— Neapole

Valtera Benjamina (1892–1940) raksts Neapole ir tapis 1924. gadā, bet publicēts nākamajā – Frankfurter Zeitung. Nr. 613. 1925. 19.08. Viņš tūdaļ steidz uz Rīgu pie raksta līdzautores Asjas Lācis (1891–1979). Sākotnēji Benjamins pat pieļauj, ka visupirms raksts tiks publicēts latviski (nedz publikāciju, nedz tulkojumu līdz šim nav izdevies atrast). Laika gaitā latviešu teātra režisores nozīmi pat ir mēģināts mazināt Benjamina dzīvē un tekstos, tomēr viņa Kopotajos rakstos pārpublicētajā tekstā (Gesammelte Schriften. Frankfurt/M., 1991. Bd. 4. S. 307–316) viņas vārds ir norādīts. Rakstā Neapole iezīmētā porainība un konstelācijas raksturo arī tā autoru dzīvi, pieļaujot (joprojām) negaidītu skatu atklāšanos. Plašāk par abu attiecībām skatīt Benjamina grāmatās Maskavas dienasgrāmata un Vardarbība un melanholija.

Tulkotājs

Pirms dažiem gadiem kādu priesteri netikumīgu nodarījumu dēļ vadāja ratos pa Neapoles ielām. Lādējoties viņam pakaļ vilkās pūlis. Aiz kāda stūra parādījās kāzu procesija. Priesteris piecēlās, deva svētību, bet tie, kas vilkās aiz ratiem, nokrita ceļos. Tik ļoti šai pilsētā katolicisms tiecas apliecināties jebkurā situācijā. Ja tas pazustu no zemes, tad pēdējokārt laikam nevis no Romas, bet gan no Neapoles.

Nekur citur šī tauta savu bagātīgo, no pašas lielpilsētas sirds izaugušo barbarismu nevarētu izdzīvot drošāk kā baznīcas klēpī. Tai vajadzīgs katolicisms, jo līdz ar to kāda leģenda, mocekļa kalendārā diena, legalizēdama stāv pār tās ekscesiem. Šeit piedzimis Alfonso Liguori¹, svētais, kas katoļu baznīcas praksi padarīja lokanu, lietpratīgi sekojot blēžu un mauku arodam, lai grēksūdzē, par ko viņš uzrakstījis kompendiju trijos sējumos, tos kontrolētu ar stingrākiem  vaipielaidīgākiem baznīcas sodiem. Tikai tā, neba policija, var turēties pretī noziedzības, kamorras², pašpārvaldei.

Kam nodarīts kāds kaitējums, tas, ja vien cer zaudēto atkal atgūt, pat nedomā aicināt policiju. Vēršoties pie pilsoniskiem vai priesteriskiem starpniekiem, bet dažkārt arī tieši viņš sazinās ar kādu kamorristu. Ar viņa starpniecību vienojas par izpirkuma naudu. No Neapoles līdz Kastellamarei gar proletāriskajām priekšpilsētām stiepjas cietzemes kamorras štābs. Jo šī noziedzība vairās no vietām, kur tā būtu pieejama policijai. Tā ir izsējusies pilsētā un priekšpilsētā. Tas dara to bīstamu. Ceļojošam birģerim, kas līdz Romai aiztaustās no mākslasdarba līdz mākslasdarbam gluži kā gar latu žogu, Neapolē kļūst neomulīgi.

Laikam jau nevar rīkoties groteskāk, kā sasaucot tur starptautisku filosofu kongresu.³ Tas bez pēdām pazuda šīs pilsētas ugunīgajā dūmakā, tautai drūzmā svinot septiņsimtgadi augstskolai, kuras vīstošās slavas spodrināšanai uguņošana bija paredzēta. Ielūgtie viesi, kam acumirklī bija nozagta nauda un apliecinošie dokumenti, žēlabās apstāja sekretariātu. Taču labāk nejūtas arī vienkāršs ceļotājs. Pat bēdekers⁴ nespēj viņu priecēt. Baznīcas šeit nav atrodamas, zvaigžņotā skulptūra atrodas ikreiz slēgtajā muzeja spārnā, bet no vietējo gleznotāju darbiem atbaida vārds “manierisms”.

Nav nekā baudāma kā vienīgi slavenais dzeramais ūdens. Nabadzība un posts iedarbojas tik lipīgi, kā par to stāsta bērniem, bet muļķīgās bailes tapt apkrāptam ir tikai trūcīga šīs izjūtas racionalizācija. Ja tiešām, kā teica Peladāns⁵, deviņpadsmitais gadsimts apvērsa viduslaicīgo, dabisko nabaga dzīves vajadzību kārtību, padarot dzīvokli un apģērbu svarīgu uz pārtikas rēķina, tad šeit šīs konvencijas ir anulētas. Ubagotājs, atzvilis pret ietvi, guļ uz brauktuves un zvalsta tukšo cepuri, it kā mājot ardievas stacijā. Šeit posts ved lejup, kā pirms divtūkstoš gadiem tas veda uz kriptām: ceļš uz katakombām aizvien vēl ved caur “moku dārzu”, bet pavadoņi turp aizvien vēl ir bez mantojuma atstātie. Lai nokļūtu hospitālī “Sandžennāro dei poveri”⁶, jāiziet cauri diviem baltu ēku kompleksa pagalmiem. Abpus ejai stāv soli nespējniekiem. Gājējus viņa pavada ar skatieniem, no kuriem netop skaidrs, vai viņi ķeras pie ģērba, lai tiktu atsvabināti vai atzītos neiedomājamās kārībās. Otrajā pagalmā kameru izejas ir aiz režģiem; kropļi aiz tām izrāda savu apkaitētību, aizsapņojušos garāmgājēju izbīlis ir viņu prieks.

Kāds vecis vadot cieši pietuvina laternu agrīnās kristietības freskas fragmentam. Un ļauj atskanēt simtgadīgajam burvju vārdam – “Pompeji”. Itin viss, ko svešinieks iekāro, apbrīno, par ko maksā, ir “Pompeji”. Tempļa pārpalikumu ģipša imitāciju, ķēdīti no lavas masas un nožēlojamo svešiniekus vadošā personu “Pompeji” padara neatvairāmu. Šis fetišs ir jo brīnumdarošāks tāpēc, ka tikai daži no tiem, kurus tie baro, vispār ir redzējuši Pompejus. Saprotams, ka tur valdošā brīnumdarošā Madonna Neapolē tiek pie gluži jaunas baznīcas svētceļniekiem. Šajā un nevis Vetiju⁷ namā neapoliešiem dzīvo Pompeji. Un beigu beigās blēdība un posts tur aizvien no jauna atgriežas kā mājās.

Fantastiski ceļojumu apraksti ir uzkrāsojuši pilsētu. Īstenībā tā ir pelēka: pelēksarkana vai okerdzeltena, pelēki balta. Un pavisam pelēka iepretim debesīm un jūrai. Tas nepavisam nelaupa birģera prieku. Jo, kas neprot tvert formas, tam maz ko še redzēt. Pilsēta ir klinšaina: no augstienes, kurp nesniedzas kliedzieni, no Sanmartīno cietokšņa raugoties, tā guļ vakara nokrēslī kā izmirusi, akmenājā ieaugusi. Tikai krasta strēle ir līdzena, aiz tās cita virs citas paceļas celtnes. Īres nami piecu un sešu stāvu augstumā, uz to pamatiem ved kāpnes, iepretim villām tie līdzinās debesskrāpjiem. Klinšainajā pamatnē krastmalā izcirstas alas. Te šur, te tur klintīs vīd kāda durvs gluži kā eremīti trečento⁸ gleznās. Ja tās vaļā, redzami lieli pagrabi, kas vienlaikus ir guļamvietas un noliktavas. Tālāk pakāpieni ved līdz jūrai, zvejnieku krodziņiem, kas iekārtoti dabiskās grotās. Vakaros no turienes augšup stīdz blāva gaisma un klusināta mūzika.

Arhitektūra ir poraina kā šis akmenājs. Būves un kustības savstarpēji pāriet pagalmos, arkādēs un kāpnēs. It visur saglabājas rīcības brīvība, ļaujot tapt jaunu un neparedzētu konstelāciju skatuvei. Viss vairās noteiktā, izveidotā. Neviena situācija tāda, kāda tā ir, nav domāta visiem laikiem, neviens izskats – tāds un ne citāds. Tāda ir arī arhitektūra, vissaistošākā kopīgā ritma daļa. Civilizēta, privāta un ranžēta tā ir tikai krastmalas hoteļos un noliktavu būvēs, anarhiska, savīta, ciematīga – centrā, kur tikai pirms četrdesmit gadiem iecirstas plašas ielas. Un tikai tur nams ir nordiskajā nozīmē pilsētas arhitektūras šūna. Turpretim māju bloku iekšienē ir tā, it kā to aiz stūriem dzelzs skavām saturētu gluži kā madonnas freskas.

Neviens neorientējas pēc namu numuriem. Pieturpunktus sniedz veikaliņi, strūklakas un baznīcas. Un ne vienmēr vienkāršus. Jo ierastā Neapoles baznīca negreznojas plašā laukumā, iztālēm skatāma, ar transeptiem, luktām un kupoliem. Tā ir ieslēpta, iebūvēta; augstie kupoli ir redzami tikai no dažām vietām, un arī tad nav viegli atrast ceļu uz to; baznīcas masu ir neiespējami nošķirt no apkārtējām laicīgajām būvēm. Svešinieks paiet tai garām. Nemanāmas durvis, bieži vien tikai priekškars, ir slepenie vārti zinošajam. Viens solis no netīro pagalmu jūkļa viņu pārliek augstas, balsinātas baznīctelpas tīrajā vientulībā. Tās privātā eksistence ir barokāls kāpinātā publiskuma noslēgums. Jo tā še nenoslēdzas četrās sienās starp sievu un bērniem, tā beidzas lūgsnā vai izmisumā. Šķērsielas ļauj skatam pa netīrajām kāpnēm ieslīdēt krodziņos, kur atstatus trīs, četri vīri, aizslēpušies aiz mucām kā baznīcas pīlāriem, sēž un dzer.

Šādos nostūros grūti manīt, kur vēl būvē, bet kur jau iestājies sabrukums. Jo nekas nav gatavs un noslēgts. Porainība sastopas ne tikai ar dienvidu amatnieka indolenci⁹, bet pirmām kārtām ar improvizēšanas kaisli. Tai noteikti jārod telpa un iespēja. Būves tiek izmantotas kā tautas teātris. Tās visas dalās neskaitāmos simultāni dzīvīgos spēles laukumos. Balkons, priekšpagalms, logs, vārtu eja, kāpnes, jumts ir vienlaikus skatuve un loža. Pat visnožēlojamākā eksistence ir suverēna neskaidrā divkāršā zinātprasmē pilnīgā pagrimumā līdzdarboties nekad neatkārtojamā Neapoles ielas ainā, savā nabadzībā baudīt vaļu, sekot lielajai panorāmai. Uz kāpnēm izspēlētais ir liela režisūras skola. Kāpnes, nekad ne pilnīgi brīvas, bet vēl jo mazāk slēgtas kā nospiestajās nordisko māju kastēs, daļēji izšaujas no namiem, veic stūrainu pagriezienu un pazūd, lai atkal uzrastos.

Arī materiālā ziņā ielu dekorācijas ir cieši radniecīgas ar teātra dekorācijām. Vislielākā loma ir papīram. Sarkani, zili un dzelteni vēdekļi pret mušām, altāri no krāsaina spodrpapīra pie mūriem, papīra rozetes uz svaigas gaļas gabaliem. Un tad varietē [cienīga] izveicība. Kāds nometies ceļos uz asfalta, līdzās kastīte, un tas vienā no visdzīvākajām ielām. Ar krāsainu krītu viņš uz akmeņiem glezno Kristu, nedaudz zemāk – Madonnas galvu. Tikām ap viņu noslēdzas loks, mākslinieks pieceļas, un, kamēr viņš līdzās savam darinājumam gaida, ceturtdaļstundu, pusstundu, uz figūras rokām, galvas un rumpja krīt retas, skaitītas monētas. Tad viņš tās uzlasa, visi paklīst, un dažos mirkļos gleznojums ir samīdīts.

Ne pēdējā no šādām izveicībām ir makaronu nolocīšana ar rokām. Pret atlīdzību to izrāda svešiniekiem. Par pārējo maksā pēc tarifa. Tirgotājiem ir cieta cena par cigarešu izsmēķiem, ko pēc kafejnīcas slēgšanas izlasa no spraugām. (Iepriekš meklējumos devās ar vējlukturiem.) Ostas kvartāla stendos tos pārdod līdztekus pārpalikumiem no ēstuvēm, vārītiem kaķu galvaskausiem un mīdijām. Visur vijas mūzika: ne skumīgā galmiem, bet zaigojošā ielai. Plaši rati, sava veida ksilofons, krāsaini apkarināti ar dziesmu tekstiem. Šeit tos var nopirkt. Viens griež; otrs līdzās, tas parādās ar šķīvi ikviena priekšā, kurš aizsapņojies palicis stāvam. Šādi viss jautrais ir pārvietojams: mūzika, rotaļlietas, saldējums izplatās pa ielām.

Šī mūzika ir atlikums no iepriekšējās svētku dienas un priekšspēle nākamajai. Svētku diena neatvairāmi caurauž katru darba dienu. Porainība ir neizsmeļami no jauna atklājams šīs dzīves likums. Kāds svētdienas grans ir paslēpies katrā nedēļas dienā, bet cik nedēļas dienas ir šajā svētdienā! Tomēr neviena pilsēta nevar ātrāk par Neapoli novīst dažās svētdienas miera stundās. Tā ir pārpilna ar svētku motīviem, kas ieligzdojuši visnemanāmākajās vietās. Logiem žalūzijas nolaiž tā, kā citviet izkar karogus. Krāsaini tērpti zēni makšķerē tumši zilās urgās un uzlūko sarkani nosmiņķētos baznīctorņus. Augstu virs ielām stiepjas veļas auklas, pie kurām kā karogi izkarināta veļa. Maigas saules uzmirgo glāzēs ar atdzesētiem dzērieniem. Dienu un nakti mirgo šie paviljoni ar burbuļojošām aromātiskajām sulām, no kurām pat mēle mācās, kas tā porainība tāda ir. Taču, kolīdz politika vai kalendārs sniedz kādu iemeslu, tās viss šis paslepenais un sadalītais savienojas skaļos svētkos. Un parasti tos vainago uguņošana virs jūras. Vakaros no jūlija līdz septembrim gar krastu starp Neapoli un Salerno stiepjas viena vienīga “ugunslīnija”. Te virs Sorrento, te virs Minori vai Prajano, bet virs Neapoles vienmēr stāv ugunīgas bumbas. Te ugunij ir tērps un kodols. Tā pakļauta modei un trikiem. Katra draudze tiecas pārsist kaimiņus ar jauniem gaismas efektiem.

Turklāt vissenākais ķīniskās izcelsmes elements, gaisa brīnums pūķveidīgi palaistu raķešu veidolā, ir daudz pārāks par tellūrisko krāšņumu ­– saulēm, kas pielīp zemei, krucifiksu, ko apņem Elma ugunis. Krastā pie Giardino pubblico pīnijas veido krusteju. Ja turp nobrauc svētku naktī, ugunslietus ligzdo to galotnēs. Taču arī še nekā pasakaina. Vienīgi sprādziens izraisa tautas līksmības apoteozi. Pjedigrotas¹⁰ svētkos, neapoliešu galvenajos svētkos, šis bērnišķais prieks par apdullinošo troksni gūst mežonīgu paskatu: naktī uz 8. septembri bandas līdz simt vīriem klīst apkārt pa visām ielām. Viņi pūš milzīgās tūtās, kuru atveres klāj groteskas maskas. Ar varu, ja ne citādi viņi kādu ielenc, un no neskaitāmām caurulēm dobjā skaņā plosoši ielaužas ausīs. Visa darbošanās balstās izrādē. “Roma”, “Corriere di Napoli” — velk avīžzēni, it kā mute būtu pilna ar košļājamo gumiju. Viņu kliedzieni ir pilsētnieciskā manufaktūra.

Neapolē iedzimtā pelnīšana robežojas ar azartspēlēm un ir cieši saistīta ar svētku dienām. Pazīstamais septiņu kardinālgrēku saraksts lepnību novietoja Dženovā, alkatību – Florencē (senie vācieši gan bija citā ieskatā un par florenzen dēvēja tā saukto grieķu mīlestību), izšķērdību – Venēcijā, dusmas – Boloņā, negausību – Milānā, skaudību – Romā, bet slinkumu – Neapolē. Loto spēle, aizraujoša un izputinoša kā nekur citviet Itālijā, skaitās pelnīšana. Katru sestdienu ap četriem pulcējas nama priekšpagalmā, kur tiek izlozēti skaitļi. Neapole ir viena no retajām pilsētām ar savu izlozi. Ar lombardu un loto valsts notur šo proletariātu knaiblēs: ar vienu roku dotais ar otru tiek atņemts. Visa ģimene piedalās šajā piesardzīgākajā un liberālākajā azarta reibumā, kas aizstāj alkoholisko reibumu.

Un saimnieciskā dzīve tam pielāgojas. Kāds vīrs stāv izjūgtā kalešā uz ielas stūra. Ap viņu salasās pūlis. Bukas vāks ir atvāzts, un tirgotājs kaut ko izņem, nemitīgi to slavinot. Pirms kāds paspējis ko saskatīt, tas pazūd, ietīts rozā vai zaļā papīrītī. Tā viņš tur to augstu paceltā rokā, un nākamajā mirklī par dažiem soldo tas ir pārdots. Ar tādu pašu noslēpumainu žestu tiek pārdots tīstoklis pēc tīstokļa. Vai šajā papīrā ir lozes? Cepumi ar monētu katrā desmitajā? Kas padara cilvēkus tik iekārīgus un vīru tik nesatricināmu kā Mograbijs¹¹? – Viņš pārdod zobu pastu.

Nenovērtējams šādas tirgošanās piemērs ir izpārdošana. Ielu tirgotājs no rīta ap astoņiem sāk izpakošanu, publikai atsevišķi piedāvājot ik lietu – lietussargus, kreklu audumu, plecu lakatus –, it kā pašam iesākumā vajadzētu pārbaudīt preci, tad viņš iedegas, pieprasa fantastiskas cenas un lielo izklāto vadmalas gabalu par piecsimt lirām rimti atkal saloka, ar katru locījumu samazina cenu, līdz beidzot, kad tas mazs atrodas viņa rokās, gatavs atdot par piecdesmit: šādi viņš ir uzticīgs vissenākajai gadatirgu praksei. – Par neapoliešu gaisīgo tirgošanās prieku pastāv jauki stāsti. Dzīvīgā laukumā kādai resnai kundzei no rokām izslīd vēdeklis. Viņa bezpalīdzīgi raugās apkārt; viņa ir pārāk bezformīga, lai pati to paceltu. Parādās kavalieris un ir gatavs par piecdesmit lirām veikt šo pakalpojumu. Viņi patirgojas, un kundze tiek pie vēdekļa par desmit lirām.

Izklaidus laimība preču noliktavā! Jo tā šeit vēl ir vienota ar pārdošanas stendu: tas ir bazārs. Priekšroka ir garām pasāžām. Vienā no stikla pārsegtajām pasāžām atrodas rotaļlietu veikals (tajā var nopirkt arī parfīmu un liķiera glāzītes), kas varētu atrasties līdzās pasaku galerijai. Neapoles galvenā – Toledo – iela līdzinās galerijai. Tā ir viena no visrosīgākajām pasaulē. Abpus šai šaurajai pasāžai guļ it viss, kas nokļuvis ostas pilsētā, nekaunīgi, brutāli, pavedinoši izklāts. Tikai pasakās var iziet šīs garās rindas, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi, lai netiktu velna parauts. Ir preču veikals, kas citās pilsētās ir bagātīga, magnētiska tirdzniecības vieta. Šeit tas nevaldzina, krustu šķērsu te šaurā telpā sakrauts itin viss. Taču ar nelielu klāstu – spēļu bumbas, ziepes, šokolāde – tas atkal uzrodas citur, ieslēgts starp mazajiem stendiem.

Izklāta, poraina un sajauta ir privātā dzīve. No visām lielpilsētām Neapoli atšķir ar hotentotu krāliem kopīgais: jebkuru privātu izturēšanos un padarīšanu caurauž kopienas dzīves strāvojumi. Eksistēšana, kas ziemeļeiropietim ir pati privātākā padarīšana, šeit gluži kā hotentotu krālā ir kolektīva lieta.

Tā mājas te ir ne tik daudz patvērums, kurā cilvēki ieiet, cik neizsmeļams rezervuārs, no kura tie izplūst. Dzīvīgais izlaužas ne tikai pa durvīm. Izlaužas ne tikai priekšpagalmos, kur ļaudis savu darbu veic krēslos (jo viņi kaut kā spēj savu miesu pārvērst galdā). Mājsaimnieciskais nokarājas no balkoniem gluži kā podaugi. No augstāko stāvu logiem pa virvi tiek nolaisti grozi pastam, augļiem un zaļumiem.

Kā istaba ar saviem krēsliem, pavardu un altāri atgriežas ielā, tā iela, tikai daudz skaļāk, ieceļo istabā. Pat visnabadzīgākā ir tik pilna ar vaska svecēm, biskvīta svētajiem, fotogrāfiju pušķiem pie sienām un dzelzs gultām, cik pilna ir iela ar ratiem, cilvēkiem un uguunīm. Nabadzība ir izjaukusi robežas, atspoguļojot visstarojošāko gara brīvību. Gulēšanai un ēšanai nav sava laika un bieži arī savas vietas.

Jo nabadzīgāks kvartāls, jo vairāk ieskrietuvju. No pavarda atklātā ielā katrs, kas var, gūst sev vajadzīgo. Katram pavāram ir sava tā paša ēdiena garša; paļaujas nevis uz labu laimi, bet pārbaudītām receptēm. Vismazākās tratorijas logā zivis un gaļa izliktas apskatei ar tādu niansētību, kas pārsniedz zinātāja prasības. Zivju tirgū šī kuģotājtauta tam izveidojusi nīderlandiski grandiozu patvērumu. Galdus klāj jūras zvaigznes, krabji, polipi no izdzimumiem čumošā līča ūdeņiem, bieži tos notiesā svaigus, ar mazliet citrona. Fantastiski kļūst pat banālie cietzemes dzīvnieki. Īres namu ceturtajā, piektajā stāvā tiek turētas govis. Dzīvnieki nekad nenokļūst uz ielas, to nagi kļuvuši tik gari, ka viņi vairs nespēj nostāvēt.

Kā šādās istabās varētu gulēt? Gultu tik, cik telpa ļauj. Pat ja arī tās ir sešas vai septiņas, iemītnieku bieži vien ir divkārt vairāk. Tāpēc bērni redzami ielās vēl vēlu naktī, ap divpadsmitiem, pat ap diviem. Pusdienlaikā viņi liekas guļus aiz veikala galda vai uz kāpnēm. Šis miegs, kas ēnainos nostūros panāk arī vīriešus un sievietes, nav sargātais nordiskais miegs. Arī še sajaucas diena un nakts, trokšņi un miers, ārējā gaisma un iekšējā tumsa, iela un mājoklis.

Tas attiecas arī uz rotaļlietām. Uz māju sienām izplūdusi Madonna blāvās Minhenes bērņuka¹² krāsās. Mazulis, ko viņa tur izstieptu kā scepteri, tikpat stings, savīstīts, bez rokām un kājām kā koka lelle sastopams arī vistrūcīgākajos Santalučijas veikaliņos. Ar šīm lietiņām palaidņi var dauzīt visu, ko vien vēlas. Arī to rociņās – scepteris un burvju nūjiņa, tā bizantiskais Pestītājs joprojām aizstāvas. Aizmugurē tīrs koks, krāsota vienīgi priekšpuse. Zils ģērbs, baltiem punktiem klāts, sarkana apmale un sarkani vaigi.

Taču netiklības dēmons iemitinājies dažās šādās lellēs, kas skatlogos guļ zem lēta vēstuļpapīra, koka knaģiem un bleķa aitiņām. Pārapdzīvotajos dzīvokļos bērni ātri iepazīst dzimumu. Ja nu kur pieaugums kļūst straujš, nomirst ģimenes tēvs vai sirgst māte, nav vajadzīga tuvāka vai tālāka radniecība. Kaimiņiene uz īsāku vai ilgāku laiku paņem bērnu pie sava galda, un šādi ģimenes sajaucas attiecībās, kas var līdzināties adoptēšanai. Īsta šī lielā cauraušanās procesa laboratorija ir kafejnīcas. Dzīve tajās nevar mitēties. Tās ir pieticīgas atklātas telpas, kaut kas līdzīgs politiskām tautas kafejnīcām, un to pretstats ir vīniskais, birģeriski norobežoti literāriskais. Neapoles kafejnīcas ir steigšām. Ilgāka uzturēšanās ir gandrīz neiespējama. Tasīte ļoti karsta espreso – karsto dzērienu ziņā šī pilsēta ir tikpat nepārspējama kā šerbeta, bezē un saldējumu ziņā –, un apmeklētājs tiek vedināts doties prom. Galdiņi vara mirdzumā ir mazi un apaļi, un drukna sabiedrība jau uz sliekšņa vilcinādamās griežas prom. Tikai dažiem cilvēkiem še uz īsu laiku ir vieta. Trīs straujas kustības ar roku – tas ir viņu pasūtinājums.

Žestu valoda sniedzas tālāk nekā jebkur citur Itālijā. Viņu sarunā neietiekties nevienam no malas. Ausis, deguns, krūtis un pleci ir signālstacijas, ko iesaista ar pirkstu palīdzību. Šī konfigurācija atgriežas viņu izvēlīgi specializētajā erotikā. Gādīgi žesti un nepacietīgi pieskārieni tiek svešiniekam ar tādu regularitāti, ka izslēdz nejaušību. Jā, šeit viņš tiktu nodots un pārdots, taču neapolietis labsirdīgi sūta viņu prom. Sūta dažus kilometrus tālāk uz Mori. “Vedere Napoli e poi Mori”, viņš liek lietā senu joku.¹³ “Ieraudzīt Neapoli un nomirt,” atkārto vācietis.

No vācu valodas tulkojis Igors Šuvajevs

1. Alfonso Liguori (Alfonso Maria de’ Liguori, 1696–1787) – itāļu jurists, teologs, kas 1839. gadā pasludināts par svēto (1871. gadā Liguori pasludināts par Baznīcas skolotāju – Doctor ecclesiae), viņapiemiņas diena ir 1. augusts. Liguori ir nodibinājis Pestītāja ordeni (Congregatio Sanctissimi Redemptoris), tā pārstāvjus dēvē arī par liguoriešiem. Liguori darbu centrālais temats ir grēksūdze, kas spēcīgi ietekmē morālteoloģiju. Acīmredzot Benjamins norāda uz darbu Praktische Unterweisungen für Beichtväter oder Homo apostolicus. Regensburg, 1854 ff. Plašāks ieskats Liguori darbos: intratext.com/IXT/ITASA0000.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Kamorra (camorra) – tā dēvē (organizētās) kriminālās pasaules tipu Neapolē un Kampaņas reģionā. Citi apzīmējumi: Onorata Società, Bella Società Riformata, Società della Umirtà, Il Sistema u. c.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Neapolē 1924. gadā notika Piektais starptautiskais filosofijas kongress. Sk.: Valle G. della (Dir.) Atti del V. Congresso internazionale di Filosofia Napoli 1924. Napoli, 1925. Neapoles Universitāte ir nodibināta 1224. gada 5. jūnijā (datējums – fiktīvs).  (atpakaļ uz rakstu)
4. Karls Bēdekers (Baedeker, 1801–1859) – vācu izdevējs, viņa vārdā ir nosaukti ceļveži, ko izdod kopš 1832. gada.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Žozefēns Peladāns (Péladan, 1858–1918) – franču rakstnieks, okultists. Viņš Francijā izveidojis rozenkreiciešu ordeni (Ordre de la Rose-Croix Catholique).  (atpakaļ uz rakstu)
6. San Gennaro dei Poveri – Sandžennāro hospitālis, nabago patvērums (Ospedale di San Gennaro). Nosaukumā tiek godināts Neapoles bīskaps un moceklis Januārijs (4. gs.), ietverot arī nozīmi “vārtsargs”.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Vetiju nams (casa dei Vettii) – Vezuva izvirdumā (79. gadā) cietuša turīgas ģimenes nama nosaukums.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Trečento – itāliski tā dēvē 14. gadsimtu, apzīmējumu pieņemts lietot mākslas vēsturē.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Indolence – nosacīti: vienaldzība. Apzīmējums ietver arī citas nozīmes: kūtrums, gausums, laiskums.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Pjedigrotas svētkus (festa di Piedigrotta) atzīmē 8. septembrī. Runa ir par svētkiem, kas saistīti ar tautas, neapoliešu mūzikas “kariem”.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Mograbijs – nav īstas skaidrības par vārda nozīmi. Visticamāk – norāde uz magribieti. Citviet Benjamins pieļauj (Gesammelte Schriften. Bd. 7. S. 210), ka runa ir par sīktirgotāju no 1001 nakts pasaku pasaules. Tiesa, Mograby ir arī libāniešu ēdiena un vīna nosaukums (pateicos Helmutam Dāmeram par norādi), tomēr kontekstuāli šāda nozīme neiederas.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Minhenes bērņuks jeb bērniņš (Münchener Kindl) — Minhenes ģerbonī attēlots bērns mūka tērpā.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Runa ir par pārprašanu, kad sadzird: vedere Napoli e poi morire (ieraudzīt Neapoli un tad nomirt).  (atpakaļ uz rakstu)