literatūra

— Aiz durvīm. Stefānijas stāsts

Baiba Baikovska

16/02/2023

Laikam jau es vienkārši gribu, lai mani saskata kā cilvēku, kā personu pat tad, ja es neesmu tāda kā citi.

Šis būs izdomāts stāsts balstīts patiesā dzīvesstāstā ar izdomātu interviju un reālām atbildēm, kuras saņēmu WhatsApp balss ziņās. Šis stāsts nav paredzēts, lai iežēlinātu. Šis stāsts nav paredzēts, lai parādītu atšķirīgo. Šis stāsts ir sirds un prāta atvēršanai un kopīgās cilvēcības ieraudzīšanai ar nedaudz atšķirīgiem, bet ne mazāk cilvēkiem.

 

Mēs ar Stefāniju un Annu iepazināmies kristīgā nometnē cilvēkiem ar invaliditāti, kurā abas bijām uzaicinātas piedalīties un uz kuru Stefāniju atveda Anna. Anna bija Stefānijas asistente. Viņas kļuva par draudzenēm. Arī mēs ar Stefāniju kļuvām par draudzenēm. Mani arvien vairāk interesēja Stefānijas stāsts, kurš ir viens un daudziem neredzams, bet reprezentē tik daudzu cilvēku pieredzi.

Aiz loga snieg. Mazākām un lielākām pārslām zeme pārklājas ar baltumu. Šis baltums uz laiku iespaido un apstādina arī manu skrējienu. Gluži vienkārši tāpēc, ka mans sarkanmelnais elektriskais ratiņkrēsls nevar pa to pabraukt. Tam nav slēpju. Bet es zinu, ka šis laiks beigsies. Zinu, ka varu izbaudīt attaisnotu neskriešanu pa dzīves riteni. Zinu, ka varu baudīt laiku domāšanai, lasīšanai un rakstīšanai. Katru gadu, kad baltums mani apstādina, domāju par Stefāniju. Es esmu Stefānijas draudzene. Ceru, ka laba, lai gan ne vienmēr līdz galam viņu saprotu. Jo baltums beidzas un līdz ar baltumu mans laiks šaipus durvīm. Stefānijai ir citādi. Stefānijai mainās krāsas aiz loga, bet laiks aiz durvīm nebeidzas. Es ceru, ka līdz ar baltumu vienreiz izbeigsies arī viņas laiks aiz durvīm. Es gribu palīdzēt. Es gribu izraut. Es gribu būt blakus un palīdzēt aiz durvīm izturēt laiku, kuram nav gadalaiku. Es ceru. Es ticu. Es lūdzu. Es darīšu to, kas ir manos spēkos, lai palīdzētu, jo es zinu, ka pati reiz biju netālu no bezgadalaiku dzīves istabā aiz durvīm. Es gribu neredzamo padarīt redzamu. Es gribu, lai redzamais ierauga neredzamo. Un lai neredzamais mēģina saprast un nenosodīt redzamo, jo šo aklumu pret dažādību ietekmē arī dzīves skrējiens, pieredze un vēsture. Jā, arī vēsture, kurā neredzamo cilvēku bija vēl daudz vairāk. Tagad, lai gan lēnām, mēs mostamies no šī akluma, kas daudziem tik ļoti sāp. Un atliek vien brīnīties par to, kā Stefānijā var būt tik brīnumains prieks un neaizvainotība.

Stefānija ir mīlestības pilna. Stefānijā nav rūgtuma, savu dzīvi aiz durvīm viņa nevada rūgtumā, bet ilgās. Ilgās būt saredzēta. Ilgās būt sadzirdēta. Ilgās justies kā cilvēks. Viņai ir īsi apgriezti mati, kurus viņai patīk iekrāsot krāsainās šķipsnās. Viņa pārsvarā valkā bikses un krekliņus, jo tā ir ērtāk. Viņai ir lielas, zilas acis un neticami skaista sirds. Es nezinu, vai viņa pati maz zina, cik daudzas reizes ir likusi man smaidīt, nepadoties un turpināt, novērtēt un priecāties. Stefānijas dzīve aiz durvīm dod spēku arī man. Bet tik ilgi aiz durvīm nebūtu jādzīvo nevienam, tāpēc vēlos, lai viņa ir redzama, dzirdama un dzīvo.

Vai jūs redzat Stefāniju vai kādu citu cilvēku aiz durvīm? Vai zināt, ka pastāv mums neredzamas dzīves un cilvēki, kurus varam izvēlēties redzēt un kuriem varam dot iespēju dzīvot? Tam nevajag daudz. Vien redzīgas acis, jūtīgu sirdi un dzirdīgas ausis. Ak, ja šis baltums mūs visus kaut uz mirkli apstādinātu un palīdzētu ieraudzīt neredzamo, sadzirdēt nedzirdamo un sajust pavisam nedaudz atšķirīgi sajūtamo!

To, ka Stefānijas dzīve notiek iekšpusē, aiz viņas istabas durvīm, neizdomāju es. To viņa pateica man pati. Kad divdesmit pirmajā oktobrī viņu uz Rīgu bija atvedusi Anna, nolēmu Stefānijai pajautāt, vai viņa piekristu īsai intervijai, jo manā prātā jau kādu laiku ir dzimusi ideja par stāstiem par neredzamajiem. Un man nemaz nav bail dalīties ar šo ideju. Jo cilvēki vairāk rakstīs par šķietami neredzamajiem, jo vairāk būs sadzirdētu cilvēku un atklātas kopīgās cilvēcības stīgas, kuras mūs savieno. Stefānija labprāt piekrita manai intervijai un pat neaizvainojās par nosaukumu “neredzamā”. Es ilgi biju šaubījusies par šo nosaukumu, lai Stefāniju neaizvainotu. Bet Stefānija pati ir atklāta un ļauj cilvēkiem būt atklātiem ar viņu, tāpēc nolēmu pateikt, ka vēlos tā nosaukt topošo stāstu apkopojumu par dažādiem cilvēkiem, kurus ikdienā pārāk bieži izvēlamies neredzēt. Jā, izvēlamies, jo kādreiz mums sava neredzēšana ir jābeidz attaisnot. Neredzēšanu un līdz ar to nesaprašanu var saprast un pieņemt, bet kaut kur ir robeža. Robeža sākas tur, kur šī neredzēšana dzen izmisumā cilvēkus, kas grib redzēt, dzirdēt, dzīvot. Stefānija ir viens no šiem cilvēkiem. Esmu domājusi, vai mūsu izvēle neredzēt tiešām ir mūsu. Varbūt to mums uzspiež, piemēram, vides nepieejamība cilvēkiem, kuri nestaigā uz divām kājām, bet brauc uz četriem riteņiem, neskatās ar acīm, bet ar plaukstām un pēdām, balto spieķi un reizēm suņa acīm, nedzird ar ausīm, bet ar rokām un acīm, un skatās uz pasauli un izjūt to citādi nekā pārējie? Mēs ar Stefāniju nevainojam, mēs saprotam, bet mēs arī gribam būt saprastas. Mēs nenosodām un gribam būt nenosodītas. Un ir brīži, kad mēs to piedzīvojam, ir cilvēki, kas mums ļauj to piedzīvot, bet ir cilvēki, kuru prāti un sirdis paliek nepieejami. Bet cilvēcībai un tās atzīšanai ir jābūt pieejamai visiem. Mēs visi esam cilvēki, neatkarīgi no tā, kā pārvietojamies, redzam, dzirdam, jūtam un domājam. Stefānijas pieredzi un līdzīgus stāstus par cilvēcīgām domām un vēlmēm, ir iespējams ieraudzīt. Es no sirds novērtēju, ka viņa piekrita šai intervijai.

Iegājām manā studijas tipa dzīvoklī, aizvērām tumši brūnās durvis un mana labradora – asistentes Elfas – krākšanas pavadījumā sākām sarunu, kuru es ierakstīju, lai pēc tam klausītos atkal un atkal un ļautu tās atziņām iespiesties dziļi manā sirdī un prātā, un ar anonīmās, Stefānijā iemiesotas atbilžu autores atļauju nodotu tālāk.

 

– Vai tu vēlies tēju vai kafiju? – jautāju Stefānijai, jau ceļoties kājās pie izlietnes, lai caurspīdīgajā tējkannā ielietu ūdeni.

– Varētu kafiju. Tev ir piens? – Stefānija tikmēr iekārtojās pie vienīgā galda manā dzīvoklī. Tas bija melns ozolkoka galds, kuram biju uzklājusi mazu sarkanu galdautiņu, lai to padarītu krāsaināku. Galdautiņš bija palicis no laika, kad biju apsēsta ar sarkano krāsu – matos, drēbēs, mājas dekorā. Biju redzējusi sarkano krāsu kā atslēgu redzamībai. Bet vairs man to nevajadzēja, reizēm pat vēlējos šo atslēgu nolauzt vai aizmest prom, bet tas nav iespējams. Nav iespējams, jo gribu redzamībā līdzi paņemt līdz šim neredzamos. Sākot ar Stefāniju.

Iebēru divas karotītes Illy kafijas katrā no divām krūzītēm. Uzlēju ūdeni. Vienu krūzīti uzmanīgi, tā it kā no tā būtu atkarīga mana dzīvība, noliku Stefānijas priekšā un otru – uz galda tur, kur grasījos sēdēt pati. Stefānijas krūzītē ielēju pienu. Es pēdējā laikā dzēru melnu. Vajadzēja vairāk kofeīna, vairāk spēka, lai saņemtos. Normāli. Tā periodiski notiek ar mums visiem.

Apsēdos pie galda pretī Stefānijai, un varējām sākt interviju, jo visu par un ap to, kā mums iet, bijām jau izrunājušas neskaitāmās WhatsApp ziņās, pirms Stefānija bija atbraukusi pie manis ciemos. Kad Anna atveda Stefāniju, viņa pati devās pastaigāties un iepirkties. Anna prata Stefānijai vienlaicīgi palīdzēt un arī dot telpu. Es ieslēdzu ierakstīšanas funkciju savā neticami vecajā un apsiekalotajā iPhone 6 – spalvainākā asistente Latvijā regulāri to pacēla un padeva man –, un mēs sākām.

– Kāda bija tava bērnība? – jautāju un pagaršoju savu kafiju. Tā vēl bija karsta. Gandrīz aplējos.

Stefānija klusēja, un viņas acīs bija lasāma sapratne. Viņa nenosodīja. Viņa bija pacietīga un pieņēma.

– Tas nav vienkāršs jautājums. No vienas puses, tā bija ļoti laimīga. Kā bērns es biju ļoti, ļoti mīlēta no sava tēta puses, bet tajā pat laikā es nebiju pieņemta no pārējiem, no mammas puses. Diemžēl pēdējos gadus arī kopā ar tēti es nejūtos labi, sāku justies tā, it kā viņam visi citi kļuvuši svarīgāki par mani. Manā bērnībā bija arī citas traumas. Es mācījos internātskolā un biju tālu no mājām, un man kā bērnam tas bija ļoti grūti un smagi. Man pieaugot, mūsu attiecības ar tēti mainījās vēl vairāk. Mans mīļākais gadalaiks vienmēr bija vasara, jo tad es biju mājās, tad man nevajadzēja atrasties skolā. Pret mani skolā ļoti bieži tika veikts mobings, kā šobrīd moderni to sauc, un citi klasesbiedri, skolasbiedri mani nepieņēma. Arī tas, ka man negāja viegli ar mācībām, daudz ko ietekmēja mentāli, emocionāli – gan to, kā es sevi redzu, gan to, kā man iet šobrīd.

Mana dzīve varēja būt savādāka, ja man būtu bijuši citi apstākļi. Es šobrīd nevienu nevainoju. Apstākļi bija tādi, kādi bija. Situācija bija tāda, kāda bija, un es biju bērns, kuram patīk slinkot. Internātskolā neviens ar tevi neņēmās. Ja tev gāja grūti mācībās, tad tevi ielika atvieglotajā klasē. Bet diemžēl tas, ka mani ielika šajā atvieglotajā klasē, ļoti daudz ko sabojāja, ļoti daudz ko. Un tās ietekmi jūtu vēl joprojām. Es tiešām uzskatu, ka daudz kas būtu citādāk, ja mana dzīve būtu savādāka. Bet es esmu arī pateicīga par šo pieredzi. Ir lietas, ko redzu citādāk tieši dēļ tā, kam esmu izgājusi cauri, jo man tiešām ir lieliski draugi, Dievs man ir devis lieliskus draugus. Bet bieži es jūtos kā tas pelēkais pīlēns, kurš nekur neiederas. Taču Dievs to pamazām maina. Tas ir nenormāli grūts ceļš, jo manī dziļi ir iespiedies bērnībā skolā piedzīvotais, šī lielā atstumtība no apkārtējiem ne tikai skolā, bet arī ģimenē. Taču domāju, ka arī tā ir vērtīga pieredze, un es tomēr kaut kādā ziņā priecājos, ka man tā ir.

– Un kāda ir tava dzīve tagad?

– Diemžēl mana dzīve arī tagad ne uz pusi nav tāda, kādu es gribētu. Gan manas izglītības dēļ, gan tādēļ, kā es sevi redzu, tādēļ, ka man netic mani tuvākie, mana ģimene. Es uzskatu, ka dzīvoju ļoti neveselīgā vidē, ļoti emocionāli nospiedošā vidē. Man ir jādzīvo istabā aiz aizvērtām durvīm, kuras mājinieki man pat neļauj aizslēgt, viņi saka, ka es smirdu, un tā tālāk. Kaut kā tā. Par šīm lietām tiešām nav viegli runāt, jo tuvinieku teiktais ļoti ietekmē to, kā es pati redzu sevi, savu dzīvi. Man tiešām nenormāli palīdz tas, ka man ir lieliski draugi, kas mani atbalsta, palīdz un tic, ka manai dzīvei ir vērtība un nākotne, kuri tic, kad es pati nespēju ticēt. Caur manām draudzenēm, tevi ieskaitot, mana dzīve tiešām ir mainījusies, es esmu ieraudzījusi, ka varu vairāk, esmu kaut mazliet vairāk sev noticējusi. Es ceru, ka mana dzīve mainīsies vēl vairāk. – Stefānijas acīs iedegās pateicības gaisma. Tā gaisma tur parādās vienmēr, kad viņa runā par mani un citiem saviem draugiem. Kaut es un mēs visi spētu savus draugus tā novērtēt!

Pateicības gaismu pārmāca pašpārmetumu ēna, kurai sekoja dzeltenīga peļķe zem Stefānijas ratiņkrēsla Panthera. Es izslēdzu ierakstīšanu, sapratusi, kas mums būs jādara. Es zināju, kā ir kaut kur nepaspēt, es zināju, kā tas var likt justies mazāk cilvēkam. Bet līdz ar gadiem un garīgo izaugsmi sapratu, ka tas nemazina cilvēcību, tas tikai norūda. Biju gatava dažādām situācijām, lai nepaspēšanu pēc iespējas ātrāk novērstu un tai neļautu vēl vairāk ieurbties prātā un sirdī un uzrakt vecos, aizmirstos kompleksus. Man bija viss nepieciešamais. Pat dažādu izmēru mitrās salvetes. Abas kopā visu ātri nokopām, un Stefānija pārģērbās. Un mēs varējām turpināt interviju. Bet Stefānijas acīs prieka gaismas vairs nebija.

– Vai tad normāliem cilvēkiem tā notiek? Ehhh, tā taču nevar, es esmu cūka. Mani mājinieki pareizi saka, ka es smirdu un man nav nākotnes, – atbraukusi atkal līdz galdam, teica Stefānija.

– Tu neesi cūka, tā var notikt ikvienam, un tev no tā nav jākaunas. Un – tu nesmirdi. Tu smaržo!

– Tiešām? Man likās, ka es smirdu.

– Nē, nē, tu nesmirdi. Tu esi brīnišķīga, un es tevi mīlu. – Piebraucu pie Stefānijas un viņu apskāvu, zinādama, ka viņai tas ir svarīgi. – Vai varam turpināt?

Atbildes vietā Stefānija apķēra mani ciešāk un māja ar galvu.

Nākamo paredzēto jautājumu par to, kā viņa jūtas emocionāli, izvēlējos uzdot vēlāk.

– Kādi ir tavi nākotnes sapņi?

– Man šis jautājums vienmēr izraisa divējādas emocijas. No vienas puses, es baidos sapņot lielus sapņus, jo tad, kad tu sapņo un šie sapņi nepiepildās, ir ļoti grūti un smagi. Viens no lielākajiem sapņiem laikam ir dzīvot kā jebkuram cilvēkam, lai man būtu sava vieta – tas, ko es šobrīd neredzu un nejūtu. Man varbūt ir sava istaba, bet es nejūtu, ka šī ir mana vieta, ka šeit, aiz durvīm, es varu justies brīvi, ka ar mani te rēķinās kā ar cilvēku. Ja mēs runājam par vēl lielākiem sapņiem – lai gan man liekas, ka dzīvošana atsevišķi jau ir tāds ļoti liels sapnis, – tad es ļoti, ļoti gribētu, kaut man būtu ģimene, bērni, vīrs. Bet tas nav tāds sapnis par katru cenu. Es to esmu atlaidusi, atdevusi tā kā Dievam. Bet no tādiem vispārējiem sapņiem es gribētu kontrolēt pati savus lēmumus, ko es pati par sevi būtu pieņēmusi. Es zinu, ka arī tā nebūtu viegli, bet šobrīd es vairāku iemeslu dēļ nejūtu, ka mana dzīve tā pa īstam pieder man. Arī tāpēc, ka manas finanses tiek pārvaldītas manā vietā un tamlīdzīgi. Tāpēc, ja man jautā, kāds ir mans sapnis, es atbildu, ka tad, ja es nevarētu dzīvot pilnīgi, pilnīgi viena, es gribētu dzīvot kopā ar citiem. Ne pansionātā, protams, bet ka būtu kāda māja, kurā varētu dzīvot cilvēki, kuri cits citu ciena. Pa lielam mans sapnis ir dzīvot kādā vietā, kur es tiešām varētu justies kā mājās. Un lai man apkārt būtu cilvēki, kuri man tiešām ir dārgi un mīļi, kuri mani redz kā vērtību.

– Ko tev nozīmē dzīvot?

– Dzīvot man nozīmē to, ka ar mani, pirmkārt, ir Dievs, kurš mani mīl, uz kuru es vienmēr varu paļauties. Vēl – ka man apkārt ir cilvēki, kas man tic, un es varu būt patstāvīga un pati izlemt, kad ko darīt, un izdarīt savas izvēles, ko es pagaidām varu pārāk reti. To man pa lielam nozīmē dzīvot. Dzīves atņemšana, man liekas, ir tas, ka tu esi ierobežots ne tikai fiziski, bet tevi noliek arī mentāli.

– Un kā tu pašlaik jūties emocionāli?

– Pašlaik te, ar tevi, es jūtos lieliski, kā cilvēks. Bet savā ģimenē es nejūtos labi. Es cīnos arī ar mentālo veselību. Arī ārējie apstākļi diemžēl ietekmē mentālo veselību, un garīgi es nejūtos labi, būšu godīga un atklāta. Man nav viegli pieņemt savu ķermeni, man laikam vispār nav viegli pieņemt sevi gan mentāli, gan fiziski, lai arī pēdējā gada laikā, kopš darbojos ar savām draudzenēm kristīgajā organizācijā, es tiešām esmu sev nedaudz noticējusi, tomēr tas vēl joprojām liekas ļoti, ļoti grūti. Sevi pieņemt man vienmēr ir bijusi cīņa. Atceros sevi bērnībā, kad biju mazs bērns. Līdz sākās tīņa gadi, pubertātes vecums, es biju viegla, mani bija viegli visur iznēsāt. Un līdz tiem pusaudža gadiem es nejutu, ka atšķiros, jo varēju visur būt klāt. To atšķirību es sāku just, kad…

Es atceros vienu gadījumu… Man bērnībā bija viena draudzene, kura man Baldonē tajā laikā bija vienīgā draudzene. Mēs bijām tiešām ļoti tuvas. Man liekas, todien viņai bija sešpadsmitā dzimšanas diena. Ballīte notika kādā viesu namā. Un diemžēl tajos laikos daudz kas bija vēl mazāk pielāgots vai pieejams nekā tagad. Arī tagad ir daudz šķēršļu un es nevaru daudz kur būt, bet tagad ir daudz, daudz labāk nekā vairākus gadus atpakaļ. Un es skaidri atceros, ka vienīgais iemesls, kāpēc es nebiju draudzenes dzimšanas dienā, bija tas, ka es fiziski nevarēju tur tikt. Tas ir viens tāds gadījums, ko atceros. Bet es atceros, kad bija pusaudža gadi, es jau jutu, cik ļoti atšķiros no pārējiem – gan fiziski, gan domāšanas ziņā, gan citādos veidos. Toreiz man nebija cilvēki, kuri mani atbalstītu, tagad man tādi ir. Iet cauri sevis pieņemšanas cīņai kopā ar cilvēkiem, kuri mani mīl, ir daudz vieglāk, nekā tas bija agrāk.

– Mūsu sarunas laikā tu bieži piemini Dievu. Ko tev nozīmē Dievs?

– Man Viņš nozīmē daudz, bet tas nenozīmē, ka man ir viegli Viņam uzticēties, patiesībā man ir grūti Dievam uzticēties un reizēm pat ticēt, ka Viņš mani mīl. Bet es zinu, ka Viņš mani mīl, ir kopā ar mani. Lai gan, būšu godīga, reizēm šaubos arī par to. Tomēr Viņš izved mani cauri visām situācijām un dod mīlošus cilvēkus, kuri nav vienaldzīgi pret mani un citiem. Viņš ir lielisks pat tad, ja es to ne vienmēr novērtēju. Pat ja es to tagad neredzu, Dievs ir ar mani, Viņš redz manu nākotni un tic tai. Dievs ir cerība, glābšana un mīlestība, bez Viņa manā dzīvē nebūtu nekā, nekas no tā, kas ir šobrīd. Viņš mani redz un dzird, pat brīžos, kad to nejūtu, kad man tas ir jāpieņem ticībā.

– Kā tu gribētu lai cilvēki tevi redz?

– Man ir grūti atbildēt uz šo jautājumu, bet laikam jau es vienkārši gribu, lai mani saskata kā cilvēku, kā personu pat tad, ja es neesmu tāda kā citi. Pat tad, ja es nedomāju tā kā citi. Lai gan mēs neviens neesam tāds kā otrs, bet mūs salīdzina vai mēs paši sevi salīdzinām ar citiem, kuri ir gudrāki, skaistāki, spējīgāki. Es vienkārši gribētu, lai mani saredz kā Stefāniju, kā cilvēku. Lai mani tādu arī mīl. Tā pa lielam.

– Un kas tev palīdz justies sadzirdētai, saredzētai un pieņemt to, kāda tu esi?

– Es laikam varu atbildēt vienā teikumā. Dievs un tie cilvēki, kuri mani mīl. Atgriežos pie šī. Un, ja mēs domājam plašāk, tad palīdzētu tas, ja valsts vairāk domātu par to, ka mēs neesam kaut kādas atbiras vai atkritumi. Arī man piedzimstot, ārsti ģimenei teica – atsakieties no viņas, no viņas nekas nebūs. Ja nebūtu mans tētis, tad tā arī būtu noticis. Tāpēc tā būs lieta, par kuru es viņam vienmēr būšu ļoti pateicīga. Palīdzētu, ja būtu arī citi risinājumi, ne tikai pansionāti, cilvēkiem, kuri tīri fiziski nevar paši par sevi parūpēties. Bet pa lielam tas, kas man tagad palīdz justies sadzirdētai, tie ir draugi, tie kolosālie cilvēki, kas man ir apkārt. Patiesībā arī šī intervija. – Stefānija iedzēra pēdējo malku kafijas un pastiepās pēc Laima Lux šokolādes, ko biju nopirkusi tieši šim gadījumam, jo zināju, ka tā ir viņas mīļākā šokolāde.

Arī es iedzēru pēdējo malku kafijas un teicu: – Paldies, mīļā, par atbildēm uz šiem jautājumiem, es domāju, ka tās daudziem palīdzēs daudz ko ieraudzīt savādāk.

Stefānija atbildēja ar smaidu, kas atplauka viņas acīs un lūpās.

Pie durvīm klauvēja. Man vēl joprojām nebija durvju zvana. Tā bija Anna. Kā viņa zināja, ka jānāk tieši tagad? Tā noslēgumam tuvojās šī epizode manā un Stefānijas draudzībā. Stefānija acīmredzami priecājās. Viņa bija sadzirdēta. Uzvilka savu spilgti dzelteno jaku un sarkanos cimdus un bija gatava doties. Ar noplakušām skumjām un atplaukušu smaidu viņa bija gatava doties atpakaļ aiz savas istabas durvīm. Jo viņa vairs nebija viena. Jo viņai bija Dievs. Jo viņai bija cilvēki, kuri viņu dzirdēja un redzēja, kuriem Stefānija nebija objekts, kuram nav savu domu, viedokļu un vēlmju. Kad viņas ar Annu brauca uz Baldoni, es visu ceļu runāju ar viņām pa telefonu. Dzirdēju, kā Anna atvadās no Stefānijas un tētis ieved Stefāniju viņas istabā un aiztaisa durvis. Tā aiz durvīm aizripoja cilvēks, kura sirds pukst un vēlas dzīvot. Un kuram es, mēs un jūs varam dot cerību dzīvot. Es paliku sēžot savā dzīvoklī pie loga ar labradora galvu klēpī. Labradors mīlēja. Labradora acīs es biju un esmu. Un manās acīs Stefānija ir un būs. Bija vakars. Izgājām ar Elfu pastaigā pa Elvīras ielu un devāmies pie miera. Biju pateicīga, ka varu būt Stefānijai un palīdzēt viņai piedzīvot cerību.