— Noslēpums par bērnu, kurš nekad nedzims

Sandra Sesīlija Kvista Lunda (1993) ir dāņu rakstniece, kura raksta dzeju un rakstus par literatūru, tulko no angļu valodas un strādā par redaktori bērnu literatūras izdevniecībā. 2022. gadā Sandra pieteicās Ziemeļu kultūras punkta (Nordic Culture Point) izsludinātajai mentoringa pilotprogrammai, kurā arī es iepazinos ar Sandru un kļuvu par viņas mentori. Mūsu interešu loku definēja kāda Sandras tekstu redaktora izteikums, ka viņas tekstos jaušami noslēpumi, un ieteica viņai turpmāk rakstīt ar lielāku uzdrošināšanos. 2022. gada decembrī dāņu žurnālā tika publicēta Sandras recenzija par vairākiem romāniem, kuru centrā ir neauglības tēma. Šī raksta ievadā Sandra pirmo reizi publiski izteica, ka arī viņa ir pakļauta neauglībai.

2023. gada janvārī Sandra ieradās Rīgā uz mūsu kārtējo mentoringa sesiju. Tās ietvaros mēs aizvadījām sarīkojumu Valodu mājā, kur nolasījām arī vienu no mūsu darba rezultātiem – tekstu, kurā bijām ļoti personiskas, atklājot dažādus noslēpumus. Mēs šobrīd turpinām pētīt “noslēpuma” konceptu un eksperimentēt ar tā atspoguļošanu tekstā.

Inga Žolude

 

Vai tu sauc sevi par dzejnieci?

Dīvaini, bet šobrīd man šķiet, ka es vairs it nemaz negribu rakstīt dzeju. Bet varbūt pārtraukt to darīt nemaz nebūtu iespējams?… Es domāju, iespējams, tā ir daļa no manas būtības – rakstīt poētiskā valodā. Taču es jūtu, ka tam nav obligāti jāsaistās ar dzeju, tāpēc es esmu tādās kā šaubās par to formu, kādā vēlos līdzdarboties, bet droši vien man šīs dažādās formas vienkārši jāizmēģina. Īstenībā es saucu sevi par “rakstnieci”. Man nepatīk apzīmējumi “autore” un “dzejniece”, jo tie ir ierobežojoši – it kā apzīmējot īpašu mākslas veidu. “Rakstīšana” turpretī ir vairāk amatniecība, tas ir par papīru un darbu. Man šķiet, es vēl nejūtos kā “autore”. Laikam tas bija Rolāns Barts, kurš runāja par nošķīrumu starp rakstnieku un autoru.

 

Kā tu sāki rakstīt un atradi savas tēmas?

Lielāko daļu pusaudzes vecuma pavadīju pie grāmatām un sāku arī rakstīt dienasgrāmatu. Lai atklātu savas emocijas un saprastu, kas notiek manī un arī ārpusē. Es vācu tekstuālus tēlus, ikdienas mirkļus, tveroties pie kaut kā īsta, kamēr viss pārējais notika pašplūsmā. Es nemeklēju pēc konkrētām tēmām, lai gan dažas lietas šķita būtiskas vai nepelnīti neievērotas. Neesmu pārliecināta, bet, iespējams, tie bija šie sāpīgie punkti, kuriem bieži bija saikne ar to, ka biju jaunas sievietes ķermenī, cenšoties nolasīt kaut kādus mājienus vai zīmes apkārtējā pasaulē, un tā bija gana grūta pieredze, kas bija jāizsaka uz papīra, lai es pati saprastu, kas notiek. Es pārcilāju savas domas un pieredzes.

 

Ko tev tagad nozīmē rakstīšana?

Pasaules uztveres adaptāciju tekstā, dokumentālā vai izdomātā, vai kaut kur pa vidu. Saaust kopā realitātes gabaliņus. Rediģēt. Teksta radīšana ir kā vākšanas process, ko aprakstīju iepriekš, bet tā ir arī atmiņu atsaukšana un atcerēšanās. Aptvēru, ka esmu sākusi aizmirst lietas. Es vācu atmiņas un iedzīvinu tās iztēlotajā.

 

Kas vēl tevi iedvesmo rakstīšanai?

Varbūt ceļošana. Es domāju, ka arī ikdiena var būt iedvesmojoša, bet došanās uz citām vietām katrreiz restartē prātu. Arī sēdēšana vilcienā. Un būšana vienatnē. Kad esmu ar citiem cilvēkiem, man ir ļoti grūti domāt.

 

Kā vienu no tēmām, kas tevi interesē, esi norādījusi neauglību (involuntary infertility). Kāpēc?

Tas nebija noslēpums, ka man nevar būt bērnu. Esmu to pateikusi saviem draugiem. Es nekad nezinu, ko atbildēt, kad cilvēki man jautā, vai es gribētu bērnus. Vai man teikt “jā” un izlikties, ka tas ir iespējams? Vai arī man būt godīgai un teikt: “Jā, bet tas nav iespējams.” Taču, kad es to daru, visa atmosfēra mainās, visi sāk mani žēlot. Tas, protams, ir jauki, bet tajā pašā laikā cilvēki sāk skumt manā vietā. Tāpēc dažreiz es nesaku neko, jo es negribu kļūt par killjoy. Dažreiz man patīk cilvēkiem pateikt kaut ko šokējošu, bet citkārt tas ir tik grūti, ka tu kļūsti par killjoy.

Es domāju arī par to, kā esmu audzināta kā maza meitene – man visu laiku mācīja neatklāt pārāk daudz par sevi, zināmā mērā būt gandrīz neredzamai. Ne gluži neredzamai, bet mazāk redzamai, neaizņemt pārāk daudz telpas.

 

Vai tu domā, ka tā bija īpaša tavu vecāku apņemšanās tevi tā audzināt, lai tu iederētos viņu mājā, vai arī viņi mēģināja tevi tā audzināt, lai tu iederētos sabiedrībā?

Sabiedrībā. Tu kā meitene neaizņem pārāk lielu telpu, tu uzvedies jauki – kā pretstats puišiem, kuri vienmēr tikuši uzskatīti par trokšņainiem.

 

Citiem vārdiem, tā bija diezgan stereotipiska izpratne par dzimuma performanci?

Kad runa ir par manu audzināšanu, es laikam varu būt apmierināta, izņemot kaut kādas dažas atsevišķas lietas. Un es arī neesmu trokšņaina pēc savas dabas, man tas pat nāk viegli, bet varbūt esmu kļuvusi pārāk klusa. Tas ir manas pašas personības un sabiedrības gaidu sajaukums.

 

Vai raksts, kurā tu recenzēji grāmatas, kuras runā par neauglības tēmu, bija pirmā reize, kad skaidri un gaiši pateici skaļi, ka neauglība ir arī tava realitāte?

Publiski, jā. Bet tas arī nebija īsti noslēpums, taču vairākums cilvēku pieņem, ka tu spēj reproducēties, ja vien aktīvi nesaki viņiem pretējo.

 

Kad tu sarakstīji dzejoļus par Agnesi un Emerentiju, kuros pētīji šo tēmu netiešākā veidā? Tu teici, ka vairs nejūties tā, kā esi aprakstījusi šajos tekstos.

Pirms četriem gadiem.

 

Vai agrāk sarakstītos darbus, ar kuriem autors sevi vairs neasociē, mums kā lasītājam vajadzētu aizmirst vai tā tomēr ir daļa no autora poētikas un literatūras vēstures?

Tā ir svarīga daļa no tavas rakstniecības attīstības ceļa, un man tas ir ļoti būtiski, jo mani iedvesmoja amerikāņu-korejiešu rakstniece Terēza Haka Kjunga Ča (Theresa Hak Kyung Cha) ar Dictee – tobrīd par ļoti eksperimentālu rakstniecību uzskatāmo grāmatu, kas tagad tiek uztverta par kulta darbu. Arī šī grāmata zināmā mērā ir noslēpums, jo to lasa tikai rakstnieki un autori dažādās rakstniecības programmās, bet citādi tas ir noslēpums, lai gan slavens. Viņa ir arī māksliniece, performances māksliniece, bet mirusi ļoti jauna, īstenībā viņa tika izvarota uz ielas Ņujorkā, un tas notika tikai dažas nedēļas pēc tam, kad šī grāmata tika izdota. Tas neietekmē manas sajūtas par šo grāmatu, tā ir viena no manām mīļākajām grāmatām. Tā ir par ģimeni no Korejas, kas dzīvo trimdā Kalifornijā, arī pati grāmata ir sarakstīta, izmantojot dažādas valodas – tas ir angļu, korejiešu un franču valodas mikslis, lielākoties angļu, bet, ja tu zini franču valodu, tad vari saprast mazliet vairāk, savukārt, ja tu proti arī korejiešu valodu, tad tu vari saprast visu grāmatu. Par šo grāmatu ir sarakstīti ļoti daudzi raksti.

 

Kā šie mitoloģiskie Agneses un Emerentijas tēli palīdz izstāstīt tavu personīgo stāstu?

Šī leģenda kļuva par skatuvi tai tēmai, kurā vēlējos ienirt. Leģenda bija kā spogulis būšanai meitenēm mūsdienās. Realitātes spogulis, bet baiss, jo tas īpaši izcēla neglīto. Šo leģendu esmu izmantojusi, arī lai uzrakstītu nelielu lugu, kuras centrā ir abu sieviešu sarežģītās attiecības un neauglība, taču gala beigās es atbrīvojos no visām atsaucēm uz šo leģendu. Tomēr tā noderēja kā skatuve, lai izprastu, kā atdalīt visas savijušās emocijas, ko dažādie tēli pieredz.

 

Vai tu pati vairāk novērtē tādu dzeju, kur ir vairāk pateiktā vai nepateiktā?

Nepateiktā. Man patīk dzeja, kura tev kā lasītājam liek būt aktīvam līdzdalībniekam. Man šķiet, ka man dzejā patīk tas, ka tev vienmēr būs unikāla lasījuma pieredze, tā tas būs vienmēr. Man patīk eksperimentālie teksti ar lieliem tukšumiem pa vidu, jo tad es jūtu, ka tur ir telpa man. Piemēram, tagad es no angļu valodas tulkoju vienu populāru romānu, un viss tur ir pateikts tik skaidri un izvērsti. Es domāju, ka literatūra var būt arī kā abstrakta glezna – mākslas izstādēs vairs neviens neuzdod jautājumus, vai skatītājs, tās aplūkojot, ir spējīgs piedzīvot daudz dažādu sajūtu. Taču, kad lieta nonāk līdz literatūrai, man šķiet, ka kritiķi un lasītāji bieži gaužas, ka viņi to nesaprot, un satraucas, ko uzrakstītais nozīmē, lai gan viņiem vajadzētu atbrīvoties un ļauties. Lasītājs it kā vienmēr sagaida, ka viņam viss tiks pasniegts uz sudraba paplātes. Es to negribu darīt.

 

Kas vēl ir tie autori, kurus tu ņem kā piemēru, kuri ir tavas autoritātes?

Vienubrīd es biju apsēsta ar Sapfo – varbūt ne tik daudz satura dēļ, cik viņas dzejoļu uztveres un arheoloģijas dēļ –, ka tie bija tik fragmentēti un līdz mums saglabājies, šķiet, tikai viens vesels dzejolis. Mani ļoti interesēja šī fragmentācija, arī grafiskā izpausmē. Ir arī tāda amerikāņu dzejniece un kritiķe Sūzena Hava (Susan Howe), kura raksta par Amerikas vēsturi un, pētot vecos manuskriptus, ir pievērsusi daudz uzmanības komentāriem lappušu malās, tātad tas ir arī vizuāls teksts un tāds teksts, kas it kā atklāj noslēpumus. Bieži arī par to, kā vīrieši rediģē sieviešu tekstus – iegriežot pavisam citā gultnē. Viņa daudz raksta arī par Emīliju Dikinsoni, sarakstīja par viņu brīnišķīgu grāmatu, kas sniedz ļoti labu ievadu Dikinsones daiļradē. Es gribētu, kaut būtu lasījusi vairāk no Dikinsones.

 

Kāda ir tava pašas pieredze ar redaktoriem – vīriešiem un sievietēm –, kad tie ir pielikuši roku taviem tekstiem?

Lielākoties pozitīva, bet vienreiz bija kāds vīrietis dzejnieks, kurš uzrakstīja, ka vēlas pakutināt mani, pakutināt manus tekstus, un es biju apvainota, es pat nezinu, kāpēc – varbūt pat viņa nodoms, kāpēc viņš to teica, ar to viss bija kārtībā, bet tas tonis!… Tā bija kritika, ka viņš gribētu, lai mans teksts ir skarbāks. Mana atbildes reakcija bija: kutināšana nav nekāds rakstniecības padoms.

 

Vai tas bija tas pats redaktors, kurš izteicās, ka tev jāraksta personiskāk?

Tas arī bija vīrietis dzejnieks un kritiķis, kurš pats raksta tik ārkārtīgi noslēpumaini!…

 

Vai tu savos dzejoļos patiešām slēpies?

Varbūt. Man tie toreizējie dzejoļi patīk muzikālā skanējuma dēļ, bet, kad runa ir par dalīšanos ar savu lasītāju, man tie vairs nemaz tik ļoti nepatīk. Man šķiet, ka tas ir arī jautājums, kādās proporcijās tu vēlies, lai tas ir izdomājums, un cik daudz – ņemts no realitātes, un man šķiet, ka visos dižajos tekstos ir zināmi sāpīgie punkti, kurus tu jutīsi. Ja vari šos sāpīgos punktus radīt tikai sev – savā prātā un iztēlē –, tas ir lieliski, taču es, šķiet, vienmēr izjutīšu radniecību ar tādiem tekstiem, kur tie ir. Tāpēc tā pilnīgi noteikti ir patiesība, ka manā tekstā bija noslēpums. Bet varbūt tas ir arī žanra jautājums – daudzi lasītāji varētu domāt, ka viens dzejolis ir viens noslēpums, ko saprast, lasīt to atkal un atkal un katru reizi saprast varbūt kaut ko jaunu. Taču mani interesē arī jautājums romānistiem – par noslēpumiem romānos.

 

Kas tik īpašs ir noslēpumos?

Ticu, ka mums būtu vairāk jārunā par šiem noslēpumiem. Glabāt noslēpumu, manuprāt, ir kaut kas, ko es daru neapzināti. Es ticu, ka tās ir bailes atklāt pārāk daudz un tendence turēt sevi noslēpumā, slēpt savas dvēseles daļas katru dienu, līdz tu jau esi maskā vai izliecies, ka visu kontrolē vairāk, nekā spēj. Un man šķiet, ka bieži vien kaut kas tāds ir klātesams arī vairumā literatūras. Domāju, tas saistāms ar ievainojamību, jo tev viss ir jākontrolē, vismaz tā tev ir mācīts, tāpēc tad, kad tu atklāj pārāk daudz par sevi, var rasties sajūta, ka esi kails, tāpēc arī – ievainojams. Kad lieta nonāk līdz kaunam – tas nekad nav racionāli. Man šķiet, ka lielākā daļa cilvēku uz noslēpumu atklāšanu reaģētu laipni, bet mēs vienmēr baidāmies, ka būs kāds, kurš nodomās, ka esmu frīks vai dīvainis. Un ir daži noslēpumu veidi, kurus izteikt ir grūtāk nekā citus, piemēram, kad runa ir par seksualitāti un vardarbību, tie šķiet vēl slepenāki par parastiem noslēpumiem. Varbūt tas tā arī ir, jo ir grūti par to runāt pie kafijas tases. Interesanti, ka rakstniecības studijās augstskolā un arī vēlāk vienmēr mācīja, ka literatūra ir literatūra, nevis terapija – ka nekad nevajag rakstīt tāpēc, ka tev nepieciešama terapija. Un tas tiek teikts visu laiku. Bet, man šķiet, tagad mēs zinām, ka tā nav tiesa, un visi to dara.

 

Kur un kādu tu redzi savu vietu mūsdienu dāņu literatūrā? Kā tu iederies?

Es nedomāju, ka es iederos.

 

Kāpēc?

Tāpēc ka tur vienmēr ir tie ļoti populārie diskursi un es nezinu, kā tajos varētu iekļauties. Tie pieprasa arī noteiktu veidu, kā tev no malas jāizskatās, un man nekas tāds nepiemīt. Ja kāds dāņu rakstnieks ir ļoti populārs, izrādās, viņa stāsts atkal un atkal atkārto vienu un to pašu…

 

Kas tevi uzrunā dāņu literatūrā?

Ir autore, kura nomira ap to laiku, kad es vispār sāku pastiprināti lasīt. Tā ir Ingera Kristensena (Inger Christensen), viņa ir ļoti slavena dāņu literatūrā – viņa bija dzejniece, sarakstīja arī dažus romānus, taču arī tie bija ļoti poētiski. Viņai bija grāmata ar nosaukumu Alfabēts, veidota pēc ļoti striktiem principiem, šķiet, būvēts uz Fibonači skaitļu pamata: pirmais dzejolis sastāv no vienas rindas, tad katra nākamā dzejoļa rindu skaits palielinās attiecīgi pēc Fibonači [skaitļu virknes principiem], un katrs dzejolis secīgi sākas ar alfabēta burtu – pirmais dzejolis sākas ar “a” un ir par aprikozēm, otrais dzejolis ir par atombumbām, jo šie dzejoļi sarakstīti aukstā kara laikā. Līdz ar to šajā krājumā var sastapt lielu novērtējumu pašsaprotamām lietām, kuras mēs tik bieži nenovērtējam. Man patīk šis koncepts.

Bet es varu rekomendēt izlasīt arī Solveju Balli (Solvej Balle), kura tikko ieguva Ziemeļvalstu Padomes literatūras balvu. Viņas darbs ir par sievieti, kura atkal un atkal piedzīvo vienu un to pašu dienu. Šis darbs sastāv no septiņām grāmatām, šobrīd izdotas ir četras. Viņa bija labi zināma rakstniece, taču tad pārcēlās dzīvot uz salu Dānijas dienvidos un daudzus gadus, kādus desmit, vispār neparādījās Dānijas literārajā dzīvē, varbūt tikai reizi pa reizei uzrakstīja kādu eseju. Un visu šo laiku, kopumā kādus 20 gadus, viņa ir strādājusi pie šī projekta un izvēlējās šīs grāmatas izdot pati, tāpēc tagad, kad grāmata ir pasaulslavena, lielās izdevniecības negūs nekādus ienākumus, tikai viņa pati. Iespējams, izdevniecības to pat nebūtu drukājušas, jo tā ir pārāk eksperimentāla!

 

Intervija tapusi, pateicoties Ziemeļu kultūras punkta (Nordic Culture Point) organizētajam Ziemeļvalstu un Baltijas valstu programmas Kultūra mentoringa pilotprojektam.