— Dod manai mēlei sievietes spēku

 

Odrī Lorde (Audre Lorde, 1934–1992) ir melnādaina amerikāņu dzejniece, esejiste, pasniedzēja un sieviešu tiesību aktīviste. Savos darbos aktualizējusi rases, seksuālās identitātes, šķiras un citu faktoru nozīmīgumu sievietes sociālajā pieredzē. Aktīvi iestājusies pret ASV sabiedrībā pastāvošo rasismu. Lorde kritizējusi feministes, kas savos uzskatos un idejās koncentrējas galvenokārt tikai uz balto vidusšķiras sieviešu pieredzēm un sociālajām problēmām, tiecoties tās vispārināt un universalizēt, kā arī konfrontējusi rasismu, homofobiju un citas diskriminācijas formas akadēmijā un dažādās kustībās, kas iestājas par sociālu taisnīgumu, uzsverot, ka neapzināšanās, ka ikdienišķās apspiešanas un vardarbības izpausmes vistiešākajā veidā izriet no patriarhālā kapitālisma un koloniālisma radītajām varas struktūrām, rada risku nevienlīdzīgu attieksmi pārnest arī uz sabiedriskām organizācijām, kuru mērķis ir atbrīvot, izglītot un solidarizēt. Tādas Lordes esejas kā Saimnieka darbarīki nekad nenojauks saimnieka māju (The Master’s Tools Will Never Dismantle the Master’s House) vai Klusuma transformācija valodā un rīcībā (The Transformation of Silence into Language and Action) ir hrestomātiski intersekcionālā feminisma teksti.

Savā dzejā un esejās Lorde leģitimizē dusmas ne vien kā veselīgu atbildes reakciju uz individuālu vai kolektīvu traumu, bet arī kā spēka, radošās enerģijas un pretošanās sākumpunktu. Esejā Dusmu pielietojuma veidi: sieviešu reakcija uz rasismu (The Uses of Anger: Women Responding to Racism) Lorde raksta: “lūdzu, paturiet prātā, ka tās nav mūsu dusmas, kas man liek jūs brīdināt naktīs aizslēgt durvis un vienām nepastaigāties pa Hārtfordas ielām. Tas ir naids, kas uzglūn šajās ielās, kas paģēr mūs visas iznīcināt gadījumā, ja mēs patiesi strādāsim, lai panāktu pārmaiņas, nevis tikai ļausimies akadēmiskai retorikai. [..] Šis naids un mūsu dusmas ir ļoti atšķirīgi. Naids ir niknums, kas nāk no tiem, kuri ar mums nedala mūsu ieceres, un tā misija ir nāve un iznīcība. Dusmu avots ir sēras, ko radījušas plaisas domubiedru vidū, un to mērķis ir pārmaiņas.”

Vienlaikus Lordes teksti ir pilni jutekliskuma un rotaļīguma; sievietes ķermenis tajos atklājas kā reizē politiska un privāta teritorija, kas glabā zināšanas par pasaules potenicālu kļūt radikāli citādai, tas sevī nes ne tikai pagātnes sāpes, smagumu un traumas, bet arī mežonīgu, haotisku un radošu spēku, tas ir baudas un maģisku atklāsmju avots.

Šeit publicēti dzejoļi no Odrī Lordes krājuma Melnais vienradzis (The Black Unicorn), kas tika izdots 1978. gadā.

Atdzejotāja

 

Sieviete runā

Mēness iezīmēta un saules skarta
mana maģija paliek nepierakstīta
bet jūra atkāpjoties
atstās aiz sevis manu formu.
Es nemeklēju asiņu neslacītu labvēlību
nerimstošu kā mīlestības posts
pastāvīgu kā manas kļūdas
vai mans lepnums
es nejaucu
mīlestību ar žēlumu
nedz naidu ar nicinājumu
un ja gribi saprast mani
paraugies uz Urāna dzīlēs
bangojošajiem mežonīgajiem okeāniem.

Es nepieķeros
savai izcelsmei vai dievišķumam
kas ir pārlaicīgs un nenobriedis
un aizvien meklē
māsas
Dahomejas raganas
valkā mani savu tērpu ielocēs
kā mūsu māte valkāja
sēras.

Es esmu bijusi sieviete
ilgi
bīsties mana smaida
es esmu pilna ar vecu nodevīgu maģiju
un dienvidū plaukstošu niknumu
ar visām jūsu apsolītajām spožajām
nākotnēm
es esmu
sieviete
un ne jau baltā.

 

Pēcefekti

Jo liesmojošs zobens trāpa abām manu durvju stenderēm
jo es stāvu pa vidu
starp savām sadegušajām rokām divu dažādu māju pelnos
pusnakts uzietais auž nemiera filigrānu
es parādos sapņos cilvēkiem
kuri mani pat nepazīst
nakts ir zvaigžņu čulgās
caurdurta murgiem kuros zvana telefons
mana roka ir klausule
draudīga kā motors ar atvērtu pārsegu
pavedinoša kā bezbalss rītu bezbalss virtuvju sāpes
atceros kukurūzas pārslas kaucam manā rīklē kā nāvi vēstošas sirēnas
kamēr es cīnos ar tavām aprisēm
kas pieņēmušas manu veco rēgu izskatu
ienīstot tevi par to ka esi
melnais bet neeesi sieviete
ienīstot par to ka esi baltā
bet neesi es
šajā atmiņu karnevālā
es dodu vārdu jums abiem atsacīšanās no spēka
šķiršanās kam vēl neesmu gatava
pēc visiem asiņu gadiem
manas acis gluži kā niknums
pielipušas atslēgas caurumiem
uz vakardienas
istabām
kur es klīstu
vienpatīga kā medījošs gepards
luga kurā leģenda nodēvēta par katastrofu
jo sievietes atsakās gaidīt
velti;

Jaunā istabā
apmeklēju vecas vietas kas ieņēmušas tavu apveidu
sagūstīta aiz tavu dusmu asā smārda
manā balsī
aiz vilinošiem
aicinājumiem
noticēt tavai sejai
piešķiebtai kā pudiņam aiz stikla
un es dzirdu tavas balss spalgo toni
izplūstam
no manas sirds visdziļākajām caurtekām
kompromiss ir zārka nagla
kā rūsgana jūraszāle
plūst cauri augusta mājai
kurā ja ir izvēle
neviens nedzīvo
mani ceļi ir nosēti ar vecām neapmierinātībām
pāraugušiem nocietinājumiem aizvien izturīgiem kā ugunsmūris
nejaukiem un bīstamiem kā masalas
tie nelietderīgumā izkalst
bet nesabrūk.

Jo es negribu
atcerēties
bet dievinu auklēt savu dziļāko
kodolu
lūdzoties pelnus kas aug un dilst kā mēnss liesmas
lai attaisno mani par katru cenu
es cīnos ar taviem vecajiem rēgiem
kas ieņēmuši manas aprises
baltu un melnu
seju ielenkumā
sakot nē atkal un atkal
topot par savu māti iesaiņotu mana tēva
netīrajā godkārē
kājstarpē audzējot
tumšus noslēpumus
un nakts ienāk manī kā drudzis
manas rokas aptver liesmojošu zobenu kas brēc
kamēr maskējusies par zivi augstprātīga sieviete
stumj to arvien dziļāk un dziļāk
sirdī kas mums kā ubadzēm
uz abām ir viena
šajā laikā
kad debesīs paceļas kosmosa kuģi
es esmu mirusi jau pārāk daudzās nāvēs
kas nav bijušas manas.

 

Litānija izdzīvošanai

Tiem no mums kas dzīvo uz krasta līnijas
kas stāvam lēmumu nepārtrauktajā strupceļā
tik izšķiroši un vieni
tiem no mums kas nevar ļauties
garāmslīdošajiem sapņiem par izvēli
kuri mīl durvju ailās nākot un aizejot
stundās starp rītausmām
metot skatu tur un te
uzreiz pirms un pēc
meklējot mirkli kam būtu pa spēkam izaudzēt
nākotni
kā maizi mūsu bērnu mutēs
lai viņu sapņi
nespoguļotu mūsu nāvi;

Tiem no mums
ko iezīmējušas bailes
kā ar vieglu līniju pieres centrā
kas iemācījāmies baidīties ar mātes pienu
jo ar šo ieroci
šo ilūziju par reiz sasniedzamu drošību
nejēgas cerēja mūs apklusināt.
Mums visiem
šis acumirklis un šis triumfs.
Mums nebija lemts izdzīvot.

Un kad saule uzlec mums ir bail
ka ilgi tā nespīdēs
kad saule riet mēs baidāmies
ka rīt tā vairs neuzlēks
kad mūsu vēderi ir pilni mēs baidāmies
no gremošanas traucējumiem
kad mūsu vēderi ir tukši mums bail
ka mēs vienmēr būsim izsalkuši
kad mūs mīl mēs baidāmies
ka mīlestība zudīs
kad esam vieni baidāmies
ka mīlestība vairs neatgriezīsies
un kad runājam mums ir bail
ka mūsu vārdus nedzirdēs
ka tie nebūs gaidīti
bet kad mēs klusējam
mums aizvien ir bail.

Tādēļ labāk ir runāt
atceroties
ka mums nebija lemts izdzīvot.

 

125 iela un Abomeja

Ejot pa sniegu noliektu galvu
es redzu tevi Sebulisa
iededzinātu manā pakausī
kā zīmes no nupat sapītā akai
kas manu miegu Dahomejā vērta auglīgu
un uz sarkanās zemes par godu tev es izkaisīju
tās mūžsenās sevis daļas
kas ir pašas svarīgākās un pašas nevajadzīgākās
manu rūpīgi sargāto pagātni
enerģiju patērējošos noslēpumus
es izklāju tavā priekšā kā vīna upurus
māt izgaismo manu velti
no vecajām uzvarām
pār vīriešiem pār sievietēm pār sevis versijām
kas vēl nekad nav uzdrīkstējušās
svilpot naktī
atņem man bailes no būšanas vienai
kā manām māsām karotājām
kas devās aizstāvēt tavu
apslēpto nošķirto karaļvalsti
šajā aukstajā sezonā
dod manai mēlei sievietes spēku.

Puse no zemes un laiks kā akmens cirtiens
mūs šķir.
Kāda no daļām izdzīvo elegantus stāstus
izstāstītus par vienkāršu
kamēr vasaras sākuma sapnis
par brūnu lietu Indijas ceriņos
gliemežiem kas izlien no čaulām
valdnieka Tofaja pievārtē
aiznes mani turp kur virmo manas asinis
Sebulisa māte dieviete ar skumju
un zaudējuma tārpu saēsto krūti
tagad tu redzi mani
savu nošķirto meitu
iesmejam mūsu vārdu atbalsī
ko atcerēsies visa pasaule.

 

Bet ko tu vari iemācīt manai meitai

ko tu gribi ar to sacīt
nē nē nē nē
tev nav tiesību
zināt
cik bieži
esam cēlušas viena otru
kā patvērumus
no sala
un pat mana meita to zina
tas ko tu zini
var sāpēt
viņa saka savus nē
un tas sāp
viņa saka
ka tad kad viņa runā par atbrīvošanos
viņa domā brīvību
no šīm sāpēm
viņa zina
tas ko tu zini
var sāpēt
bet tas ko tu
nezini
nogalināt

 

Pilnbrieda

No kā esmu gatava atteikties lēni aizejošajā vasarā?
Kad dienas kas šķita tik garas
top aizvien īsākas un īsākas
gribu sakošļāt laiku
līdz katrs brīdis paplašinās
emocionālā matemātikā
iekļaujot smaržu un tekstūru
no ikviena līdzīga mirkļa kopš manas dzimšanas.

Bet saulgrieži paiet
mana mute sastomās
piebāzta ar piezīmēm un puķēm
mīlestības fāzēm
lēto preču veikala fotogrāfijās
piestūķēta ar seniem draugiem krama tīradņiem
nesagremotiem ienaidniekiem kas
pasargāti no saules iedarbības
iekonservējušies svaigi un nekrietni.
Manas pērkona olas
pārkaulojas pogcaurumos
ilgi nepieminētām mīlniecēm
kuras kā varavīksnes
pāri citām vasarām pastiepjas
pretī aiz manām acīm noslēptajam
zelta naudas podam.

Gaismai atkāpjoties
es ieraugu
ka to ko šķietami tik izmisīgi vēlējos atdot
esmu ar mieru vienīgi aizdot
un pretestība klāj manu seju
kad aizzieģelēju lūpas
ar nākamās ziemas solījumu.

 

Mārgaretas dārzā

Kad pirmoreiz redzēju tevi ziedam krāsa bija tagad
protesti asnoja no tavām straujajām rokām
kā otra kārta pirkstu
pašas sāpju vietā
tu mācījies lietot citu nodevību
un tava mute pilnīgā apjukumā
iesāņus
smaidīja.

Pa dienu es nebiju redzējusi vai apmeklējusi
to vietu kur tika sagūstīti
tavi gulbji.
Kad atkal satiku tevi
tava mute bija iztaisnojusies
vientulībā
tu sacīji ka esi pavisam sagrauta
bet tava zeme ir izlolojusi
jaunu dārzu ar spēcīgām smaržām.

Es jutu ka gribi
izsērot
sākšanās nevainību
šīs vecās ilgas pēc maiguma.
Es jūtu tavas skumjas
dziļi savā centrā
un vienojos ar tevi māsa
ja tu neskumsi
es neko neizpaudīšu.

 

Rēta

Šis ir vienkāršs dzejolis
mātēm māsām meitām
meitenēm kāda es nekad neesmu bijusi
sievietēm kuras tīra Steitenailendas prāmi
glaimīgajām raganām kas
pusnaktī sadedzina
manu statuju
tāpēc ka mielojos pie viņu galdiem
un guļu ar viņu spokiem.

Tie akmeņi manā sirdī esi tu
ar savām lietpratīgi blēdīgajām acīm
iztēsdams mani no manis pašas ādas
izķiķinādams ārā no savējās
jo par vērtīgu tu neuzskati ne savu
dzīvi
ne mani.

Šis ir vienkāršs dzejolis
man nebūs ne mātes ne māsas ne meitas
kad ar mani būs cauri
un alikuši būs vienīgi kauli
skaties kā skelets atklāj
apveidu no mūsu cīņas
kurā saplēšam savu miesu
lai pabarotu to kas slēpjas aiz mūsu maskām līdzīgajām sejām
kam esam devuši cilvēku vārdus.

Donald de Frīz es nekad tevi neiepazinu tik labi
kā spogulī pati savās acīs
vai tu cerēji uz svētību vai piedošanu
gulēdams
gultā pēc gultas
vai tavs skatiens bija pietiekami ass un augstasinīgs
lai izturētu
arī kad vairs nebija nekā ko kāroji?

Ar tavu balsi manās ausīs
ar manu balsi tavās ausīs
tikai pamēģini mani noliegt
es tevi sameklēšu
savas atkarības nakts dzīslās
visās savās neremdināmajās bērnībās
šim dzejolim atveroties
kā magones lapām
man vairs nav
ne māsas ne mātes ne bērnu
tikai bezstraumes okeāns mēness izgaismotu sieviešu
mācās atvēršanās un aizvēršnās deju
it visās mīlestības nokrāsās
mācās elektrizējoša maiguma deju
ko ne māte ne tēvs viņām nevar ierādīt.

Nāc Sambo uzdejo ar mani
samaksā stabulniekam lai
izdancina savu mazulīti kas šūpojas starp ceļiem
virs jūsu iekāres zem jūsu asiņainajām
baltajām sejām nāc Bimbo nāc Ding Dong
vēro pilsētu slīdam zemāk zemāk
zemāk gulies zemē kuce piebremzē melnais
ak tu ilgojies pēc mājīgas dzemdes kura tevi varētu paslēpt
kura pavērtos un iesūktu tevi atpakaļ
drošībā
zini es pateikšu ko darīšu
nākamreiz kad nolemsi likt lietā stroķi
un tev būs vajadzīgs kāds stūris kurā nolīst
uzmeklē mani
es esmu biļešu kontroliere
visforšākajos Amerikāņu kalniņos
varu tevi
dabūt iekšā pa lēto.

Šis ir vienkāršs dzejolis
apmeties manā galvā kopā ar lielas melnas
dārgakmeņacainas sievietes sapņiem
viņa dejo
viņai galvā zeltaina ķivere
pompoza
izrotāta ar spalvām
viņas vārds ir Kolosa
viņas kājas ir kā balsti
vai nodīrāti hikorijas koki
ietērpta bruņās
viņa dejo
gausām zemi satricinošām kustībām
pēkšņi tās mainās
kļūdamas vieglākas
un kamēr viņa smiedamās virpuļo
apstrādātais metāls ap viņas gurniem
atkabinās
pie spožās maliņas
mīkstu skruļļainu melnu matu
apstulbums.

 

No angļu valodas atdzejojusi Katrīna Rudzīte