Foto: www.meridiancz.com

literatūra

— Ne jau vēsture radīja tevi

Jurijs Tarnavskis

04/11/2022

Es neesmu dzejnieks, jo mani vārdi ir rupji kā baļķi...

Jurijs Tarnavskis – ukraiņu/amerikāņu dzejnieks un prozaiķis; raksta ukraiņu un angļu valodā. Dzimis 1934. gadā Polijas pilsētā Turkā (tagadējā Ukrainas Ļvivas apgabalā). 1944. gadā kopā ar ģimeni bēdzis uz Vāciju, no 1952. gada dzīvo ASV. Pabeidzis inženieru koledžu Ņuarkā, pēc tam aizstāvējis disertāciju teorētiskās lingvistikas sfērā. No piecdesmito gadu beigām līdz 1992. gadam strādāja IBM ar makslīgo valodu problēmām un automātisko tulkojumu no krievu valodas angļu valodā. Deviņdesmito sākumā pasniedzis ukraiņu literatūru Kolumbijas Universitātē. Pirmo dzejas grāmatu Dzīve pilsētā publicēja 1956. gadā, tās iesakņotībai Rietumu modernisma tradīcijā bija revolucionāra lomu ukraiņu dzejā.

Turpmākajos gados Tarnavskis ukraiņu valodā publicējis vēl deviņus dzejoļu krājumus, vienu lugu krājumu un romānu Ceļi, kā arī divus dzejoļu krājumus un desmit prozas grāmatas angļu valodā. Tarnavskis tulkojis Federiko Garsijas Lorkas un Semjuela Beketa lugas ukraiņu valodā, tulkoja tautas un laikmetīgo ukraiņu dzeju angļu valodā. Jurijs Tarnavskis bija Ņujorkas ukraiņu dzejnieku grupas līderis, tās gadagrāmatas Novyje stihi galvenais redaktors. Apbalvots ar Ukrainas ordeni Par sasniegumiem. 2022. gada augustā viņš tiešsaistē uzstājās festivālā Dzeja bez robežām Rīgā.

 

Ukraina

Nedz stepēs stīdz, nedz kalnos
slejas ģeogrāfija tava, –
miljoniem siržu puslodēs pulsē,
dziesmu tīrumos neredzamos.

Ne jau vēsture radīja tevi,
bet gan ilgas pēc skaistuma tava.
Tu piedzimi dvēselēs gluži kā dzeja,
kā metafora tavs vārds.

– Vaidu un lūgšanu zeme,
maigā nāves rūpnīca,
ne velti pēc formas atgādini
sakošļātu sirdi.

27.01.1965

 

Krievija

Tu, zeme, kas cieš no mātes rūpju kompleksa
un ietin citas nācijas savas mīlas dzeloņdrātīs,
tavu dēlu vidū, liekas, neatradīsies neviena,
kurš teiktu: “Liec tās mierā, māt!”

Milzene, tu barojies ar nevainīgām grāmatām
kā ar zīdaiņiem bibliotēku citadelēs, –
es dzīvotu kaut miljons gadu, lai ietu pa tevi līdz galam,
uz naža asmens kā uz drauga pleca balstīdamies.

Brīvas valstis kā jaunavas dus savu robežu guļvietās,
ar galvaspilsētām kā mutēm pavērtām,
gar apvārsni pie tām jau noliecas tavs šķībacainais Kristus
ar sāļām sifilisa medus lāsēm lūpās.

10.02.1970

 

circus vitae

Meitenīte,
knapi četri gadi,
iet ar mammu
un tur aiz ielas satvertu pasauli
kā uz ātru roku sašūtu
lupatu klaunu
reiz baltā kombinezoniņā
ar sarkani-zili-
dzeltenām svītrām,
tas lido no austrumiem uz rietumiem,
rādīdams mūžīgi izšūto
rozīgo smaidu
netīrajā kokvilnas ģīmītī,
šķielīgās krustiņu acis,
aiz un virs
kreisā pleca tam
zaļo iela,
jo pavasaris vēl agrs,
8. aprīlis,
kā tvīkst
sešpadsmitgadīgs skuķis
(ne tur, bet vēl pie mums)
zem ciešā
piecdesmitgadīgā onkuļa skatiena,
ar zaru galiņiem
ar bedrītēm pie gūžām
vai tev arī uzglūn
aiz dzīves vai miesas stūra
nāve ar smirdīgu muti
ar augoņiem un ar izkārnījumiem
plaukstā?
beigās
seja novalkājas kā čība
dzīves basajā kājā
varbūt ij saberzē rokas
kuprainais Cebaots
ar salmu matu  gubu
uz sašūtā paura
nē, tā ir elektrība, ķīmija, molekulas,
kas saskandina kā divi dzērāji pār nokrautu galdu,
kā divas sievas
tumšblondiem veneras pauguriem,
kā baltvīna glāzēm,
šalc visuma zaļā birztala
Baha mūzika, zvaigznāju
fūgas aizmūk bezgalībā,
ausīs
Sv. Johana Sebastiana pasija,
tur, tur, tur,
tur it nekā, it nekā,
griba
noliecas, skūpsta
kā aizvērtas acis
māte!

17.04.1987

 

tā pūst līķis

tā pūst līķis
tā smaka kas nāk no viņa
tā sērgas no viņa ceļas
tā mušas pa viņu rāpo dzinkstēdamas
tā ložņā tārpi viņa iekšās
tā miesa irst tā šūnas sadalās un izplūst
tā pūst līķis
tā slejas vēl palikušo daudzstāveņu skeleti
tā Būhenvalde pilsētām
tā ielas bez ļaudīm
tā ielas drupām aizbirst
tā tukšas debesis pār viņām
tā vaļā atrauti dzīvokļi sūcas ārā no tām
tā citu cilvēku dzīves kas arī kā iekšas krīt
tā iekšas kas izritinās no viņu miesas
tā pūst līķis
tā rit parādes asiņu krāsas laukumā
tā miroņu kolonnas maršē zosu gājienā
tā ir līķu publika tribīņu rindās virs viņiem
tā siekalas sūcas pa pavērtām mutēm
tā medaļu vēmekļi viņiem izrotā krūtis
tā stāv galvenais līķis starp viņiem visiem
tā bālganās peļķes no viņa šuneļa acīm
tā viņa steroīdā ģīmja pampums
tā viņa vecišķo ceļgalu aukstums
tā viņa roku viņa smadzeņu trīcēšana
tā miroņu pūļi uzsauc urrā
tā miljoniem līķu tv ekrānā veras
tā pūst līķis
tā cilvēku miesas ar seju pret zemi šīs pilsētas ielās
tā cilvēku miesas ar seju uz augšu pilsētas ielās
tā cilvēku miesas kas cenšas atcerēties kā iekļāvās mātes dzemdē
tā pūst līķis
tā zvana izvarotāji savām sievām
tā viņas iesaka izvarot citu sievas
tādi ir vēlmju saraksti ko nodiktē pa telefonu
tā pūst līķis
tā zog gredzenus un aproces auskarus un ķēdītes
tā zog bērnu lācīšus un grabuļus
tā zog bērnu drēbītes un zābaciņus
tā zog bērnu ratiņus un trīsriteņus
tā zog bērnu mugursomas koferīšus
tā pūst līkis
tā zog aifonus
tā zog aipadus un desktopus un laptopus
tā televizorus zog veļasmašīnas un ledusskapjus
tā zog ierīces un putekļsūcējus un paklājus un podus
tā uzšņāpāts uz sienas “Kas ļāva jums dzīvot skaisti?”
tā pūst līķis
tā zog nosaukumus tā zog vēsturi
tā zog reliģiju tā zog kultūru
tā zog cilvēkus un tā zog zemi
tā pūst līķis

tā nogalina bērniem tēvus un mātes
tā nogalina tēviem un mātēm bērnus
tā nogalina vectēvus un vecāsmātes un mazdēlus
tā nogalina māsas un brāļus un onkuļus un tantes
tā nogalina tuvos draugus un kaimiņus
tā nogalina nepazīstamos
tā pūst līķis
tā lidmašīnas lido kā cigarešu gali ar dūmiem līdz ietriecas zemē
tā kuģi grimst kā garas šauras formas datorspēlē
tā tanki uzsprāgst ar liesmu kā kvadrātiņi datorspēlē
tā pamesti tanku vraki uz ceļiem uz tiltiem un laukiem un mežos
tā viņu samīcītie stobri slejas
tā pūst līķis
tā karavīru līķi pamesti uz ceļiem un tiltiem un laukiem un mežos
tā karavīri kuri cenšas slēpties seklos kapos
tā karavīru līķi kuri pūst
tā līķis pūst
tā cilvēki ar apmiglotām smadzenēm
tā cilvēki kurus sakodis naida trakais suns
tā vecenes kas apdriskātiem sarkaniem karogiem vicinās un rej kā suņi
tā vecenes lieliem suņu ilkņiem plati atvāztajās mutēs
tā melu putas viņu lūpās saputo
tā pūst līķis
tā zeme bez rītdienas
tā tauta bez apjēgas
tā valoda kur patiesības ne vārda
tā pavadoņi bez kauna
tā pūst līķis
tā dabas liktā lietu kārtība
tā vēstures gaita
tā lūk beidzas impērijas
tā sākas sākums
tā beidzas beigas
tā pūst
tā līķis

7.06.2022

 

Es

Es neesmu dzejnieks,
jo mani vārdi ir rupji
kā baļķi,
arī mākslinieks ne,
jo madonnas man šķiet mēmas
kā citu cilvēku fotogrāfijas,
neesmu arī filozofs,
jo nespēju lasīt
ne Kantu,
ne Dekartu

bet kad ir nakts
un kad smadzenes cepas,
ko lai es daru?
– ja es varētu staigāt uz galvas,
es staigātu

 

baltais kaķis

Atgriezdamies
vēlu naktī
viesnīcā,
no galvas līdz kājām
nomūrējies
ar tumsu,
gandrīz izlaižu
pa durvīm
baltu kaķi,
kā piena tērcīte
tas grib
caur durvju šķirbu
iztecēt,
kāpdams pa kāpnēm
uz istabu
domāju
(ceru),
ka nesadomās
viņš ienākt pie manis,
bet to viņš izdara gan–
bez vilcināšanās ielec
gultā
(gadiem ilgs treniņš,
redzams!),
izlīst kā peļķe
(apguļas uz sāniem)
tajā,
skaļi murrādams,
it kā lai netērētu
laiku,
un pacietīgi gaida,
kad pieešu pie gultas
kājgaļa,
pastiepj ķepu
caur spraišļiem
un iesit
man pa pirkstu
kā peli,
kas var diespas
ko sliktu nodarīt,
spēlējos ar to
labu pusstundu
spoži izgaismotajā
klusajā
istabā,
pirmoreiz kopš ilgāka laika
esmu iekšēji mierīgs,
it kā nekas
ar mani
nebūtu noticis,
it kā es atkal
bērns būtu,
vai dzimtas galva
puķainām laimes
tapetēm izlīmētās
ģimenes dzīves sienās
ietverts.

Melna,
bezdibenīga
dzīves nakts,
kā gaišs aplis
tajā istaba
ar mani
centrā,
balts kaķis
kā krūze
silta
piena.

29.07.1993

 

No ukraiņu valodas atdzejojusi Ingmāra Balode