— Kabatas pulksteņu izplatības diskrētais šarms

Par Georga Zimmela eseju izlasi Pilsēta un sieviete (no vācu valodas tulkojis Igors Šuvajevs; Neputns, 2023)

Virsrakstu var uztvert kā atsauci uz Georga Zimmela pazīstamākajā esejā Lielpilsētas un garīgā dzīve lasāmajām pārdomām par to, kādas pēdas naudas saimniecības ietekme atstājusi modernā laikmeta ikdienas dzīvē, taču var arī saistīt ar atmiņām par 20. gadsimta avangarda izpausmēm kinomākslā. Ikviena iespējamā asociācija par tekstu iekļausies kā patstāvīgs fragments dzīves kopējā plūdumā.

Izdevniecības Neputns šogad klajā laistais krājums ar intriģējošo nosaukumu Pilsēta un sieviete ietver astoņas Georga Zimmela esejas profesora Igora Šuvajeva tulkojumā. Esejas tapušas 20. gadsimta sākumā, kad to autors, pēc laikabiedru atzinuma, savdabīgā veidā “auglīgā kopsakarā apvienoja socioloģiju kā filosofisku teoriju par sabiedrības eksistences formām ar kultūras vērtību problemātiku”.¹ Tieši šo ievirzi atspoguļo eseju krājumā publicētie Zimmela teksti, no dažādiem skatupunktiem atklājot viņa priekšstatus par spēkiem, kas nosaka indivīda un sabiedrības attiecības, padarot iespējamu kultūras tapšanu un arī vēstures izpēti. Noslēdzot jau virsrakstā pieteikto pilsētas tēmu, krājumu papildina Valtera Benjamina un Asjas Lācis kopīgie iespaidi par Neapoli, kā arī tulkotāja pēcvārds ar grāmatā publicēto tekstu komentāriem. Pēcvārdā iezīmēta arī Zimmela darbu recepcija Latvijā, norādot gan uz agrākajiem viņa tekstu izdevumiem latviešu valodā,² gan uz līdz šim plašāko Latvijas Universitātē radīto pētījumu par Zimmela socioloģijas koncepcijām.³ Igora Šuvajeva atgādinājums, ka 1918. gadā mirušais Zimmels socioloģijas klasiķa statusu ieguva vien 20. gadsimta 70. gados (168. lpp.), varbūt var mierināt latviešu lasītāja skumjas par to, ka līdz šim Zimmela devums mūsu intelektuālajā vidē pazīstams visai margināli. Piemēram, Zimmela vārdu savos apcerējumos par vēstures zinātni un dzimumu psiholoģiju starpkaru periodā izretis ir piesaucis Teodors Celms,⁴ lai gan retrospektīvi Zimmela ideju ietekmi ir iespējams konstatēt vairāku ar socioloģiju tolaik saistīto Latvijas autoru darbos.⁵ Līdz ar to Pilsēta un sieviete atgādina par Georgu Zimmelu, arī Latvijā reiz pazīstamu, taču vēlāk piemirstu autoru, piedāvājot iespēju iepazīties ar viņa atziņām, kuru nozīme ir pat pārsteidzoši aktuāla mūsdienās.

Izlasē iekļautie darbi iespējami plaši parāda Zimmela priekšstatus par kultūru, kas tuvojas antropoloģiskajai šī jēdziena izpratnei – kultūra ir noteiktai cilvēku kopībai (sabiedrībai) raksturīgais dzīves veids, kas top indivīda un sociālās vides mijiedarbībā. Turklāt šeit jāpievieno arī ģeogrāfiskās telpas, plašākajā nozīmē – dabas vides ietekme, kuras lomai Zimmels pievēršas esejās, kas veltītas divām Itālijas pilsētām un drupu jeb ruīnu fenomenam cilvēka pasaules uztverē. Pēdējais atgādina par šīs esejas tapšanas laikā aktuālo “gadsimta beigu” noskaņojumu. Tikai dažus gadus pirms tam Zimmela vienaudzis, austriešu mākslas vēsturnieks Aloīzs Rīgls (Alois Riegl, 1858–1905) publicēja apceri par pieminekļu kultu, mēģinot saprast un definēt to, kādēļ modernajam cilvēkam ir nepieciešama senatnes klātbūtne.⁶ Rīgla darbs bija iecerēts kā palīglīdzeklis tiem, kuri Austrijā nodarbojās ar pieminekļu aizsardzību, taču vēlāk tas kļuva par pamatu virzienam mākslas vēsturē un kultūras mantojuma teorijā⁷ un līdzīgi Zimmela paveiktajam turpina ietekmēt intelektuālo vidi.

Divdesmitā gadsimta sākumā vēsturisko celtņu atliekas joprojām valdzināja kā autentiska un vienlaikus estetizēta senatnes liecība, taču Zimmelam ruīna ir objekts, kam piemīt arī metafiziska nozīme: šeit “daba ir padarījusi mākslasdarbu par savas formēšanas materiālu, gluži kā iepriekš māksla izmantoja dabu par savu materiālu.” (22. lpp.) Ja Rīglam laika radītā patina ir priekšmeta īpašība, kas izteic tam piemītošo “senatnes vērtību” (der Alterswert), tad Zimmels saskata patinā noslēpumainu harmoniju, kas apliecina dzīves pretstatus, precīzāk – dzīvi kā svārsta kustību starp pretējiem cilvēka eksistences poliem. Tā ir kustība, kas neļauj sastingt vienā punktā, radot dažādas “mūsu dvēseles formas” (25. lpp.), pretējo spēku ietekmēm mainīgās proporcijās sajaucoties.

Katru Zimmela aplūkoto tēmu šajā eseju krājumā caurvij pasāžas par kādu no dzīvei būtiskajām dvēseles formām, kas savukārt atgriezeniski nosaka dažādos cilvēka dzīves saturus. Īpaši detalizēti tas darīts plašajos apcerējumos par sievišķo kultūru (73.–112. lpp.) un par modi (113.–143. lpp.), kas ļauj saprast modernā cilvēka apsēstību ar savas dzīves dizaina veidošanu. Tiesa, Zimmels neraksta konvencionālu kultūras vēsturi un arī nepiedāvā kādu kultūras teorijas izklāstu; ja tā būtu, tad tas jau sen būtu pievienojies citiem izklāstiem ar tīri historiogrāfisku nozīmi. Dzīves saturiem izpaužoties atšķirīgās formās, to tvērums ir iespējams citādi nekā ierastajās aprakstīšanas un klasifikācijas shēmās – tas prasa īstenot paradoksālu pieeju, nereducējot izpēti uz vienu no daudzajiem mūsu eksistences pretstatiem. Un tas ir grūtāk, nekā šķiet pirmajā brīdī.

Piemēram, šķetinot piedzīvojuma izcelsmi un tā funkcijas, Zimmels raksta par nejaušā un mērķatbilstīgā attiecībām cilvēka dzīvē, par mainīgo subjekta un objekta spēli, kurā īstenojas dzīves saturi. Pats dzīves salīdzinājums ar ūdeni, kura “viļņojumā nav tādas plūduma vietas, kurā katrs no šiem un daudziem citiem formēšanas veidiem neiekrāsotu kādu tās viļņu pili” (70. lpp.), asociējas ar Staņislava Lema pusgadsimtu vēlāk radīto domājošā okeāna metaforu un šī okeāna viļņos pēkšņi producētajiem tēliem, kas atspoguļo mūsu bezapziņas saturu.⁸ Lema romānā planētas Solāris okeāns šādi “atbildēja” uz cilvēku vēlēšanos to izpētīt, līdzīgi var teikt par Zimmela formulēto dzīves jēdzienu: tas ir vienlaikus notiekošs un pašreflektējošs process, un šajā noslēpumā atklājas cilvēka eksistences iespēja. Dzīvei raksturīgais duālisms ir tajā sastopamo pretstatu vienlaicīgums, un Zimmels ir pārliecināts, ka tāds ir cilvēka dabiskais stāvoklis, tāpēc viņa fiksētie pretstati nav banāli vai tautoloģiski. To korelācija parādās jau minētajās modes praksēs, kuras gan izceļ indivīda savdabību, gan vienlaikus pakļauj to sociālajām normām: “Saistīšana un atšķiršana ir abas pamatfunkcijas, kas še nešķirami savienojas, viena no tām, neraugoties uz to vai tieši tāpēc, ka ir otras loģisks pretstats, ir tās īstenošanas nosacījums.” (117. lpp.) Dzīves pretstatu saistību nevar atrisināt ar formālās analīzes metodēm, atšķeļot tos vienu no otra, taču to jēgu var izprast, tikai tverot pretstatu pārus to savstarpējā mijiedarbībā.

Par vēstures rakstīšanas iespējām esejā Sievišķā kultūra (89.–92. lpp.) Zimmels jau 1902. gadā ir pateicis to, kas no jauna tika atklāts postmodernās lielo naratīvu kritikas laikā 20. gadsimta 70. gados: vēsture kā zinātnes nozare nav identiska pagātnes norisēm, un vēsturnieka uzdevums nav kļūt par laikā apvērstu fotogrāfu. Vēsture rodas nevis no pagātnes reliktu apkopojuma, bet no tā, ko šajās pagātnes liecībās tiecas saskatīt vēsturnieki, piešķirot nozīmi atsevišķiem pagātnes fragmentiem. Tādējādi vēsturnieku radītās pagātnes ainas “nepavisam nav tikai dažādas hipotēzes par vienu un to pašu situāciju, no kurām tikai viena var būt pareiza (kaut gan, protams, bieži gadās arī tā); tās ir kā dažādu vienādi kvalificētu gleznotāju viena un tā paša modeļa portreti, no kuriem neviens nav “pareizais”: katrs no tiem ir noslēgta, sevī pašā un ar savu īpašo attieksmi pret objektu sevi attaisnojoša totalitāte, katrs izsaka kaut ko tādu, kam nav vietas citā, tomēr nekādi to neatspēko.” (91. lpp.) Tieši šāda, polifoniska un “postmoderna” vēstures rakstīšanas izpratne ļauj Zimmelam pamatot savu priekšstatu par sievietes īpašo dzīves uztveri, kas nav patiesa vai aplama attiecībā pret vīrieša uztveri, bet sniedz atšķirīgu un unikālu skatījuma perspektīvu.

Dzīvojot laikmetā, kad nemitīgi tiek radītas lietas, lai tās kļūtu par modi, kļūst skaidrs, ka joprojām ir spēkā tie dzīves komercializācijas nosacījumi, par kuriem Zimmels rakstīja pirms simt piecpadsmit gadiem. Viņa definētais patērētāju sabiedrības motīvs nosaka, ka “piedāvājošajam tajā, kam pielabinās, jāmēģina radīt arvien jaunas un savdabīgākas vajadzības” (40. lpp.). Tas atbilst dažiem novērojumiem, kurus fiksējis Boriss Groiss, rakstot par identitāšu veidošanas mehānismu mūsdienās un tā saikni ar sabiedrībā pieejamo naudas līdzekļu apjomu.⁹ Groiss it kā turpina Zimmela pieeju, runājot par vienlaicīgi pastāvošiem pretstatiem, kas motivē cilvēku rīcību: “Ir vēlme pēc privātīpašuma, vēlme pēc individuālas patērēšanas. Ir vēlme pēc kolektīva īpašuma un ekonomiskās vienlīdzības. Mums jāņem vērā abi šie cilvēka dabas virzītājspēki. [..] Nekad nevar teikt, ka sabiedrībā būtu pilnībā uzvarējusi viena no šīm vēlmēm.”¹⁰ Atšķirībā no Groisa, Zimmels gan dzīves pretstatus nesauc par dialektiskiem, un varbūt tieši tādēļ viņa pieejai nepiemīt Groisa noslīpētajai izteiksmei raksturīgais shematiskums.

Mode šķietami apvieno visas sabiedrības kārtas un slāņus, piedāvājot vienu dzīvesstila standartu, vienlaikus saglabājot un pat izceļot cilvēku sociālā statusa atšķirības. Ne mazāk atpazīstamas ir lielpilsētu iemītnieku “alkas pēc dzīves kvalitatīvo saturu straujas maiņas” (123. lpp.), pēc arvien jauniem kairinājumiem iespaidu gūzmas notrulinātajai nervu sistēmai, par ko sūdzas arī digitālā laikmeta paaudzes. Analoģiju uzskaitījumu varētu turpināt, vēlreiz pievēršoties 20. gadsimta 70. gadiem: Zimmela darinātais lielpilsētas portrets atgādina Vudija Allena filmu mazliet skumji (paš)ironisko estētiku, kas atklāj tās modernā cilvēka eksistences formas, ko veido spriedze starp individuālo un sociālo dzīvi. Galu galā tieši neatceļamās “attiecības starp individualizācijas dziņu un dziņu ienirt kolektivitātē” (129. lpp.) padara šo moderno cilvēku par visnotaļ hameleonisku būtni, kas lielākoties seko savas dzīves plūduma ritmiem. Tā nav cilvēciskajai patmīlībai glaimojoša atziņa, un var jau gadīties, ka tā netieši atspēlējās arī pašam autoram, aizkavējot viņa akadēmiskās karjeras gaitu.¹¹ Iespējams, viņa ironiskās piezīmes par tā dēvētajiem klasiskajiem jeb mūžīgajiem oponentiem, kas tik labprāt “mēdz uzdoties par apdraudēto tiesību aizstāvjiem, objektīvi pareizā aizstāvjiem, bruņnieciskiem minoritāšu sargātājiem” (46. lpp.), arī šodien ļautu šiem “tīrās opozīcijas” tipiem iekļaut Zimmelu kādā politiski nekorekto autoru sarakstā ar visām no tā izrietošajām sekām.

Zimmels raksta aizgūtnēm, un viņa izteiksmes veids atgādina eklektisko 19. gadsimta arhitektūru, kur ēkai, respektīvi, tekstam, ir racionāla un loģiski veidota struktūra, kas ne vienmēr ir pamanāma aiz bagātīgi dekorētās fasādes. Mūsdienu lasītājam Zimmela valoda ir mežģīņota un samežģīta vienlaikus, tāpēc lasīšana prasa zināmas pūles. Un tomēr viņa tekstu saturs ir daudz jaunāks par šo tekstu formu, kas atbilst 19. gadsimta izteiksmes stilam, bet ne domāšanas veidam. Lasot Zimmelu, kļūst saprotams, ka filosofu, sociologu un vēsturnieku daudzinātā modernitāte ap 1900. gadu sasniedza kārtējo attīstības pakāpi, bet sekojošie pasaules kari šo trajektoriju deformēja (kaut kas attīstības vektorā iestrēga, kaut kas – paātrinājās), taču nepārlauza to. Citādi Zimmela pateiktais šodien tiktu uztverts vien kā savu laikmetu ilustrējoša, taču attiecībā pret tagadni vairs tikai muzejiska vērtība. Protams, var teikt, ka Zimmela raksturotā dzīve kā cilvēka pieredzē esošo pretrunu līdzsvarojums, kur katrai tendencei vai “spēkam” atbilst pretējais, kas tad arī notur mūsu pasaules ēku stabilā stāvoklī, ir 19. gadsimtam tipiska ideja, varbūt pat sava veida eskeipisms, intelektuāls mierinājums industriālās ēras satrauktajiem un nereti traumētajiem laikabiedriem.

Taču vienlaikus Zimmela tekstos ir kaut kas tāds, kas padara tos aktuālus un liek tiem rezonēt ar mūsdienām, lai kas tās arī būtu. Viņa secinājumi par cilvēka dabu ir pārsteidzoši laikmetīgi ne tikai kara apstākļu dēļ, kas saasina notikumu uztveri vai, gluži otrādi, mudina no tiem norobežoties. “Visas masu akcijas raksturo kauna izjūtas zudums. Kā masas elements indivīds līdzi izdara neskaitāmas lietas, kas viņā modinātu nepārvaramu pretestību, ja to nāktos darīt savrupi,” raksta Zimmels (133. lpp.), un iespējams, ka patlaban šī atziņa var paskaidrot veselam saprātam neaptveramās ziņas par Krievijas karaspēka attieksmi pret Ukrainas iedzīvotājiem, lai gan šāds skaidrojums neatceļ indivīda atbildību par savu rīcību. Parādot kultūras vēstures satura daudzveidību, Zimmels aizsāka vairākas cilvēka dzīves izpratnei būtiskas tēmas, kuru nozīmi Rietumu sabiedrība sāka apjaust tikai pēc traģiskās masu vardarbības pieredzes 20. gadsimta pirmajā pusē.

Blīvāk nekā citos izlasē publicētajos Zimmela tekstos viņa dzīves pretstatu vienības koncepcija izpaužas poētiskajās krājuma sākumā lasāmajās esejās par arhitektūru. Rakstot par Florenci un Venēciju, berlīnietis Zimmels šo pilsētu substanci – kā vēsturisko, tā arī tagadnīgo – pretstata vienu otrai kā dabiskuma un mākslīguma izpausmes, taču salīdzinoši reti piemin Berlīni kā urbānās vides piemēru. Var atzīmēt, ka ap 19. gadsimta vidu lielpilsētas dzīves sociālpsiholoģisko aspektu raksturojums Parīzes un Londonas kontekstā jau ir sastopams literārajos tekstos, piemēram, Šarla Bodlēra darbos Ļaunuma  puķes un Parīzes splīns,¹² kā arī Edgara Alana Po stāstā Pūļa cilvēks,¹³ taču pilsētas dzīves socioloģija sāk veidoties tikai Georga Zimmela eseju tapšanas laikā. Zimmela īstenoto pilsētas tēmas risinājumu, kas kļuva par pamatu Čikāgas urbānās socioloģijas skolai, ģenealoģiskā skatījumā Igors Šuvajevs izvērsis grāmatas pēcvārdā (169.–172. lpp.), tā iezīmējot vairākus izpētes virzienus, kuri, cerams, atradīs savus pētniekus. Lai šāda cerība piepildītos, paplašinot mūsu uztveres un domāšanas apvārsni šobrīd, kad intelektuālisms tviteriski aktīvajā Latvijas sabiedrībā pamazām kļūst par politiski iekrāsotu lamuvārdu (interesanti, vai arī par šo tendenci Zimmelam būtu savs komentārs?¹⁴), ir nepieciešams pārvarēt kūtruma iedvesmoto pašapmierinātību. Un tas joprojām ir iespējams, ja vien vēlamies ielūkoties ideju vēstures spogulī, kas dažkārt rāda gluži laikmetīgu dzīves attēlu.

1. Windelband W. Lehrbuch der Geschichte der Philosophie. Tübingen, 1921. S. 549: “In ganz anderer Richtung hat in Deutschland G. Simmel die Soziologie als eine philosophische Theorie der Formen des gesellschaftlichen Daseins mit dem Problem der Kulturwerte in fruchtbaren Zusammenhang gebracht.”  (atpakaļ uz rakstu)
2. Sk.: Stepčenko A. (red.). Nauda. Dzīvesstils. Identitāte. Veltījums Georgam Zimmelam – dzīves filosofam un sociologam “Naudas filosofijas” (1900) simtajā gadadienā. Latvijas Universitātes Zinātniskie Raksti. 629. sējums. Rīga, 2000. 13.–38. lpp. Šeit publicēti divu Zimmela eseju: Nauda modernajā kultūrā un Lielpilsētas un garīgā dzīve tulkojumi.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Frost W. Die Soziologie Simmels. Latvijas Universitātes Raksti. XII sējums. Rīga, 1925. 219.–313. lpp.; XIII sējums. Rīga, 1926. 149.–225. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Celms T. Patiesība un šķitums. Filozofisku, psiholoģisku un socioloģisku rakstu krājums. Rīga, 1939. 110., 226., 227. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Tabuns A. Socioloģija Latvijā: divdesmitais gadsimts. T. Tīsenkopfs (sast.). Socioloģija Latvijā. Rīga, 2010. 81.–124. lpp., šeit 88.–89., 102. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Riegl A. Der moderne Denkmalkultus, sein Wesen und seine Entstehung. Wien und Leipzig, 1903. S. 22–39.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Vairāk par Rīgla idejām un patinas jēdzienu, ko 1907. gadā tapušajā esejā Ruīna aplūko arī Zimmels, sk.: Gubser M. Time’s Visible Surface. Alois Riegl and the Discourse on History and Temporality in Fin-de-Siècle Vienna. Detroit, 2006.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Lems S. Solāris. Rīga, 1970. 32.–35., 109.–122. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Groiss B. Komunisms. Post Scriptum. Rīga, 2015. 68.–69. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Turpat. 92. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Stepčenko A. Svešinieka socioloģija Georga Zimmela un Alfrēda Šica interpretācijā un socioloģijas svešatnība institucionalizācijas sākotnē Vācijā un Latvijā. T. Tīsenkopfs (sast.). Socioloģija Latvijā. Rīga, 2010. 25.–43. lpp., šeit 34.–38. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Sk.: Bodlērs Š. Ļaunuma puķes. Rīga, 1989. 107.–127., 167.–190. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Po E. Nodevīgā sirds. Stāstu izlase. Rīga, 1988. 117.–123. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Esejā Mode Zimmels raksta par loģisko pretstatu ambivalenci: “[..] kā brīvība, kas salauzusi tirāniju, nereti uzstājas ne mazāk tirāniski un izvarojoši kā tās uzveiktais ienaidnieks, tā arī šī [..] parādība rāda, cik gatavas ir cilvēciskās būtības pamatformas uzņemt pilnīgu saturu pretējību un demonstrēt tās spēku un valdzinājumu, noliedzot tieši to, ar kā apstiprināšanu vēl nesen šķita tik nesaraujami saistītas.” (128. lpp.)   (atpakaļ uz rakstu)