— Lode galvā

Kā jau mēs visi, arī es esmu lasījis Čārlzu Bukovski. Un tieši caur viņu es iepazinu Ziemeļamerikas literāro virzienu, kuru žurnāla Granta kādreizējais redaktors Bils Bafords nosauca par netīro reālismu. Tas galvenokārt pievēršas dzīves pabērniem – vientuļiem vīriem, nemīlētām sievām, zagļiem un atkarīgajiem –, izceļas ar lakonismu, izvairās no garām metaforām un varoņu iekšējiem monologiem. Interesējoties par to, es nonācu arī līdz Tobiasam Vulfam. Prozaiķim, galvenokārt īsstāstu meistaram, par kuru, kā pēc pamatīgas apjautāšanās noskaidrojās, pie mums reti kurš zina.

Tobiass Vulfs ASV ievērību guva jau ar pirmo īsstāstu krājumu In the Garden of the North American Martyrs (1981). Vēlāk viņš par trim stāstiem dažādos gados saņēma O. Henrija balvu,  1985. gadā apbalvots ar PEN/Folknera Balvu par garstāstu The Barracks Thief, 2013. gadā no prezidenta Baraka Obamas saņēmis Nacionālo mākslas medaļu, kas ir augstākais ASV valdības piešķirtais apbalvojums māksliniekiem un mākslas mecenātiem. Viņa autobiogrāfiskais romāns This Boy’s Life ir ekranizēts tāda paša nosaukuma kinofilmā.

Tulkotājs

 

Anderss līdz bankai tika mirkli pirms slēgšanas. Rinda bija bezgalīga, un viņam nācās stāvēt aiz divām sievietēm, kuru skaļā un dumjā saruna padarīja garastāvokli gluži vai slepkavniecisku. Andersam vispār reti bija labs garastāvoklis. Viņš bija draņķīgu grāmatu nogurdināts literatūrkritiķis. Pazīstams ar eleganto cietsirdību, ar kuru viņš recenzijās noraka gandrīz visas grāmatas.

Rinda joprojām bija neciešami gara, kad viena no kasierēm savā lodziņā iebāza zīmi “KASE SLĒGTA” un aizgāja uz bankas aizmuguri, kur, atspiedusies pret galdu, sāka nosist laiku ar vīrieti, kurš krāmējās ar papīriem. Andersam priekšā stāvošās sievietes pārstāja sarunāties un naidīgi nolūkojās uz kasieri. “Jauki gan,” viena no viņām teica. Viņa pagriezās pret Andersu un piebilda, pārliecināta, ka viņš piekritīs: “Tā ir tā cilvēciskā attieksme, kuras dēļ mēs turpinām šeit nākt.”

Naidu, ko Anderss pats bija sācis izjust pret kasieri, viņš bez kavēšanās pavērsa pret priekšā stāvošo činkstētāju: “Traki negodīgi,” viņš teica. “Patiesībā pat traģiski. Ja viņi neamputē nepareizo kāju vai nesabombardē tavu senču ciemu, tad aiztaisa kases.”

Sieviete palika pie sava: “Es neteicu, ka tas ir traģiski,” viņa teica. “Es tikai domāju, ka ir diezgan draņķīgi, tā izturēties pret klientiem.”

“Nepiedodami,” sacīja Anderss. “Debesis to atcerēsies.”

Ievilkusi vaigus, viņa novērsa acis un neko neteica. Anderss redzēja, ka otra sieviete, viņas draudzene, skatās tajā pašā virzienā. Tad arī kasieres apstājās, un klienti lēnām pagriezās, un banku pārņēma klusums. Pie durvīm stāvēja divi vīrieši melnās slēpotāju maskās un zilos biznesa uzvalkos. Viens no viņiem bija piespiedis pistoli sarga kaklam. Sarga acis bija aizvērtas, viņa lūpas kustējās. Otram vīrietim bija nozāģēta bise. “Turiet žaunas ciet,” teica vīrietis ar pistoli, kaut arī visi klusēja. “Ja kāda no jums, kasierēm, nospiedīs trauksmi, jūs visi kļūsiet par gaļas gabaliem. Sapratāt?”

Kasieres pamāja.

“O, bravo,” Anderss noteica. “Gaļas gabali.” Viņš pagriezās pret priekšā stāvošo sievieti. “Lieliski teikts, vai ne? Kā kulaks uz acs. Īsta noziedznieku dzeja.”

Viņa paskatījās uz Andersu kā slīkdama skumjās.

Vīrietis ar bisi nospieda sargu uz ceļiem. Iedevis bisi partnerim, viņš savilka sargam rokas aiz muguras, saslēdza tās ar rokudzelžiem un nogāza viņu uz grīdas ar spērienu starp lāpstiņām. Atkal paņēmis bisi, viņš aizgāja līdz drošības vārtiņiem letes galā. Viņš bija masīvs īsa auguma vīrietis un pārvietojās savādi lēni, pat apātiski. “Ielaidiet viņu,” teica otrs. Vīrietis ar bisi atvēra vārtiņus, nesteidzīgi nogāja gar kasierēm, katrai pasniegdams pa miskastes maisam. Nokļuvis pie brīvās kases, viņš paskatījās uz vīrieti ar pistoli, kurš noprasīja: “Kurai jābūt šeit?”

Anderss paskatījās uz kasieri. Viņa pielika roku kaklam un pagriezās pret vīrieti, ar kuru bija sarunājusies. Viņš pamāja ar galvu. “Man,” viņa teica.

“Tad kustini savu resno dirsu un piepildi maisu.”

“Te tev būs,” Anderss teica priekšā stāvošajai sievietei. “Taisnība ir atgūta.”

“Eu, gudrīti! Es ar tevi runāju, vai?”

“Nē,” Anderss atbildēja.

“Tad aizver muti.”

“Jūs dzirdējāt?” noprasīja Anderss. “Gudrītis. Gluži kā no Hemingveja Slepkavām.”
“Lūdzu, paklusējiet,” sieviete teica.

“Tu kurls esi?” Vīrietis ar pistoli pienāca pie Andersa un iebakstīja ar ieroci vēderā. “Tev šķiet, ka es spēlēju spēlītes?”

“Nē,” Anderss atbildēja, bet stobrs kutināja kā stīvs pirksts un nācās piepūlēties, lai neķiķinātu. Lai novērstu domas, viņš centās skatīties vīrietim acīs, kas bija skaidri redzamas aiz caurumiem maskā: gaiši zilas un sāpīgi apsārtušas. Vīrieša kreisais plakstiņš raustījās, un elpa stipri oda pēc amonjaka. Šī smaka Andersu satrieca vairāk nekā viss pārējais, un viņš bija jau sācis just nelabumu, kad vīrietis vēlreiz iegrūda pistoli vēderā.

“Es tev patīku, gudrīt?” viņš teica. “Gribi man atsūkāt?”

“Nē,” sacīja Anderss.

“Tad beidz skatīties uz mani.”

Anderss nolaida skatienu uz vīrieša nospodrinātajām klasiskajām kurpēm.

“Ne jau lejā. Šeit, augšā,” viņš pabāza pistoli Andersam pazodē un cēla to uz augšu, līdz Anderss skatījās uz griestiem.

Tai bankas daļai Anderss nekad nebija pievērsis pārāk lielu uzmanību. Banka atradās vecā, pompozā ēkā ar marmora grīdu, letēm, kolonnām un apzeltītiem rotājumiem virs restotajām kasēm. Kupolveidīgie griesti bija izrotāti ar mitoloģiskiem tēliem, kuru tuklo, togās tērpto neglītumu Anderss bija ievērojis pirms daudziem gadiem un kopš tā laika atteicās uz tiem skatīties. Bet tagad neatlika nekas cits, kā pētīt mākslinieka darbu, kuram bija vien pāris paņēmienu, ko viņš izmantoja atkal un atkal. Piemēram, noteikts rožsārts tonis mākoņu apakšās un bikli, atpakaļvērsti skatieni uz eņģeļu un faunu sejām. Griesti bija pārpildīti ar visdažādākajām drāmām, bet visvairāk Andersa uzmanību piesaistīja Zevs un Eiropa. Viņi bija attēloti kā bullis, kurš no siena gubas aizmugures raida mīlas pilnus skatienus govij. Lai padarītu govi seksīgāku, mākslinieks bija kārdinoši sagriezis viņas gurnus un piešķīris garas, nokarenas skropstas. Viņa skatījās uz bulli ar kaislīgu aicinājumu. Tikmēr bullis smīnēja, piepacēlis uzacis. Ja no viņa mutes nāktu runas burbulis, tas teiktu: “Spridzinoši seksīga.”

“Kas šeit tik smieklīgs, gudrīti?”

“Nekas.”

“Tu domā, ka es ākstos? Tu mani uzskati par klaunu?”

“Nē.”

“Domā, ka vari jāt man smadzenes?”

“Nē.”

“Ja turpināsi jāt man smadzenes, ar tevi būs cauri. Kapiš?”

Anderss izplūda smieklos, tad abām rokām aizsedza muti un teica: “Es atvainojos, es atvainojos.” Tad sāka bezpalīdzīgi sprauslāt caur pirkstiem: “Kapiš! Ak Dievs, kapiš!” Tajā brīdī vīrietis pacēla pistoli un iešāva Andersam galvā.

 

Lode sašķaidīja Andersam galvaskausu, izrakās cauri smadzenēm un iznāca ārā aiz labās auss, izmētājot kaulu lauskas pa smadzeņu garozu, saikli, bazālajiem ganglijiem un talāmu. Bet vēl pirms tam lode izraisīja jonu un neirotransmiteru pārvietošanos. To izcelsmes dēļ atmiņā atgriezās apmēram pirms četrdesmit gadiem aizgājusi, jau sen aizmirsta vasaras pēcpusdiena. Pēc ietriekšanās galvaskausā lode pārvietojās ar ātrumu 900 pēdas sekundē – nožēlojami gausi salīdzinājumā ar sinaptiskajiem zibeņiem, kas liesmoja tai apkārt. Atrodoties galvā, lode pakļāvās ātrumam, ar kādu darbojas smadzenes, un tas Andersam sniedza pietiekami daudz vaļas pakavēties pie ainas, kas, izsakoties viņam neciešamā veidā, paskrēja gar acīm.

Ir svarīgi pieminēt, ko Anderss neatcerējās, ņemot vērā, ko viņš atcerējās. Viņš neatcerējās savu pirmo mīlestību Šeriju. Vai to, cik neprātīgi bija mīlējis viņas neķītrību, pirms tā sāka kaitināt. Īpašo sirsnību, ar kādu viņa bija izturējusies pret Andersa locekli. Viņa to bija saukusi par Misteru Kurmi, teikdama: “Misters Kurmis grib paspēlēties,” – un: “Paslēpsim Misteru Kurmi!” Anderss neatcerējās sievu, kuru bija mīlējis, pirms viņas paredzamība to iztukšoja. Vai meitu – tagad īgnu ekonomikas profesori Dartmutā. Viņš neatcerējās, kā bija stāvējis aiz viņas durvīm, kamēr viņa rāja lācīti par nerātnību un aprakstīja patiesi šausminošos sodus, kurus Ķepainītis saņems, ja nelabosies. Viņš neatcerējās ne rindiņas no dzejoļu simtiem, ko jaunībā bija iemācījies no galvas, lai pēc vēlēšanās varētu sajust skudriņas skrienam pa muguru. Ne “Klusi, Darjenas kalnos”, ne “Mans Dievs, es dzirdēju šodien”, ne “Un visus manus mīļos luteklīšus? Tu teici, visus? Pekles nezvērs! Visus?”. Neko no tā viņš neatcerējās – pavisam neko. Anderss neatcerējās mirstošo māti sakām par tēvu: “Man vajadzēja nodurt viņu miegā.”

Viņš neatcerējās profesoru Džozefu stāstām klasei, ka atēniešu cietumniekus izlaida no Sicīlijas raktuvēm, ja tie varēja nodeklamēt Aishilu. Pēc kā viņš pats deklamēja Aishilu. Turpat klasē. Grieķiski. Anderss neatcerējās, kā viņam dega acis no šīm skaņām. Viņš neatcerējās, cik pārsteigts bija, kad neilgi pēc koledžas absolvēšanas pamanīja klasesbiedra vārdu uz grāmatas vāka, vai cieņu, kādu izjuta pēc tās izlasīšanas. Viņš neatcerējās, cik patīkami ir kādu cienīt.

Anderss neatcerējās arī sievieti, kura lēca pretim nāvei no pretējās mājas tikai dažas dienas pēc viņa meitas piedzimšanas. Viņš neatcerējās sevi kliedzam: “Kungs, apžēlojies!” Viņš neatcerējās, kā ar tēva mašīnu tīšām ietriecās kokā, kā trīs policisti spārdīja viņu pa ribām pretkara protesta laikā, kā viņš pamodās no saviem smiekliem. Viņš neatcerējās, kad grāmatu kaudze uz galda sāka viņu garlaikot un biedēt. Vai kad sāka dusmoties uz rakstniekiem par to, ka viņi tās raksta. Viņš neatcerējās, kad viss sāka atgādināt kaut ko citu.

Lūk, ko viņš atcerējās. Karstums. Beisbola laukums. Nodzeltējusi zāle, kukaiņu dūkšana, viņš pats, atspiedies pret koka stumbru, kamēr ierodas rajona puikas, lai savā starpā uzspēlētu. Viņš turpina skatīties no malas, kamēr pārējie strīdas, kurš ģeniālāks – Mentls vai Mejs. Viņus šis jautājums ir uztraucis visu vasaru. Un Andersu tas ir sācis garlaikot. Nospiest kā karstums.

Tad ierodas pēdējie divi puikas: Koils un viņa brālēns no Misisipi. Koila brālēnu Anderss nekad iepriekš nav saticis un nekad vairs nesatiks. Līdz ar visiem viņš to pasveicina, bet vairs nepievērš uzmanību, līdz puikas nav sadalījušies komandās. Kāds jautā, kurā pozīcijā brālēns vēlas spēlēt. “Šortstops,” puika atbild. “Tā i pati labākā pozīcija.” Anderss pagriežas un paskatās uz viņu. Viņš gribētu, lai Koila brālēns to atkārto. Bet saprot, ka prasīt nevajadzētu. Citi padomās, ka viņš ir kretīns, piekasās par puikas valodu. Bet ne jau tā tas domāts – nepavisam ne tā. Dienvidnieku akcents, ar kādu puika runā, Andersu jokainā veidā atmodina, uzlabo garastāvokli. Tas, cik negaidīta un muzikāla ir viņa izloksne. Kā transā viņš dodas uz spēles laukumu, pie sevis atkārtodams dzirdēto.

Lode jau ir galvā. Tā nelidos mūžīgi un neapstāsies kā noburta. Tā izdarīs savu darbu un atstās satraukto prātu. Aizvilks sev līdzi komētai līdzīgo asti ar atmiņām, cerībām, talantu un mīlestību uz komercijas marmora zāli. To nekādi nevar apturēt. Bet Andersam vēl ir laiks. Laiks ēnām izstiepties pāri zālienam, laiks piesietam sunim riet uz lidojošu bumbiņu, laiks raitfīldā spēlējošajam puikam iepliķēt savu sviedru nomelnināto cimdu un maigi atkārtot: “Tā i, tā i, tā i.”

 

No angļu valodas tulkojis Andris Alps