— Monta Kroma: bija, ir, būs

 

Par kolektīvo monogrāfiju Monta Kroma: dzeja un refleksija (sastādījuši Artis Ostups, Jānis Ozoliņš un Kārlis Vērdiņš; LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2022)

 

Pagājušā gada nogalē Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts (LU LFMI) izdevis kolektīvu monogrāfiju Monta Kroma: dzeja un refleksija, kas, rūpīgi un aizrautīgi ielūkojoties dzejnieces Montas Kromas dzejā un dzīvē, aptver viņas simtgadei veltītā Punctum festivāla Monta. Tu. Monta. Es. konferencē Monta Kroma un padomju literatūra: modernisms, dzimte, aukstais karš nolasītos referātus. Kolektīvā monogrāfija tapusi trīs sastādītāju un zinātnisko redaktoru Arta Ostupa, Jāņa Ozoliņa un Kārļa Vērdiņa gādībā un apvieno trīspadsmit autoru rakstus.

Grāmatas dizains – sudrabaini mirdzošais vāks –, ko veidojis Aleksejs Muraško, atgādina 2018. gadā LU LFMI izdoto rakstu krājuma Andra Neiburga: valoda, dzimte, stāstījums, attēls dizaina stilu, tādā veidā rosinot domu, ka rakstu krājums varētu būt daļa no literatūras pētījumu sērijas. Šoreiz pētījuma priekšmets – Montas Kromas atstātās literatūras liecības. Fotogrāfijā uz vāka atainota dzejniece, kas, nedaudz pieliekusies, sakļāvusi seju plaukstām, ar domīgu, sapņainu un vienlaikus ieinteresētu skatienu lūkojas pretī lasītājam. Savukārt grāmatas pirmajā atvērumā ieraugāma fotogrāfija ar dzejnieci, kas labvēlīgi skatās un tur rokās porcelāna tasīti. Arī katras rakstu krājuma daļas sākumā ievietota kāda dzejnieces fotogrāfija.

Rakstu krājumu ievada grāmatas sastādītāju un zinātnisko redaktoru priekšvārds, kurā iztirzāti konferences nosaukumā ietvertie koncepti un to saistība ar Montas Kromas daiļradi: modernisms (un tā problemātika padomju literatūrā), dzimte (sievišķīgums, femīnās dzejas pasaules radīšana), aukstais karš (industrializācija, pozitīvisms). No šiem trīs konceptiem atsperoties, veidots monogrāfijas trīsdaļīgi kompozicionālais ietvars, kas attaisno krājuma autoru ieceri aplūkot Kromas dzīvi un daiļradi mērķtiecīgi vēsturiskā virzībā, lai gūtu “pilnīgāku padomju perioda izpratni” (14. lpp.). Domājot par monogrāfijas kompozīciju, rodas asociācijas ar temporāli iezīmētām darbības kategorijām: pagātni, tagadni un nākotni.

Pirmajā daļā Dzīve un daiļrade četru iekļauto zinātnisko rakstu tematika veltīta Montas Kromas pagātnes aspektam – dzīves gājumam, nozīmīgāko cilvēku ietekmei uz dzīvi un daiļradi, kā arī apvērsumam radošajā procesā, t. s. “lūzumam”. Šo daļu iesāk Vitas Zelčes apcere, kurā, veicot izpēti Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Komunistiskās partijas (turpmāk – LKP) fondu personīgajos dokumentos, atspoguļots Montas Kromas dzīvesstāsts, akcentējot viņas padomju karjeru – dalību LKP, latviešu strēlnieku divīzijā Otrā pasaules kara laikā, laikraksta Cīņa redakcijā, partijas skolā. Raksta autore izmanto tādas dokumentu izvērtēšanas metodes kā rokrakstu, valodas analīzi. Izvērsti aplūkots Montas Kromas sociālistiski noskaņotās audžumātes Lidijas Pārupas tēls un ietekme, vīra Kārļa Kroma personlieta un epizodiskā loma dzejnieces dzīvē. Vita Zelče secina, ka LKP arhīvos atrodamās kadru anketas uztveramas kā personu radīti pašmīti, kas veicinājuši iederību sociālajā pasaulē, turklāt Monta Kroma, iespējams, nav izpratusi Latvijas okupācijas faktu un totalitārismu, taču pēc kara centusies sadarboties ar padomju varu.

Turpinot iepriekš ievirzīto vēstures dokumentu pētniecību un Montas Kromas dzīves attēlojumu padomju varas sistēmā, Ronalda Brieža rakstā mērķtiecīgi un aizrautīgi atklāta viņas kā dzejnieces izaugsme un jo īpaši t. s. “lūzums” no 1956. līdz 1966. gadam, pēc kura redzamas radikālas izmaiņas autores dzejas poētikā (modernisma iezīmes, verlibra forma, asociatīva tēlainība, urbānās un mīlas tematikas simbioze). Laika posms, kuru Ronalds Briedis akcentējis kā dzejas pārmaiņu periodu, ir saistīts gan ar jauno Montas Kromas dzīvesvietu, gan literatūras studijām Maskavā (visu nodrošinājusi Rakstnieku savienība). Analizējot kritikā valdošās polemikas, dažādos dokumentos pausto attieksmi pret dzejnieces darbiem pēc viņas atgriešanās no Maskavas, Ronalds Briedis secina, ka Montas Kromas atsvešināšanās no sešdesmito gadu dzejas “formālistiem” (Vizma Belševica, Knuts Skujenieks, Ojārs Vācietis) ir iemesls, kāpēc viņas “devums 60. un 70. gadu poētikas modernizācijā paliek īsti nenovērtēts” (72. lpp.).

Interesants ir arī Augustes Petres raksts Vizuālās mākslas klātbūtne Montas Kromas dzejā un dzīvē, kurā raksturota audžumātes Lidijas Pārupas ģimenes ietekme uz Montas Kromas domāšanu un daiļradi. Lidijas Pārupas mazmeita māksliniece Helēna Heinrihsone bijusi Montas Kromas labākā draudzene, kas gan kritizējusi, gan atbalstījusi viņas dzeju. Atspoguļojot ģimenisko saikni starp dzejnieci un viņas tuviniekiem, Auguste Petre izceļ arī dažus dzejoļus, tēlu sistēmu – līdzās dažādu modernisma klasiķu gleznu tēlu atveidei dzejā vērīgi ieskicēta arī krāsas kā izteiksmes līdzekļa klātbūtne. Te arī var secināt, ka vizuāli estetizētās parādības apliecina Montas Kromas dzejā valdošo asociatīvo atbrīvotību, kas savukārt iespējama tikai caur viņas emocionālo drošību (to viņa atradusi Heinrihsonu ģimenē).

Māras Vīksnas raksts Jāņi Montas Kromas daiļradē un padomju Latvijā itin kā attālinās no iepriekšējā rakstā veidotā pietuvinājuma un attēlo Jāņu tradīciju padomju perioda šķērsgriezumā un Montas Kromas lomu tajā. Raksts ir likumsakarīgi ievietots pēc tam, kad lasītājam ir bijusi iespēja lasīt par dzejnieces padomju karjeru, kā arī radošā “lūzuma” periodu. Te raksturota padomju socreālismā iedibinātā tendence rakstīt kolhoznieku tautasdziesmas un Montas Kromas līdzdalība tajā. Taču mūža izskaņā dzejniece atzinusi, ka nezinādama dzīvojusi “šajā nepatiesībā” (103. lpp.). Atskatoties uz šo vēsturiskās aptveres rakstu nodaļu kā kopumu, jāatzīst, ka tā ir patiesi aizraujošs un agrāk neaktualizēts ekskurss padomju vēsturē un iepazīt Montas Kromas personisko vēsturi ir gluži kā izzināt padomju laikmeta posmus.

Krājuma otrajā daļā Pieredze un refleksija ietvertie četri raksti itin kā ievieto Montas Kromas dzeju tagadnē, interpretējot to caur nesenāko dzejas teoriju prizmu. Annas Auziņas raksts “Bērns var augt tikai uz ceļa”. Monta Kroma un māju/ceļa pretstats 60.–80. gadu latviešu dzejā, izmantojot gan biogrāfisko, gan strukturālo metodi, reflektē par bērna tēlu un sievišķā/vīrišķā, māju/ceļa pretstatiem Montas Kromas, kā arī paralēli tam Ārijas Elksnes un Vizmas Belševicas lirikā. Rakstā uzsvērts dzimtes pētniecības aspekts, un pētījuma noslēgumā secināts, ka Monta Kroma tradicionālās vērtības attēlojusi netipiskā pozīcijā, apmainot katrai dzimtei noteiktās lomas.

Šim rakstam seko Kārļa Vērdiņa apcere Montas Kromas dzejas “mirdzošā āda” un modernitātes tumšā puse: divas versijas par epitetu “melns”, kurā arī aktualizētas dzimtes pētniecības atziņas un interpretēti divi ķermeniski Montas Kromas dzejoļi – Kur tu esi, mana melnā māsa… (tautu sadraudzības kontekstā), kā arī Tavas brūnās acis ir gandrīz melnas (padomju rūpniecības un modernisma naratīvu gaismā). Neparasts ir Kārļa Vērdiņa veiktais sociālais eksperiments – aicinājums atdzejot dažādās pasaules valodās dzejoli par “melno māsu” un tik dažādā atdzejotāju atsaucība. Šajā aspektā ievietojot viņas dzejoļus, apceres autors uzrāda Montas Kromas lirikas laikmetīgumu.

Pie Ilvas Skultes raksta Izjūtu struktūras Montas Kromas dzejā monogrāfijas lappuses kļūst “smagākas” un lasījums aizvien gausāks, ko var izskaidrot ar pētnieces valodas stila īpatnībām un daļēju struktūras trūkumu. Pētījuma autore Montas Kromas dzejas analīzē izmanto marksisma idejas un vērtē to, balstoties literatūrkritiķa Reimonda Viljamsa izstrādātajā izjūtu struktūru teorijā. Vērtīga šķiet atziņa, ka Montas Kromas dzejas dinamiku veido tieši izjūtas, intuitīvi tvertie impulsi. Pēc šī raksta monogrāfiju turpina Arta Ostupa niansēti strukturētā apcere Metarefleksivitāte un modernisms Montas Kromas dzejā, kurā, balstoties naratoloģijas metodēs, uzmanība pievērsta dzejnieces dzejoļiem, kas vēstī par dzeju, rakstīšanu. Izskaidrojot Evas Milleres-Cetelmanes metarefleksivitātes teoriju, Artis Ostups pamazām nonāk līdz atziņai, ka dzejnieces vēlīnie dzejoļi veido atsauces uz iepriekšējiem dzejoļiem un tie ir modernisma liecība.

Monogrāfijas trešo daļu Recepcija un tulkojums veido pieci raksti, kas akcentē Montas Kromas dzejas kritikas ģenēzi trimdā, kā arī atdzejas kustību. Šādā ievirzē var saskatīt dzejnieces tekstu turpinātību – nākotni. Nodaļu iesāk Elvīras Blomas raksts, kurā parādīta Montas Kromas dzeja 60.–70. gados tapušajās parodijās. Likumsakarīgi nodefinējot parodijas žanra robežas, pētījuma gaitā pierādīts, ka padomju literāti parodējuši tieši novatoriskās, eksperimentālās Montas Kromas dzejas parādības, tādējādi iebilstot pret dzejnieces pasaules izjūtu. Līdz šim plašāk neapzinātu skatpunktu paver Annas Kisļinicas raksts par Montas Kromas dzejas tulkojumiem baltkrievu dzejā. Apcere veidota kā vēsturisks pārskats par baltkrievu avangardiskās dzejas veidošanos 20. gadsimta beigās un 21. gadsimtā, pateicoties Ludmilas Azarovas atdzejotajai un sastādītajai Montas Kromas dzejas grāmatai Skudra skudru pūznī.

Trimdas radošās inteliģences attieksmi pret Montas Kromas daiļradi uzrāda Signes Raudives apcere. Tiek secināts, ka dzejniece trimdas presē lielākoties bijusi nepelnīti neievērota, jo to apēnojusi negatīvā attieksme pret dzejnieces agrīno ideoloģizēto daiļradi. Montas Kromas 70. un 80. gados publicētā dzeja trimdas latviešu literārajā sabiedrībā bijusi pieejama ļoti nepilnīgi, līdz ar to nav bijis iespējas izprast viņas tekstu māksliniecisko kvalitāti un novatoriskumu.

Ivara Šteinberga raksts akcentē tulkošanas kā identitātes veidošanas nozīmi un paver konkrētu ieskatu Montas Kromas kā atdzejotājas attīstībā. Sākotnēji viņa tulkojusi prozas tekstus, bet līdz ar “lūzumu” dzejā viņa atmetusi prozu un kaislīgi pievērsusies atdzejai, ko uztvērusi kā vingrināšanos dzejas poētikā. Ar šo tēmu saistāms arī Aleksandra Zapoļa raksts Teksta starpstāvoklis, kurā uzsvērta parindeņu nozīme atdzejas procesā. Ar salīdzināšanas metodēm pētījumā atklātas nepilnīgās Montas Kromas krievu valodas zināšanas un uzsvērts tieši viņas jaunrades faktors krievu dzejoļu pārnesē uz latviešu valodu.

Lasot pētnieciskos rakstus citu pēc cita, var secināt, ka tie izvietoti cēloņsakarīgi, slāņveidīgi atsedzot aizraujošas detaļas no Montas Kromas dzīves, dzejas un recepcijas. Apceres veidojas kā savstarpēja saruna, jo katrā pavīd atsauce uz citu iepriekš monogrāfijā lasītu rakstu. Kaut arī katram autoram ir savs domas strukturēšanas un valodas stils, kopumā rakstu krājums var kļūt par baudāmu lasāmvielu ikvienam dzejas interesentam. Izlasot grāmatu, var secināt, ka tajā ir atsegts kaut kas tāds, kas ilgstoši bijis perifērijā, neievērots, bet ārkārtīgi valdzinošs, un ikviens šīs monogrāfijas “zodiakā” iekļautais autors ir kā “zvaigznājs”, kas uzspīd ar īpašu ieguldījumu Montas Kromas radošās dzīves izpētē.

Nozīmīga ir arī 51 lappuses garumā sakārtotā Montas Kromas bibliogrāfija, kas lasītāju izved cauri dzejnieces laika līnijai, uzrādot ne tikai aktīvos dzīves gadus vai recepciju literatūrā, kritikā, publicistikā, bet arī, piemēram, mūzikā. Kaut arī bibliogrāfija apstājas pie noteiktiem gadskaitļiem, tā ir kā tilts uz nākotnes pētījumiem, jo ikvienā dzīvē un daiļradē paliek kaut kas neapzināts.