— Eholokācija

1.

Noteiktu prāta stāvokli precīzi apzīmē vārds emptiness (“tukšums”). Taču tas ir nepiemērots vārds, pašapzinīgu zilbju sadrūzmējums, onomatopoētikas pretstats. Lai atrastu ar nozīmi saderīgu skaņu, var mēģināt franču le vide. Vide sākas ar līdzskani, kas liek iekost lūpā, un turpinās ar garu īīīī, līdzīgi kliedzienam, kas nāk no cilvēka, kurš arvien pārliecies bezdibenim. Līdzīgi izstiepts patskanis ar vēl baismīgāku atbalsi nospriego vācu vārdu die Leere. Starp citu, kāpēc tukšums franču valodā ir maskulīns, bet vācu – feminīns? Viens vienīgs vārds ir spējīgs novest pie kara.

Tukšs = dobs = nekāds = attīrīts no satura = zaudējums. Viens zaudējums noved pie nākamā, kā apliecinās jebkurš spēlmanis.

Attiecības kļūst par karadarbību, kad otra puse no pielūgsmes objekta vai vismaz mierinoša kompanjona pārvēršas negodīgā, morāli bankrotējušā asinssūcējā. (Piemēram, Francija pret Vāciju – gadsimtu gadsimtiem. Karš starp štatiem. Holivudas šķiršanās.)

Tas, ka vīrietis grasās pamest kādu, kuru savulaik mīlējis, ir nosakāms pēc izdomas, ar kādu viņš atrod vainas, pēc tā, kā viņam arvien vairāk izsprāgst korķi. Tas ir praktisks treniņš, veids, kā viņš norūdās pēdējam lūzumam, skatienam Cita acīs, nemaz nerunājot par tuksnesi, pazīstamu arī kā tukšumu, kas sagaida otrā pusē. Vai neliela elles deva šodien spēs mazināt pilnu elles triecienu rītdien?

To, ka sieviete nopietni domā kādu pamest, var noteikt pēc neraksturīgās iecietības, pat iztapības, pirms viņa pēdējo reizi lēnām aizver durvis un, paziņojusi, ka dodas uz veļas mazgātavu, iekāpj vilcienā, autobusā vai lidmašīnā. Viņas atturība nesakņojas ne labestībā, ne bailēs, ne vajadzībā pirms pēdējiem meliem notēlot svēto pašai savās acīs. Tā ir apzināta rīcība, kas kariķē visas iepriekšējās padošanās Citam. Tā ir vienaldzības izmēģināšana ar skatienu uz tukšumu, kas nāks… Vai varbūt arī nenāks? Jo vienmēr pastāv iespēja, ka viens no jums tiks cauri sveikā. Galu galā šķiršanās mēdz arī burtiski izglābt dzīvību. Jūs nezināt, par ko kļūsiet, pirms neesat nonākuši galā.

Protams, meitenes var būt puiši, un puiši var būt meitenes. Izvēlieties paši savu dzimtes piedzīvojumu. Svarīgi ir tas, ka vislielāko zaudējumu cietīs tieši šķiršanās ierosinātājs.

Partnera, drauga, bērna, dzīvnieka vai elka zaudēšana – ļoti daudz ceļu ved pie tukšuma. Agrā vecumā piedzīvotas netaisnības, ieslodzījums, epidēmija, slaktiņš un vienkārši nemitīgu personīgu neveiksmju lietusgāzes spēj patību, kurā pirmīt kūsājusi dzīvība, padarīt izdegušu un neauglīgu kā Verdenas laukus pēc 1916. gada.

Tāpat tukšums rēgojas trimdā, sērijveida dislokācijās, kas šajā krampju lēkmes pārņemtajā planētā uzlauzušas identitātes GPS. Tukšums var atvērties lēnām kā zieds vai apdullināt kā eksplozija, kas sajūtama pirms sadzirdēšanas. Spiediet no atmiņām, cik nu spējat: tajās nav atlicis ne lāsītes sulas.

Lai atgaiņātu tukšumu pēc dēla varmācīgās, neizskaidrojamās nāves, kāda draudzene, iepriekš pazīstama ar ballītēm un palīdzēšanu kaimiņiem, nu vada savas dienas un naktis, kataloģizējot viņa mantas. Viņš ceļoja tālu un bez bagāžas, necik daudz aiz sevis neatstāja.

 

2.

Kļuvuši tukši, jūs atskārstat, ka nespējat izdomāt nevienu pašu domu, kas būtu jūsu. Tā vietā smadzenes, kas nemīl tukšumu, atskaņos driskas no lipīgiem meldijiem, pret kuriem jūs izjutāt riebumu un kurus nozvērējāties aizmirst. Var gadīties dzirdēt arī vecākus strīdamies, prātā sajukušus titānus, kuri paņem pārtraukumu, lai pašķendētos uz jums, uz bērnu, kas reiz bijāt. Par to, ka nesniedzāt pareizo atbildi, atsacījāties pat runāt ar savu paralizēto mēli. Vai arī jūsu neapklusināmās motorsmadzenes no jauna atskaņo situāciju komēdijas un cenšas rekonstruēt Kara un miera notikumus, no kuriem palikusi tikai slieču čirkstēšana sniegā, Natašas brauciens ar kamanām. Vai vispār bija tāds brauciens? Tie visi ir nemiera sadomāti triki, kuru uzdevums ir stumt laiku uz priekšu, it kā tukšums būtu šķērsojams kā okeāns vai lauks bez saules un zvaigznēm, it kā pastāvētu viņā puse, mirdzoši zaļa kā krasts, kuru atstājāt aiz muguras. Vieta, kura nav rekonstruējama, atšķirībā no apdrošināšanas džingla, kas pašlaik skan jūsu galvā.

Ap tukšuma galdu pulcējas tādi radinieki kā izmisums, garlaicība, melanholija, anomija, vientulība, letarģija, ennui, rezignācija, apātiskums, Dantes devītais elles loks (kuras ledainajā nadīrā uz troņa sēž Jūda). Nevienu no nosauktajiem nav iespējams sajaukt ar tukšumu, jo katram ir sava garša, īpašība. Tuvākais varētu būt kodolziema.

Absolūts tukšums ir pārejošs. Tieši pirms pašnāvības – ticiet man – ir mirklis, kurā pazūd spīdzinošās balsis, ņirdzīgās dziesmiņas un visu veidu traumas, vainas apziņa, niknums vai izmisums, kas noveda pie šī milzīgā klusuma. Jāšaubās gan, vai tukšums pats par sevi varētu novest pie pašnāvības. Gluži otrādi, tukšums pasargā kā spaidu krekls, kas uzvilkts istabā ar polsterētām sienām, pilnībā pārtraucot bīstamo domu pamudinājumus un paškaitējuma sapņus. “Tur” nav nekā, ko iznīcināt.

 

3.

Radīt mākslu, lai cik nemāksliniecisku un nepilnīgu, vienmēr ir bijis iracionālais mierinājums, no mērķa atbrīvota darbība, instinktīva reakcija pret izmisumu un iznīcību. Atsauciet atmiņā jebkuru mākslinieku, kas jūs formējis, informējis. Redzat? Jo lielāks izmisums, jo niknāka pretošanās. Tas ir dzīvības spēks. Iedvesma = elpa, ne tā? Taču neviena jūsu dvesma nespēs sakustināt tukšumu.

 

4.

Tātad – kas tālāk? Tas pats vecumvecais. Te vēl esat tas pats jūs, divkājains dzīvnieks, kas ēd, čurā, iepērk mikrenē sildāmas maltītes, nokārto ikgadējo veselības pārbaudi (tukšums neatstāj pēdas asinsainā), dodas uz ofisu, lekcijām, parlamentu, parādes laukumu vai Zoom. Vai arī, ja atrodaties ieslodzījumā, uz vieninieka kameru, kur, kā teikts dziesmā, laikapstākļi piestāv drēbēm. Atvainojos, vēl viena popa klišeja. Taču jūs saprotat. Ķermenim daudz kas ir pa spēkam. Orbitofrontālā garoza tīksminās par svaigi nolobītu austeri, viskija šotu, arī seksu, ja vien tas nav jāierosina pašam. Taču dažkārt atliek tikai staigāt. Pilsētā ir kāds vīrs, kurš gadu desmitiem visos četros gadalaikos ir staigājis pa ielām un mežiem zem saules un mēness. Viņa sejai ir vienvienīga bārda kā vēja samudžināta virve un acis, kas raugās garām visiem priekšmetiem. Es negribētu redzēt viņa nabaga mezglainās kājas. Ja sprauksieties viņam garām, viņš grābs pēc jūsu rokas, pat nepaskatoties sāņus.

Lai aizgaiņātu muļķīgos džinglus un zelta klasiku, kas dienu un nakti atbalsojas galvā, varat mēģināt tukšumu apslāpēt ar grāmatās un stāstos atrodamajām balsīm. Paldies dievam par lasītprasmi. Tāpat var palīdzēt tīras mūzikas, piemēram, Mailza un Johana Sebastiāna klausīšanās. Ilgi tas uzmanību nenovērš, taču bezdomu telpu uz kādu laiku var aizpildīt kaislīga komponista vai rakstnieka svaigās notis, kādas citas patības domas un sajūtas. Tās nosvilpjas un uzsprāgst kā petardes; tās atveras kā vēdeklis, ar krītiņiem izkrāsojot naksnīgās debesis, melnās visuma spraugas. Pirmklasīgs salūts ir perfekta ilūzija. Ūūū, ai. Bum!

 

5.

Tukšumu nevar paredzēt vai aptvert. Tas nāk kā trieciens, vienalga, ātri vai lēni. “Pienāk” – bet no kurienes? Kā?

Vai die Leere varētu būt vienkārši ego izzušana? Ego-ektomija? Pavei! Vikipēdijai kā parasti ir atbilde: tajā ir šķirklis par “ego nāvi”. Taču, neraugoties uz biedējošo nosaukumu, šis sabiedriskiem pūliņiem radītais vēstījums ir dzīvespriecīgs, no Karla Junga tas pārsviežas pie jogas un Timotija Līrija, atkārtojoties tādiem tematiem kā “transcendence … atbrīvošanās … apgaismība”. Ne vārda par sviedros izmirkušas nakts cietumu, nejauši izkārtotiem skaniskiem tauku traipiem uz prāta stikla. Varbūt tukšumā ego nevis pazūd, bet vienkārši tiek paralizēts, reducēts uz sīciņu grabekli.

Ja nespējat atjaunot ego nevainību un stāstu vara turpina iet mazumā, tukšumu var mēģināt pieņemt. Ir par vēlu, lai izpildītu Rilkes stingro rīkojumu, taču, ja savu dzīvi mainīt nevarat, kāpēc nemainīt kāda cita? Izdariet ko labu. Adoptējiet pitbulterjeru. Kļūstiet par paramediķi, uzņemiet bēgļu ģimeni, rociet atejas, ķerieties pie ieročiem Mariupolē. Vai nemēdz teikt, ka sievietei, kura kādu izglābusi, izglābtais jāsargā visu turpmāko mūžu? Cik šādu kontraktu nepieciešams, lai iedragātu tukšumu? Pat tad, ja tas turpina uzglūnēt, ir iespējams, ka starp padubēm un ēdiena dāļāšanu nebūs laika to pamanīt. Vai tāds ir Mātes Terēzes noslēpums?

Vai arī, ņemot vērā, ka citu radītie stāsti un mūzika spēj uz laiku kolonizēt die Leere, vai gala beigās pie vainas vienmēr nebūs bijusi vientulība? Tas ir, ur-vientulība. Iedomājieties bērnu, kas no sākta gala “pārāk daudz lasa”. Nonsenss, jūs teiksit, dievs svētīja manu lukturīti zem segas. Taču uzaugšana kompānijā, kurā ir tikai īpaši jutīgas un smalkjūtīgas varones un varoņi, slikti sagatavo īstajai dzīvei, jeb RL, kā to mūsdienās mēdz dēvēt VR (virtuālās realitātes) tusiņš. Runājot par tukšumu, mēs varētu doties izpētīt VR un, iespējams, beigās mums nemaz nebūs izvēles. Taču pašlaik RL vēl paliek savā nedrošajā vietā.

Protams, tukšums ir domāšanas, spriešanas un reakcijas iztrūkums, nemaz nerunājot par rīcības neesamību. Taču to pavada vārdā nenosaucama sajūta, gluži kā netverams, visuresošs fona troksnis. Sāpju pilns nemiers bez objekta. Sauciet to par ilgām. Sauciet par nepārtrauktu saucienu bez atbalss.

Pieaugot, ar grāmatām barotie bērni RL meklē kaislīgus un spīdošus mīlētājus un draugus. “Trīsdimensiju personāžus.” Vēlu veiksmi. Laika gaitā rodas aizdomas, ka arī pašiem rakstniekiem ir zudusi ticība. Miruši stāsti palīdz izplesties tukšumam.

Vēl viens pavediens, kas liecina, ka vientulība ir tukšuma priekšnosacījums, aizved mūs atpakaļ pie katalizatora. Zaudējums. Pazušana, pamešana, transformācija. Nomirst tas Cits, kurš tevi reibināja un pasargāja, kurš tevi iedvesmoja viņu pasargāt, kura rokas aizsēja tev acis un aizveda pie virves, pa kuru ejam mēs visi, vaļīgajai auklai šūpojoties mēnessgaismā. Tikai neskatieties lejup… pirms neesat zaudējis brāli vai māsu, bērnu, dzīvnieku, kurā spoguļojas jūsu garastāvokļi, mīlētāju, dievu, tirānu, Abelāru, Noru. Jūsu Ekvivalentu. Atņemiet to, un Atlikums ir?…

 

6.

Man nav atbildes. Pa to laiku mēs sitamies vairs ne “jaunās” sērgas ķīļūdenī vai īsā atslābumā, dzīvodami gadsimtā, kas daudzām sugām (tajā skaitā h. sapiens) varētu būt pēdējais. Vairāk nekā seši miljoni Covid upuru un divi gadi radikāli saīsinātas RL ir pierādījuši, ka sociālo mediju, Zoom utt. sahaipotā “saikne” nav nekas cits kā vien burtiski neveselīga ilūzija. Iztukšojoša. Garlaicīga. Laika gaitā tukšums – būdams glābiņš no mēmu, influenceru un pašas pēdējās fosilo kurināmo radītās jūsmas par Produktu –, iespējams, sāks atgādināt brīvību.

Bet līdz tam, mīļie lūzeri, mīļie pazudušie, visi astoņi miljardi mūsu, satuntulēsimies ciešāk un dziedāsim līdzi Kander and Ebb rosinošajai meldijai:

Happy to see you

Bleibe, reste, stay

Willkommen! And bienvenue! Welcome!

Im cabaret

Au cabaret

To cabaret!

 

Vai varat saklausīt atbalsojamies piedziedājumu? Jūs neesat viens.

 

No angļu valodas tulkojis Lauris Veips, publicēts ar autores piekrišanu