— Es gribu tavu svētību

 

Metjū Rorers (Matthew Rohrer) ir amerikāņu dzejnieks. Dzimis 1970. gadā Mičiganas štatā, studējis radošo rakstīšanu Aiovas Universitātē, iegūstot maģistra grādu. Patlaban dzīvo Bruklinā un pasniedz Ņujorkas Universitātē. Rorera dzeju raksturo minimālisma un sapņa estētikas iezīmes, koncentrēta forma un negaidītas asociācijas. Viņa uzmanības lokā ir ikdienišķas un absurdas situācijas, ģimenes dzīve, valodas un iztēles materialitāte, kā arī ASV politika, kas tverta ar nesaudzīgu ironiju. Piedāvāju sešus dzejoļus no viņa 2020. gadā izdotā krājuma Debesis satur plānus (The Sky Contains the Plans). Katrs dzejolis, kā Rorers atklāj grāmatas pēcvārdā, sākas ar kādu nosapņotu frāzi, kas nosaka teksta tālāko attīstību.

Atdzejotājs

 

***

NOLAMĀ VĀRDU LAI PADARĪTU
TO GLĪTU tas nav tavs vārds
tas pieder vakaram
tas krīt viegli kā lietutiņš
un tu vari to salauzt
un tu vari to izdzert
tam nav krāsas un garšas
ja tam nav tevis
tev derētu
to nocirst un skatīties
kā tas guļ zemē un apsūno
kā tas lēnām sadalās
vakara lietū

 

***

VIENA FLOTES GLEZNA
ar bruņotu tauriņu
izsaka visu

seko naudai
un tiec līdz
meļa mutei

viņu nonāvēs
viņa paša biedri
kādā tiesas zālē

cik gan jauki ir
vērot kokus
manāmi satrauktus

 

***

SVĒTĪ MANU BEZVĀRDA STUNDU
ar sarkanvīnu
tur kur tagad esi tu
apspīdēta saulainā
āra krodziņā ar skatu
uz visām trim upēm
ja tur vispār ir trīs upes
vai arī viena upe
ietek otrā
fakti piederas zinātnei
un nevis svētībai
un es gribu tavu svētību
visas pilsētiņas svētību
kad izleju sarkanvīnu uz tavām lūpām
un skūpstu tavu ideju
par mani jo esmu
palicis mājās ar bērniem

 

***

ES IZTĒLOJOS KĀ IDEJA PAMET
MANU GALVU BATISFĒRĀ

atvadas bija klusas
es to vēroju ar smaidu

es vairs neatcerējos
par ko bija šī ideja

tā peldēja prom bet es
paliku turpat

gulētiešanas baudas
iztēles skumjā flauta

kas nopūš visus āboliņus
naksnīgajā parkā

 

***

DZEJA VAR BŪT IEROCIS
KARĀ bet tikai slikta
dzeja un tev tā jāuzpūš
uz bumbas
nomet to uz kāzām
un tev ir darīšana
ar īstu karu un šādus
dzejoļus ir grūti
saskatīt tie slēpjas aiz
bumbas uz kuras tie uzpūsti
tie nonāk nepareizās rokās
un kādam joprojām ir jāziņo
kā izskatās gaisma
kas plešas pār laukiem

 

***

ĢIMENES CITA CITAI
SPĒLĒ MŪZIKU
un malko alu
viesuļvētrā
ko gan vēl tās
varētu darīt
elektrības vadi gāžas
uz restorāniem
nav ko likt uz picas
nav atelpas
vējā
kas līdzinās
naktstauriņa klepum
izplatījumā
un viņu dziesmas
kad visapkārt tumsa
ir kā vējš
ģimenes dodas tālāk
pārvērsdamās vējā
bet dziesmas
uz mirkli
veido kleitu
ko valkā vējš

 

No angļu valodas atdzejojis Artis Ostups