— “Saule, kā tu iemācījies latviešu valodu?”

Piedalos raidierakstā. “Ja tu paliktu ar vienu svešvalodu, kura tā būtu?” tiek uzdots jautājums. “Nu, visinteresantākā valoda, ko esmu mācījusies, protams, ir māori. Tā ir pavisam citāda. Bet, skatoties uz to, cik daudz esmu ieguvusi ar latviešu valodu, droši vien tai būtu jābūt latviešu valodai,” atbildu.

Kad 2018. gadā sāku latviešu valodas apguvi, es biju zaudējusi visu. Negribu runāt sīkāk par detaļām, bet nejutu atbalstu ne no ģimenes, ne universitātes. Nupat biju pārdzīvojusi sāpīgu šķiršanos. Nu, patiesībā es viņu pametu jau pavasarī, bet joprojām visu laiku domāju par tām attiecībām. Man bija vasaras darbiņš, tad es sāku meklēt ko nopietnāku, bet darbu atrast neizdevās. Visiem izskatījās, ka esmu par gudru, lai pārdotu maizītes, bet man nebija pietiekami pieredzes, lai rakstītu, piemēram, reklāmas tekstus. Visas durvis bija pilnībā aizvērtas.

Mans vienīgais prieks bija latviešu valoda. Man nebija nekādas īpašas grāmatas. Atradu gramatikas tabulas, PDF failus internetā, skatījos filmas YouTube. Tas arī viss. Katru reizi, kad jutos skumji, skatījos uz tām tabulām. Pie sevis mēģināju veidot teikumus latviešu valodā, par visinteresantākajām lietām stāstīju draugiem. Piemēram, vai tad nav interesanta sakritība, ka “man bija grūti” izklausās pēc lietuviešu “bijau griūti”, kas nozīmē “es baidos nokrist”? Sākumā tu domā – “ai, es baidos nokrist” –, bet beigās tikai atceries, ka tev bija grūti. Viss. Ne ar vienu es latviski nerunāju. Nezināju nevienu latvieti.

Tad 2018. septembrī Baltijas valstis apmeklēja pāvests. Kā zināms, Lietuva ir vienīgā katoļu valsts Baltijā. Tāpēc pāvesta vizīti sapulcējās noskatīties patiešām daudz ļaužu, ieskaitot mani. Man bija interesanti, kā tas bija Latvijā un Igaunijā. “Viņi taču lielākoties protestanti,” domāju.

Tā es atradu tviteri. Kāds latviešu žurnālists bija uzrakstījis veselu rakstu par to, ko tviterlatvieši domā par pāvesta vizīti Latvijā. Komentāri mani tiešām iepriecināja, un es izlēmu kārtējo reizi izveidot tvitera kontu. Nosaucu to par “sankuperis”, jo šādi bērnībā mani sauca tētis (sun cooper ir mana vārda un uzvārda tulkojums angļu valodā).

Kādu laiku man sekoja aptuveni divdesmit cilvēki, un tie nebija latvieši. Man patika, ka tviterī ir ļoti viegli izplatīt informāciju, tāpēc sākumā to izmantoju, lai piesaistītu vairāk lasītāju savam blogam. Sekoju daudziem latviešiem un apbrīnoju viņu visu humora izjūtu. Latvija un latviešu valoda bija mani ļoti ieinteresējusi, un izlēmu uzrakstīt arī par to. Tad nu septembrī veicu interviju ar letonisti Agni Navickaiti-Klišauskieni par Latviju. Tas bija mans darbs par godu Latvijas simtgadei.

Tad pienāca 30. decembris. Tāpat kā visi, arī es pārdomāju savu 2018. gadu. Secināju, ka visvairāk prieka man bija sagādājusi latviešu valoda. Ietvītoju: “Mīļie latvieši, jūs esat tik brīnišķīgi, es tā priecājos, ka esmu sākusi mācīties latviešu valodu!” Nākamajā rītā šo tvītu bija ielaikojuši virs simts cilvēku un tas man sagādāja vēl vairāk prieka. 2019. gadā katru mēnesi sekotāju skaits auga. Pateicoties tviterim, mani atrada Vilis, kurš piedāvāja izmēģināt spēkus literatūras tulkošanā. Tā sākās mans 2019. gads.

Turpretī privātajā dzīve turpināja neveikties. Jaunas drāmas ģimenē. Zaudēju vecus draugus. Neiepatikos kādam latviešu čalim, ko arī biju iepazinusi tviterī. Joprojām meklēju darbu, galu galā padevos. Pirmoreiz gāju pie psihologa, jo vairs nevarēju izturēt.

Vienīgā lieta, kas man 2019. gadā sagādāja prieku, bija tviteris, kur es varēju rakstīt un runāt valodā, ko neviens manā īstajā dzīve nesaprata. Tvītoju pārdomas, dažreiz par savām sāpēm, taču ne pārāk atklāti. Diemžēl laikam varēja just, ka dzīvē man neiet tik raiti. Katru reizi, kad mani kāds izlaboja un vairāki cilvēki bija to laikojuši, man likās, ka tas, ko es saku, nemaz nav svarīgi – galvenais ir valoda, kurā es to pateicu. Kad ierakstīju video, dažiem likās, ka vēlos nodemonstrēt savas valodas prasmes, bet man vienkārši nebija neviena cita, ar ko parunāt latviski, un nekur citur es nejutos tik labi kā ar tiem cilvēkiem datorā. Un tad tie cilvēki datorā man teica, ka tas, ko es runāju, nav svarīgi, galvenais, ka es mācos latviešu valodu. Man likās, ka viņiem esmu tikai meitene, kas mācās latviešu valodu, nekas vairāk. Es to ņēmu pie sirds. Viss, ko vēlējos (bet pati toreiz vēl nezināju), bija cilvēcība un draudzība. Man visi latvieši likās kā draugi, un ikviens drūms komentārs bojāja šo ilūziju. Par to nāca dusmas.

Tajā laikā man bija grūti saprast, ka viņi nebija ļaunprātīgi. Tā jau cilvēki apgūst valodas: tās lietojot, kādam labojot dažādas kļūdiņas. Bet man latviešu valoda nebija tikai valoda: man tā bija safe space un veids, kā atstāt īstās dzīves briesmas un šausmas kaut kur stūrītī. Tāpēc jutos ļoti sāpināta, ka cilvēki datorā to nesaprot. Un tā es ietvītoju pāris muļķības, ko daži man joprojām nav piedevuši. Piemēram, ka latvieši daudz čīkst. Es vispirms sajutos pieņemta un tad – nosodīta. Man likās, ka neviens mani tur negaida un nesaprot. Tāpat kā īstajā dzīvē.

Taču tik traki visu laiku nebija. Nāca smiekli ik reizi, kad pavisam jocīgās situācijās man vajadzēja ar kādu parunāties latviski. Tuvojoties Baltijas ceļa trīsdesmitgadei, man piezvanīja no Latvijas Valsts prezidenta kancelejas. Tas man bija mazliet par daudz, un es atteicos no piedāvātās dalības Baltijas ceļa jubilejas pasākumā. Negribēju sevi iztēloties, sakot runu diplomātiem, negribēju būt Grēta Tūnberga (lai gan viņa man patīk, tas nebija man). Taču tad Latvijas Televīzija izveidoja veselu sižetu par mani un manu mērķi apgūt visas trīs Baltijas valstu valodas. Staigāju apkārt ar kameru un runāju latviski. Jutos pagodināta, jo sižetu filmēja pirms 30 gadiem Baltijas ceļu filmējis operators. “Cik dīvaini te sanācis,” domāju pie sevis. “Par mani un manām valodas prasmēm tiek veidots nacionālās televīzijas sižets, bet īstajā dzīvē, mājās, es esmu tikai parasta studente.” Arī par šādām situācijām es tvītoju, bet daži nesaprata humoru un viņiem likās, ka es vienkārši lielos. Taču man bija kādam par to jāpastāsta, jo man bija kauns atzīties ģimenei.

Tad es sāku igauņu valodas apguvi, jo 16. februārī, Lietuvas simtgades svinību laikā, tieši tā biju izlēmusi – apgūt pārējās Baltijas valstu valodas. Igauņu valodu mācījos ar lielisku skolotāju četru cilvēku grupā. Tas likās tik droši un mierīgi, salīdzinot ar valodas apguvi internetā, kur man bija desmitiem skolotāju un daži teica, ka mana latviešu valoda esot ļoti laba, bet citi laboja kļūdas vai laikoja tos labojumus. Mani pārņēma miers, un kādu laiku es visiem stāstīju, cik daudz labāk ir apgūt valodu ar skolotāju. Bet visi man iebilda: “Tu taču tik labi esi iemācījusies latviešu valodu!”

Latvijas neatkarības svinībās Viļņā mani uzrunāja tā pati letoniste, kuru biju intervējusi. Viņa apvaicājās, vai es nevēlētos pieteikties trīs rektoru konkursā, kur piedalās studenti, kas prot visas trīs Baltijas valstu valodas. Es pieteicos un 2020. gadā, Lietuvas neatkarības atjaunošanas dienā, saņēmu 2000 € balvu, un kopā ar mammu varēju mierīgi izdzīvot karantīnu. Nauda man tobrīd bija ļoti vajadzīga. Galu galā 2021. gadā man izdevās arī atrast pastāvīgu darbu, jo… es pratu latviski.

Tātad, vai ir vērts mācīties valodu internetā? Domāju, ka jā. Savulaik mūki un mācītāji apguva valodas, vienkārši tās izmantojot ikdienā. Piemēram, pirmais Bībeles tulkotājs lietuviešu valodā bija pa pusei vācietis, pa pusei senprūsis, bet viņš izauga kopā ar lietuviešu bērniem, tātad mūsu valoda viņam vienmēr bija klātesoša.  Mūsdienās gan internets ir paplašinājis mūsu paziņu loku, jo šeit es varu iepazīties ar cilvēku no Svatini un šādi uzlabot savas svazu valodas prasmes. Tātad mācīšanās internetā ir lielisks veids, kā atrast gan citus cilvēkus, kas mācās tavu izvēlēto valodu, gan arī tos, kam tā ir dzimtā valoda. Taču interneta laikmetā viss kļūst arī mazliet sarežģītāks. Vai bez interneta tu ikdienā iepazītu simtiem cilvēku? Droši vien ne. Un tu nekad nezini, kas ieraudzīs tavus tvītus, kuram tie iepatiksies, kurš tos pārpratīs. Tev liksies, ka visi vienmēr seko līdzi katram tavam tvītam, un nesapratīsi, kāpēc viens un tas pats jāskaidro jau tūkstošo reizi.

Mācoties valodu, noteikti ir jāņem vērā, ka tu nekad neesi tik trausls kā brīdī, kad pirmo reizi ierunājies svešvalodā. Internetā šī trausluma sajūta dubultojas.