— #EsArī Nr. 7

No malas mana bērnība izskatījās pilnīgi parasta, neviens nevarētu pateikt, ka bērniem kaut kā trūka. Es biju paēdusi, nomazgāta, saģērbta. Mammai piedzimu 17 gados, viņa nebija gatava mani ar māsu audzināt, tādēļ tikām vecmammas aizbildniecībā. Mēs dzīvojām lauku privātmājā – es ar māsu, opis, ome un omes dēls, man ar viņu bija tikai 10 gadu starpība.

Opis nepiedalījās mūsu audzināšanā, jo viņa prioritāte bija alkohols, viņš dzēra mēnešiem no vietas, it īpaši laikā, kad mājās bija visvairāk darbu, kas jāpaveic. Līdz ar alkoholu ģimenē nāca vardarbība. Spilgti atceros reizi, kad aizbēgu no mājām 12 gados. Es, protams, atbraucu atpakaļ mājās, kad mamma man piezvanīja un pateica, ka sauks policiju. Es biju iebiedēta ar policiju, ka viņi ir sliktie un no viņiem jāuzmanās. Kad atbraucu, pirmais, kuru satiku, bija dusmu pilns opis. Viņam rokās bija televizora pults, un viņš nežēloja spēku, kad ar to iesita man pa galvu.

Ome daudz strādāja fermā, viņa bija vienīgā, kura nesa mājās naudu, ko opis tāpat diedelēja dzeršanai. Vecmamma bija stingra pret mums, viņa negribēja dzirdēt vārdu “nē”, mums vajadzēja palīdzēt jebkādos darbos, pat ja tie bija bērniem par smagu. Mājasdarbiem vienmēr vajadzēja būt izpildītiem, ar bailēm nesām mājās nesekmīgu atzīmi. Es raudādama mācījos matemātiku, kas nebija mana stiprā puse, lai tikai nedabūtu pērienu un, nedod Dievs, es skaitīju uz pirkstiem vai no lineāla. Mums bija bail no omes, mēs pēc viņas soļiem varējām pateikt, vai viņa ir dusmīga. Kad pie mums brauca bāriņtiesa veikt ikgadējo pārbaudi, ome mums pateica, ko viņiem teikt. Viņa baidījās, ka pateiksim par vectēvu, bet varbūt baidījās, ka pateiksim par viņu pašu. Ne reizi viņa mums nepateica, ka mūs mīl. Es negribu viņu nosodīt, viņa centās, kā varēja, lai izaudzinātu normālus bērnus, bet, liekas, viņa pārcentās un radīja bērnus ar bailēm no pieaugušajiem.

Māsa ir divus gadus jaunāka. Kad viņa piedzima, tieši tad mamma mūs atdeva omei. Mans vienīgais spēļu biedrs bija māsa, jo no pagalma mēs īsti nedrīkstējām iziet. Mēs gājām tad, kad ome bija darbā, lai spēlētos ar blakus māju bērniem. Es ilgus gadus māsu negribēju atzīt par māsu, jo mums nav viens tētis. Es atceros, cik brutāli mēdzām viena otru sist. Tā mēs izlikām dusmas, ko mums apspieda. Māsa nepiedzīvoja vardarbību tik daudz, jo par visām kļūdām es biju pirmā, kas dabūja trūkties, kā jau vecākā.

Vēl ar mums dzīvoja mans onkulis. Apkārtējiem viņu uzdeva par manu brāli, jo augām ar vieniem vecākiem, es tam ilgi ticēju, jo ko gan bērns saprot no ģimenes rašanās. Viņš man bieži nāca pakaļ uz sagatavošanas skoliņu. Atceros, ka nekad mājupceļā viņš ar mani nerunāja, gāja ļoti ātri, manas mazās kājas līdzi netika. Viņš bija tīņu vecumā – kad sāku vairāk viņu atcerēties. Gribēdams privātumu, viņš istabu, kur dzīvojām mēs, visi bērni, atdalīja ar lielu skapi, lai radītu divu istabu sajūtu. Pirmajā klasē es pati nācu mājās no skolas. Pēc pirmā skolas gada pienāca ilgi gaidītais vasaras brīvlaiks. Atceros istabas, piepildītas ar saules gaismu. Neatceros, kā tas sākās, atceros, ka viņam bija 17 gadu, rīcībspējīgs jaunietis. Joprojām man ir neatbildēts jautājums, kādēļ viņš izvēlējās tieši mani. Spilgta aina manā galvā uz mūžu. Viņš mani nogulda uz galda, uz muguras, savā atdalītajā istabā. Novelk man bikses, izpleš man kājas un sāk berzēties gar manu kājstarpi ar savu locekli. Viņš bija mēģinājis iet dziļāk, bet es teicu, ka man sāp, nesapratu neko citu kā tikai to, ka man sāpēja, manī nebija baiļu, kādas būtu bijušas no pilnīgi sveša cilvēka. Kad viņš bija beidzis, lika man satīrīties. Pēc 17 gadiem es joprojām redzu sevi maziņu, ielīdušu skapī, slaucīdama sevi drēbēs, raudāju, jo nevarēju noslaucīt to no sevis. Viņš man deva spēlēt spēlītes telefonā kā mierinājumu. Nekad par to nevienam nestāstīju, līdz 21 gadu vecumam. Nekad to neaizmirsu, es tikai izlikos, ka viss ir normāli. Mēs visi turpinājām dzīvot parastas ģimenes dzīvi. Es iestājos augstskolā, tur es sāku just, ka nespēju iederēties, ka esmu ļoti bailīga. Cilvēku burzma mani biedēja, likās, ka neesmu izaugusi no tās mazās meitenes, izmisīgi meklēju uzticības personu. Tad man sāka pievērst uzmanību pretējais dzimums un es alku pēc uzmanības, beidzot pēc mīlestības. Pazaudēju sevi ar neīstajiem cilvēkiem. Es savu ķermeni necienīju, tas man neko nenozīmēja. Pirmā kursa beigās man sāka parādīties panikas lēkmes, gāju no lekcijām ārā, elsodama un raudādama. Pēc ārstu pārbaudēm man konstatēja veģetatīvo distoniju. Ar to es nodzīvoju vēl līdz otrā kursa sākumam, sāku pat sadzīvot. Tad sāku just, ka zūd atmiņa, dzīvesprieks un koncentrēšanās. Es gāju uz lekcijām, bet neko nevarēju iegaumēt, tas dzina mani izmisumā, jo pasniedzēji domāja, ka es vienkārši slinkoju. Tas bija grūdiens, lai pieteiktos psihoterapijā, jo es nevienam nemācēju paskaidrot, kas ar mani notiek. Pēc dažām sarunu sesijām, depresijas testiem, psihoterapeite man pajautāja, vai esmu piedzīvojusi seksuālu vardarbību. Es beidzot to pateicu skaļi, svešam cilvēkam. Mēs abas nolēmām, ka man būtu labāk ārstēties stacionārā psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Tas bija viens no labākajiem lēmumiem manā dzīvē. Tur es beidzot jutos saprasta, un man paskaidroja, kāpēc es esmu tāda, kāda esmu, – no kurienes nāk manas bailes, panikas lēkmes un pēctraumas stress. Es saņēmos arī omei pateikt par onkuli. Viņa man neticēja, jo kāpēc tad es esmu tik ilgi klusējusi, dzīvojusi ar viņu kopā un smaidījusi viņam sejā. Arī māsa man neticēja. Tajā brīdī es jutos sagrauta, es negribēju vairs censties, es gribēju pazust. Tikai draugi mani atbalstīja, brauca katru dienu uz slimnīcu un uzmundrināja. Tikai viņu dēļ es paliku šajā saulē, jo viņi man ticēja un joprojām vēl tic. Tuvākie man lika justies vainīgai par to, kas ar mani notika. Cilvēki, kurus pazinu gadu, bija ar mani, kad izliku uz āru visas emocijas, kuras man tika apspiestas jau no bērnības. Es joprojām cenšos piedot saviem pāridarītājiem, lai spētu atvērt sirdi un prātu visam labajam, ko vēlos radīt savā dzīvē.