— #EsArī Nr. 8. Kādas uzmākšanās laika līnija

man bija 21, kad viņu pirmoreiz satiku. šarmants, savās aprindās atpazīstams. precēts. caur draugiem sarunāts ceļabiedrs. viens brauciens. nebijām vieni, taču kaut kādu dīvainu interesi jutu. sarunas par mūziku un PV jauno albumu, un to, ka visskaistākās ir dziesmas, kas skanējušas jaunībā. viņš bija 13 gadus vecāks. pēc pāris mēnešiem atkal satikāmies draugu kāzās. viņš gulēja blakus gultā kopā ar sievu. atceros, no rīta lamājos, ka tieši viņš ir nozadzis manas kurpes. uz to viņš atbildēja ar indīgiem komentāriem. kāds mans draugs pēc tam man pienāca klāt un teica, ka esot dusmas par viņa sievu, viņa ir lieliska sieviete, bet viņš nenovērtē. nobrīnījos.

man bija 23. mainīju pilsētu un studijas. kādā kopīgā publiskā pasākumā viņš uzstājās. bija kopbilde, kurā viņš pēkšņi parādījās tieši aiz manas muguras. vēlāk mani paziņas brīnījās, vai mums tiešām ar viņu esot tik tuvas attiecības, ka mēs neieturam distances.

man bija 24. uzstājoties dzejas lasījumos kopā ar citu literātu, uzzināju, ka viņam ļoti patīkot mani teksti. un ka es līdzinoties Danai Reizniecei-Ozolai.

man bija 25. izdevām dzejas grāmatu. viņš atsūtīja savu dziesmu ar maniem vārdiem. izrādījās, ka tas nav mans teksts. pasmējāmies.

man bija 26. pavasarī saņēmu ziņas, ka viņš sācis interesēties par mani. vēlāk kāda lielāka pasākuma laikā viņš skaļi un demonstratīvi apklusināja kādu prominentu Latvijas sievieti politiķi. uz to es reaģēju atklāti un tieši – ka tas nav labi darīts un būtu tomēr jāpieņem, ka viņam pašam ir meitas un ka sievietes ir jāciena. pēc pāris nedēļām viņš, izmantojot mana partnera līdzās neesamību un to, ka biju iedzērusi, mani mēģināja publiski noskūpstīt. pēc pāris mēnešiem es svinēju savas kāzas, savukārt viņš man atsūtīja aicinājumu uz pirti, kur bildēs bija redzams pats un vēl kāds vīrietis. tās, protams, kailbildes. pēc mēneša atkal aicināja tikties. Šoreiz – naktī un, citēju, “ne jau lai darītu to, ko dara ar savu sievu”. gada izskaņā kādā lauku ballē viņš mēģināja iekļūt sieviešu tualetē, lai ar mani aprunātos. mans vīrs nostājās durvīs.

man bija 27. ziemā viņu satiku darba sakarā, tā bija intervija. cerēju, ka varbūt tā viņš sapratīs, ka starp mums ir iespējamas tikai profesionālas attiecības. ejot projām, viņš teica, ka viņam liekoties, ka mans uzvārds ir franču izcelsmes. pēc tam atkal satikāmies kādā publiskā pasākumā. viņš centās būt jauks pret manu vīru un aicināja mani būt izvēlīgākai – ēst vēžus, nevis zivju nūjiņas. OK. rudens pusē, kopā ar vīru aizbraucot atpūsties, kaut kur pie Zvārtes saņēmu no viņa ziņu, ka viņš šķiroties un ka viss esot slikti, viņam liekas, ka es viņu sapratīšot, jo sieva viņam darot pāri. atteicu, ka viņam taču pašam ir jaunas attiecības, uz to saņēmu ziņu, ka, jā, neviens nav ideāls. pēc kāda laika dažādu apstākļu dēļ mēs ar vīru sapratām, ka mums vairs nav pa ceļam. uzzinot par manu šķiršanos, viņš rakstīja komentārus pie maniem IG ierakstiem. lai it kā atbalstītu un uzsvērtu, ka viņš ļoti pārdzīvo, lai ar mani kaut kas slikts nenotiktu, jo pats zinot, cik tas ir grūti. aicināja uz tikšanos, es atteicos. viņš nebija ņēmis vērā to, ka man pusslepeni, pusatklāti bija sākušās citas attiecības.

man bija 28. iznāca mans debijas dzejas krājums. grāmatas atvēršanas svētkos viņa nebija, taču vēlāk kādā publiskā pasākumā visas Latvijas priekšā viņš paziņoja, ka ir pārliecināts, ka es esmu sieviete un ka mums ar viņu ir sarežģītas attiecības. mēģinot šo skaidrot kā pārpratumu, saņēmu smiekliņus, skat, kāds joks, skat, cik skaisti viņš man izrādot uzmanību. mani žņaudza klusas dusmas.

man bija 30. pandēmijas pilnbrieds, jau gadu strādāju vardarbības prevencijā. esmu iemācījusies atpazīt lietas, kas ir veselīgu attiecību pamatā, un tās lietas, kas tādas nav. dzirdot vārdu savienojumu “sapists ceļš”, draugiem aizrādu, ka šādi tiek normalizēta seksuālā vardarbība un to noteikti nevajadzētu darīt. draugi mani uzskata par izcilu profesionālā kretīnisma pārstāvi, nu lai jau. saņēmu uzaicinājumu uz radio sarunu par literatūru, kur viņš ir līdzvadītājs. mans partneris iesaka atteikties, es iespītējos un saku, ka es no viņa nebaidos. uzdodams neveiklus, seksistiskus, divdomīgus jautājumus un saņemdams tādas atbildes, viņš intervijas vidū piecēlās un aizgāja. kolēģes taisnojās, ka viņš ir ļoti kautrīgs un jūtīgs cilvēks, kā jau mākslinieks (it kā es tāda nebūtu!), un ka tieši viņš gribējis un iniciējis šo sarunu. rudenī dzejas un mūzikas lasījumos pāris kilometrus no Krievijas robežas uzstājāmies uz skatuves ārā. sarakstā biju pēc viņa. viņš kavēja. vakara vadītājs vairākkārt centās viņu iegrožot, nesekmīgi. salu tā, ka mani kratīja drebuļi. izgāju pie skatītājiem skatuves priekšā, lai viņš mani pamanītu un varbūt tādā veidā saprastu, ka ir jāiet projām, redzēju viņa pašapmierinātību un ļaunu prieku par to, ka es tur stāvu. nojautu, ka labi nebūs. kāpjot no skatuves, viņš publiski nosmīkņāja un, pārējiem dzirdot, atvainojās. es sev domās jautāju, cik mums maksās šāds aizvainota mākslinieka ego. naktī sūtu ziņas draugiem, ka labi nebūs.

man bija 31. es redzu, ka viņš skatās visus manus storijus, īpaši tos, kur ir kāda mana ķermeņa daļa. plecs. lūpas. seja. es nervozēju. taisu ekrānšāviņus. nevar tā vienkārši pierādīt interesi. nevar pierādīt to, ka tā nav veselīga. spriedze aug. dzirdu baumas, ka viņam ir sarežģītas attiecības ar bijušo sievu. OK. klusums. pēc pāris mēnešiem esam publiskā pasākumā. viņš tur arī ir. pamanām sev pievērstus skatienus. tie nav ievainota dzīvnieka skatieni, tas ir kaut kas cits. agresīvāks. ļaunāks. kaut ko viņš atkal nevar izturēt. viņš sagaida brīdi, kad esmu atstatus no savējiem, pētu ekspozīciju, pienāk man klāt, esam ekspozīcijas tālākajā stūrī, kur šķietami neviena nav, viņš sāk pārmest, ka es nevēlos ar viņu uzturēt labas attiecības. atbildu, ka viņš nejauki izturas pret sievietēm. viņš piedāvā tikties citur, ārā, paceļ balsi, viņš virzās uz manu pusi, neatkāpjas. atsteidzas mans partneris, starp abiem izceļas kautiņš. sit viņš, apkārt ir stikls, ekspozīcija ir no stikla, iemetos abu vidū, viņš man trāpa deniņos (vēlāk pie ārsta nebūšu bijusi un to ļoti nožēlošu), es kliedzu, saucu, piesteidzas kāds vietējā sabiedrībā zināms kungs, viņš atsakās saukt policiju, šeit nedrīkstot, es vāros, dusmojos. uzrakstām iesniegumus policijai. mans partneris sev pārmet, ka nedeva viņam pretī, citādu valodu jau tādi kā viņš nesaprot, atbildu, ka tad jau starp mums un viņu nebūtu starpības, mēs būtu dzīvnieki. pēc nedēļas, naktī, manā lauku īpašumā ierodas policija, kas stāsta, ka mans partneris esot zvanījis un draudējis visus nogalināt, nē, viņš nevarēja zvanīt, jo mēs visu vakaru pavadījām kopā, nē, vietējie nezina pat mana partnera uzvārdu, uzrakstām iesniegumu par aizdomām. pēc pāris dienām saņemam ziņu, ka ir sākti divi procesi par notikušo kautiņu. raksta viņa sieviete, pārmet man. OK, zinu, ka tā ir normāla reakcija. šobrīd, kad rakstu šo, ir pagājuši septiņi mēneši kopš procesa uzsākšanas, mēs neesam saņēmuši lēmumu. to pieņems administratīvā komisija pašvaldībā, kurā notika kautiņš, likumsakarīgi, ka tā ir pašvaldība, kurā viņš ir dzimis, audzis un kurā viņš arī regulāri uzstājas. man nav ilūziju par notikušo. mēs esam atgriezušies agrārajā Latgalē, kur viena pagasta pāķi kaujas ar cita pagasta pāķiem par sievietēm, kurām nav tiesību pašnoteikties. viltus zvans nav atsekojams, tā lieta ir izbeigta. es pieņemu lēmumu mainīt darbu un, iespējams, arī dzīvesvietu.

man rudenī būs 32. iespējams, arī šai laika līnijai būs kāds turpinājums, to es vēl nezinu, bet zinu, ka reizēm gadās tā, ka vīrietis, kas kādreiz vienkārši bijis interesants savas uzmanības apliecinātājs, laika gaitā pārvēršas par Aīdu, kas grib nolaupīt ne tikai tavu sirdsmieru, bet, visticamāk, arī tevi un tavu dzīvi kā Persefoni, paraujot līdzi savā pazemes dūksnājā, sāpīgi sitot pa to, kas tev kā radošai sievietei ir svarīgākais, – pa taviem mīļajiem un tavu lepnumu. mani nevar iegūt, iekarot, kolonizēt, vai kādus nu darbības vārdus izmanto tie imperiālisma piekritēji, kas okupē mazās valstiņas un draud tās iznīcināt. mēs labi zinām, cik fantastiski tēlaini savas nevainīgās ambīcijas Ukrainā apraksta Krievija. es nezinu, kas ir tas, ko viņš grib panākt. domāju, ka tie, kas tic viņa stāstiem, vienkārši nespēj apzināties, ka nemanāmi šādās neredzamajās uzmākšanās laika līnijās var iekļūt viņu meitas, māsas un draudzenes. es rakstu šo naktī un beidzot jūtu atvieglojumu, ka man, par spīti visam, tomēr ir spēks to pateikt skaļi. reizēm man ir sajūta, ka viņš ir nemanīti ielauzies un ar mani slepeni pavadījis vairāk nekā 10 gadus, vērojot, kā es augu, attīstos, mainos, domāju, kā mainās mani mīļotie, kā viņi nomaina cits citu, kā mainās pasaule ap mani, ka viņš to visu ir izstudējis, iemācījies, ka viņš ir atkodis manu domu gājienu, ķermeņa aprises, izmērījis soļa platumu un iemācījies atpazīt manu gaitu starp tūkstošiem citu, un savā ziņā man viņa ir ļoti žēl, taču es nevaru ļauties sentimentam tur, kur tam nav jābūt, es negribu palikt šajā domu gūstā, mēs pārāk bieži ļaujam varasdarbu darītājiem būt saprastiem un attaisnotiem, es neesmu vainīga, ka es viņam liekos pievilcīga, bet viņš man ne, ar varu mīļš nebūsi, un es neesmu vainīga, ka viņš izdomāja mūsu attiecības, idealizējot to, kas starp mums varēja būt, bet nebija, un tā noteikti nav mana atbildība, par to domājot vai jūtot kaut kādu nožēlu vai skumjas, es izslienu savu galvu un iztaisnoju savu muguru, manī vairs nav kauna un vainas, es esmu brīva