— Nezinu, kā par to runāt; nezinu, kā par to klusēt

Oļa Mihaiļuka (Оля Михайлюк) ir mediju māksliniece, kuras jaunākais videodarbs Irpiņa. Atdzimšanas hronikas pirmoreiz tika rādīts Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izstādē Dekoloniālās ekoloģijas. Saprast postkoloniālo pēc sociālisma Rīgas Mākslas telpā, kur bija skatāma arī viņas 2014. gadā tapusī multimediālā kolāža AtmiņMĒTRA. Mihaiļuka Kijivas Nacionālajā universitātē studējusi žurnālistiku, interesējas par vizuālo mākslu, mūziku, teātri, performanci un ekoloģiju. 2007. gadā kopā ar domubiedriem izveidoja ArtPole aģentūru, kuras vadībā tapa festivāls – eksperimentāla platforma, aizsākot daudzus starptautiskus starpdisciplinārus projektus. Mihaiļuka turpina strādāt dažādu mākslas disciplīnu – performanču, mūzikas, literatūras un videomākslas – saskaršanās punktos.

Oļu pirms laiciņa intervēju tiešsaistē, taču sagadījās tā, ka pagājušajā nedēļā mākslinieci satiku Varšavā, kur viņa bija rezidencē Uzjadova pilī. Tā atradās netālu no viesnīcas, kurā biju apmetusies, un Oļa ierosināja kopīgi papusdienot restorānā Krym, kuru atvērusi Krimas tatāru ģimene. Restorāns, kurā var nobaudīt autentisku Krimas virtuvi, atrodas pretī Krievijas vēstniecībai. Oļa stāstīja, ka restorāna īpašnieks gājis garām izkārtnei ar īres piedāvājumu un nolēmis, ka tā vietā, lai justos slikti par to, ka diendienā jāskatās uz Krievijas vēstniecības fasādi, viņš liks viņiem katru dienu skatīties uz spožo izkārtni Krym, pie kuras plīvo Ukrainas karogs. Arī poļi ielas posmu pie Krievijas vēstniecības un kultūras centra pārdēvējuši par Krievu agresijas upuru aleju. 

Agra Lieģe-Doležko

 

Vai vari pastāstīt par pašas pieredzēto pēdējā gada laikā? Kur biji, kad Krievija pagājušā gada februāri iebruka Ukrainā?

2014. gada martā, kad Krievija anektēja Krimu, es biju Simferopolē. 2014. gada maijā un vasarā es biju Donbasā. Kad sākās ukraiņu žurnālistu masveida nolaupīšana, es sapratu, ka vissvarīgākais ir atgriezties pie savām žurnālistes iemaņām un notikušo fiksēt tekstu, attēlu un video formātā. Tad pienāca brīdis, kad vārdi šķita bezspēcīgi, un es mēnešiem ilgi ne ar kāda veida mākslu nenodarbojos vispār. Pēc kāda laika es atkal pievērsos performanču mākslai, un tā soli pa solim atgriezos pie starpdisciplināriem darbiem. Bet tad pagājušā gada februārī sākās pilna mēroga karš. Es nolēmu palikt Kijivā un kopā ar kolēģiem darbojos kā brīvprātīgā. 23. februārī ir manas labākās draudzenes dzimšanas diena, un es atceros, kā es ilgi izvēlējos viņai ziedus – gribēju, lai ziedu pušķis ir pēc iespējas krāsaināks. Galu galā pušķis bija ļoti liels un spilgts. Šķita, ka tur, iespējams, neviens ilgi nav pircis puķes, jo floriste izskatījās laimīga un ar cerību man vaicāja: “Ja jūs pērkat tik iespaidīgu pušķi, vai tas nozīmē, ka kara nebūs?” Jautājumam es nebiju gatava un atbildēju: “Es domāju, ka būs.” Ceļā uz metro es sev to pārmetu. Ja sāksies karš, par to visi uzreiz zinās. Kāpēc biedēt cilvēkus priekšlaicīgi? Todien mēs ar draudzeni iegājām Nacionālajā etniskās kultūras centrā – es viņu nofotografēju pie melnbalta attēla, kurā redzami cilvēki tautastērpos no Dņepras reģiona. Mēs runājām līdz agram rītam, lielākoties par karu. Tobrīd gandrīz ikvienam pilsētā bija ārkārtas gadījumu soma; daudzi bija apmeklējuši pirmās palīdzības kursus, un internetā izplatījās informācija par to, ka raķešu uzbrukuma gadījumā metro kalpos kā bumbu patvertne. Visu janvāri un februāri es kopā ar māti apmeklēju visus lielākos Kijivas muzejus un apskatīju pieminekļus ar domu – “to nav iespējams iepakot līdzi somā”. Gaisā jautās aizdomas, un tomēr mēs neticējām, ka sāksies pilna mēroga karš, ka 2022. gadā mums mūsu pilsēta būs jāaizstāv no ienaidnieka tankiem.

Nākamajā rītā pirmā notriektā raķete nokrita 200 metrus no manas mājas. Es devos pie mātes, un metro bija jūtama panika, daudziem līdzi bija bērni un mājdzīvnieki. Todien daudzi cilvēki pameta Kijivu, bet man rakstīja draugi un kolēģi no Vācijas, Polijas un Spānijas, aicinot pie sevis. Daudzi dusmojās, ka atsakos pamest Kijivu, un es viņus sapratu – viņi par mani uztraucās, un skatīties notiekošo ziņās noteikti bija neizturami. Tomēr man pamest savu pilsētu tādā brīdī šķita dīvaini. Viss, ko biju darījusi pēdējos astoņus gadus, bija kā kliedziens, lai parādītu pasaulei, kas notiek manā valstī, – jā, tobrīd karš plosījās tikai nelielā teritorijā, bet traģēdija nav mērāma kilometros. Man bieži bija nācies dzirdēt: “Ak, tu atkal runā par karu?” Šķita nepareizi pamest Kijivu brīdī, kad es varētu kādam palīdzēt.

 

Ko darīji pēc tam – kur esi bijusi, pie kā strādājusi kopš tā laika?

Sāku strādāt humānās palīdzības centrā – mēs lielākoties palīdzējām vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuri bija palikuši pilsētā vieni. Mēs arī centāmies nodrošināt Teritoriālās aizsardzības spēku brigādes ar medikamentiem un siltām drēbēm. Tobrīd jau zinājām, ka pie Kijivas norisinās kaujas, bet vēl nespējām iztēloties to mērogu, tāpēc strādāt pilsētas centrā pat bija visai mierinoši. No vienas puses, tu dari kaut ko, lai cilvēkiem palīdzētu, no otras – tu tādējādi palīdzi sev. Bija daudz fiziskā darba, kas ļāva vakarā viegli aizmigt no noguruma – bez biedējošām domām un iztēles ainām. No rītiem mēs cēlāmies un turpinājām saņemt un sūtīt tālāk kravu – uz Čerņihivu, Irpiņu un Buču. Apvienot brīvprātīgo darbu un mākslu šajā intensīvajā sākuma fāzē bija praktiski neiespējami. Manu darbu pamatā lielākoties ir mūzika, bet tajā posmā es nespēju klausīties mūziku vispār. Runājot ar cilvēkiem bumbu patvertnēs, dzirdēju to pašu – lielākā daļa pirmajos mēnešos neklausījās mūziku vai audiogrāmatas, neskatījās filmas un nelasīja grāmatas. Atceros, ka pēc tam, kad uzzināju, kas noticis ar Mariupoles Drāmas teātri, mani kaitināja pat putnu dziedāšana – es aizvēru visus logus un tobrīd ienīdu jebko, kas liecināja par dzīvi.

Atceros kādu situāciju, kas saistīta ar mūziku. Okupētajā Irpiņā mēnesi bija notikušas apšaudes, daudzas mājas bija iznīcinātas, un daudzi cilvēki bija nogalināti vai ievainoti. Pēc tam, kad Ukrainas armija pilsētu atbrīvoja, tajā ieradās kāds slavens pianists. Saspridzinātā Kultūras nama priekšā tika novietotas klavieres, un viņš pilsētas iedzīvotājiem spēlēja Šopēna skaņdarbus. Bet viņš nebija ņēmis vērā to, ka piedzīvotās spridzināšanas dēļ lielai daļai iedzīvotāju bija kontūzija un viņu prāts tobrīd nespēja apstrādāt klasisko mūziku. Tāpat arī es pirmajos kara mēnešos nespēju darboties savā ierastajā nozarē – mana interese par to, ko iepriekš mīlēju, atgriezās tikai pēc laika.

 

Kā tas notika?

Es nekā īpaši necentos atgriezties pie mākslas norisēm. Esmu ļoti pateicīga Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izstāžu kuratorei Ievai Astahovskai, ar kuru iepazinos tiešsaistē pagājušā gada martā. Ievu patiesi interesēja Ukrainā notiekošais – ne tikai tāpēc, ka tā pēkšņi nokļuvusi uzmanības centrā. Dalība izstādē Dekoloniālās ekoloģijas bija mans pirmais darbs mākslas jomā kopš pagājušā gada februāra. Tagad es gribu nomierināties, sastrukturēt savas domas un censties izprast visu, kas manī ir sakrājies pēdējo 10 mēnešu laikā.

 

Vai vari nedaudz pastāstīt par pašu projektu Irpiņa. Atdzimšanas hronikas – kā šī ideja radās, un kāda bija tava pieredze Irpiņā? Ko novēroji sarunās ar pilsētas iedzīvotājiem?

Martā viss bija atkarīgs no tā, kā norisināsies kaujas Kijivas apkaimē. Man to joprojām grūti aptvert, bet krievi patiešām cerēja iekarot Kijivu. Tas izklausās pēc vistumšākā absurda, bet tā ir patiesība. Tāpēc cilvēkiem Kijivas apkaimē nācās pretoties visintensīvāk – spridzināt tiltus, dambjus un tamlīdzīgi –, lai neļautu ienaidniekam ienākt pilsētā. Šajā posmā Irpiņa tika okupēta, un mēs centāmies katru dienu uz turieni sūtīt humanitāro palīdzību. Un, kad pilsēta tika atbrīvota, mēs devāmies uz turieni, lai noskaidrotu cilvēku galvenās vajadzības. Bija pavasaris, un mēs līdzi aizvedām sēklas un stādus, kurus cilvēki no visas Ukrainas bija atsūtījuši Irpiņas iedzīvotājiem pēc tam, kad mēs par to publicējām Facebook ziņu. Mēs prātojām, vai augi tiešām būs tas, kas cilvēkiem šobrīd vajadzīgs, bet redzējām, ka Irpiņas iedzīvotāji ir patiešām pieķērušies savai zemei. Tur ir daudz privātmāju un dārziņu ar puķēm, augļkokiem un dārzeņiem. Un pat tad, kad mājas bija izpostītas, daudzi iedzīvotāji, pavasarim sākoties, vispirms apstādīja savus dārzus. Kad ieradāmies, daudzi vēl joprojām negribēja nākt ārā no pagrabiem, lai gan pilsēta jau bija atbrīvota, – viņiem šķita, ka ienaidnieks atgriezīsies. Pazīstamās, mierpilnās kaimiņu balsis un aicinājums kopīgi stādīt augus raisīja viņos uzticību, viņi sāka nākt ārā un dalījās ar pieredzēto, raudāja.

Viena Irpiņas apmeklējuma laikā mēs ieraudzījām kokus ar apsaitētiem stumbriem – tādas saites, ko liek cilvēku ievainojumiem. Kad pilsēta tika atbrīvota, vietējais dārznieks, kurš bija palicis Irpiņā, nolēma šādi apkopt apšaudēs traumētos kokus. Mēs ar draugiem nolēmām strādāt kopā ar cilvēkiem uz vienas no šīm ielām, kurā mājas bija vai nu pilnībā, vai daļēji izpostītas. Mēs uz turieni braucām regulāri un vērojām augus. Kad visi bija apstādījuši savus privātos dārziņus, mēs ierosinājām izveidot vairākus publiskos apstādījumus izpostītajās pilsētas vietās. Kopā ar vietējiem mēs izveidojām puķu dobes un iestādījām puķes – atmosfēra bija atvērta un draudzīga. Mēs kopā pavadījām daudz laika, cilvēki kļuva atvērtāki un sāka stāstīt par savu pieredzi. Es biju gatava ierakstīt. Viņi runāja par šausmīgajiem notikumiem, bet tajā pašā laikā stāstos bija spēks un maigums. Man šķita, ka tas ir tāpēc, ka viņi mīl augus.

 

Citā tavā mākslas darbā AtmiņMĒTRA, kas tapa jau 2014. gadā, arī vēstīts par karu, bet laikā, kad reti kurš ārpus Ukrainas bija gatavs atzīt to, kas Ukrainā patiešām notiek. AtmiņMĒTRA šķiet cieši saistīta ar jaunāko darbu Irpiņa. Atdzimšanas hronikas, jo arī tajā augi un dzīvība, ko tie simbolizē, izmantoti kā metafora. Vai vari pastāstīt nedaudz vairāk par šo iepriekšējo darbu un kā caur to esi runājusi par karu, kas sākās jau vismaz pirms deviņiem gadiem?

AtmiņMĒTRA ir multimediāla kolāža, kurā apvienoti audiovizuālie novērojumi Luhanskā un Doņeckā, un mūzika, performance un to cilvēku stāsti, kuri piedzīvoja karu Austrumukrainā. Šis darbs ir par atmiņu un piemiņu. Pirmoreiz es to parādīju Dokumentālā teātra un performanču festivālā Prāgā 2016. gadā, bet 2017. gada pavasarī nolēmu to parādīt Austrumukrainas pilsētās, tuvu kara zonai, un 2022. gadā visas šīs pilsētas nonāca karadarbības epicentrā. Šo darbu, kas piedzīvoja nepārtrauktu transformāciju, es rādīju piecus gadus – no 2016. līdz 2021. gadam – un pabiju ar to daudzās Ukrainas un Eiropas pilsētās. 2021. gadā es atkal devos uz austrumiem, lai fotografētu Mariupoles piekrasti, un man radās ideja AtmiņMĒTRU izveidot kā video. Es to beidzu apstrādāt deviņus mēnešus pirms kara sākuma un pirmoreiz izrādīju 2021. gada pavasarī Mariupolē. Pēc katras performances es stādīju piparmētras. 2016. gadā mani draugi to man atveda no Alčevskas, kur es biju 2014. gadā, kad Krievija to okupēja. Tagad Alčevskas piparmētra aug daudzviet Ukrainā. 2021. gadā es piparmētras iestādīju Mariupoles pilsētas dārzā. 2022. gadā Mariupolē notika humanitārā katastrofa un bojā gāja tūkstošiem cilvēku. Raķešu un apšaudes dēļ cilvēki nevarēja tikt līdz vietējai kapsētai, tāpēc mirušos nācās apglabāt masu kapos pilsētas dārzā. Reiz es AtmiņMĒTRAS aprakstā uzrakstīju: “Es nezinu, kā par to runāt, un nezinu, kā par to klusēt.”

Irpiņā augi cilvēkiem palīdzēja turpināt dzīvot. Tulpes, saulespuķes un irbenāji, kurus stādījām tuvu akai, – tie esam mēs. Tā ir mūsu gaume, mūsu krāsas, mūsu formas. Raksti un iezīmes, pēc kurām mūs var atpazīt. Es jau minēju, ka darbs Irpiņa. Atdzimšanas hronikas pirmoreiz tika parādīts Latvijā. Skatītāji manu valodu saprata, pateicoties augiem. Man šķiet, ka latviešu un ukraiņu attieksme pret augiem ir līdzīga.

 

Savos darbos tu runā par kara traumu un dziedināšanu, atcerēšanos un neaizmiršanu, spēju turpināt dzīvot – kā šie procesi pastāv līdzās tavā pieredzē ar šobrīd notiekošo?

Reizēm ir grūti. Mums bija grūti uzsākt jauno gadu – ar ziņām par pazudušiem vai mirušiem draugiem, raķešu uzlidojumiem pār Kijivu Jaungada naktī. Un tas nekur nepazūd – tas viss atgriežas sapņos vai, gluži pretēji, kā bezmiegs vai citi traucējumi, tas izpaužas kā nenormālas reakcijas uz normālām lietām, piemēram, aizkaitinājums, redzot citu Eiropas pilsētu krāšņo Jaunā gada apgaismojumu un uguņošanu. Filmu par Irpiņu es pabeidzu Rīgā, jo Kijivā pāris dienas pirms manas došanās uz Latviju elektrība bija tikai divas stundas dienā. Bet censties no tā aizbēgt, censties nedomāt, neredzēt un nejust diemžēl ir vēl sliktāk. Kopā mums jācenšas to visu palaist vaļā, dziedināt un atcerēties. Tas, kas notiek okupētajās teritorijās, ir ārpus jebkādām robežām – nedabisks un ļauns. Un, ja mēs to tagad neapturēsim, neatbalstīsim cits citu, šī ļaunuma teritorija pletīsies plašumā. Eiropai šī iesaiste nav tikai par empātiju pret Ukrainu, bet gan par personīgo drošību.

 

Vēlos vēlreiz atgriezties pie tēmas par augiem – par to, kā tie tev pašai palīdz izdzīvot šajā posmā.

Es atceros augus Irpiņā – tie mums parādīja visīstāko izdzīvošanas mākslu. Tulpes, lilijas, saulespuķes, amarants, asteres, kliņģerītes un krizantēmas – tās auga, par spīti visam. Tās izdīga no pārogļotās zemes starp metāla un ķieģeļu gabaliem un nodemonstrēja mums savu stabilitāti un dzīvotspēju. Man šie augi ir enerģijas avots. Pirmajā acu uzmetienā lielākā daļa cilvēku manas fotogrāfijas ar iznīcinātām ēkām un puķēm uztver kā metaforu. Bet tas ir dzīvības cikliskums. Novērojumi dabā šobrīd man šķiet īpaši svarīgi. Drīz būs pavasaris – mēs katru dienu varēsim novērot kādas izmaiņas dabā un koncentrēties uz tām. Un mēs cits citam par to stāstīsim. Arī tas ir svarīgi, jo cilvēkiem ir nepieciešama komunikācija, bet lielākā daļa tēmu šobrīd ir saasinātas un pretrunīgas. Citi ir zaudējuši mājas, citi pārcēlušies uz ārzemēm un dzīvo pārticībā. Citi ir pazaudējuši ģimenes, citi tās atraduši. Ir cilvēki, kam Ukraina ir svarīgāka par visu, un tādi, kam ir citas prioitātes. Un mums visiem ir jāspēj dzīvot līdzās. Man agrāk šķita, ka kara laikā visi kļūst sentimentālāki un tāpēc uzņem tik daudz fotogrāfiju ar putniem un puķēm. Bet tagad es zinu, ka daba dod spēku.

 

Tu kopā ar kolēģiem 2007. gadā nodibināji ArtPole aģentūru. Kāpēc tā tapa, kāda ir tava iesaiste, un kādus projektus veidojat?

Iemesls, kāpēc izveidojām ArtPole, bija vēlme atklāt un parādīt Ukrainu, kā arī aicināt māksliniekus un zinātniekus no citām valstīm veidot sadarbību un censties meklēt risinājumus situācijām, kas saistītas ar vidi un kultūru. Pirmais ArtPole projekts bija festivāls – tā bija kā eksperimentāla arēna, kurā tika aizsākti daudzi interesanti starpdisciplināri projekti. Festivāla galvenais mērķis bija veidot jaunu simbiozi, jaunu veidu, kā veidot mākslas un vides saskarsmi. Mums bija svarīgi, lai mākslinieki ne tikai rādītu savus darbus, bet arī radītu “šeit un tagad”, komunicētu cits ar citu, ar laikapstākļiem, augiem, viļņiem ūdenī un tamlīdzīgi. Dažādu Ukrainas reģionu iedzīvotājiem vajadzēja citam citu iepazīt un tādējādi no jauna atklāt savu valsti. Māksla spēj pārvarēt dažādu disciplīnu robežas. Festivāla laikā veidojās dažādas negaidītas un brīnišķīgas mūziķu, dejotāju un skulptūru savienības ar multimediju māksliniekiem, vides māksliniekiem un vietējiem galdniekiem. Tā rezultātā tika izveidotas vairākas fantastiskas skulptūras no metāllūžņiem, mūzikas instrumenti no dārzeņiem un tā tālāk. Tagad ArtPole atbalsta dažādus unikālus starpdisciplinārus projektus.

 

Kā nonāci līdz interesei par šīm dažādajām starpdisciplinārajām sadarbībām, un kas tajās tevi piesaista vairāk nekā darbošanās vienā nozarē?

Viss ir noticis organiski. Man ir paveicies, ka man pieejami dažādi “darbarīki” – kamera un audioierakstītājs; es uzņemu fotogrāfijas, video, ierakstu cilvēku balsis – reizēm es tos intervēju dokumentāliem materiāliem, reizēm tie lasa dzeju un dzied, reizēm tās ir dažādās vietās dzirdamas skaņas. Bieži manos darbos parādās mūzika. Es intuitīvi jūtu, kādai tai jābūt, un vēršos pie konkrētiem mūziķiem, lai aicinātu uz sadarbību. Visaizraujošākie un izaicinošākie ir projekti, kuros atšķirīgām disciplīnām un autoriem paredzēts būt vienlīdzīgiem, vienlīdz pārstāvētiem – kur nekam un nevienam nav noteicoša loma. Šajos projektos man jābūt ļoti uzmanīgai, jāsaprot, kad pakāpties atpakaļ un ļaut citiem “parādīties”, vienmēr cenšoties noturēt līdzsvarā savu ego un citu indivīdu māksliniecisko redzējumu, turpināt meklēt arī tad, kad tas šķiet bezcerīgi. Projektā www.rozdilovi.org mēs esam pietuvojušies šai vienlīdzīgajai starpdisciplinārajai sadarbībai – tajā ir teksti septiņās valodās, mūzika, deja, rokraksti. Mēs izveidojām paši savu pasauli. Individuālos projektos tas ir vieglāk saredzams. Es jau teicu, ka 2014. gadā, kad sākās karš, es biju Krimā un Donbasā, un toreiz es rakstīju publicistiskus tekstus vienai no lielākajām mediju platformām Ukrainā. Tas bija bīstami, bet bija svarīgi visu aprakstīt detalizēti, iemūžināt to un atcerēties. Tā kā nebija iespējas filmēt, es rakstīju – vārds bija primārais darbarīks. Bet vienā brīdī vārdi sāka šķist bezspēcīgi. Pēc tam es pāris mēnešus nevēlējos radīt neko. 2014. gada vasarā es biju Donbasā, kad tā tika okupēta, – dienā, kad man bija ar vilcienu jādodas uz Kijivu, tika uzspridzinātas sliedes. Cilvēki ar kājām gāja 40 kilometrus uz Alčevsku cerībā, ka no turienes ies vilciens. Lielākā daļa bija mātes ar maziem bērniem. Pēc pāris dienām mums izdevās izbraukt no Alčevskas un tikt līdz Kijivai, kaut ceļā bija 11 kontrolpunkti. Un tomēr prātā es turpināju atgriezties pie šīm sievietēm un novembrī nolēmu, ka man ar savu ķermeni jāsajūt tas, ko juta viņas, – es nogāju 40 kilometrus nezināmā virzienā. Ir posmi, kad šādas performances ir vienīgā pieejamā mākslas valoda.

Termins “laikmetīgs”, runājot par starpdisciplināriem darbiem, man vienmēr šķitis mulsinošs. Man šāda veida darbi vienmēr šķiet saistīti ar ko senu, rituālu, kas apvienoja dažādas disciplīnas, laiku, kad māksla vēl nebija sadalīta pa dažādām nozarēm un nebija atdalīta no ikdienas dzīves. Man katrā darbā nozīmīgākais ir tā “dzīvā” forma, metamorfozes. Kad notiek kaut kas līdzīgs apgaismībai, kad pasaule pēkšņi patiešām atveras – tā, ka tev tajā ir jādalās ar citiem; tad ir brīdis, kad tu sāc meklēt šo formu. Un rīkus, ar kuriem realizēt iecerēto. Tas var būt teksts, fotogrāfija, video, mūzika, deja – vai to dažādie apvienojumi.

 

Vai tev jau ir radusies nākamā iecere? Vai jau strādā pie kaut kā jauna?

Kara priekšvakarā es gatavoju savu izstādi, kurā biju plānojusi apvienot savas Ukrainas Karpatos uzņemtās fotogrāfijas, plūškoka zīmējumus uz sauspapīra, no šiem zīmējumiem izveidotos gaismas objektus un skaņas mākslinieka SK.EIN. radītos audiovizuālos darbus. Ar sauspapīru es sāku strādāt pirms astoņiem gadiem – es slāņoju, rakstīju un svītroju vārdus ar tinti, izmantoju pleķus, starus. Pēcāk sāku lietot “zaļo” un granātābolu sulu, tad atklāju plūškoku. Gan 2020., gan 2021. gada rudenī es devos uz Karpatiem, kad tur sāka nogatavoties ogas, un paliku tur viena ar sulu un sauspapīru. Izstāde bija plānota 2022. gada pavasarī Kijivā. Es beidzot biju atbrīvojusies no kara tēmas, spēju strādāt ar dabas rakstiem, gaismu, abstraktām formām, bez naratīva. Bet tad sākās karš. Darbi palika studijā zem stikla jumta, un es tur ilgu laiku nevarēju iekļūt. Šajā rudenī es uz Karpatiem nebraucu – un neticēju, ka kādu dienu manī atgriezīsies vēlme tur atkal būt. Bet tagad es to jūtu – vēlmi šos darbus parādīt. Kara vidū – parādīt Karpatu miglu, plūškoka nospiedumus un gaismu, kas laužas cauri.