pārdevējs. Abiem gar vienu sānu stiepās slīdošā lente, bet pie otra sāna atradās vieta noskenētajiem produktiem. Šāds izkārtojums ļāva vienam pārdevējam apkalpot pircējus pie abām kasēm reizē.

Un šovakar Megija tā arī darīja. Kamēr vienā kasē pircējs krāmēja savus pirkumus maisiņā, viņa skrēja pie otras kases un apkalpoja nākamo pircēju ar zibenīgām un precīzām kustībām. Mārītei viņa atgādināja dokumentālajā filmā redzētu kolibri putniņu, kurš, neaptverami strauji vēzēdams spārnus, tomēr spēj izskatīties mierīgs un itin kā bez pūlēm turēties tieši īstajā vietā, no kuras aizsniegt zieda nektāru.  

Kad bija pienākusi Mārītes kārta, viņai priekšā iespraucās kāda kundze sarkanā mākslīgās ādas jakā. Viņa vēlējās iegādāties mazo degvīna pudelīti. Megija laipni sasveicinājās, noskenēja preci, nosauca cenu. Kundze sāka rakņāties jakas un pēc tam bikšu kabatās. Viņa tās pārbaudīja vairākas reizes, ik pa brīdim izķeksēdama pa monētai. Gaidīdama Megija aprima: sejā pacietīgs pussmaids, rokas atbalstītas pret kasi, augums pilnīgi nekustīgs. Toties, kad kundze nometa monētu kaudzīti, tās tik tikko pieskārās trauciņam, kā Megija tās paķēra un saskaitīja. – Pietrūkst deviņdesmit pieci centi.

Kundze iebāza vienu roku kabatā, ar otru atspiedās pret kases lenti un paliecās uz Megijas pusi: – Meitenīt, neredzat, ka man slikti?

Megija saspieda lūpas un nolaida zodu.

Kundze pagriezās atpakaļ un pārlaida skatienu pircējiem aiz muguras. Viņas acis – alkainas, naidīgas – apstājās pie Mārītes. Skolotāja atkāpās un uzgrūdās aiz sevis stāvošajam pensionāram. Kundze neko neteica, bet viņas dzeltenbaltās acis samiedzās vispirms lūdzoši, pēc tam dusmīgi: viņa saprata, ka Mārītei nauda ir, bet Mārīte viņai to nedos. Skolotāja iebāza roku mēteļa kabatā un saspieda maku.

Kundze atkal aizgriezās un mēģināja strauji satvert degvīna pudelīti, bet uzgrūdās lielam caurspīdīgas plastmasas taisnstūrim, kas bija piekarināts griestiem starp pārdevēju un pircēju. Taisnstūris spēcīgi iešūpojās. Megija piešāva tam priekšā plaukstu un pati sagrīļojās.

Pienāca aptaukojies apsargs, palūdza kundzei atstāt veikala teritoriju un ieķērās viņai elkonī. Kundze saguma un ļāva sevi vest prom, tikai ar galvu vēl pagriezusies pret Megiju: – Tev nemaz nav sirds krūtīs! Liktenis tev par to atriebsies…

– Jauku vakaru, veiksmi jums! – Megija kā parasti nodūdoja pakaļ, tad uzsmaidīja Mārītei un ar labvakaru aicināja viņu pie kases. Pēdējā brīdī skolotāja atcerējās, ka jāpaķer arī pāris košļeņu paciņas, jo par alkoholu vien Megija neprasīs: Vai jums ir Paldies karte? Mārīte noklausījās jautājumu, kautrīgi pasniedza savu Paldies karti un jutās samīļota. Kad Mārīte saņēma savu “jauku vakaru, veiksmi jums”, viņa novēlēja jauku vakaru pretī, atbildēja Megijas smaidam un sajuta mazu vilšanās dūrienu par to, ka pārdevēja to neredzēja, jo bija aizskrējusi pie otras kases apkalpot nākamo pircēju. Taču Mārīte ticēja, ka Megija no sirds novēlētu arī veselību, mīlestību un visu sapņu piepildīšanos, ja vien viņai būtu mazliet vairāk laika.

Izejot no veikala, Mārīte apņēmās: Es centīšos būt tāda kā viņa – nesatricināmi laipna pret visiem. Es nepadošos pasaules ļaunumam. Es vairošu pasaulē mīlestību. 

Tomēr bija jāpaveic vēl pēdējā nejaukā lieta. Ja skolēniem kaut kas apsolīts, tas ir arī jāizdara, citādi viņu nekad vairs neuztvers nopietni – tā bija teikusi kolēģe un to Mārītei iemācīja arī pedagoģijas kursos, kurus viņa izgāja pirms diviem mēnešiem, uzsākot darbu skolā. Mājās Mārīte apsēdās pie datora, atvēra e-klasi un aizturēja elpu. Tad viņa ierakstīja pirmo piezīmi savā skolotājas karjerā: “Stundas laikā pļāpā un ēd banānu. Nereaģē uz aizrādījumiem,” – un nosūtīja Aleksandram un astoņiem klasesbiedriem.

Prātā atausa šodienas aina: garš lasāmteksts mācību grāmatā, kuru bērniem vajadzēja skaļi lasīt uz maiņām, bet viņi tā vietā bakstīja cits citu un sarunājās. Troksnis klasē arvien pieauga, līdz Mārītei bija grūti to pārkliegt.

Aleksandrs, klases izcilākais bērns, kurš nekad nebija saņēmis mazāku atzīmi par 10, vairākas reizes bija centies apsaukt trokšņojošos biedrus, bet beigās vienkārši sēdēja, atspiedis zodu plaukstā, un ar skepsi vēroja apjukušo skolotāju. Kad trešajā rindā kāds izvilka skolas pusdienās saņemto banānu un sāka ēst, Aleksandra solabiedrs Ernests par to pajokoja, klasi pāršalca smiekli, un arī citi bērni sāka vilkt no somām banānus. Beidzot arī Aleksandrs padevās un smējās, un darīja līdzi.

Ierakstījusi piezīmi, Mārīte ilgi skatījās datora ekrānā. Nekad iepriekš viņa piezīmes nebija rakstījusi, jo kolēģes biedēja, ka nekas tā nebojā darba prieku kā vecāku reakcija uz savu bērnu neuzvedības apliecinājumiem. Vienai no kolēģēm Mārīte bija jautājusi, kā reaģēs paši bērni, un saņēmusi atbildi, ka skolēni, iespējams, uzvedīsies labāk, bet varbūt turpmāk provocēs viņu vēl vairāk. 

Skolotāja saguma uz galda. Tomēr jau pēc brīža viņa atkal iztaisnojās, apņēmusies iet, viņasprāt, vienīgo glābšanas ceļu: turpmāk šai klasei plānot tik interesantas angļu valodas nodarbības, ka visi būs nepārtraukti nodarbināti un tik ļoti aizrauti ar mācībām, ka nebūs laika nekam citam. Mārīte nolika malā skolas vadības izsniegto mācību grāmatu, kas bija izdota pirms padsmit gadiem. Turpmākās trīsarpus stundas viņa pavadīja, plānodama projektu, ko klase varētu kopīgi īstenot stundas laikā. Viņa mājās atrada plīša koalu, nosauca to par Frederiku, tad uzrakstīja tekstu, kurā Frederiks stāsta par saviem piedzīvojumiem. Pievienojusi tam attēlus un jautājumus diskusijai, viņa sagatavoja katram skolēnam darba lapu, kurā pēc teksta parauga katram būs jāiztēlojas un jāapraksta viena diena Frederika dzīvē, un tad jāapvieno šie darbiņi kopīgā biogrāfijā — mapē, kuru paši izrotās ar Austrālijas simboliku. Mārīte bija dzirdējusi, ka bērniem patīkot tādas kopīgi darinātas lietas. Uzdevumus viņa veidoja, lai vājākajiem skolēniem būtu interesanti darīt vieglāko daļu, bet stiprākos no garlaicības pasargātu papilduzdevumi. Un viss bija izplānots tā, lai beigās sanāktu skaista kopīgi veidota pasaka, kura sagādātu prieku it visiem: skolotājai, skolēniem, vecākiem, Frederikam. Vēl Mārīte nolēma no rītdienas nevis bārties, bet visiem laipni vaicāt: Vai jums ir izpildīts uzdevums?

Nākamajā dienā, pienākdama kabinetam, kur gaidīja trešā klase, Mārīte uz mirkli apstājās, lai apvaldītu sirds dunu. Ieejot klasē, viņa gaidīja, ka pretī raudzīsies riebuma pilnas, atriebīgas sejas, bet bērni izskatījās tādi paši kā vakar un sasveicinājās, it kā nekas nebūtu noticis.

Mārīte iepazīstināja viņus ar koalu un izdalīja katram tekstu ar stāstu par viņa dienu. Pirmos teikumus viņa pārveidotā balsī nolasīja pati. – At seven o’clock I wake up in my tree, at eight o’clock I brush my teeth with bamboo.¹

Lasot viņa turēja koalu sev priekšā un ar rotaļlietas ķepām atveidoja teikumu. Bērni smējās un iztaisnoja muguras. Kad Mārīte pastiepa skolēniem roku ar koalu un jautāja, kurš grib lasīt tālāk, gaisā uzreiz pašāvās vairākas rokas: “Es, es, es!”

Mārīte iedeva koalu bižainai meitenītei, un viņa jocīgi pārveidotā balsī nolasīja, cikos koala mazgājas un attēloja darbības ar ķepām. Bērni atkal smējās, un, kad Mārīte jautāja, kurš nākamais, nu jau visi vicinājās ar rokām. Mārīte padeva Frederiku visiem, kam vakar bija ierakstījusi piezīmes. Aleksandram viņam ļāva nolasīt veselus trīs teikumus.

Tad Mārīte izskaidroja kopīgās biogrāfijas projektu un sāka dalīt uzdevuma lapiņas, kurās katram vajadzēja pabeigt desmit iesāktus teikumus, radot savu stāstu. Mārīte centās, cik vien entuziastiski iespējams, skaidrot uzdevuma nosacījumus: – Katrs no jums pārcelsies uz savu fantāzijas pasauli un izbaudīs piedzīvojumu pilnu dienu ar Frederiku!

Bērni veltīja vien īsu skatienu uz galda noliktajai lapiņai. Uz tās gan bija jautri zīmējumi, taču bija arī vārdi un līnijas, uz kurām jāliek artikuli un prepozīcijas un jāievēro pareizrakstība. Kad Mārīte bija izdalījusi lapiņas visiem skolēniem, klasē jau šalkoja čuksti, ķiķināšana un grūstīšanās.

Divi skolēni pieskrēja pie Mārītes galda un lūdza, vai drīkst pačamdīt Frederiku. Mārīte atļāva un pēc tam tikai ar pūlēm aizdzina viņus atpakaļ vietās. Pa to laiku bija pieskrējuši vēl trīs – kamēr Mārīte vēl runāja ar pirmajiem, viņi paķēra koalu un aizskrēja prom. Nākamajā brīdī Frederiks jau lidoja pāri klasei no viena bērna pie cita. Kad Mārīte mantiņu atņēma un nosēdināja uz sava galda, pa klasi sāka lidot papīra bumbiņas un nez no kurienes uzradušās lidmašīnas, fonā skanot kliedzieniem: – Frederiks lido ar lidmašīnu! – Līdz ar kāpjošo troksni Mārītei krūtīs cēlās trauksme. Beidzot viņa nostājās klases priekšā, piesita ar kāju pie zemes un iesaucās, cik vien striktā balsī spēja: – Tā, klusu!

Bērni uzreiz apklusa un sastinga. Daži apsēdās vietā.

Taču jau pēc brīža no aizmugures kāds atkal izmeta lidmašīnu, tā nokrita uz grīdas, trīs bērni izlēca no krēsliem tai pakaļ, un kņada un troksnis atsākās. Mārīte gāja skolēniem klāt un pavēlēja sēsties vietā, bet, līdzko viņa aizgriezās, bērni atkal pielēca kājās.

Kādā brīdī lidmašīnu gaisā noķēra Aleksandra solabiedrs Ernests, iekliedzās: – Frederiks lido uz Ameriku! – un izskrēja no klases. Mārīte dzirdēja, kā puikas soļi aizdun pa gaiteni. Viņa metās bērnam pakaļ, atrada viņu aiz mākslīgās palmas gaiteņa galā un aiz krekla apkakles aizvilka atpakaļ uz klasi, kaut arī fiziski aizskart skolēnus bija aizliegts un par to varēja atlaist. Klasē pa šīm pāris minūtēm galdi bija izgrūstīti, grāmatas un neizpildītās uzdevumu lapas mētājās pa grīdu, bērni lēkāja pa klasi kā spiedzošas, kliedzošas kaučuka bumbiņas, viens no skolēniem klases priekšā dejodams mēģināja Frederikam iebarot nenomizotu banānu, cits veselu rindu ar banāniem jau bija sazīmējis uz tāfeles. Mārīte sāka kliegt, ka rakstīs visiem piezīmes vēlreiz, bet neviens nedzirdēja, neviens neklausījās. Atlikušo stundu skolotāja pavadīja, ķerstīdama bērnus aiz pleciem un sēdinādama savās vietās, no kurām viņi tūlīt atkal izsprāga.

Kad noskanēja zvans, visi izskrēja ārā. Pēdējie klasē palika Aleksandrs un Ernests. Mārīte apsēdās pie sava galda. Kravādams somu, Aleksandrs noteica Ernestam: – Es vairāk angļu valodu iemācos, kad sēžu uz poda, nekā šajās stundās.

Ernests paraustīja plecus. – Varbūt, ja šitā skolotāja arī aizies no darba, mums atdos veco.

Mārīte atcerējās Megiju. Viņa iztaisnoja muguru un seju. Kad zēni gāja ārā, viņa, cik vien iespējams laipni, sacīja: – Jauku pēcpusdienu!

Bērni aizcirta durvis, pat nepagriezdamies pret viņu.

Laipnā izteiksme nozuda no Mārītes sejas. Viņa palūkojās uz vēl kūpošo kaujas lauku: izgrūstīti krēsli un galdi, papīra driskas, aizmirstas burtnīcas. Pusstundu viņa nosēdēja, blenžot uz to visu. Tad turpat no klases datora sarakstīja piezīmes pilnīgi visai klasei, izņemot vienu atstumto, kam bija alerģija pret banāniem.

Pa ceļam uz mājām Mārīte iegāja piemājas Maximā. Viņa nogāja gar kasēm un nolika tukšo grozu atpakaļ, ieraudzījusi, ka tagad pie kasēm ir divas pārdevējas un neviena no tām nav Megija. Tomēr Mārītei negribējās uz mājām, kur gaidīja neizlabotie pārbaudes darbi. Viņa klīda gar plauktiem, līdz vienā no ailēm atrada Megiju nometušos ceļos uz netīrās flīžu grīdas. Meitene ar birstīti slaucīja zemē izbirušus marmelādes gabaliņus. Laikam tie uz grīdas bija mētājušies jau labu laiku, jo daudzas marmelādes bija sabradātas un saķepušas ar ievazātajiem dubļiem. Flīzēm pielipušos gabaliņus Megija plēsa nost ar pirkstiem. 

Megijai garām pagāja tā pati kundze sarkanajā ādas jakā, uzkāpa tieši virsū vienai, tad otrai marmelādei, tās sašķīda zem viņas zābakiem. Viens gabaliņš uz brīdi pielipa zolei un mazliet tālāk nokrita atkal. Megija neko neteica un turpināja slaucīt.

Mārīte piegāja pie viena no marmelādes gabaliņiem, grasījās to pacelt un iemest Megijas liekšķerē, tomēr apstājās. Skolotāja noskatījās, kā Megija uzliek pirkstgalam siekalas un pēc tam ar nagu kasa ārā flīžu starpā ieķepušo dubļu un želejas maisījumu. Megijas pirkstgaliem bija noplēsta āda, nagi zilgani.

Pamanījusi Mārītes skatienu, Megija pagrieza pret viņu seju. Meitenei bija ļoti gluda piere. Pārdevējas mute savilkās vieglā smaidā. Taču Mārīte pirmo reizi ievēroja, ka Megijas acis izskatās dīvainas – ūdeņainas, bailīgas, kā nopērtam sunim. 

– Piedodiet, vai es jums traucēju? – Megija jautāja savā maigajā balsī, un nez kāpēc Mārīti tas šoreiz šausmīgi aizkaitināja. 

Skolotāja paspēra marmelādi zem plaukta un pagāja kasierei garām. 

1. Pulksten septiņos es pamostos savā kokā, pulksten astoņos es tīru zobus ar bambusu. (Angļu val.)   (atpakaļ uz rakstu)