— Trīs īsstāsti

Tikai vienreiz

Tīna un Maksimilians izkarināja kājas pa lidmašīnas atvērtajām durvīm, gluži kā instruktors bija mācījis, un izlēca ārā. Tīna spiedza, kamēr Maksimilians centās iekārtoties pretvējā.

Te pēkšņi viņš netīšām iesitās krītošās biedrenes sānos. Tīna apjuka un atbildēja ar dunku Maksim pa plecu. Maksis paņēma ūdens spaini un uzlēja Tīnai uz galvas vēsu šalti.

“Kur viņš dabūja spaini?” nodomāja Tīna, izvilka savu koši sarkano boksa cimdu uz atsperes un piespieda podziņu, kas to izritināja un iebelza Makijam pa šnobeli. Makijs pieplanēja klāt Tī un iedeva viņai skārda bundžiņu ar plastmasas vāciņu.

“Atver,” viņš mudināja.

Vāciņš atsprāga, un Tī sejā iespurdza joku čūskas – divas nospriegotas spirāles krāsainā kreppapīrā. “Paskaties apakšā,” Makss neatstājās. Tur bija saderināšanās gredzens. Viņi pielidoja klāt mācītājam un salaulājās, blakus klaigājot vanagiem kā lieciniekiem.

Maks sāka celt māju no krītošiem baļķiem un krītošas javas, tad viņi ievācās krītošā divstāvu būvē, kur bezsvara stāvoklī dreifēja klubkrēsls, stāvlampa un televizors. Viņi mīlējās guļamistabas brīvajā kritienā.

Beidzot tuvojās zeme, un viņi atvēra izpletņus.

Piezemējušies abi apsprieda, kāds piedzīvojums nule noticis.

“Es jūtos pavisam cits cilvēks,” M. sacīja.

“Jā, man teju visa dzīve paskrēja gar acīm,” atbildēja T.

“Gribu vēlreiz.”

“Nevar.”

“Kāpēc?”

“Pārāk dārgi. Mums jātaupās, jāsāk domāt par mazo Makšeli vai Tīnuci, kas man vēderā!”

“Tiesa, tiesa…” Lielais Makšelis novilka un metās uz grants ceļu pļavas malā, kur viņus gaidīja pikaps ar karstu kakao.

 

Es, tas ir, Transtrēmers

Es visu savā dzīvē esmu sasniedzis, un tagad gribu tikai vienu – kaut es rakstītu tāpat, kā rakstīja Tomass Transtrēmers!

Te pēkšņi no kafijas krūzītes man priekšā paceļas baltu tvaiku mākonis – garaiņu džins – un saka man: “Kā melnai dzirai klāt lej pienu, un nāsīs dziļi velk uz iekšu, tā vēlēšanos vienu tev labvēlīgi sniegšu!” Tajā brīdī es sajūtu, kā Transtrēmera talants ieplūst kaulos – manas melnās iekšas piepildās ar ģenialitātes pienu, siltu un mīlošu. Es steidzos mājās, lai sāktu sacerēt dzejoļus – beidzot, beidzot es varēšu rakstīt kā visu laiku labākais metaforu meistars!

Es piesēžos pie datora un sāku: “Milzu pilsēta tur tālumā ir gara, mirdzoša kupena — spirālgalaktika no sānskata.” Pārlasu. Domāju: kaut kur dzirdēts. Tak rakstu tālāk: “Cilvēka smadzeņu bezgalīgie plašumi ir saņurcīti dūres…” Pagaidiet, es sev nomurminu. Tās ir Transtrēmera vārsmas! Mēģinu uzrakstīt jaunu dzejoli pilnīgi no nulles, bet attopos, ka esmu vārds vārdā pārrakstījis Baltijas jūras cikla piekto daļu. Drošības labad pāršķirstu savu eksemplāru – jā, tiešām identiski. Sāku rakstīt ko absolūti atšķirīgu, kaut ko, nu, sirreālu un dullu, bet atkal – sanāk tikai perfekta Allegro kopija. Nolemju vēl pēdējo reizi pamēģināt ko tādu, ko Tomass nekad nerakstītu, spiežu sevi bliezt rupjības un visvisādas muļķības. Kad pārlasu, tur stāv – melns uz balta: “Tevī iekšā atveras velve pēc velves, bezgalīgi. Tu nekad nebūsi gatavs, un tā tam jābūt.” Labākā vieta no Romāņu lokiem! Krītu panikā, skrienu atpakaļ uz kafejnīcu, prasu, lai parāda to krūzīti, no kuras dzēru kafiju, bet uz mani skatās kā uz jukušo. Uz ielas citu pēc cita pīpēju smēķus un iedomājos – vai vispār jebko citu varu vēl uzrakstīt? Telefonā – īsziņu sievai, gribu pateikt: “Čau, varam sazvanīties?” – bet sanāk tikai: “viņas auskari šūpojas kā Dāmokla zobeni.” Pārņem šermuļi, esmu lingvistiski ieslodzīts, Nimrods, kas nespēj pateikt neko vairāk par ierobežotu skaņu kombināciju.

Ap vakaru pie rakstāmgalda apsveru visādas iespējas, mazliet nomierinos, atkal parakstu, šoreiz pielauzis sevi neuztraukties. Rīta pusē esmu pabeidzis krājumus 17 dzejoļi, Sēru gondola, gandrīz visu Noslēpumi ceļā un, protams, haikas. Paguļu un mostos jau ar gatavu plānu: sūtu visu publicēt. Kad ir nodrukāts, es turpinu rakstīt, pārrakstu visu T. T. literāro mantojumu, bet izdošanu nolemju dozēt, izstiept uz pāris gadiem. Iet laiks, ir grāmatas, daļa kritiķu neizpratnē, daļa – slavē par novatorismu: “Copy-paste gadsimta iemiesošanās neokonceptuālisma postironijā,” viņi skaidro. Citi ceļ trauksmi par plaģiātu, sēdēšanu uz svešiem lauriem, bet es tik gatavoju nākamo publikāciju. Kad visus tekstus esmu iztērējis, sāku no sākuma, izdodu to pašu grāmatu pa otram lāgam, atkārtojot katru burtu. Tas gan lasītājus sanikno, bet man – honorārs divreiz lielāks, jo, lūk, atkārtots izdevums, turklāt – ar kādām metaforām!

Kad izbeidzas žurnāli, kuriem sūtīt manus Transtrēmera dzejoļus, lieku feisbukā savu vienādo versiju pantiem no Draugiem aiz robežas. Nākamajā dienā – no jauna to pašu. Tad – atkal. Un atkal. Sajūta, ka esmu kaut ko pazaudējis, atkāpjas dziļumā, manas būtnes iekšējo velvju tumsā, nospiesta tur lejā, kamēr es rādu visiem savu silto un zero waste talantu.

Kad visas valstības iekarotas, es neraudu, es tās iekaroju vēlreiz!

 

Atjaudīgais ībdalgo Lavaša dons Kičhoks

Dzīve ir ar permanento nāvi, bez restarta, kas atmestu tevi atpakaļ, nav papildu dzīvības sirsniņu, bet ir pārējais – līmeņi, skolas nedēļas misiju un kvestu saraksts, augstas izšķirtspējas brilles, bosi, saproti, par ko runāju, Džūna? Izvēlies pats savu piedzīvojumu, mums saka, bet es gribētu nomirt, lai sāktu no gala, ne sadzīvot ar visu neveiksmīgo lēmumu summu, kas ir mani atvedusi uz tieši šo mirkli, Džūna, šo sagrabējušo Opel, kas traucas no skolas cauri putenim uz mikroviļņu krāsnī uzsildītajām vakariņām šaurajā dzīvoklī, kur negribēšu atrasties. Kurš līmenis šis ir? Teiksim, tas, kur mašīnas: mums jāapdzen tas BMW, es izšauju banāna mizu no pārsega, šis saslīd un uzsprāgst, mēs pēdējā brīdī pirmie pāri finišam, podests, šampanietis, iespēja turpināt, kaut es gribētu ko pavisam citu.

Sēžam pie galda, konservēti zirņi un sauss cepetis, ar plaukstas kursoru uzklikšķinu uz apelsīnu sulas, glāze iezīmējas, pazūd rīklē, manā enerģijas stabiņā pieaugums; negribu šeit būt, Džūna, labprāt atvērtu jaunu cilni; lūk, skatos pa logu un ierakstu ziemas zilajā meklētājā citus gadalaikus – o, gadalaiku no planētas ar 69 stundu diennakti, lai nomainās krāsas, šoreiz lai rozīgi, jā, programma skafandra iekšpusē uz ekrāna parāda gaisa spiedienu, mitrumu, radiāciju… Virs mammas parādās dialoga burbulis: “Tu negribēji apsveikt omammu?” Paceļu acis: zem mammas galvas trīs taisnstūri ar opcijām: 1) mest šķīvjus pa gaisu; 2) nomurmināt apsveikumu; 3) pastāstīt anekdoti un izlikties, ka viss ir kārtībā. Es gribu ļaut laikam iztecēt, lai izvēli pieņem manā vietā, bet tas nav iespējams.

Patēvs kopš rīta jau lopā, spēj izteikties tikai nekoherentos tvītos, viņš ir streipuļojoša komentāru sadaļa, savstarpēji nesaistīti teikumi, šļupstoši uzbraucieni, toksiski un mizogīni ieraksti, tev viņš riebtos uzreiz, Džūna, kā viņš vemj vārdus pār mūsu ēdienu, verbālais šķidrums nepareiziem lielajiem burtiem un gramatikas kļūdām gāžas virsū vāzei, salātu bļodai, zobos salipušas izsaukuma zīmes un pilnīgi nevietā lietotas pēdiņas. Viņš atkorķē jaunu pudeli, es mēģinu skrollēt uz augšu, prom, lūdzu, lai ir nākamais, bet nevar, nevar viņu aizsvaipot ne pa labi, ne kreisi, viņš tur stāv, stāv un komentē, lai arī neviens viņā pa īstam neklausās, jau gadiem neklausās, vecmamma pa pusei nedzirdīga.

“Ļoti garšīga gaļa,” mamma nomaina tēmu, un šī frāze paceļas pie griestiem kā virsraksts, kā sākums dzejolim, kas nekad netiks pabeigts, es košļāju kaut kādu cīpslu un negribu šeit būt, es burtiski jūtu, kā pildās mana spama mapīte, es gribētu iztīrīt atmiņu, izdzēst maksimāli daudz, lai atbrīvotu vietu, bet man ir terabaiti ar bezjēdzīgo virsrakstu džanku, nelasītiem un neatbildētiem e-pastiem.

Notēmēju uz blakustelpu, pievelku tuvāk, skatos caur snaipera lēcu uz vannasistabas durvīm, ceļos, eju un ieslēdzos, dzeru krāna ūdeni, nospļaujos, paskatos spogulī, tur profila bilde – ūsiņas, pārsprāguši kapilāri acīs, labi, ka tu paliki ārpusē, Džūna. Zobu birste nomesta, ielieku trauciņā un stūrītī ieskaitās 100 punkti, es pakustinu ziepju gabaliņu, un atveras slepenā eja uz… Uz kapenēm? Nē, uz skatuvi, skatuvi, kur es uznāku un apsēžos uz poda, pilna zāle, visi skatās, kā es atkal saņemu Nobela prēmiju – šoreiz par atklājumiem astrofizikā, es sēžu uz poda, un pūlis spontāni izvirst stāvošās ovācijās, kamēr es sēdēdams saku savu runu: “Vēlos pateikties Zviedrijas Akadēmijai, savai talantīgajai pētnieku komandai, kā arī, protams, visvairāk – savai brīnišķīgajai sievai, bez kuras manai zinātniskajai darbībai nebūtu nekādas jēgas.”

Es šeit negribu, mums vajag plānu, Džūna, es norauju ūdeni un dodos atpakaļ, plānu, plānu, par to jau esam runājuši, bet sākumā jāpabeidz vakariņas. Apsēžos pie pustukšā porcelāna, paskatos uz patēvu, labais klikšķis, Delete, Delete, torte kā lipīgs spēļu kauliņš galda kartē, mans avatārs saburzīta salvete, un vecmamma pēkšņi prasa, kāpēc es skolā runāju angliski, skolotāja esot sūdzējusies, ka neko nesaprot; un šajā brīdī es kaut ko apjaušu, Džūna, es kaut ko noģiedu, es vēl nemāku izteikt to vārdos, bet ar kaula smadzenēm apjēdzu – it kā būtu noticis sistēmas apdeits, visas jaunās funkcijas vēl neesmu aptvēris, bet zinu, ka šī ir īstā tagadne, mans īstums daudz šobrīsnīgāks par visiem, kas ir klātesoši šajā netīro tapešu ēdamistabā. Vecmamma, iepazīsties – šī ir Džūna, viņa runā tikai angliski, bet patiesībā prot vairākas valodas, mēs ar viņu pavadām daudz laika kopā; vispār, ja jūs zinātu, kur esam bijuši, ko esam darījuši un cik intensīvi to visu, jā, jūs visdrīzāk nespētu to procesēt, jūs uzkārtos un izslēgtos; mēs katru dienu izdzīvojam vairākus desmitus, vairākus simtus dzīvju, katra dziesma pleilistē ir jauna biogrāfija ar dzimšanu un bojāeju, katru vakaru, kad ieslēdzu straumi, tas ir ceļojums, visums rieksta čaulā, es nerunāju par kontinentiem, bet planētām, starpgalaktiskiem lēcieniem, esmu redzējis svešu dimensiju neaprakstāmo struktūru, elementu miglājus un sporas Everesta lielumā; tu vispār zini, cik reižu esmu bijis prezidents, uzvarējis Olimpiskajās spēlēs, atklājis zāles pret vēzi?! Jūs sēžat šeit un izliekaties, ka cepetis negaršo pēc putekļainas kājstarpes, bet es – es tikko redzēju pasauli neeksistējošā krāsā! Nē, jūs tikai uztrauc, ka es runāju ne tā, kā gribat jūs, faking ei, Džūna, tu vari iedomāties viņu aklumu, viņi, šie miesīgie šitposti, trash TV realitātes šova atkārtojums! Es negribu te būt, bet esmu ieslēgts dzīvoklī, šajā mūžīgajā ziemas hruščovkā, kur viss salīp tādā milzīgā mēslu vaboles piciņā, kas tik aug un aug, tas nav nekāds globālais apziņas tīmeklis, tas ir sablīvēts, uzkarsis mudžeklis, kurā mani mūždien velkat atpakaļ. Un tāpēc te ir Džūna, Džūna, ar kuru es pavadu tik daudz laika – lūdzu, iepazīstieties…

Ko patiesībā atbildu vecmammai, to es pats nemaz neievēroju, esmu aizdomājies, prātu aizņēmis mūsu plāns, mūsu plāns par nākamajiem līmeņiem un papildu sirsniņām. Kad beidzot esmu savā istabā, mēs ar Džūnu divvientulībā, viņa manā T kreklā, mēs runājam par alternatīviem vārdiem filmu varoņiem, es māku nosaukt visas Zvaigžņu karu rases, to visu es viņai stāstu, kamēr viņas rokas un mati vijas man ap vēderu un gurniem: džedaju zaļganais mazulis Joda būs Jobass, ā, tad vēl ­– Opijs Vankelopis. Bobiņš Fetiņš. Zvaigžņu ceļā bija klitoni un vulkāni, bet Gredzenu pavēlniekā – rūķis Gimpijs. Elfiņš Legolego. Drosmīgais Argonauts un hobiks Fjodors Hagiss. Neaizmirsīsim par viņa labāko draugu – Semvaizu Gamčīzu…

Džūna smejas un uzsēžas man virsū, un jau pavisam drīz es aizveru pārlūku. Tad vēl reizi iedomājos par mammu, kas ir naiva namamāte melnbaltā piecdesmito gadu amerikāņu komēdijā, gatavo bekonu un vēršacis savam burbonu dzerošajam varmākam, kaut nekad to nav gribējusi, vienmēr dara tikai to, ko nekad nav gribējusi; iedomājos par lopisko patēvu, kurš ir uzmācīgs reklāmas baneris, debils uzlecošais logo, ko atražojis vienaldzīgs mārketinga kantoris; iedomājos par vecmammu, kas jau sen dzīvo tikai mēmā kino, kamēr viņai un abiem pārējiem virsū gāžas tagadne, ko viņi neatzīst, viss tas, ko es katru dienu redzu tūkstoškārtīgā paspilgtinājumā, Džūna, saproti, ko saku? Es ar tevi paceļu zobenus, mūsu zili liesmainos asmeņus, kamēr pārējie izliekas, ka neredz visu to slimo varzu, par ko runā ziņās, un permanento nāvi, kas tepat kā melnais ziemas ekrāns. Cik armiju neesam noveduši līdz uzvarām? Atceries mūsu plānu, – varbūt jau drīz tiksim tur, ārā, lidojumā, kurš šis ir stāvs? Panāc priekšā, Sauron-dinozauron, tevi vēl neesmu slānījis ar elektrisko pātagu! Ritinies man blakus, Džūna, vienu vakaru mēs tur būsim, kā sen runājam, un jau šovakar es gulēšu ar šķirbā pavērtu logu.