***
saplīsa
pasaule kā zvans
vairs nav
kas brīdina
dūmi ceļas
bet kur
kūrēji
saplīsa
dārgi trauki
un draugi
aprāvās pusvārdā
norija galotnes
izspļāva saknes
palika priedēkļi
piemēram
aiz
mirsti
lai dzīvotu
***
mēs neesam izredzēti
ar savām rētām
un pasaules galu
soļojam uz vietas
zeme griežas
uguns ir sēkla
uguns ir likums
ko visi pārkāpj
neviens netiek sodīts
pirms laika
bet laiks
ir aizmaldījies
dzīvnieks
tu vari to nesatikt
savā mūža mežā
***
kā man ar tevi sarunāties
laiks ir pagājis
bet kas ir laiks
un bija krāsas
bija
nāves dzēšgumija
noslēpums
kas atveras
kā zieds
un bija maigi balti sniegi
sadiegts kopā viss
un turējās
zem sniega
sārtas zemenītes
***
pasaules ļaunums
ir izsējies latvānis
kauns jel ko sludināt
veltīgi cirst
lakstus un saknes
kaplis neass
bet mēle asa un
trāpa nevietā
zinu kādu
kurš audzē latvāni
uz palodzes
iesaka lietot
homeopātiski
***
ar vienu vēzienu
viss var mainīties
tik ļoti turos
pie neesošā
ka esošais zaudē
līdzsvaru
un izslīd no dzīves sapņa
ir pienākusi
pavēste
un bezgalīgo
iespēju lauks
atkal saraujas
līdz kniepadatai
***
ir lietas
kurām nepieskaramies
tās elpo nemanāmi
vēro kā paejam garām
it kā mums būtu
plāns B
vai kaut kas svarīgs
darāms
mēs dzīvojam
to lietu ēnā
mēs dzīvojam
to lietu gaismā
***
atgriežos pie upes
pavasarī
kā čūska no ledusādas
izlocījusies
straume kurā atmiņu
nav
tikai atspīdumi
par kādu citu dzīvi
šalc krasta koki
atbildes
uz jautājumiem
kurus neviens
nav uzdevis
***
nekad neredzot visus
akmeņus
eju pa apli
skaitot klūpu
cik daudz patiesību
noraktas
gaida otreizējo
dīgšanu
akmens mans liecinieks
sējai un pļaujai
ejot pa apli
skaitu
nulli
esmu te un tur
nemetu akmeni
atceros vai nu
vai arī
ir debesspuses
***
viss uzrakstīts
ir liedagā
ar saules zelta
pildspalvu
un galvenais ir ticēt
beigsies noilgums
pēc tūkstošgadiem
rakstu atšifrēs
un smiesies
jaunais Gilgamešs
un neticēs
nevienam vārdam
***
es esmu tālu
nakts pļavās
migla pār tukšiem
ezeru dobumiem
griežas kaut kur šī
planēta
vienmēr greizi ir kara rati
tik neierūs
šķēpi cirvji un bultas
krīt asa gaisma
nakts pļavās
un vientulība trinas
kā izkapts
es esmu tālu
pāraugusi zāle
***
pavasaris būs
mēs atpogāsim
tumšās ēnas
mīlēsimies
gaismas straumē
mēs glābsimies
es zinu takas
es paļaujos
uz tavu
klusēšanu
***
kas tu esi
šajā ielā
tumsa lietus vai
laterna
taureņi lido
uz līstošu gaismu
pārīši skūpstās
zem pilošām liepām
viss ir tik iederīgs
naktī kad šķiļas
pasaules liktenis
no viena vārda
***
atzīties mīlestībā
zemei
cieši piekļaut
šaubas pie sirds
aizmidzināt
brēcošo rītdienu
šovakar klusi
teikt
tikai tevi
es…
esmu izraidīts vajāts
nodots glabāšanā
muzeja eksponāts
eksponents
tavā vienādojumā
mēs peldam
izplatījumā
dzīvi
starp mirušām zvaigznēm
apskaudamies
palikdami
tu manī
tad es tevī
***
jaunā vienkāršība
ienīst
jauno sarežģītību
abas vēl jaunavas
un dzīve šķiet salda
visiem
kas to nepazīst
tātad
visiem
es ceļoju
cauri
sarežģītam labirintam
kura vidū
vienkārši
nekā nav
***
cilvēki aizaug ar aļģēm
viļņojas slāpst
viņu gaidas
aug zemūdens tuksneši
par tevi domāju
saule izritina ēnas
ietin čaukstošā
sudraba atspīdumā
domāju
kas pārvēršas
kas paliek
pie kā acs pierod
bet sirds
nekad
***
aizvēja snaudā
liesmoja mēles
lobījās lietu zvīņas
kodoli dalījās
žvadzēja polimēru
ķēdes
sekvences lēkāja
bija redzams
ko pārnēsā hromosomas
un kas peld citoplazmā
visa transkripcija atklājās
un translācija notika
bet instrukcijas
nebija
***
mēs esam divdabji
teicienos kas neizsaka
neko
bet īpašības pāriet bezdarbībā
un apstākļi vienmēr draņķīgi
lai kaut ko teiktu
mūsu valoda
maiņas punktā
ir valūta
ar viszemāko kursu