— Ir dažās vecās gleznās zelta gaisma

 

Donalds Džastiss (1925–2004) bija amerikāņu dzejnieks un ilggadējs Aiovas Rakstnieku darbnīcas (Iowa Writer’s Workshop) pasniedzējs. Par 1979. gada dzejoļu izlasi Selected Poems saņēmis Pulicera balvu.

Džastisa dzeju raksturo pieklusināta balss un elēģisks tonis, kas viņu pavadīja jau kopš debijas krājuma Vasaras gadadienas (The Summer Anniversaries, 1960), un vienlaikus – muzikalitāte, atvērtība rotaļai, negaidītam pavērsienam, jaunam risinājumam.

Atdzejotājs

 

Orfejs no rīta ver pastu

Rēķini. Rēķini. No elles kartētājiem, saplēstu lautu meistariem, uzpirktajiem mūzikas konkursu tiesnešiem, utt.

Zīmīte sievai ar piezīmi: Lūdzu pārsūtīt tālāk.

Grupas foto ar parakstu: Tavi pielūdzēji. Viņu sejās zināma vienādība, it kā “1” galu galā varētu kāpināt kādā necilā pakāpē; tāpat arī tērpos, reizē caurspīdīgos un identiskos, kā jaunām kundzēm kādā izvirtīgā seminārā. Jau tagad—tāda mana vājība—iztēlojos istabas, kurās viņiem reiz nācies ieslēgties, lai lasītu manus darbus: knapajās kamerās, uzsvērti nesaklātās gultās; viena apgriezta krizantēma stūrī piemin kādu vītušu notikumu; augšā spraišļotās rūtis, caur kurām varēja samanīt, iztālēm, apcirpto dzīvžogu aiz kura noliecās pumpainā rītdiena, atsegdamies kā virinātājs. Ak, pagurums!

Beidzot ielūgums apmeklēt kādas rita svinības, kad nāks saulgrieži, upes krastā. Es būšu goda viesis. Kā vienmēr, ainu izmēģinu iepriekš: tumsu; sargus, allaž pillā, saldi krācam; šalkoņa, pēkšņi, meldros; potīšu raustīgā izgaismošana, balti zibsnīdama… Ak, manas vīzijas, mani reiboņi! Vai to esmu tikai iztēlojies, viņu klaigu pretdabisko smalkumu?

 

Prāta pievakars

Drīz klāt būs prāta pievakars.
Šeit spāres lokās asinīs.
Šeit ēna lēnām slīd pār lapu,
Kur dārza malā sēdi lasīdams.
Nu pundurpersiki, pie režģiem pienagloti,
Nodreb un gurst. Tu tagad zini viņu balsis,
Piekrustotie persiki klusi vaid
Tavu vārdu, vārdu, ko neviens cits nepazīst.
Tā gan aura ir, gan tuvošanās.
Tā ir lieta lejupslīdē, pikējoša, klāt.
Nu tā ķetnu pastiepj, Tu to paņem.
Pateicīgi turi to sev klēpī.

Tu teici, ka vairs neaiziesi prom,
Tu negribēji aiziet – un tomēr,
Šķita, ka Tu stāvi ostmalā
Un noskaties, kā maza laiva aizpeld
Aiz grīšļu seklumiem, mirušām zivīm…
Un Tu biji tur, aizsteidzies aiz vecām siekstām,
Tālāk, tālāk par tām, zem debess misiņa,
Klusu kā gongs, pirms tam piesit –
Kā pakārts gaisā? – un tagad tam sit,
Piecgadības ēters atkārtojas, atkārtojas,
Un Tev atkal jāmostas paša asinīs
Un rīkles tukšumā.

 

1962. gada pašnāvībām

Dž. un G. piemiņai

Ja atceramies jūsu balsis
kā maigākas, tad tikai
tāpēc, ka tās atklīdušas

tālu ceļu, lai mūs sasniegtu,
un ceļojušas vējiem,
kas šķērso augstienes.

Un arī jūsu acu zilums
(atmiņās) nesola gaismu
no bloknota plēstajai lapai.

 

*

Ko gribēji, to tiešām
pierādīji: mums nerūpēja
ne tuvu, ne gana. Tikmēr

joma gatavojās
tevi ieņemt, reizi par visām
pavisam piemērotā sieviete

tavām tumšajām iegribām;
tavā paspārnē pistole
beidzot mācījās ziedēt

kārotajā eksplozijā,
jaukdama maigi pavērto
un uz mirkli atgūto,

stingo aizmirstā triumfa
smaidu; dziļi tumšajā
bērnības mežā jau auga

koks, kurš līdzās
tavam augumam reiz
metīs ēnas dubultnieci.

 

*

Tikko labirintā, biji
pasargāts no saviem iemesliem.
Nu stāvam mēs uz sliekšņa,

ieskatāmies, bet eja
mums vēl neskaidra;
vēl gaiteņi ir asiņaini.

 

*

Maskas, kurās tevi pazinām,
no tevis ir norautas. Pat
spoguļi, pie kuriem tu

vērsies uzticībā,
nevar tevi būt pazinuši,
kad beigās biji atģērbts.

Tavas ēnas galā
gaidoši stāvēja cita,
mūžam no mums novērsusies.

 

*

Kad pēdējās durvis aizvērās,
iekšām dusmās dārdot,
jūs pēc sevis meklējāt,
kas tuvotos atslēgu mūzikā.

Melno taustiņu mūziķi,
beidzot miera meklējat.
Mēs dzirdam mūziku dārdam
zem vākiem, kurus aizveram.

 

Neesamības

Šai pēcpusdienā snieg un nav ziedu.
Vien krišanas skaņa, klusa un tāla,
Kā atmiņā gammas, lejup pa baltajiem
Bērnības klavieru taustiņiem – otrpus logam palmas!
Un cerēja smagā galva, saliekusies,
Drīz atdos savu baltumu vai dzeltenbaltumu.

Tagad vien nabaga sniegziedi kaudzē
Kā atmiņa par sašļukušu baltu kleitu…
Tik daudz kas kritis.
                                    Un es, kas visu pēcpusdienu
Gaidīju kustību, tagad to dzirdu, bet jau atkrītam,
Jau atmiņā. Un briesmu gammas lejup
Pa klusajām klavierēm; sniegs; neesošie ziedi
            zeļ.

 

Ir dažās vecās gleznās zelta gaisma

1

Ir dažās vecās gleznās zelta gaisma,
Kas attēlo, kā plešas saules gaisma.
Kad esam laimīgi, tā ir kā laime.
Tā reizē nāk no visa un nekā, šī gaisma,
Un nabaga kareivji, kas sapulcēti ap krustu,
Tās žēlsirdībā dalās vienlīdz ar krustu.

 

2

Orfejs vilcinājās pie melnās upes.
Kaut priekšā vēl tik daudz, viņš atskatījās.
Mums šķiet, ka viņš dziedāja, bet dziesma pazudusi.
Vismaz mīļās muguru viņš vēlreiz saskatīja.
Es saku, ka dziesma skanēja šādi: O, lai ilgākas
Top skumjas, ja vairs cita nav, ko ildzināt.

 

3

Pasaule ir ļoti putekļaina, tēvoc. Nāc, strādāsim.
No zemes slimību reiz projām sauks. 
Ziedēs ābeļdārzs; kāds spēlēs ģitāru.
Mūsu darbu par stipru un tīru, un labu sauks.
Un viss, ko pārcietām tādēļ, ka bijām,
Tiks aizmirsts kā it nekad nebūtu bijis.

 

No angļu valodas atdzejojis Edvards Kuks