Foto: Agnese Rutkēviča
Cilvēku līksmība man uzdzina grūtsirdību,
Jo viņi nebija līksmi.
Penti Sārikoski
***
Kur jūs dzīvojat?
Ceturtajā stāvā ar skatu uz sēru vītolu, viņa atbild.
Koki apsedz putnus savos zaros,
kamēr viņa apsedz pati sevi.
Kur dzīvo skumjas, viņa domā.
Tas uz nakti.
Skumjas vienmēr ir uz nakti,
kā neziņa uz Dievu,
kā skaidras debesis uz zvaigznēm.
Mēs dzīvojam, lai pamostos.
Un tā katru dienu.
Katru dienu.
Katru dienu.
***
Nedomāsim vēl par ziemu.
Pacietīgi krāsim izdzertās ūdens pudeles
un nesīsim tās uz taromātiem,
kā daždien jānes nepiepildītas jūtas uz nezināmām vietām,
kurām sirdī vairs nav vietas.
Tikai neaizmirsti, ka katra pudele taromātā jāievieto atsevišķi,
nedrīkst darīt visu uzreiz, citādi pieļausi kļūdas.
Kapitālisms liks tev atkal vilties un labot tās kļūdas.
Taromāta apkopēja vēl neapmierināti uzkliegs par izlieto ūdeni,
par velti izlieto ūdeni, par ūdeni, kura daudzviet ļoti trūkst,
un tā arī būs tava kļūda, ka visu laiku kaut kā trūkst.
Nedomāsim vēl par ziemu.
Šorīt agri pamodos, slikti gulēju,
kaut slikti sapņi nerādījās. Domāju par ūdeni.
Ūdens uz zemes joprojām aizņem vairāk vietas,
nekā cilvēki, kurus aizņem tukšums,
un tukšumu, kā zināms, aizņemt nevar nekas,
varbūt nekas nav tālu, tikai pārāk dziļi,
laiks nevis paiet, bet paliek mūsos uz visiem laikiem,
bet ūdens –
Tavs ūdens
krājas uz manas sirds,
Kungs.
***
Piedod, ka neatbildu uz ziņām.
Veikalā atlaides.
Iedomājies, vīnam arī baigās atlaides.
Pētīju Veco pasauli, tā man patīk
labāk nekā Jaunā pasaule.
Tu tikai nedomā šo pasauli.
Es domāju par vīnogulājiem akmeņainā zemē.
Vecajai pasaulei lielākas atlaides.
Es tiešām nezinu, kāpēc.
Piedod, ka neko tev vairs nejautāju.
Nopirku parmegianno sieru ar atlaidi.
Ietinu to cepampapīrā kā daždien
mēdz ietīt vēsturiskus priekšmetus vecos pergamentos,
un taupu to, iedomājies tikai, kā kara laikā.
Piedod, ka vairs nesaku, ka ilgojos pēc tevis.
Tās atlaides, un nav laika jūtām.
Vispār sajūta, ka nav laika.
Varbūt tam kādreiz arī iedos atlaidi,
bet es tam neticu.
Es ticu rītiem, kas seko rītiem, es ticu nogurumam,
kurš no ilgošanās piemetas kā iesnas,
un tai rīta cigaretei es ticu.
Zinu – vajadzētu atmest,
bet vientulību nevar atmest vienā dienā.
Kamēr tev rakstu, veikalā atkal atlaides.
Nopirku tik rūgtu kafiju, ka pati neticu šim rūgtumam,
kurš atgādina pasauli, kurā mums visiem tagad jādzīvo,
bet ne visiem, daudziem tajā jāmirst.
Un daudzi tam netic.
Vai tu vēl tici Dievam?
Man veikalā kāds pajautāja.
Es nezināju, ko atbildēt.
Atradu uz atlaidēm veļas pulveri.
Es ļoti gribēju, kaut ar to varētu nomazgāt visu pasauli,
lai tā ir tīra, balta un mīļa, bet tad veikala radio
sāka skanēt ļoti skumja dziesma,
un es to pulveri tomēr nenopirku.
Tam nebija atlaides.
Jā, es ticu Dievam.
Piedod, ka neatbildēju ātrāk.
***
Lasīju ziņās,
ka kādas izžuvušas upes gultnē
atrasta sievietes mūmija.
Tai uz pleca bija saglabājies
izbalējis nenosakāma putna tetovējums.
Upē ūdens bija atkāpies
un atsedzis krasta atzīmi,
kur bija iegravēts:
Ja tu šo redzi, raudi.
Cik upe tomēr līdzīga sievietei.
***
Varbūt lietus ir drošākā vieta,
kur satikties un sarunāties par sauli,
vai vienkāršākām lietām, piemēram,
par to, kā tev iet, kā sviežas, vai neiet nemaz,
un kāpēc mēs gaidām tumsā.
Kaut ko visu laiku gaidām.
Varbūt gaisma nemaz nav vieta,
kur satikties, varbūt gaisma ir viss,
ko mēs izdomājam, nu, piemēram –
kā būtu, ja būtu.
Ja Ukrainā nebūtu kara, kā tagad būtu.
Kā tev iet, mēs jautātu, un bērni
atbildētu ar smaidu – pasaules aizmirstajā valodā.
Nē, bet tiešām, saki, kā tev iet,
nu saki, pasaki, lūdzu, vismaz kaut ko.
Pārāk ilgi līst, es zinu, tu saki, ka pārāk ilgi
līst, es klausos, ko tu saki,
kamēr visu laiku līst.