— #EsArī Nr. 9

Man bija divdesmit viens gads. Es biju par sevi ļoti, ļoti pārliecināta. LU sesiju biju pabeigusi tikai ar desmitniekiem un devītniekiem, universitātē un privātfirmā pasniedzu turku valodu, piedalījos LTV raidījuma veidošanā, rakstīju rakstus, recenzijas, esejas. Protams, ka vajadzēja paplašināt redzesloku, tāpēc sāku studēt Viļņā. 

Tur neviens negaidīja. Nesaprata, no kuras programmas esmu nākusi, bet kaut kādu gultu otrajā dienā atrada. Tā kā dzelzs redeļu gulta mani šausmināja, izvēlējos atstāt tikai matraci. Pirmajā vakarā nakšņoju pie tēta drauga V.

Mani izvaroja naktī kopmītņu istabā, kur dzīvoja vēl viena meitene. Bija tusiņš. Aizmigu. Pamodos no tā, ka mani izvaro. Uz gultas sēdēja divi vīrieši un istabas biedrene, viņi smējās. Kā tas varēja notikt? Apjukums un bailes ņēma virsroku. Protams, neatceros viņa seju. Tajā brīdī tikai dzirdēju smieklus un ņirgāšanos. Bija ziema, un es pieņēmu lēmumu vairs kopmītnēs neatgriezties (vienreiz gan, kad nebija, kur sprukt, paliku pie neredzīgā dzejnieka R., kurš dzīvoja stāvu augstāk, –vēl vienu reizi ar draugiem nakti pavadījām virtuvē, tomēr tajā istabā vairs nenakšņoju). 

Man ielas dzīvē līdzi bija tikai viena soma (tur bija kosmētika, ķemme, matu laka, apģērbs, pierakstu klade, pildspalvas, trīs smaržu flakoni – soma bija liela un ļoti smuka, to man vēlāk nozaga autoostā, bet tas jau cits stāsts). 

Nevarēju nevienam teikt, ka esmu tik ļoti izgāzusies, jo biju tik veiksmīga, skaista un gudra, nēsāju Louis Vuitton žaketi, man bija gana spilgts CV un izmeklēts draugu loks. Gāju uz Rakstnieku savienību un nakšņoju pie draugiem. Es sadraudzējos ar M. Mums bija ārkārtīgi raiba un neparasta dzīve – sēdējām diennakts kafejnīcās, viesojāmies pie nacionālās prēmijas laureātiem, dzejniekiem, rakstniekiem, mūziķiem un aktieriem. Vienreiz nakšņojām uz soliņa un M. man teica: “Uz kura akmens mēs šodien liksim galvas?” Lekcijas salīdzinājumā ar šo jauno dzīvi likās tik garlaicīgas – es iepazinu tik daudz cilvēku, protams, ļoti notievēju un paliku vēl smukāka.

Kādu reizi gan šajā ielas dzīvē man nepaveicās (ne jau vienmēr draugi bija blakus) – mani savā dzīvoklī ievilināja vēstniecības darbinieks (vismaz tā viņš teica). Es, protams, uzticējos – nebija iemesla saredzēt ko aizdomīgu. Biju naiva – mani ieslēdza, mocīja visu nakti un lika pēc tam skatīties uz violetajām krūtīm (visas bija vienos zilumos), iebāza naudu starp kājām kā prostitūtai. Es biju tik vāja (arī fiziski, jo neko neēdu), gribēju tikai tikt prom. Par naudu nopirku siltu pienu un bulciņas kafejnīcā netālu no Aušras vārtiem (šo rītu es atceros tā, it kā tas būtu noticis vakar). Pačurāt normāli gan nevarēju nedēļu. Bet bija mācība vairs tik akli neuzticēties.

Atnāca pavasaris, un tad bija, kā filmās rāda, – mani noķēra uz ielas Turcijas vēstniecības darbiniece. Latvijā bija satraukušies, ka no manis nav ne ziņas, ne miņas – bija jābrauc studēt uz Ankaru. Mani agrā rītā pavadīja uz lidostu Lietuvas literatūras zieds. 

Pēc pusgada atgriezos Latvijā, dzīve turpinās.