— Klasiskais ūdens

 

Deivids Bērmans (David Berman, 1967–2019) bija amerikāņu dzejnieks un mūziķis, plašāk pazīstams kā grupas Silver Jews solists un vārdu autors. 2019. gadā, pēc 10 gadu klusuma, kura laikā viņam, kā noprotams, bija smagas garīgās veselības problēmas, Bērmans ar jauno grupu Purple Mountains izdeva brīnišķīgu tāda paša nosaukuma albumu un, neilgi pirms viņiem bija paredzēts doties tūrē, izdarīja pašnāvību.

Bērmana mūzika sagādā prieku daudziem, un arī viņa vienīgais dzejas krājums Actual Air (Open City Books, 1999), no kura pāris dzejoļi lasāmi šajā publikācijā, ir plašām aprindām pieejams, taču saistošs arī prasīgiem lasītājiem. Amerikas reāliju izpētei Bērmans nododas Volesa Stīvensa un Džona Ašberija poētikas ietekmē, un nebūtu jāšaubās, ka, tāpat kā pirmais, arī Bērmans lūko pārliecināt un pārliecināties, ka cilvēkam pietiek ar šo pasauli vien. 

Savukārt tiem, kas lasa un klausās viņa atstātos dārgumus, atliek tikai vēlēties, ka nu Deivids ir atradis mieru. Vale.

Atdzejotājs

 

Sniegs

Pārstaigājot lauku kopā ar Setu, savu mazo brāli,

es norādīju uz vietu, kur bērni bija sataisījuši enģeļus sniegā.
Es nez kāpēc viņam pateicu, ka te ticis nošauts vesels bars
enģeļu un viņi izšķīduši, kad atsitušies pret zemi.

Viņš pajautāja, kurš viņus nošāva, un es atbildēju – kāds fermeris.

 

Tad mēs nonācām uz ezera jumta.
Ledus atgādināja nofotografētu ūdeni.

Kāpēc, viņš jautāja. Kāpēc viņš viņus nošāva.

Man nebija ne jausmas, uz ko es vedināju.

Tie bija ieklīduši viņa īpašumā, es teicu.

 

Kad snieg, ārā izskatās kā istabā.

Šodien mēs ar kamiņu pārmijām sveicienus.
Mūsu balsis turējās cieši blakus šai jaunajā akustikā.
Grūstošā istabā ar gabalos saspridzinātām sienām.

Mēs klusu turpinājām šķūrēt sniegu, strādājot plecu pie pleca.

 

Bet kāpēc viņi bija tur ieklīduši, viņš jautāja.

 

Klasiskais ūdens

Atceros, Kitija teica, ka mēs abi viskvēlāk tiecamies
pēc veicināšanas balvas, smiedamās, kamēr skalojām pasta ratus.

Atceros nakti, kad palikām zem klajas debess
            un dzirdēju viņu pačukstam –
“domā par mani kā par vietu” – no guļammaisa
            ar kentaura apdruku.

Atceros, ka bijām viņas tēva pagraba darbnīcā
un īsviļņu radio uzgājām
kādu nepazīstamu raudošu vīrieti,

un to nakti, kurā bliezām, līdz paši sev iedvesām,
ka ceļš ir priekšējo lukturu projicēta hologramma.

Atceros, ka viņa vienmēr piedabūja visus balsot
par to, kas darāms tālāk, un to reizi, kad viņa pateica –
“viss ūdens ir klasiskais ūdens” – un kautrīgi novērsās.

Volejbola spēlēs viņas vecāki sēdēja atvērtajos solos
kā Indiānas štata vēstnieki Vidējo Rietumu regālijās.

Ar Kitiju viss bija cauri, kad viņus apcietināja
par privātas tieslietu sistēmas vadīšanu ASV robežās.

 

Dažkārt nakts vidū mani pamodina
apkalpošanas ratiņu grabēšana un es domās atskatos uz viņu.

Uz tiem vasaras vakariem pie valsts ezera,
kuros runājām par vairāku Santaklausu paradoksu
un to, kā ir, kad kāds salauž tev sirdi.

Darba svētkos, kad beidzas vasara, es joprojām sajūtos tukšs

un atceros, ka vienmēr tiku dēvējis viņas džekus
par kāviņturiem, un tas bija netaisnīgi, un es gribētu
tūdaļ pat atvainoties šiem džekiem, lai kur viņi būtu:

neviens nav pelnījis tikt saukts par kāviņturu.

 

Ja par šo gaiteni būtu sarakstīta grāmata

Tā sāktos ar vārdiem, Mājās ir ceļš,

stūrī noliktas priedeskoka līstītes

un sienu malās lampas, kas naktī šai takai
piešķir nebeidzamību.

 

Atceros to dienu, kad atstāju skaitītāju veci gaitenī.

Es savā istabā uzzīmēju viņa skarbo, ābolam līdzīgo seju,
kamēr viņš mani gaidīja vēsajā pustumsā.

Lai cik nenozīmīga tā nebūtu, tā ir vēsturiska epizode.
Grāmatas epizode.

 

Vai sapņi norisinās gaiteņos sašķobītās perspektīvas dēļ?

Vai arī tāpēc, ka tie ir mūsu māju garās, atvērtās, neizmantotās skatuves?

Kādu nakti es sapņoju, ka gaitenis ir izžuvusi upes gultne.

                        Citu nakti – ka indiāņu automaģistrāle.

(Un, pirms te uzcēla māju, varbūt tas bija gan viens, gan otrs.)

 

Es nedzirdēju skaitītāju veci aizejam, bet pamanīju, ka viņš ir prom,

kad aizgāju pielikt pie sienas viņa skici.

Tumšajā koridorā pūta sājš mēbēļu tīrāmā līdzekļa vējš.

Kādreiz katru durvju vietā bija priede.

 

Ja Kristus būtu nomiris gaitenī, varbūt mēs tos izmantotu lūgšanām
vai arī nēsātu mazus zelta gaitenīšus ap kaklu.

Kā tas, tik daudzreiz pārstaigāts, var nebūt silts?

Ārs, kas nez kādā veidā ir telpās.

 

Pasaules: sērija

Kad tumsā kaut kas paiet garām,
es to pierakstu blociņā, ko turu pie loga.

Sveces met drebelīgu gaismu uz sienas
virs grīdlīstes kontaktrozetēm,
kas atgādina primitīvas cūku maskas,

un es neatceros, vai esmu par viņiem lasījis vai nosapņojis –
par sektu uz kuģa Mayflower, sauktu par Svešiniekiem –
četriem pieciem pieaugušajiem, kas sapulcējās kravas telpā
un visus trīs ceļojuma mēnešus ne ar vienu nerunāja.

Kad kuģis piestāja piekrastē,
viņi devās iekšā Ziemeļamerikas mežā,
un kopš tā laika par viņiem vairs nekas nav dzirdēts.

Es nolieku lasāmo un pieeju pie loga,
kura aizkari ir piesieti pie malām,
tā ka paveras tāds skats uz pasauli,
it kā es būtu pusaugu meitenes galvā,

un labajā apakšējā stūrī ir mans paraksts,
uzšņāpts ar permanento marķieri,

tāpēc, kad vien tumsā kaut kas paiet garām,
tas uz brīdi tiek notverts manā darbā.

Es pieeju pie loga un pārsaucu ēras
par pirmdienu, otrdienu, trešdienu,

un vēroju vēja pūtas koku spraigajā izliekumā
un mēnesi, manas uzmanības izgaismotu.
Kad vien tumsā kaut kas paiet garām,
es mēģinu izstāstīt tā stāstu viņa paša vārdiem.

Tas nodomā: “Es tumsā eju kādam garām…”

 

Talsa

Sieviete, vārdā Tīna, saulrietā malko džinu
iepretī atvilktiem aizkariem, kas ierāmē
viņas dzimtā apgabala izkaltušās pļavas
un mandarīnkrāsas paugurus. Uz galda virsmas,
blakus kalkulatoram, ir piesprausts apdrošināšanas rēķins.
Aizkari ir purpursarkani.

Vīrietis, kuru viņa grasās apprecēt, ir atturīgs
kā tumšs prērijas dīķis. Pagrabā, blakus Marsa globusam,
viņš glezno radioviļņu vētras.
Viņa mati un kurpes ir vērša asins krāsā.

Vietējo kapsētu tagad pārvalda
viņam piederošā menedžmenta kompānija.
Pa līdzenajām takām ir izbārstīti akmeņi
kā sasprāguši gabali no lielāka akmens.
Ik gadu kokos pulcējas strazdi,
it kā tos kontrolētu grāmata par Nāvi.

Un viņa, manikīriste, kurai cepī tas, cik
intīms ir viņas darbs, pelna iztiku ar roku turēšanu,
pilnveidojot naftas magnātu un banķieru ekstremitātes.

Taču šis vīrietis, kuru viņa grasās precēt,
ir savāds. Viņa nodomā, Kas tur īsti ir ar
klusiem cilvēkiem, vai viņi prot lasīt domas? Tajā brīdī

ielido maijvabole un piezemējas uz aizkara.
Uz purpursarkanā aizkara viņai pa labi.
Man pa kreisi, viņai pa labi.

 

No cikla Pašportrets 28 g.v.

Zinu, ka tas ir slikts nosaukums,
taču es to sev uzdāvināšu
dienā, kuru gandrīz atcēlusi saulesgaisma
un kurā paugurs pilnībā tuvojas
Virdžīnijas ideālam,
izrotāts ar zeltgalvītēm un terpentīna priedēm,
un es nodomāju – vismaz nepamodos
ar asiņainu dunci rokās,
tobrīd jau izklaidīgi aizmaldījies
jardus simts no mājām,
kaut joprojām sēžu šai krēslā
pievērtām acīm.

Tas ir sava veida paugurs.
Tas ir tas, ko es iztēlojos, dzirdot vārdu “paugurs”,
un, ja apokalipse izrādīsies
vispasaules nervu sabrukums,
ja vienlaicīgi salauzīsies visi pieci miljardi prātu,
nu, tās būs tā saucamās negaidītās beigas,
un šis paugurs joprojām būs skaists –
tāda vieta, kur nebūtu žēl nomirt
vienam vai kopā ar tevi.

Es gribu kaut ko pateikt,
un gribu ar tevi runāt vienkāršiem vārdiem,
lai godīgums mūs abus dara mierpilnus.

Redzi, pie mana galda ir logs,
pa kuru veros, kad esmu pie kaut kā iesprūdis,
lai gan daba mani iedvesmo reti
un es nezinu, kāpēc turpinu tajā vērties.

Arī bērnība nav kalpojusi par labu materiālu.
Pārsvarā tā ir bezkrāsainu mirkļu masa
ar dažiem spilgtiem momentiem:
piķa burbuļu spridzināšana vasarā uz piebraucamā ceļa,
zināma lepnuma sajūta katrreiz,
kad skolā to dēvēja par “mūsu sauli”,
un futbola spēlēšana, kad vienīgā stratēģija
bija “padošu uz priekšu”, ir vienīgais, ko tagad varu izcelt.

Ja nedaudz piespiežos,
varu atcerēties vecus radio pulksteņus
ar mainīgiem metāla burtiem
un uzkožamo Surf and Turf.

Lai uzturētu saikni ar saviem pirmsākumiem,
es katru vakaru uzlieku modinātāju
uz laiku, kurā piedzimu, lai pamošanās
būtu vēstures atkārtojums,

un vispirmām kārtām
es nolasu dienu,
un mēģinu ļauties tās plūdumam,
kā tad, kad jāj uz mehāniskā buļļa
un pūlas veikli apgūt tā gaitu,
lai netīšām nesāktu tam pretoties.

 

Demokrātiskas ainavas

Stāstītāju nošāva viņa aprakstītais snaiperis,
un es steigšus pacēlu viņa pildspalvu.

Es nodomāju, kā gan man paveicies, ka sēžu šeit,
stāstītāja tornī, no kura stāvvietas izskatās pēc tāfelēm un varoņi
traucas kur nu kurais vai nokrīt un nomirst pēc manas iegribas.

Tad es sāku lasīt nupat mantojumā saņemto romānu, un tas,
ko atklāju, man nemaz nepatika.

Vairums varoņu bija apņēmīgi ļauni, ņemti pa taisno
no Bībeles tumšākajām ieliņām.

Stāstītājs pārtrauca stāstu nepiemērotākajās vietās, gluži kā
trešais liekais randiņā, un pauda šaubīgus viedokļus, piemēram:
“Cilvēkiem ar bītlenēm gan jau ir reāli sapisti kakli.”

Viņš pievērsās bezjēdzīgiem pētījumiem, t.i., vai Pakmens bija
dzīvnieks, tāpēc, kad pēc daudzām lappusēm atgriezāmies
pie varoņiem, viņu mati bija izauguši garāki par pleciem un
nagi bija collām gari.

Bilstot labu vārdu par romānu, atzīšu, ka tas bija labi veidots. Ainas
bija kā sarindotas mājas. Tām bija kopīgas sānu sienas, caur kurām
skanēja slāpētas balsis un soļi, kas vēstīja turpmāko.

Esmu pats izbaudījis tās garās braukšanas ainas. Katram zināms,
cik grūti pārstāt braukt pēc tam, kad visu dienu esi pavadījis uz ceļa. Tu aizej
gulēt, un ceļš joprojām rit zem gultas kā kinolente.

Tāpat man patika trauksmainā šerifa sapņu epizode, kurā viņš
visu laiku liek cietumā divcollīgu vīrieti, un sīkais vīriņš atkal un atkal
izbēg caur restēm.

Pēc bezmiega nakts viņu pamodina telefona zvans. Universitātes tornī
ir snaiperis. Šerifs nostājas vannasistabas spoguļa priekšā.
Visine pilieni slīd pa viņa seju.

Tie ir dzidri un vēsi.
Es varu tos saskaitīt savā tēmeklī.

 

Lietas, uzietas tur, kur tām nevajadzētu atrasties

Es drebinos, lasīdams saltu ziemeļaustrumu prozu,
un tam, ko daru, pat ir savs vārds,
            bet es turpinu to darīt –
rūpīgi uzklāju uz galda negatavas vakariņas
            un aizdedzinu galdu.

Augšā lidinās debesis, un punktotas līnijas, iekārtas tajās,
            ved no binokļiem pie putniem.

Kāda sieviete čukst savam cukurtraukam:
“Lēnām, laika gaitā, tu tiksi aizdots kaimiņiem.”

Autoostā aiz saldumu automāta
ir tunelis, kas ved uz cietuma bibliotēku,

un tas viss ir piesiets mirgojošam ekrānam
            pie diapozitīvu projektora izgaismotā putekļu kūļa.

Vai varu droši apgalvot, ka Grieķija galvenokārt sastāvēja
            no ūdens, klintīm un idejām?

Pēc maniem aprēķiniem, tūkstoš gadu lietusgāzes
nav planētai nodarījušas lielu skādi.
Taču iedomājieties, ja būtu nolijis telpās.

Iedomājieties šo meiteni, apburošu skaistuli, kas līdz šim
pastāvējusi tikai kā izbrāķēta monētas skice, iztēlojieties, ka viņa brauc
cauri vecajiem piekrastes vergturu štatiem
ar veselu lērumu koledžas sporta himnu
            viņas “kasešniekā”.

Rožkrūmi atgādina latīņu valodas mājasdarbu
            uz dīķa atspīdošās virsmas.

Kā notekcaurulē ierunāts sveiciens, tas ved mani mājās,

neuzprasīdamies uzmest īsu skatu ēnai objektu iekšienē,

bet vienkārši apbrīnodams auto atslēgu prekembrija apvārsni,
kas aizveda mūs no moteļu pūžņa,
izbārstīta kā sēnēm pie apvedceļa nobrauktuves.

Ir tomēr dīvaini, ka esam pie tā nonākuši,
un, jādomā, kādudien pie tā atgriezīsimies
no otra gala.

Ielās es meklēju cilvēkus no nākotnes.
Viņi tēlo šejieniešus, izsauc takšus
un šoferi dēvē par “Maku”, kļūdaini domājot,
ka tāds ir mūsdienu žargons.

Kad es redzu LA kamīnus, kas spoguļojas LA vīna glāzēs,
debesīm piesietas vārnas kā izkropļotus pikseļus,
un vārda you sīciņo patskaņu asti,
es sāku domāt, ka uzraksts virs portāla
apraksta šo, nevis viņējo sauli.

Taču tagad vienkārši turpini smaidīt un māt ar galvu,
tā, it kā tu būtu ārzemēs,
smeldzīgi satvēris ananasu.

 

Tveices dubultzvans

Pusceļā braucot pa Volnatstrītu,
ir dzeltena zīme ar uzrakstu BREMZĒ KURLS BĒRNS
un skrienoša bērna siluetu,

uzzīmētu uz saliektās, iebuktētās virsmas.
Taču stāstu izpļāpā līdz melnumam
izrūsējušais stabs.

Bērns, bez šaubām, nu ir pieaudzis
un jau sen pametis šo apkaimi.

Un tagad te stāv šī zīme.

Var iztēloties, kā viņa vecāki iet
uz pašvaldības ierēdņa kabinetu.

Aizpildāmie dokumenti ir savādi un sarežģīti.
Tie nīkst ofisu papīru kastēs
un lēnām dreifē cauri domes sanāksmēm.

Kādā pavasara rītā puisēns ierauga, kā divi pilsētas strādnieki
izkāpj no kravas auto un uzstāda spilgto zīmi
zāles laukumiņā starp ietvi un brauktuvi.

Viņš to vēro pa logu, zinādams, kas tā ir,
vēro, kā tai apkārt, kā Bībelē ap kalnu,
sakopojas visa pasaule.

Mašīnas ievēro zīmi, daudzi braucēji skatās no kreisās
uz labo, cerot ieraudzīt kurlo puisēnu spēlējamies.

Daži no viņiem iztēlojas, kā uzbrauc viņam virsū, un vēl vairāk nomet ātrumu.
Viņi izspēlē prātā šo ainu. To, ko viņi teiktu,
to, kā mainītos viņu dzīves.

Un gadi nestāv uz vietas arī mazajam kurlajam puisēnam.

Viņš apprecas, piedzimst bērni.
Varbūt viņš pārvācas uz kādu ciematu Jaunanglijā
ar akmens sienām un sveču lējējiem.

Var iztēloties, kā viņš atgriežas savā vecajā apkaimē,
kādu rudens pēcpusdienu iebrauc lietu klusajā centrā,
viegli sabremzējot pirms šīs vecās zīmes.

Viņš tiešām to izdarītu – viņš atgrieztos.
It kā tas būtu bijis uzrakstīts divreiz.

 

No angļu valodas atdzejojis Lauris Veips