— Ar skumju smaidu

Par Ingas Pizānes dzejoļu krājumu Tas pats izmisums, tikai ar puķēm (Jāņa Rozes apgāds, 2022)

Ingas Pizānes trešo dzejas krājumu Tas pats izmisums, tikai ar puķēm (Jāņa Rozes apgāds, 2022; red. Artis Ostups) ikdienišķo lietu gūzmā ir viegli pazaudēt. Tā ir diezgan neliela izmēra un sastāv no 46 dzejoļiem. Tā veidota tādā pašā formātā kā dzejnieces pirmie divi krājumi – Tu neesi sniegs (Jāņa Rozes apgāds, 2016; red. Jānis Rokpelnis) un Siena, ko nosiltināt (Jāņa Rozes apgāds, 2019; red. Ronalds Briedis). Vadoties tikai pēc pavirša vizuālā iespaida, šo grāmatu ir viegli sajaukt ar iepriekšējo dzejas krājumu, jo abu izdevumu baltos vākus rotā mākslinieces Līga Kitchen taktili grafiskas ilustrācijas.

Dzejkrājums Tas pats izmisums, tikai ar puķēm kopā ar grāmatu Siena, ko nosiltināt savā ziņā atgādina diptihu – abu grāmatu noformējumam izmantotie tēli veidoti līdzīgā stilistikā, taču katras grāmatas vākā ietverts atšķirīgs vēstījums ar zināmu attīstību un simbolisku pretstatu. Otrā dzejas krājuma vākā izvērstās daudzu cilvēku un roku aprises ir nomainījusi trešās grāmatas vākā atainoti sievietes sejas vaibsti, kas daļēji slēpjas aiz vertikalizētām līnijām un ziedu aprisēm. Turklāt šeit grafisko zīmējumu kreisajā pusē papildina dzeltens laukums, kas, iespējams, simbolizē cerību (arī grāmatā viens dzejolis ir ietilpināts dzelteni tonētā lappusē). Asociējoties ar piezīmēm personiskai lietošanai domātu lappušu malās, dzejkrājuma noformējums jutekliski ilustrē nosaukuma jēgu un rada intīmu atmosfēru. Arī starp dzejas tekstiem epizodiski ievijas Līga Kitchen zīmējumi, tiesa, krietni pieticīgāk nekā iepriekšējā dzejas krājumā. Vienas un tās pašas mākslinieces stilā veidotās vizuālās zīmes abās grāmatās rosina domāt par īpaši apzinātu grāmatas autores izvēli turpināt otrajā dzejkrājumā iesākto dzejas tematiku un naratīvus.

Ingas Pizānes dzejai ir izveidojies stabils cienītāju loks. Viņas dzeja ir tulkota un guvusi ievērību arī starptautiski. Vienlaikus autores iepriekšējām grāmatām literatūras kritiķi pārmetuši bieži klišejisku tēlu un paredzamas dzejas formas izmantošanu. Tomēr kritiku dzejniece iztur un dzejas pasauli dara saprotamu arī ar literatūru tieši nesaistītai sabiedrības daļai – savu radošo darbību viņa aktīvi pozicionē sociālajos tīklos, estetizējot ikdienišķus iespaidus. Poētisko pasaules izjūtu viņa apvieno ar fotogrāfes iemaņām un ir izpelnījusies ievērību pat fotomākslinieku aprindās.¹

Arī dzejkrājumā Tas pats izmisums, tikai ar puķēm dzejas subjekts ir fotogrāfam līdzīgs, nedaudz distancēts, tomēr līdzcietīgs vērotājs, kas fiksē pilsētas varoņus – cilvēkus, kuri “sitas pa dzīvi”, atduras pret iekšēju izmisumu, rūpēm, atsvešinātību, šaubām un meklē emocionālu komfortu. Viņu klātbūtne ietekmē arī pašu dzejas subjektu, ārpasaule atspoguļo iekšpasauli (un otrādāk). Pizānes dzejas subjektam nav raksturīgs rūgtums vai cinisms, tas ir jūtīgs, empātisks, atsaucīgs un laipns. Faktiski dzejas subjekts saplūst ar autora pozīciju, līdz ar to dzejoļiem piemīt personiskums un ticamas realitātes apziņa. Ar skumju smaidu autore jūtīgi tver skaistumu, dabas stihiju (sniegs, putenis, vējš, sals) ienākšanu pilsētā un attiecībās un izveido smeldzīgu atmosfēru.

Faktiski visam krājumam cauri strāvo rezignācija, atskārta par līdzcilvēku un arī savas dzīves nolemtību. Dzejas subjekts meklē mierinājumu cikliskā gada laika regularitātē un priecājas par ieraudzīto pirmo tauriņu (40. lpp.). Tomēr krājumu noslēdz apziņa par nenovēršamo pakļautību lineārajam laikam, kurš attālina no dzīves un kuru ir grūti izjust: “Pa kuru laiku man pienāca klāt / šie gadi, šie cilvēki, / šie cilvēki, šie gadi – pa kuru laiku no manis aizgāja prom?” (56. lpp.). Šajā aspektā jāpiemin t. s. “dzimtas dzejoļi”, kuru nosaukumi sākas ar “Ko es zinu par…”. Jau iepriekšējā dzejkrājumā dzejniece iezīmējusi savu vecāku aprises un gluži kā dienasgrāmatā fiksējusi mātes atmiņas. Tomēr jaunākajā dzejkrājumā Pizāne padziļina šo tēmu un gluži ar naivu, nesamākslotu skatu veido faktu, datu, tiešo runu un atmiņu ainavu montāžas, kurās izteikti pulsē ģimenes locekļu zaudējuma vai pat nāves klātbūtne. Īpašu intimitāti apliecina dzejolis Laine un Adrija, kurā caur autora pieminējumu dzejolī un dažādiem bērnu uzdotiem jautājumiem rodas emocionāls kāpinājums, spriedze un atsedzas personiska drāma: “– Inga, zini, kādā krāsā ir mans velosipēds? / – Inga, kāpēc tavās mājās nav vīrieša?” (24. lpp.).

Dažkārt dzejoļi veidojas kā impulsīva iekšējā runa, pašrefleksija, kas pāriet uz apkārtējās vides vērojumu, pietuvinājumam mijoties ar attālinājumu. Par dzejoļa ierosmes avotu kļūst uzraksti uz ēku sienām, noklausīti dialogi, apkārtnes vai arī sadzīves vērojumi pat līdz krāsu, smaržu, skaņu, taustes uztvērumu precīzam pierakstam, atgādinot fotogrāfisku tiešumu vai stresa noturības treniņu. Dzejas subjekta pasaules uztverē uzsvaru gūst maigas jūtas, sentiments, savukārt dziļākās bailes ir kļūt nejūtīgam, atkailinātam. Galējas bailes un protests ieskanas dzejoļos par karu: “Tikai tāds cilvēks / var uzsākt karu, kam sirds vietā: / tukša patrona, / tukšs lielgabals [..]” (41. lpp.).

Dzejkrājuma vadmotīvs ir izmisums (cituviet grāmatā tam izmantota līdzība – dzīve), ko izraisa vientulība, ilgas, vilšanās. Mierinājums šādam dvēseles stāvoklim ir ziedu klātbūtne: “[..] un aizgāju pēc puķēm, / lai iztēlotos, ka tās no tevis.” (7. lpp.) Arī cituviet dzejas subjekts ierunājas “ziedu valodā”, poētiskajā telpā ievietojot dālijas, flokšus, narcises, tik bieži piesauktos ceriņus, kurus “visskumjāk ir nokavēt” (9. lpp.), apsveikumu kartīšu ziedus, sniegpulkstenītes, lilijas, hortenzijas. Caur ziedu jutekliskumu dzejā tiek ierosināta smeldzīga, sentimentāla noskaņa. Pizānes dzejas leksikonā patstāvīga loma ir pat tādam bieži dzirdētam tēlam kā asaras, kas veido kontamināciju: “Bet varbūt tieši asaras ir atpakaļbiļetes? / Dažas uzdīga acīs, es tās noplūcu un ar lociņiem ienesu mājās.” (21. lpp.) Atceroties rindas “es pieplūkšu sniegu pa ceļam” no autores pirmā krājuma, var secināt, ka tēliem “sniegs”, “asaras”, “puķes” piemīt ekvivalenta nozīme. Iespējams, apzināti turoties uz banalitātes robežām, dzejas teksti iegūst īpaši intīma trausluma nozīmi. To pastiprina arī autores tieksme atsegt dzejoļa tapšanas stāvokli, iebilst pret dzejas elitārumu, piemēram, dzejolī Popkorns pieminot grāmatas redaktora ieteikumus vai paužot aizstāvību: “(piedodiet par banālām atskaņām, bet tāda ir dzīve)!” (43. lpp.). Tomēr dažos dzejoļos iekšējās atskaņas rada disonansi: “pieneņpūkas – cūku” (21. lpp.), “odu – pierod” (30. lpp.), “tēju – skrēju – meditēju” (39. lpp.), “pavasara – garu – karu” (39. lpp.).

Pizānes dzejoļi rakstīti brīvajā pantā, piesātināti ar metaforām, amplifikācijām, alegorijām. Dinamisku virzību sekmē dažādas atkārtojuma figūras, savukārt retoriskie jautājumi dzejas ritmā ievij pauzes. Dzejā bieži izmantoti dažādi kontrasta paņēmieni, piemēram, paradoksi: “Varbūt tāpēc, ka / neticēja, ka tas ir iespējams. Varbūt tāpēc, ka ticēja.” (11. lpp.) Pizānes dzejoļu kompozīcija ir pārdomāta, to veido domas vispārinājums, kam seko detalizācija, līdz tā noslēdzas ar vispārinājumu. Dažkārt dzejoļiem ir risks izskanēt monotoni, paredzami. Vietumis pavīd arī kāda lieka sintaktiskā vienība, kas seko dzejoļa noslēgumā pēc vispārinājuma. Reizēm neveikli izskan dažas sintaktiskās formas, piemēram, “aizvēru aizkarus / uz vakardienām, kas kā kuģi attālinās no krasta” (31. lpp.). Turpretī viens no autores trumpjiem ir organiski dzejolī iekļautas asprātīgi uzrakstītas sentences, vērtību definīcijas, kas droši vien varētu likt vēlreiz uzkavēties dzejolī, piemēram, dzejolī Intīmās vietas dzejas subjekts atzīst, ka “Visintīmākā vieta cilvēkā ir viņa brīvība.” (17.  lpp.) Atziņas dzimst pašapceres rezultātā, un tām piemīt terapeitisks efekts – pārvarēt izmisumu.

Kopumā dzejkrājumu Tas pats izmisums, tikai ar puķēm raksturo godīga, nepretenciozu nostāja pret dzeju un dzīvi, īpaši personiska atklātība un padziļināta pašrefleksija, kas sliecas pārtapt pašironijā, un tieši šim aspektam varētu gaidīt turpinājumu Pizānes lirikā. Dzekrājumā pārliecinoši ieraugām autori kā iejūtīgu un asredzīgu cilvēku vērotāju.

1. Šī gada oktobrī Inga Pizāne ir guvusi žūrijas atzinību izdevuma Foto Kvartāls Balvas finālā ar fotosēriju Ja esmu brīvs, tad kāpēc jūtos ieslodzīts (skatīt šeit: Ingas_Pizānes_fotogrāfijas).  (atpakaļ uz rakstu)