— Paļauties uz sevi

Pagājušā gada rudenī Rīgā viesojās Eiropas Grāmatizdevēju federācijas (EGF) pārstāvju delegācija, lai pārrunātu ar izdevējdarbības ilgtspēju saistītus jautājumus – grāmatu papīra krīzi, atbalstu Ukrainas izdevējiem, saistošās Eiropas Savienības direktīvas, jaunas iniciatīvas un situāciju Eiropas grāmatu tirgū. Viņu vidū bija arī Eiropas Grāmatizdevēju federācijas viceprezidente, Polijas grāmatizdevēju asociācijas prezidente, pašas vārdā nosauktas izdevniecības vadītāja Soņa Draga.

Roberts Vilsons

 

 

Pastāstiet, kā jūs kļuvāt par grāmatizdevēju?

Es izveidoju savu uzņēmumu pirms 30 gadiem, kad vēl biju studente. Sākotnēji mēs nodarbojāmies ar cita veida saimniecisko darbību, izplatījām automašīnu audio aprīkojumu, skaļruņus. Neliela daļa no manas uzņēmējdarbības joprojām ir saistīta ar šo nozari, kaut gadu gaitā audioaprīkojuma bizness ir apsīcis, jo arvien vairāk automašīnu ir aprīkotas ar radio un skaļruņiem. Pirmā grāmata, ko es iztulkoju un publicēju, bija tieši par automašīnu stereoiekārtām – rokasgrāmata to uzstādītājiem un patērētājiem, lai nodrošinātu augstas kvalitātes skaņu automašīnā. Toreiz, pirms 22 gadiem, es gandrīz visu izdarīju pati, tulkoju, maketēju, es gan nedrukāju pati, bet biju iesaistīta visos šī procesa posmos. Un, kad man beidzot bija šī grāmata fiziskā formā, es sapratu, ka man ir izdevies, tas mani mudināja darīt vairāk. Turpmākajos gados biju iesaistīta daudzās ar izdevējdarbību saistītās norisēs. Strādāju ar pārdošanas daļu, mārketinga komandu, tulkoju, tāpat man bija jābūt ieinteresētai ražošanas izmaksās, tas sniedza pārskatu pār diezgan plašu mūsu nozares problemātikas loku.

 

Un kas bija otrā grāmata, ko izdevāt?

Tas bija 2001. gadā. Bija meiteņu literatūras (chick lit) trends, tirgū parādījās Bridžitas Džonsas grāmatas. Izdevējdarbības tirgū neviens mani nezināja, bet pēc pirmās grāmatas publicēšanas man bija izdevies iekļūt grāmatu izdevēju sarakstā, un pēkšņi man sāka sūtīt manuskriptus lasīšanai, nāca piedāvājumi no literatūras aģentūrām. Un tā es atradu ASV vēl nepublicēto Dženiferas Vaineres grāmatu Laba gultā (Good in Bed), tā bija debija – meiteņu literatūras garā. Man patika, un es dabūju tiesības publicēt, pirms vēl kāds cits par to bija ieinteresējies, jo tobrīd neviens vēl nezināja šo autori. Dažus mēnešus vēlāk grāmata iznāca ASV un kļuva par bestselleru. Ja mums būtu labi organizēts izplatīšanas tīkls, būtu bijuši lielāki panākumi arī Polijā, tomēr tas bija lielisks sākums un palīdzēja mums iekļūt daiļliteratūras biznesā. Bet īsteni lieliskais sākums bija 2002. gada beigās, kad ieguvu tiesības uz trilleri, The New York Times bestselleru Okeāna parka imperators (The Emperor of Ocean Park), mums jau bija lielāka pieredze, vairāk zināšanu, labāka izplatīšana, mēs pielikām vairāk pūļu, pārdevām daudz grāmatu, un mums izdevās iekļūt bestselleru sarakstā. Šis panākums man palīdzēja izvēlēties nākamo autoru, kas bija Dens Brauns. Kā varat iedomāties, tiesības izdot Dena Brauna grāmatas palīdzēja pacelties citā līmenī. Īpaši veiksmīgi bija tas, ka tiesības iegādājos pusgadu, pirms Da Vinči kodu publicēja ASV, kas Denu Braunu padarīja pazīstamu visā pasaulē. Vēl viens milzīgs solis bija tiesības izdot Greja piecdesmit nokrāsas. Tas palīdzēja nostiprināties tirgū kā spēcīgai izdevējai. Es izmantoju nopelnīto naudu, lai iegādātos bērnu grāmatu izdevniecību. Šobrīd mēs izdodam gan daiļliteratūru, gan grāmatas bērniem, zinātnisko literatūru, komiksus un grafiskos romānus. Mēs mēģinām aptvert visas vecuma grupas, pārstāvot atšķirīgas pieejas un atšķirīgas idejas.

 

Vai esat publicējusi arī kaut ko no latviešu literatūras?

Līdz šim esam publicējuši vienu grāmatu – Mātes piens. Pagājušajā gadā.

 

Jauka grāmata.

Tā ir specifiska literatūra. Ir sarežģīti pārdot šāda veida grāmatas, ja autori nav plaši pazīstami. Bet es dzirdēju, ka būšot filma. Varbūt tas palīdzēs grāmatu pārdot labāk.

 

Kādu lomu izdevējdarbībā spēlē jūsu personīgā gaume?

Es neesmu, piemēram, Greja piecdesmit nokrāsu fane, bet, kad man to piedāvāja izdošanai un es izlasīju apmēram simt vai divsimt lappušu, es domāju – jā, šis varētu piesaistīt lasītājus. Man, protams, ir savi mīļākie manis izdotie autori. Bet bieži, lasot tekstu, es domāju par plašāku auditoriju. Ir arī tādas grāmatas, kuras man pašai patika, bet tās neizdevu, jo nospriedu, ka lasītāju nebūs gana daudz, lai segtu izdevumus. Bet, jā, mana personīgā gaume spēlē lomu. Tomēr, kad runa ir par bērnu un jauniešu literatūru, es paļaujos uz savu komandu, jo pati es vairs tik labi nezinu, ko lasa bērni, kam viņi dod priekšroku.

 

Bet vai esat kādreiz izdevusi grāmatu, kura jums pašai patika, bet zinājāt, ka pārdošanas apjomi nebūs pietiekami, lai segtu izmaksas?

Jā, ir bijušas arī šādas grāmatas. Piemēram, pirms divpadsmit gadiem es izdevu Ala Gora grāmatu Neērtā patiesība (An Inconvenient Truth), viņš bija saņēmis Nobela miera prēmiju par vides problemātikas aktualizēšanu, grāmata bija izdota dažās valstīs, bet es zināju, ka Polijā tai panākumu nebūs, jo tēma nav iemīļota. Un, kaut arī tā nenopelnīja pietiekami, lai segtu izmaksas, es nenožēloju, jo zinu, ka rīkojos pareizi. Un tagad es esmu priecīga par to, ka cilvēki vairāk iedziļinās vides jautājumos. Starp citu, tagad mums ir arī poļu autors, Marcins Popkievičs, viņš ir fiziķis, eksperts vides jautājumos, ik pa laikam viesojas televīzijā un ir plaši pazīstams, mēs esam izdevuši četras viņa grāmatas. 

 

Un kā sokas ar poļu daiļliteratūru?

Kad sākām saņemt manuskriptus (un manuskriptu bija daudz), to vidū bija daudz tekstu, kurus pat īsti nav iespējams lasīt, turpretim tās grāmatas, kuras piedāvā aģenti vai citvalstu izdevēji, jau ir piedzīvojušas noteiktu atlasi, kvalitātes pārbaudi, un man nav jānopūlas ar publicēšanai nepiemērotām grāmatām. Tāpēc vieglāk bija izdevniecību balstīt uz ārzemju literatūru. Bet tad mēs pamēģinājām ar dažiem poļu autoriem. Bija dažas debijas, bet nebija veiksmes. Mums neveicās, viņiem neveicās, ar dažiem mēs turpinājām sadarbību, ar citiem pārtraucām. Vēl pirms 10 gadiem poļu lasītāji deva priekšroku ārzemju autoriem, varbūt 10% grāmatu – īpaši, ja skatāmies uz labāk pārdoto grāmatu sarakstiem –, kas tika pārdotas tirgū, bija poļu autoru. Bet tad kaut kas sāka mainīties. Vispirms panākumus guva tieši poļu kriminālromāni, kas Polijas tirgū uzsāka zināmu tendenci. Arvien vairāk poļu autoru nonāca bestselleru sarakstā. Arī mēs, kaut gan bez lieliem panākumiem, mēģinājām izdot dažus poļu kriminālromānu autorus. Bet tagad, īpaši pēdējos četros piecos gados, poļu autori ir kļuvuši ļoti svarīgi poļu lasītājiem. Un, runājot par daiļliteratūru, ja raugās uz pārdošanas apjomiem, attiecība pret ārzemju autoriem ir piecdesmit pret piecdesmit. Tās ir diezgan lielas pārmaiņas. Arī mēs esam sākuši izdot vairāk poļu autoru un arī nākamgad plānojam izdot vairākas poļu autoru grāmatas. Īpaši ceru uz vienu grāmatu, kuru izdosim janvārī. Tās autors ir slavens poļu kinorežisors Juljušs Mahulskis, kurš rakstījis daudz scenāriju savām filmām, viņa filmas ir kases grāvēji, kulta filmas, un nu viņš ir izlēmis uzrakstīt grāmatu pēc paša rakstīta scenārija. Tā būs viņa literārā debija.

 

Jūs minējāt poļu kriminālromānu uzplaukumu nesenā pagātnē. Un kas notiek tagad?

Jaunākā tendence ir jauniešu grāmatu panākumi. Tas ir pārsteidzoši, jo mēs, izdevēji un pieaugušie, domājām, ka jaunieši jau pirms kāda laika ir pārtraukuši lasīt, un te pēkšņi izrādās, ka TikTok fenomens jauniešu vidū veicina arī lasīšanu. Ir daudz lasošu tiktokeru, kas iesaka grāmatas, un grāmatu pārdošanas apjoms pieaug. Tā ir jauna parādība, kas aizsākusies vien šī gada sākumā, turpinās šobrīd un ir novērojama daudzās valstīs. Mums ir arī vietējā varone, viņai ir 21 gads, viņa nupat ir uzrakstījusi trešo grāmatu.

 

Jūs viņu izdodat?

Nē, es to palaidu garām, bet labi, es esmu palaidusi garām daudzas lietas. Taču šis bija kaut kas, kas ir ārpus manas saprašanas, jo, pirmkārt, es nevarēju iedomāties, ka TikTok ir tik spēcīga platforma un labs ieteikumu avots noteiktai auditorijai, un, otrkārt, ir arī tāda lietotne Wattpad, kas palīdz jaunajiem rakstniekiem. Viņi uzraksta dažas lapas, publicē to šajā platformā, un cilvēki var uz to reaģēt, norādot, ka tas ir ļoti labi vai mums tas nepatīk, vai mums patika šī daļa, bet nepatika tā daļa un tā tālāk. Tā ir tūlītēja atgriezeniskā saikne no patērētāja. Un, ja teksts gūst ievērību Wattpad platformā, tad izdevēji tam pievērš uzmanību un atrod jaunus autorus.

 

Bet vai pa šiem gadiem ir bijusi kāda debija, ar kuru lepojaties, atklājums, ar kuru tieši jūs pirmā esat iepazīstinājusi poļu lasītājus?

Jā, man bija šāds gadījums. Mēs izdevām mīlasstāstu, ko sarakstījis vīrietis – Roberts Rients –, Par mīlu (Chodziło o miłość, 2013). Šī grāmata sniedza svaigu perspektīvu, tā nebija meiteņu literatūra. Tā bija debija, bet es gaidīju nākamo grāmatu, jo ir vajadzīgs laiks, lai nostiprinātu autora pozīciju tirgū. Diezgan bieži ir tā, ka ar vienu grāmatu ir par maz, ir jāizdod vēl viena grāmata, tad vēl viena, un varbūt ar ceturto cilvēki pamanīs, ka ir tāds autors vai autore, kas raksta labas grāmatas. Pēc gada vai pusotra mēs tikāmies, viņš pastāstīja, ka uzrakstījis ko jaunu, es izlasīju un man bija daudz šaubu, es nepaņēmu šo grāmatu. Bet tad viņš kādā intervijā diezgan populāram laikrakstam atzina ne vien to, ka ir gejs, bet arī – un tas bija šokējošāk – izstāstīja, ka ir audzināts kā Jehovas liecinieks, un atklāja daudz noslēpumu par un ap šo sektu. Intervija izraisīja daudz diskusiju, un viņš grasījās rakstīt grāmatu, kas balstīta šajā pieredzē (Liecinieks (Świadek), 2015). Es būtu ļoti gribējusi to izdot, bet, tā kā nebiju vēlējusies izdot iepriekšējo, viņš atrada citu izdevēju, un es biju ļoti sarūgtināta.

 

Jehovas liecinieks katoliskajā Polijā.

Tieši tāpēc tas bija šokējoši. Jehovas liecinieki šādus jautājumus neiztirzā publiski, sabiedrībā trūka zināšanu par to, kā darbojas citas konfesijas, cik cilvēku tām patiešām seko un tā tālāk. Kad Rients ar to nāca klajā, sabiedrība bija ļoti pārsteigta, viņa stāsts parādīja ļoti savādu bērnu audzināšanas un reliģiskās uzvedības modeli. Tas bija kas jauns. Bet, ziniet, arī Polija vairs nemaz nav tik katoliska valsts. Pateicoties daudziem skandāliem, cilvēki novēršas no baznīcas, īpaši jaunieši. Vecākiem cilvēkiem tas ir pieradums, tradīcija, bet jauni cilvēki nostājas pret baznīcu.

 

Tomēr politika ir cieši saistīta ar katolisko ideoloģiju.

Jā, katolicisms dominē politiskajā klimatā. Bet tā ir populistiska valdība, kuras ideoloģija kalpo mērķim pulcēt cilvēkus no valsts perifērijas. Ar šiem cilvēkiem valdība manipulē, visi pārējie, it īpaši jaunieši, ir pret valdību un pret šāda veida tradicionālo domāšanu. Nākamgad būs vēlēšanas, cerams, politiskā aina mainīsies. Bet diemžēl nekad nevar zināt, Itālijā vēlēšanas ir šajā nedēļas nogalē, un diemžēl ir pavisam iespējams, ka – lai gan neviens no mums to nevēlas – uzvarēs populistu partija, kas ar tamlīdzīgām muļķīgām idejām ir savākusi atbalstu.

 

Un kādu ietekmi politiskais klimats atstāj uz izdevējdarbību?

Mēs kā nozare no valdības nesaņemam lielu atbalstu, jo viņiem ir citas prioritātes. Es pat teiktu, ka pašreizējā valdība nav īsti valsts vadītāji, viņi nespēj valsti adekvāti pārvaldīt. It visā, kas neiet kopsolī ar viņu populistiskajām idejām, viņi vienkārši neiedziļinās, ar šādu valdību ir grūti veidot dialogu. Par laimi, mēs esam Eiropas Savienībā un mums ir Grāmatizdevēju federācija, daudzas lietas tiek apspriestas Eiropas līmenī, un pastāv noteiktas Eiropas direktīvas, kuras atsevišķām dalībvalstīm nav iespējams apiet. Tāpēc mēs sekojam līdzi un esam vērīgi, vai valdība negrasās pieņemt likuma regulējumus, kas neatbilst mūsu vajadzībām, nepievēršot uzmanību problēmām, ar kurām saskaramies. Tā būtu nozares katastrofa. Ar EGF palīdzību mēs sekojam līdzi arī izmaiņām Eiropas likumdošanā, un tad mēs darām visu, lai informētu valdību, ka, lūk, ir šādas izmaiņas, kas mums ir jāņem vērā, tāpēc, lūdzu, atcerieties, ka esam šeit un varam jums palīdzēt veikt nepieciešamās izmaiņas.

 

Kas tieši ir EGF?

EGF ir Eiropas Grāmatizdevēju federācija, tās galvenais uzdevums ir pārstāvēt izdevēju balsi, pulcējot pārstāvjus no nacionālo grāmatizdevēju asociācijām. Bet runa ir ne tikai par grāmatu izdevējiem. Piemēram, poļu grāmatizdevēju asociācijas biedru vidū ir arī grāmatu pārdevēji, vairumtirgotāji un citi izdevējdarbības nozares uzņēmumi.

 

Piemēram, uzņēmumi, kas saistīti ar iespieddarbu?

Poligrāfijas uzņēmumiem ir pašiem sava asociācija, kas ir diezgan spēcīga. Viss ir atkarīgs no tā, vai citas asociācijas ir pietiekami spēcīgas, lai pārstāvētu iesaistīto uzņēmumu balsi. Tā kā Grāmatu tirgotāju asociācija pagājušajā gadā nebija tik spēcīga, daži grāmatu tirgotāji pievienojās mūsu asociācijai. Bet dažādās valstīs iedalījums ir atšķirīgs.

 

Kādi ir izaicinājumi, par kuriem domājat EGF ietvaros?

Viens izaicinājums, ar kuru saskaras izdevēji ne vien Polijā, bet arī Eiropā un visā pasaulē, ir saistīts ar papīra cenu ievērojamo pieaugumu un vispārēju inflāciju. Jau pirms pandēmijas, kad tika ieviesti Eiropas vides aizsardzības noteikumi, papīra ražotājiem nācās daudz ieguldīt, lai šiem noteikumiem atbilstu. Turklāt, kad sākās pandēmija, cilvēki sāka vairāk pirkt tiešsaistē, līdz ar to pieauga nepieciešamība pēc iepakojuma un daļa papīra ražotāju, parēķinot, cik izdevīgi ir izgatavot papīru izdevējiem un cik – iepakojumam, pārorientējās uz iepakojuma papīra ražošanu. Savukārt tie, kas palika pie drukas papīra ražošanas, sāka paaugstināt cenas, jo bija jāapmierina lielāks pieprasījums. Jāņem vērā arī, ka papīra ražošana patērē daudz enerģijas, tāpēc, tiklīdz sāka celties enerģijas cenas, pieauga arī papīra cena. Pirmā papīra krīze bija vērojama pagājušajā gadā jūlijā, septembrī mēs jau pamanījām dažu veidu papīra iztrūkumu, bija brīži, kad nevarējām atrast labu papīru bērnu grāmatām. Un tagad mēs saskaramies ar vēl vienu izaicinājumu, jo cenas visu laiku pieaug, un mēs zinām, ka nākamo mēnešu laikā enerģijas izmaksas pieaugs ļoti strauji, un tas neizbēgami atspoguļosies ne vien papīra izmaksās, bet arī drukāšanas izmaksās, kas savukārt nozīmē augstākas cenas patērētājam. Tāpēc pastāv bažas, ka grāmatu cenas pieaugs straujāk par vidējo inflācijas līmeni, tie būs nevis 15 % vai 20 %, bet gan 30 %, kas varētu nozīmēt grāmatu pieprasījuma samazināšanos.

 

Un, tā kā Polijā nevarat paļauties uz finansiālu atbalstu no valdības, visu izšķir pārdošanas apjomi.

Jā, tieši tā. Polijas Grāmatizdevēju asociācija ir brīvprātīga organizāciju apvienība, kas pulcē izdevniecības nozari pārstāvošus uzņēmumus, kas maksā dalības maksu. Tā darbojas, balstoties uz šo maksu. Reizēm ir iespējams saņemt papildu atbalstu pasākumiem, piemēram, semināru organizēšanai. Bet, jā, būtībā mums ir jāpaļaujas uz sevi. Tāpēc mēs mēģinājām iegūt dažādas dotācijas. Esam saņēmuši dotācijas tulkojumiem, piemēram, no Zviedrijas, no Vācijas. Vēl mēs mēģinām panākt, lai valdība iegādātos vairāk grāmatu bibliotēkām. Tomēr tas nav tik vienkārši, jo bibliotēku programma ir diezgan sarežģīta, un bibliotēkas joprojām nesaņem pietiekami daudz naudas, lai varētu nopirkt tik daudz grāmatu, lai mēs visi varētu justies droši, ka spēsim turpināt darbu.

 

Tas, protams, atstāj iespaidu arī uz grāmatu piedāvājumu.

Tā varētu teikt. Piemēram, šīs valdības laikā tāda grāmata kā Liecinieks nesaņemtu nekādu atbalstu, jo tā neveicina katolicisma idejas. Ja šī grāmata būtu tieši pretēja un teiktu daudz labu lietu par baznīcu un par cilvēkiem no valdības, tas nozīmētu, ka tā gandrīz noteikti saņemtu atbalstu.

 

Kaut arī tajā atklājas daudz nejauku lietu par katolicismam naidīgu reliģisko kustību.

Jā. Un tomēr tēma ir pārāk pretrunīga. Un autors…

 

Kā nekā – ir gejs.

Jā, un tas jau ir mazliet par daudz. Lai sniegtu priekšstatu, cik situācija ir bēdīga, pastāstīšu par Olgas Tokarčukas gadījumu. Tokarčuka saņēma Nobela prēmiju 2018. gadā, kad jau bija slavena autore, bet pēc balvas saņemšanas viņas grāmatu pārdošanas apjoms pieauga par 1000 %. Lai gan neesmu viņas izdevēja, arī es priecājos, jo poļu literatūrai tas nozīmē ļoti daudz. Bet tajā pašā laikā Frankfurtes grāmatu gadatirgū Polijas stends, ko vada Polijas institūts, kuru savukārt vada Kultūras ministrija, nevēlējās par to nemaz paziņot. Un, tikai jūtot spiedienu no nozares, visbeidzot viņi nāca klajā ar nelielu paziņojumu, ka Tokarčuka ir ieguvusi Nobela prēmiju. Un viss tikai tāpēc, ka vienā no savām intervijām viņa bija kritizējusi valdību.

 

Tad runa pat nav par viņas grāmatām?

Romāns Jēkaba grāmatas (Księgi Jakubowe, 2014) tika uztverts kā ļoti pretrunīgs. Darbība risinās aptuveni pirms 200 gadiem Polijas austrumos, un grāmatā attēlotas tur dzīvojošas dažādās tautības, kuru vidū ir arī ebreji, kas netika parādīti vislabākajā gaismā. Bet slikti ir arī tad, ja runā par to, ka poļi ir izturējušies nejauki pret ebrejiem. Kaut arī grāmatas pamatā ir pamatīga vēsturiska izpēte, valdībai šāds Polijas vēstures atainojums šķita nepieņemams, viņi uzskatīja, ka grāmata kritizē Poliju kopumā. Valdība vispār nevēlas, lai šie jautājumi tiktu skarti. Priekšroka tiek dota vēsturisko faktu un vēstures saglabāšanai noteiktās shēmās, kas viņu labā ir strādājušas līdz šim. Tas ir muļķīgi, jo vēsture rāda ļoti dažādas situācijas. Un, ja lasāt vairāk grāmatu, jūs varat uzzināt, ka ne tikai nacisti bija slikti, bet arī poļi var slikti izturēties pret ebrejiem, un arī ebreji ir izturējušies dažādi, un viņi visi ir bijuši tikai cilvēki. Taču valdība vēlas, lai par vēsturi tiktu domāts ļoti shematiski un vienpusēji.

 

Esmu dzirdējis, ka nupat ir izdotas jaunas mācību grāmatas skolām.

Jā, ir ieviests jauns mācību priekšmets Vēsture un tagadne. Aicinājums sagatavot mācību materiālu izskanēja februārī vai martā, un bija tikai viens uzņēmums, kas veica šīs mācību grāmatas sagatavošanu. Tā ir slikti uzrakstīta, to sarakstījis labēji ideoloģisku vēsturisko grāmatu autors. Grāmata, protams, izraisīja daudz diskusiju, daudzas skolas atteicās to ieviest kā priekšmeta mācību grāmatu, jo tajā ir daudz nepareizu faktu, muļķību un ideoloģijas, kam pavisam noteikti nevajadzētu būt grāmatā, kas domāta jauniešiem.

 

Vai skolām šī grāmata ir obligāti jāiekļauj mācību programmā?

Parasti tas būtu jādara obligāti, bet, manuprāt, tāpēc, ka tika skaidri norādīts uz fragmentiem, kurus nevajadzētu mācīt jauniešiem, Izglītības ministrijai nebija izvēles un viņi lūdza izdevēju veikt vairākus labojumus. Tas notika tikai pirms dažām nedēļām, tāpēc, protams, nepaspēja uz jauno mācību gadu.

 

Ir gaidāms otrais izdevums.

Tieši tā. Pirmais izdevums, manuprāt, jau ir izplatīts skolās, kuras nav vēlējušās nostāties pret Izglītības ministriju.

 

Runājot par starptautisko kontekstu – dzirdēju, ka jums ir sadarbība ar Ukrainas izdevējiem. Vai varat pastāstīt vairāk?

Jā, es gan to vēl nenosauktu gluži par sadarbību. Mēs cenšamies palīdzēt Ukrainas grāmatu izdevniecības nozarei izdzīvot, jo tas nav viegli.

 

Tas ir, jūs kā izdevniecība vai Grāmatizdevēju asociācija?

Abējādi. Arī kā valsts. Un arī kā privātpersona. Es palīdzēju ukraiņu ģimenei, kas vada nelielu izdevniecību, nonākt no Kijivas līdz Polijai un apmesties tur uz dzīvi. Mēs arī mēģinājām atrast veidus, kā sadarboties profesionālajā jomā, bet tā ir nišas izdevniecība, tāpēc es baidos, ka viņu grāmatas nepārdos tik daudz, lai segtu izmaksas. Tomēr izvēlējāmies dažas šīs izdevniecības izdotās grāmatas un vēl vienu cita ukraiņu izdevēja grāmatu un pieteicāmies Eiropas Savienības dotācijai. Tagad jāgaida rezultāti. Cerams, ka saņemsim atbalstu un tad varēsim atbalstīt arī ukraiņus. Tā ir viena ideja. Nozarē kopumā ir bijis daudz dažādu iniciatīvu, maijā notika Varšavas grāmatu gadatirgus, kurā ukraiņiem bija liels stends, tas palīdzēja sanākt kopā, lai apmainītos ar idejām. Līdztekus Grāmatizdevēju asociācijai pastāv arī fonds, kas visu šo laiku darbojas ļoti aktīvi, vācot naudu, kas izdalīta Ukrainas izdevējiem un autoriem. Mēs rīkojam arī seminārus, lai palīdzētu Ukrainas uzņēmumiem, galvenokārt izdevējiem, bet zināms, ka arī daži autori piedalīsies. Centīsimies pastāstīt, kā mēs darbojamies un kā reklamējam savas grāmatas, kā pārdodam tās citās valstīs. Ukrainas izdevējdarbības nozarei ir nepieciešams šāda veida atbalsts, jo patiesībā viņi ir sākuši veidot nozari pirms neilga laika, pirms tam dominēja krievu kultūra, krievu literatūra, krievu izplatītāji un izdevēji. Bet, jo īpaši pēc 2014. gada, ukraiņi paši sāka vairāk ieguldīt nozarē, lai atbalstītu savus autorus, valodu, un mēs jūtam, ka ir jāpalīdz viņiem to paveikt. Tas ir svarīgi, lai saglabātu nācijas identitāti. Vēl viena lieta, ko darām sadarbībā ar Eiropas Grāmatizdevēju federāciju, – pieteicāmies Eiropas Savienības atbalstam, lai saņemtu līdzekļus bilingvālu ukraiņu autoru bērnu grāmatu izdošanai dažādām vecumu grupām, piemēram, poļu un ukraiņu valodā, bulgāru un ukraiņu, vācu un ukraiņu valodā. Mēs uzaicinājām piedalīties šajā projektā sešas valstis, kurās ir lielākais skaits kara bēgļu no Ukrainas. Grāmatas tiks izplatītas bez maksas, un ideja ir, lai abu valodu lasītāji varētu labāk saprasties, lai arī lai ukraiņiem būtu iespēja iemācīties tās valsts valodu, kur viņi apmetušies uz dzīvi. Tas prasa laiku, pirmās šāda veida grāmatas varētu būt pieejamas janvārī. Polijā jau ir dažas maziņas bilingvālas bērnu grāmatas, bet tās ir poļu autoru grāmatas, kas tulkotas ukraiņu valodā.