— Mulsinošās kartes

 

Par Raiena Dzelzkalna krājumu Iedomu ģeogrāfijas (no angļu valodas atdzejojis Ivars Šteinbergs; Valodu māja, 2022)

 

Latviski izdots mūsdienu amerikāņu dzejnieka krājums aizvien vēl ir retums, bet šis, šķiet, ir pirmais gadījums, kad tulkojums apsteidz oriģinālpublikāciju. Autoram ir bijuši darbi, kas iekļauti literāros žurnālos, taču grāmatas formātā tie ierauga dienasgaismu šeit, Latvijā.

Tam, protams, ir zināms konteksts, Raiens Dzelzkalns ir “latviešu-amerikāņu dzejnieks” (kā teikts anotācijā uz aizmugurējā vāka), viņa vecvecāki emigrēja Otrā pasaules kara laikā un šim faktam ir bijusi ietekme uz to, kā veidojusies dzejnieka apziņa par savu identitāti vai, pareizāk sakot, iespēju un nepieciešamību izvēlēties starp vairākām identitātēm.

Dzimis Milvoki, Viskonsinas štatā, Mičigana ezera krastā, vietā, kas mudž no Amerikas pirmiedzīvotāju vietvārdiem (mishigami nozīmē “lielais ūdens”, bet ouisconsin – “zālainā vieta”), viņš atceras, kā dzirdējis savu tēvu sarunājamies ar vectēvu latviski, studējis radošo rakstniecību Makalestera koledžā Minesotas štatā (mnisota nozīmē “debeszilais ūdens”), kur savas pasniedzējas, ķīniešu izcelsmes profesores Vanas Pinas ietekmē pievērsies dzejai un aizrāvies ar japāņu valodu un kultūru, pat strādājis suši restorānā Mineapolē, dažādu radošo programmu ietvaros pavadījis zināmu laiku Ņujorkas universitātē un Ēksanprovansā,  Francijā, bet šobrīd ar Fulbraita stipendijas atbalstu dzīvo Tokijā un nodarbojas ar pētniecību.

Ja līdz šim uzskaitītie fakti runā tikai par mūsdienu pasaulei neizbēgamo multikulturālismu, tad viņa pētījumu tēmas apraksts jau skaidri apliecina interesi par dažādām identitātēm un to izpausmi mākslinieku darbos, “īpaši uzmanību pievēršot LGBT+ kopienas locekļiem un tiem māksliniekiem, kas sadzīvo ar HIV un AIDS”. Šādā izpratnē Raiena dzeju nevar vienkārši nosaukt par “queer poetry”, ko varētu pētīt un analizēt kā noteiktas subkultūras izpausmi. Drīzāk jāsecina, ka dzeja viņam pašam ir pētniecības instruments, iespēja paskatīties uz savu un citu identitātēm ar valodas un teksta starpniecību. Zīmīgi, ka tieši tulkojumā, kas ir mūsu rokās, rodas vēl viena papildu iespēja ieraudzīt un veidot paralēlus valodas un valodu analīzes ceļus.

Krājuma Iedomu ģeogrāfijas (Imaginary Geographies) nosaukums ir ne tikai atsauce uz ceļojumiem (reāliem un iedomātiem) dzejas tekstu izveidotā pasaulē, latviski tajā saklausāma vēl kāda nozīme – tā ir ģeogrāfiskā karte, kurā izvietotas dažādas “iedomas”, mēģinājums tās sastrukturēt un sakārtot, ieraudzīt plašākā kontekstā. Jā, un tad var saprast, ka jebkādas mūsu identitātes arī ir uztveramas tikai kā iedomas. Tituldzejolī, kas krājumā iekļauts kā noslēdzošais, ir rindiņa: “Zemei ir septiņi slāņi, bet neviens no tiem neesi tu.” (39. lpp.) Interesanti, ka daudzos viņa dzejoļos (arī tādos, kas palikuši ārpus krājuma) figurē Godzilla. Monstri, komiksu un šausmu filmu varoņi ir vēl viena tēma, kas saistīta ar svešā, biedējošā, izraidītā identitāti.

Savukārt dzejolī Amerikāniska domestikācija smeldze par savas identitātes zaudēšanu ieraugāma pavisam skaidri: “Es mazgāju matus. Es skatos filmu klusējot. Cik līdzīgs cilvēkam esmu kļuvis.” (12. lpp.) Dzelzkalna dzejas amerikāniskums ir nenoliedzams, viņš ir uzaudzis konkrētas dzejprozas tradīcijas ietekmē, viņa tekstā mijas stāstījuma teikumi, kas samezglojas notikumu, situāciju un uztveres aprakstos, noklausītu cilvēku vai mehānisku ierīču frāžu citātos, jautājumos, nereti tie veidoti otrajā personā, radot priekšstatu par sarunu ar kādu vai pašam ar sevi, bet varbūt ar lasītāju: “Tu atkal esi sevi dzēsis, / nomainījis automātisko atbildētāju: / “Vairs nav šeit sasniedzams.”” (15. lpp.)

Atdzejotāja izvēle ir diezgan pašsaprotama un šķiet veiksmīga, tas ir Ivars Šteinbergs, Raiena vienaudzis un Fulbraita stipendiāts, dzīvojis ASV, kur studējis salīdzinošo literatūrzinātni, bet viņa pētījumu lokā ir latviešu atdzeja ar tās īpatnībām. Taču krājumā iekļauto dzejoļu latviskojums neizbēgami uzrāda ne tikai dzejas valodas tradīciju atšķirības, bet ļauj ieraudzīt arī to, kā šie teksti ir būvēti. Latviešu valodā tie ir sarežģītāki un smagnējāki, teikumu konstrukcijās parādās lūzumi, kas lasītājam liek apstāties un aizdomāties, lai saprastu pateiktā jēgu. Angliski, pateicoties lakoniskākai sintaksei un bagātākam vārdu krājumam, ir iespējams izvēlēties viegli nolasāmu teksta formu, kurai var pārskriet pāri neiedziļinoties, paļaujoties uz to, ka doma nonāks apziņā intuitīvi. Pievērsīšu uzmanību tikai pāris vietām. Dzejolī Pārspēts pasaules mazākā gliemeža rekords – atkal (kas sākas ar kaut kur lasītu ziņu par atrastu jaunu gliemežu sugu, asociatīvi pāriet pie ziņām par Breksitu un ksenofobiju, rasu teorijām, zinātnes lomu sociālos procesos, kopienas apziņu, tradīciju, māju sajūtu un beidzas ar vārdu “diaspora”) teikts: “Mūs visus apjucina lišķīgās rasu konstrukcijas.” (14. lpp.)

Oriģinālā lietots vārds “sycophantic”, kas angliski nozīmē liekulīgu glaimošanu, taču ir reti izmantots sarunvalodā, tas skan “zinātniski” un snobiski, jau pati izvēle tam par labu ir zināma glaimošana lasītāja izglītotībai, atdzejojumā tas ir “lišķīgs”, vārds, kas drīzāk iederas klasiskajā un nedaudz moralizējošajā latviešu valodā no 20. gadsimta sākuma. Šajā ziņā tas arī ir negaidīts un kādam gados jaunākam lasītājam mazzināms vārds, taču ar pavisam citu pieskaņu. Līdzās ir “apjucina”, vārds, kas latviešu tezaurā figurē kā apvidvārds. Nevis samulsina vai apmulsina, bet tieši apjucina. Oriģinālā ir “muddled by”, kas blakus “sycophantic” izklausās daudz prastāk un brutālāk (tā izcelsme no vārda “mud” (dubļi) ir skaidri sadzirdama), veidojot kontrastu un burtiski “apjucinot” lasītāju. Savukārt, sekojošais “constructions of race” angliski skan daudz organiskāk par latvisko “rasu konstrukcijas”, kas ir divi svešvārdi un šādā veidā pilda samulsināšanas funkciju.

Runājot par kādas omāru sugas izdzīvošanu tai neraksturīgā vidē, Dzelzkalns piebilst (acīmredzot, uzrunājot lasītāju): “Vai tu vari pārnest ģimeni pār bezdibeņtumsas jūrām? / Atzīsim, tā ir satriecoša veiksme, ka mēs vispār šeit esam.” (14. lpp.)

Noskaņas veidošanai “bezdibeņtumsa” skan tikpat labi kā oriģinālais “oblivion-dark”, taču tiek pazaudēts mājiens uz “oblivion” (aizmirstību, aizmiršanu), kas ir svarīgi, ja lietojam šo metaforu attiecībā uz cilvēku dzimtas un kopienas pēctecību. Ja omāram bija svarīgi saglabāt apvalka cietību, ceļojot pāri okeāna ieplakai, tad mums kā cilvēkiem ir svarīga tieši atmiņa. Ne velti Dzelzkalns grāmatas anotācijā piemin to, kā “atceras” vecmammas gatavotos latviešu nacionālās virtuves ēdienus, nosaucot konkrētus vārdus: rupmaiz, pierogs, galert, skabkaposte. Pieķeršanās aizmirstas valodas vārdiem arī ir vēl viens mēģinājums atrast savu identitāti. Bet dzejolī Vēsturiskums viņš piemin viesošanos Rīgā: “atmiņas par Rīgu ierodas nelūgtas pāri trim vasarām. / Aukstā zupa pie Bastejkalna. Katru dienu – iet / pa Aleksandra Čaka ielu. Māsīca tev iedod tomātus.” (36. lpp.)

Arī te atkal – nosaukumi, ēdiens, vārdi. Atmiņu fragmenti, kas veido piederības sajūtu, bet iespējams, ka vairo apmulsumu. Turpat teikts: “Jā, mēs esam latvieši, bet ko mums līdz asinis, ja nespēj izrunāt pats savu uzvārdu?” Starp citu, autora māsīca ir fotogrāfe Elīna Ruka, kuras fotogrāfijas izmantotas krājuma lappušu atvērumos – plašas un suģestējošas, tās portretē ūdeni, ko arī iespējams uztvert kā valodas metaforu.

Valodas problēmas, ar kurām saskaras imigrants, ir atrodamas autora pasniedzējas dzejā. Dzejolī Imigrants nevar rakstīt dzeju Vana Pina saka:

“Dabā nav pabeigtības
Neviens teikums patiesībā nepabeidz domu

Valoda, mūsu mantojums un lāsts
Neņem galvā imigrantu sintaksi

Dzeja, dzimusi kā zvērs
Vislabāk skrien brīva, neapģērbta”

 

P. S. Raiens Dzelzkalns savu krājumu bez īpašas ironijas apraksta kā “chapbook”, tā angliski dēvē nelielus burtnīcas vai brošūras formātā izdotus dzejoļu krājumus. Kā teikts portālā writersdigest.com, “tas ir neliels dzejas krājums, parasti ne vairāk par 40 lappusēm, bieži vien veltīts kādai specifiskai tēmai, tādām kā eksotiski ēdieni, savvaļas zvēri vai Džastins Bībers. Tas ir skavots izdevums (kā žurnāls) un izdots formātā, kas piemērots nelielām tirāžām.”