— Bistro B

Irena Douskova (Irena Dousková) dzimusi 1964. gadā Pršībramā. Absolvējusi Prāgas Kārļa universitātes Juridisko fakultāti, taču šajā jomā nav strādājusi. Līdz šim sarakstījusi deviņus romānus, izdevusi trīs dzeju krājumus un vairākus stāstu krājumus. 2021. gada stāstu krājums Beigas labas (Konec dobrý), no kura ņemts stāsts Bistro B, 2022. gadā nominēts Čehijas galvenajai literārajai balvai Magnesia Litera. Latviski ir iztulkots viņas pēdējais romāns Lāču deja (Medvědí tanec, 2014), kas veltīts Jaroslava Hašeka dzīves pēdējiem gadiem un varbūt iznāks 2023. gadā, kad aprit 100 gadu kopš Šveika autora nāves. Darbi tulkoti jau 15 valodās. Viņas prozai raksturīgi visai taupīgi izteiksmes līdzekļi, tai piemīt situācijas ironijas un kulminācijas izjūta.

Tulkotājs

 

Kad Doroteja pakutināja kucēnu pazodē, tas vienmēr atvēra rīklīti. It kā viņa būtu nospiedusi kādu podziņu. Tas bija tik smieklīgi, ka viņa nespēja noturēties. Atkārtoja vairākas reizes. Viņš ikreiz reaģēja tāpat. Nožāvājās, pamīņājās un mēģināja saritināties kamolītī. Gribēja ierīkot guļvietu Dorotejas klēpī, un tas nekas, ka pazina viņu tikai pusstundu. Atlikušie pieci kucēni jau bija salīduši atpakaļ groziņā. Saritinājušies kaudzītē un aizmiguši. Pirms dažām minūtēm vēl ārdījās pa visu virtuvi. Dzenāja cits citu, cīnījās, savstarpēji kodīja ausis un šurpu turpu vazāja čības. Tagad apmierināti glaudās kopā pēc nogurdinošā jandāliņa. Kontrasts nevarēja būt lielāks. Daži miegā šad tad iekņukstējās, un augumam pārskrēja tikko samanāmas trīsas. Citādi nekā. Tikai kuce Sāra vēl gulēja saimniekam pie kājām un ļāvās kasīšanai. Četras nedēļas pēc dzemdībām, mātišķības viegli pievārēta, viņa jau atkal spēja domāt par savām vajadzībām.

– Tad nu es iešu, – Doroteja nopūtās un noguldīja Pepinu pie pārējiem kucēniem.

Viņai nācās piespiest sevi. Ar sildošu kvekšķi zem rokas un pilnīgi tukšu galvu viņa būtu varējusi sēdēt, līdz tiktu izdzīta. Pieklājīgie Pražāki tik drīz to gan nedarītu. Būtu izgājis kā vīrietim no Līkoka stāsta. Kucēna kutināšana, viņa šķīstā pieķeršanās, skats groziņā uz maiguma kamolīti un šo svešo māju laipnā gaisotne iedarbojās kā miegazāles. Tomēr šodienai pietika. Viņiem noteikti ir ko darīt, gluži kā jebkuram. Turklāt viņu gaidīja garš atpakaļceļš, gandrīz divsimt kilometru. Protams, viņa būtu atradusi audzētavu arī kaut kur tuvāk vai pašā Prāgā. Tomēr uzklausīja padomu no paziņām, un tas bija tā vērts. Viņa bija labi izvēlējusies gan kucēnu, gan ģimeni. Runājot par kucēnu, jautājums bija – kurš kuru izvēlējās. Izskatījās, ka Pepina Doroteju, tā uzreiz metās pie viņas un neatkāpās. Pepinu īstenībā sauca par Kairu, bet viņa to domās uzreiz pārkristīja. Pražākiem par to pagaidām neteica. Ne jau nu viņus tas būtu aizvainojis, kā pieredzējuši audzētāji viņi zināja, ka tā ierasts. Ka tā dara praktiski visi. Lieta tāda, ka tā bija Ziemassvētku dāvana Igoram. Kas zina, kā viņš gribēs suni saukt. Varbūt pats kaut ko izdomās. Galu galā nolūks bija tāds, lai viņš iesaistītos no paša sākuma. Viņa cerēja, ka tā notiks. Pēc Māņas viņš skuma, taču pats divu gadu laikā neko nebija darījis lietas labad. Viņa pieaugošā apātija ne tikai šajā jautājumā sagādāja Dorotejai raizes. Pats apgalvoja, ka vēl vienu suni nevēloties. Viņa pārliecināja pati sevi, ka Igors domas mainīs. Kad kucēnu ieraudzīs, nespēs iebilst.

Reizēm viņa pieļāva arī iespēju, ka īstenībā tā ir viņa, kam vajadzīgs dzīvnieks, ka aiz Igora viņa mazliet mēdz paslēpties. Tomēr pati sev viņa izvēlētos vīriešu kārtas suni. Viņi ir rotaļīgāki, ar viņiem lielāka jautrība. Pirmām kārtām viņa patiešām domāja par Igoru, uzjautrināt vēlējās viņu. Viņam bija nepieciešams kāds dzīves modinātājs, kā pats reizumis mēdza sacīt. Pirms promiešanas Pražāki parādīja viņai pīlīti no cietinātas gumijas, ko Pepina saņems pūrā kopā ar lupatas gabalu, kas smaržo pēc dzimtā midzeņa. Viņa bija apmierināta. Šķita, ka arī viņi ir apmierināti ar Doroteju. Acīmredzami nebūtu pārdevuši suni kuram katram, tieši tā darījumam jāizskatās. Viņiem visu laiku ar prieku asistēja visi trīs bērni. Divi puikas un meitene, viņiem tas patika, un varēja redzēt, ka viņi ir zinātāji. Jau atvadoties meitene iededza aromātisko dūmu sveci. Pati ierosināja, ka izdarīs to citā telpā, lai dūmi nekairinātu suņus uz šķaudīšanu. Ziemassvētku smarža tik un tā aizlauzās līdz pat priekšnamam, un Doroteja atskārta, cik tuvu tie jau atkal. Ceturtais decembris, rīt apkārt staigās Nikolajs un velni. Kopš vakardienas to pat drīkstot darīt. Laikam neviens vairs neorientējās noteikumos¹. Viņa nešaubījās, ka staigātu apkārt tik un tā, vien retais vairs uzņēma visus pasākumus nopietni. Doroteja visā visumā tiem pakļāvās, viņa vienkārši centās uzvesties racionāli. Par sevi nebaidījās, viņai bija piecdesmit septiņi gadi, bet Igoram par trīspadsmit vairāk. Tomēr pēdējā laikā arī viņa bija sākusi šaubīties. Viņa allaž bija spējusi sevi ierobežot, ne jau tā bija problēma. Taču rīkojumiem pietrūka loģikas. It kā tos vilktu laukā no platmales.

Doroteja izgāja tumsā un devās pie mašīnas, kas bija novietota laukumā. Pražāki dzīvoja dažu soļu attālumā. Gaisā varēja sajust sniegu, snidzis bija vakar, vietām zemē gulēja pelēcīgas kaudzes. Līdztekus sniegam viņa joprojām sajuta kucēnus – muskusa, piena un urīna atlieku delikātu maisījumu. No Māņas bija sajūtams vājš tabakas aromāts, kas nekādi nebija saistīts ar Igora smēķēšanu. Viņa vienkārši pati tā smaržoja. Arī dūmu sveci Doroteja joprojām juta, vīraks bija aizķēries degunā, aukslējās vai varbūt tikai galvā. Tātad Ziemassvētki… Viņa devās uz baznīcas, nevis automašīnas pusi. Apgāja tai no kreisās puses pa šauru ieliņu, kas izbeidzās mazā laukumā ar baroka strūklaku. Nosita seši. Viņa palika stāvam un pārlaida skatienu apkārt, lai gan neko nemeklēja. Gāja pēc atmiņas. Teātrim jābūt aiz stūra, pēc tā noorientēsies. Ja neskaita varbūt Prāgu, Čehijā visur tas tik viegli. Minūtes laikā atrada īsto īres namu. Bet tajā nekā nebija, ne bistro, ne kafejnīcas, nekā tamlīdzīga. Viņa pagāja tālāk un atkal atgriezās. Varbūt tomēr būs kļūdījusies. Kopš astoņdesmit septītā gada šajā pilsētā bijusi tikai vienu vienīgu reizi. Kopā ar kolēģi, braucot uz Vāciju, bija apstājušies, lai ieturētu pusdienas. Deviņdesmito gadu vidū laukums izskatījās kā pirms revolūcijas. Tikpat bezcerīgi. Tagad bija daudz labāk, bet nomirt viņa šeit negribētu. Un dzīvot jau nu nepavisam ne.

Doroteja atkal stāvēja tās pašas mājas priekšā. Tai noteikti vajadzēja būt īstajai. Nopētīja gludo pelēko fasādi, ko sadalīja trīs pusapaļu kolonnu pāri. Tās bija pirmā stāva augstumā, pie zemes akmens gredzena ieskautas, pēc formas un krāsas atgādināja ziloņa kājas. Viņai šķita, ka ieeja kafejnīcā tolaik atradusies starp divām kolonnām. Tagad no tās nebija ne miņas, tāpat kā no izkārtnes ar uzrakstu Bistro B. Palikušas vienīgi otrās durvis. Viņa nebija gaidījusi, ka atradīs šo vietu bez pārmaiņām. Viņa negaidīja neko, nebija nekāda priekšstata. Nosaukumi, uzraksti, uzņēmumi, kopš tā laika viss un visur bija tik daudzreiz mainījies. Bet kā gan varēja pazust ieeja? Pavisam un galīgi, izskatījās, ka šeit tāda nekad nav bijusi. Tas tomēr šķita dīvaini. Viņa blenza sienā un prātoja, ko vispār te dara. Pirms četrpadsmit dienām bija vienojusies ar vietējo audzētāju, ka atbrauks paskatīties uz kucēniem. Pirms nedēļas uzzināja, ka Martins nomiris. Tikai vakar atmiņā bija atausis lietains vakars, ko šajā pilsētā abi bija piedzīvojuši pirms trīsdesmit trim gadiem. Pat vēl tobrīd viņa nebija kļuvusi sentimentāla. Tikai pēc tās ģimenes, bērniem un suņiem, pirmssvētku noskaņas. Puspiemirstā apziņa – kāds var būt laimīgs.

No tumsas iznira atmiņas par citu namu, ģimenes māju tajā sūnu ciemā, kur Martins dienēja pēc skolas pabeigšanas. Īpašnieki izīrēja istabu, pārsvarā tieši karavīriem. Reiz viņš to bija abiem aizrunājis. Doroteja uz turieni bija gājusi ar derdzīguma sajūtu. Bija tik skaidrs, ko viņi tajā darīs! Nevienu gan tas neinteresēja, kā nekā šim nolūkam to arī izīrēja. Tik un tā, bet varbūt tieši tāpēc, sajūta bija nepatīkama. Riebās glūnīgie skatieni un zinošā smīkņāšana. Turklāt šī ēka, līdz galam neuzceltais betona kubs plika gruntsgabala vidū, nolaista miesta pašā malā. Apkārt dažas līdzīgas, aiz tām vienīgi lietus šaustīti arumi, un tumša meža josla pie apvāršņa. Depresijas festivāls. Viņa bija saņēmusies tikai Martina dēļ, negribēdama likt viņam vilties. Cerēja, ka spēs vismaz nedaudz atslābināties. Līdzi abi nesa pudeli Bikaver, tad nu varbūt. Par laimi, viss notika citādi nekā viņa bija iztēlojusies. Laulātie, briļļaini un garmataini, piedāvāja viņiem kartupeļu zupu. Izdarīja to tik normāli, ka abi ar prieku piekrita. Mazliet aprunājās. Vīrs strādāja mežā, sieva par skolotāju, bet ne pašlaik. Viņiem bija trīs mazi bērni un divi lieli suņi. Visi turpat vien klumpačoja. Piepildīja māju ar aromātu, kurā sajaucās ēdiena, izmazgātu drēbju un suņu spalvu smarža. Nemitīga kustība, bet vienlaikus arī pārsteidzošs miers. Istaba bija bēniņos, par to samaksāja iepriekš, un neviens viņus vairs netraucēja. Pēc mīlēšanās, patiesībā pa starpām, abi smēķēja uz balkona. Iemalkoja vīnu un no augšas vēroja apkaimi. Tā vairs neizskatījās tik depresīva. Kuģis, uz kura viņiem vajadzēja peldēt, bija izčākstējis, flotile iepuvusi un jūra nodevīga. Par laimi, arī bezgalīga. Toreiz viņi to zināja skaidri. Kāds spēj būt laimīgs kaut vai pierobežā, taču ir arī citas iespējas. Piecdesmit kilometrus no šejienes ir pirmā lielākā Vācijas pilsēta un aiz tās visa pasaule. Ārsti ir vajadzīgi visur. Viņiem vajadzētu pārlikt eksāmenus, studēt un vienlaikus strādāt, viegli nebūtu, bet ar to var tikt galā. Ja ir jēgas sajūta, ar visu var tikt galā. Kādu dienu abi varēs stāvēt uz tādas mājas balkona, kuras pirmajā stāvā būs ārsta kabinets. Dorotejai bija atlicis vēl gads studiju, laika apdomāšanai bija pietiekami. Kaut kur apakšā ierējās suns, tad otrs, citi pievienojās. Laiks mainījās, parādījās zvaigznes. Viņi devās gulēt, aukstuma drebuļu dēļ.

Kad nākamajā dienā Doroteja atgriezās mājās, ilgas uznāca jau tūlīt pēc tam, kad abi bija atvadījušies. Pirmo reizi viņa iedomājās par bērniem. Un atkal par nākotni. Oktobra lauku brūnums aiz vilciena logiem mijās ar pieturās stāvošo cilvēku un namu pelēcību. Viņa juta pārdedzinātus putekļus un noplukušus pārvalkus. Tomēr zem tā visa slēpās būvēt iesākta nama smaržas. Bērnu, suņu un Martina trauslā, kā nekad tievā auguma smaržas. Apcirptās galvas kņudoņa iedobītē virs atslēgas kaula. Ap viņas pleciem vieglītēm apvītās rokas. Maigums un drošības sajūta. Tas nebūt nav maz. Bet vai ar to pietiek?

Nākamie divi mēneši parādīja, ka laikam nepietiek. Kaut kā viņai trūka. Viņa pretojās pieņemt to zināšanai. Līdz kādā ballītē kāds viņai to apskaidroja. Tad vēl divas reizes. Vairāk nekas nesanāca. Tik un tā viss pārvērtās. Viņai šķita, ka atpakaļ nekas nav atsaucams. Lietainā decembra vakarā, kas kopumā nebija nekā vērts un kurā Martins pavadīja viņu no miesta uz pilsētu, uz vilcienu, jo citas satiksmes nebija, Bistro B viņa to Martinam pateica. Viņš raudāja. Pēc tam viņi vairs nesatikās, visu šo garo gadu laikā ne reizi. Doroteja negribēja. Ar laiku vairs negribēja arī Martins. Bistro B viņa bija redzējusi Martinu pēdējo reizi.

Nu viņa stāvēja pie šī īres nama. Pēc vairākām attiecībām, kuras nebija izdevušās, pēc divdesmit gadiem laulības, par kuru labākajā gadījumā varēja teikt, ka bijusi pieciešama, un nedēļu pēc ziņas par Martina nāvi. Šaubu nebija. Tieši šeit, neesošajā Bistro B, viņa toreiz bija salaidusi grīstē savu dzīvi. Tieši tas bija viņu atvedis šurp.

Kad abi toreiz tur ienāca, Martinam nebija ne jausmas, ka Doroteja vēlas viņu pamest. Tāpat Dorotejai. Izšķirošā bija pēdējā glāzīte. Savā prātā viņa šo saspiesto telpu redzēja ļoti skaidri. Šaura kā makarons, īsa bāra lete ar trim sēdvietām, gar sienām sastūķēti septiņi galdi, un tomēr privātuma šķitums. Smieklīgi miniatūri nodalījumi, mākslīgā āda bordo krāsā, sienas aplīmētas ar nodzeltējušām avīzēm. Nepiespiesti un vienlaikus oriģināli. Cik viegli bija radīt interesi. Tas pagājis. Uznāca kāre pēc smēķa. Viņa nebija pīpējusi desmit gadus un negrasījās neko mainīt. Pēdējais laiks doties prom. Pa durvīm iznāca vīrietis. Vilkās ar atkritumiem. Pieklājības pēc viņa pasveicināja. Viņš pajautāja, vai kādu meklējot. Doroteja atbildēja, ka ne, bet tad pārdomāja. Teica, ka šeit reiz kaut kas bijis. Vismaz viņa domājot, ka tas bijis šeit. Miniatūrs vīnūzis vai kaut kas uz to pusi. Nosaukums bijis Bistro B. Reiz, kaut kad sen, vēl pirms novembra, viņa kopā ar kādu pāris reizes šeit bijusi. Pēc ilgiem gadiem esot šinī pilsētā, iešāvies prātā, ka vajadzētu apraudzīt. Bet šeit nekā nav. Itin nekā. Viņa domājusi, ka varētu būt kāda cita kafejnīca, veikals vai tamlīdzīgi. Viņa esot pārliecināta, ka tas bijis šeit, tūliņ aiz teātra. Liekoties dīvaini, ka bistro izgaisis pavisam bez pēdām. Varbūt viņa kļūdījusies, laikam gan.

Viņš izskatās vīlies, vai tas esot svarīgi? Nē, ne gluži. Lai gan esot. Taču nekas īpašs, vien tāda nostalģija. Acis aizmiglojās. Nepatīkami, bet viņa nespēja to aizkavēt. Jūs jau zināt, būs Ziemassvētki… Sākot būt sentimentāls. Ziemassvētki, liecieties mierā, tie tak pēc trim nedēļām!

– Nāciet man līdzi, – viņš teica, – es jums ko parādīšu. Vai varbūt steidzaties?

Doroteja neatbildēja.

– Nu, ar varu iekšā nevilkšu. Bet es eju, ir auksts.

– Es nesteidzos.

Viņš pasmaidīja, pieklājīgi paturēja viņai durvis. Doroteja iegāja un ļāva viņam paiet garām. Sajuta vāju citrusaugļu, kā arī cigarešu smaržu. Tikai tagad pamanīja, kāds viņš glīts vecs kungs. Gludi noskūts, džinsos, melnā T kreklā un zilmelni rūtainā virskreklā. Viņam piestāvēja, droši vien mīlošas sievas roka. Bet gaitenis izskatījās drūms, lai gan viņš iededza gaismu. Viņš dzīvoja turpat pirmajā stāvā, un uzvārds bija Navrātils. Vismaz šāds vārds bija uz plāksnītes. Es esmu traka, viņai iešāvās prātā, kad viņš vēra durvis.

– Lūgtum, apavi nav jānovelk.

Doroteja vairāk vilcinājās sejas maskas dēļ. Viņam tādas nebija, taču viņš bija mājās. Pie Pražākiem gan to uzvilka visi. Galu galā atmeta ar roku. Abi izgāja cauri īsai priekštelpai, viņa ievēroja tapetes ar svītrām un stilizētiem ziediem.

– Lūdzu, lūdzu, – viņš atkal mudināja, – pārāk nenobīstieties.

Viņš atvēra kādas durvis. Pagāja sāņus, lai viņa varētu ieiet. Brīdinājums bija veltīgs. Doroteja gandrīz iekliedzās. Aiz durvīm bija Bistro B. Ar nodalījumiem, bordo krāsas ādu, nodzeltējušām avīzēm pie sienām un bāra leti. Nekas nebija mainījies, varbūt nodalījumu mazāk. Trīs vīrieši, kas sēdēja vienā no tiem, pārsteigti pacēla acis.

– Mums ir ciemiņš, – viņš tiem paziņoja.

Vīri pieņēma to zināšanai un turpināja sarunu. Visi apmēram viņa vecumā.

– Apžēliņ, kas tad tas?… Ja mani ķers trieka, tas uz jūsu sirdsapziņas.

– Labāk apsēdieties. Ko varu jums piedāvāt?

– Kafiju.

Viņa apsēdās uz augstā ķebļa pie bāra. Namatēvs nostājās aiz letes un ieslēdza kafijas automātu.

– Pavisam vienkārši, – viņš teica, – es šeit dzīvoju. Pilsēta piedāvāja to pārdošanai kā neapdzīvojamu telpu. Tā arī nopirku. Tualete šeit bija, vannasistabu uztaisīju no noliktavas, un te ir vēl viena istaba. Man pietiek.

– Bet kāpēc, – viņa jautāja, – kāpēc jūs to izdarījāt?

– Nozieguma vieta. Es nostāvēju aiz šīs letes trīsdesmit gadus, varbūt vairāk.

Espreso garšoja lieliski. Viņa to pateica.

– Es jūs atceros. Kad bijāt šeit pēdējo reizi, arī raudājāt.

– Es neraudu.

– Nu protams.

– Tas nav iespējams, jūs nevarat mani atcerēties. Tas bija tik sen. Un es šeit esmu bijusi ne vairāk par trim reizēm.

– Ir gan, ticiet man. Tik daudz jau to rudmataino meiču ar zaldātiem šurp nenāca, turklāt ar vienu un to pašu. Joprojām izskatāties tāda pati, nu, gandrīz.

– Es jūs neatceros. Man žēl…

– Nekas, nekas, tas ir normāli. Oficiantus neviens neatceras. Jums bija citas rūpes.

– Laikam bija gan.

– Tātad jūs esat pazīstami, – sacīja viens no trim kungiem.

Viņi pļāpāja savā starpā, taču garām neko nebija palaiduši. Un nemaz nebūtu varējuši, telpa bija pārāk maza.

– Tā varētu teikt, – pieļāva Navrātils, – šī kundze…

– Doroteja.

– Viktors, – viņš pastiepa viņai roku, – Dorotejas kundze kādreiz uz šejieni piestaigāja.

– Nu ja, – jautātājs iesmējās, – šurp nāca visi. Bēčuks bija iecienīts.

Viņam bija komiski pusgara frizūra, daļa no šķipsnām sarežģīti izvijās pāri galvvidum, nespējot aizsegt cauri spīdošo pliko pauri. Plāno matu pārpalikums gulšņāja arī uz apkakles. Bet ģērbts bija tikpat rūpīgi kā namatēvs, no pavērtā krekla pat lūrēja prasmīgi sasiets lakatiņš. Visai izskatīgs bija arī viņa gaišmatis kaimiņš, acīmredzot nedaudz jaunāks, pelēkā T kreklā ar uzrakstu Surprise un ekscentrisku matu vilni virs pieres. Trešais vīrietis, apaudzis un bārdains, izskatījās kā parasts nolaidies pensionārs, kurš iepērkas tikai pie vjetnamiešiem² un tikai nepieciešamības gadījumā. Dorotejai ienāca prātā, ka visiem varbūt ir vai drīzāk bijis kas kopīgs ar teātri. Tie varētu būt divi aktieri un skatuves strādnieks. Bet varbūt režisors, aktieris un skatuves strādnieks. Arī viņus pievelk nozieguma vieta. Vai vismaz tās tuvums. Viņa klusi pajautāja Viktoram. Trāpīts, lai gan tikai daļēji. Blondais patiešām bija aktieris. Arī tas ar lakatiņu strādājis teātrī, vairāk nekā trīsdesmit gadu, bet tikai par grāmatvedi. Savas kādreizējās mākslinieciskās ambīcijas nav piepildījis. Bārdainis strādājis uz dzelzceļa, joprojām tur piepelnoties.

– Vai nu ir labāk? – Viktors pajautāja.

– Daudz labāk, – Doroteja atbildēja, – paldies.

Viņš uzlika Pospīšilu.³ Viņa izlikās šņaucam degunu, jau atkal. Un tad viņam visu izstāstīja. Tam bija jātiek laukā. Dažos teikumos izklāstīja savu banālo stāstu. Abi sagājušies ilgi, visu medicīnas studiju laiku. Martins bijis kursu augstāk. Kad viņš pabeidzis, viņa braukājusi pie viņa uz dienesta vietu. Viņai Martins paticis. Bet tik un tā pametusi viņu. Tieši šeit, vienā no tiem nodalījumiem. Īsti nezinot, kāpēc tā izdarījusi. Martins gribējis Doroteju precēt, viņa nav bijusi pārliecināta. Vienu reizi bijusi neuzticīga, bet tam neesot bijis nozīmes. Viņai kaut kā pietrūcis, vajadzējis turpināt meklēšanu. Tā viņa toreiz jutusi. Abi prātojuši par kāzām, taču arī par emigrāciju. Martins pēcāk patiešām devies projām. Dzīvojis Štatos, strādājis slimnīcā. Esot klājies labi. Sazinājušies neesot. Precēts nav bijis, un pirms mēneša nomiris. Droši vien kovids, apgalvoja paziņas. Tas viņai ķēries pie sirds. Toreiz, pirms trīsdesmit trim gadiem, domājusi, ka tā jāizdara. Bijusi pārliecināta. Negribējusi vēl pieņemt lēmumu. Tā vai citādi, nav to spējusi. Atteikties no visa vienreiz un uz visiem laikiem. No visa un visiem. Nepieņemt lēmumu, ja nav pārliecības. Taču nekas labāks vairs nav gadījies, nopietni. Tagad viņai tā šķietot. Un tas arī viss. Viņš netincināja, ieklausījās. Piedāvāja vīnu. Viņa atteicās. Graķīti? Viņš neuzstāja.

– Vai zināt, kāpēc B? – dzelzceļnieks ieminējās.

– Izbeidz, – aktieris viņam aizrādīja, – neliec kundzei mulst.

– Kas te ko mulst, – viņš iebilda, – kas tur slikts?

– Es nezinu, – viņa sacīja, – īstenībā gribēju jums paprasīt.

– Sākotnēji B nozīmējis Bridžitu, nu, it kā. Tur vienmēr stāvēja rakstīts tikai B, kopš sešdesmit otrā gada, kopš atvēršanas.

– Bridžita? Kā Bardo?

– Iespējams. Kad sākām nākt uz šejieni, neviens vairs lāgā nezināja. Jokoja, ka B kā Brežņevs.

– Es tiku dzirdējis arī kā Bezcerība.

– Jā, tā arī. Bet jau astoņdesmitajos neviens to nesauca citādi kā par Pediņu.⁴ Pediņa bistro, tā tas bija visur pazīstams. Vai tad nepamanījāt, kas mēs tādi?

– Nē, tas man prātā neienāca.

– Redzat nu.

Viņa nezināja, ko teikt.

– Uz šejieni nāca kurš katrs, ne tikai mēs. Visu laiku piebāzts, cik te tās telpas… – Viktors pasmaidīja un aizsmēķēja.

Smēķēja visi. Vīrietis ar lakatiņu – pīpi. Delikātā vaniļa nespēja izkonkurēt cigarešu dūmus.

– Un tagad? Varat satikties jebkur, tā vairs nav problēma. Vai varbūt ir?

– Mēs neesam Prāgā, – viņš atbildēja, – taču nē, problēmas nav. Ir cita lieta, mēs esam pīpmaņi.⁵ Old school…

– Es to pamanīju.

Dorotejai vajadzēja uz tualeti. Viktors aizvirzīja viņu uz priekšnamu. Tualetē melnbalts plakāts, ko viņa pazina. Vīrieša torss džinsos. Līdz jostasvietai kails, spalvainajām krūtīm piespiests zīdainis. Tāds šeit bija jau toreiz, turklāt daudziem tāds bija mājās vai kopmītnē. Viņai tas nekad nebija paticis, šķitis kičīgs. Tagad iepriecināja, ka tas joprojām te karājas.

– Man nav bērnu, – ​​viņa teica Viktoram, kad atgriezās.

– Man arī nav. Tā mēdz notikt.

– Tā bija kļūda – šķiršanās un viss pārējais. Vairs nevaru viņam to pat atklāt. Nekas, piedodiet.

– Viss kārtībā. Vai jums ir vēl kādas vēlmes?

– Paldies. Man jāiet.

– Varbūt izsaukt taksi?

– Man laukumā stāv automašīna. Citādi dažus graķīšus ierautu.

– Pavadīšu jūs.

– Nevajag.

– Es ar prieku.

Viņa atvadījās, vīri bija jauki. Bistro B jebkurā laikā viņu uzņemšot. Nu jau viņa zinot, kur to atrast. Reizumis to dēvējuši arī Starp kājām. Zilonīgo ķepu dēļ. Skaidrs, kā gan citādi. Starp tām arī bija sākotnējā ieeja. Bet tik un tā – kā tas bija varējis pazust gluži bez pēdām?

Kā gan. Tāpat kā viss pārējais. Vai maz kas izgaisis?

– Atbrauciet mūs sapotēt, – aktieris pajokoja, – kad ies vaļā.

– Tas nebūtu iespējams.

– Kāpēc ne, ārste jūs esat…

– Esmu gan, bet kontrolētāja. Apdrošināšanas sabiedrībā. Tad nu visu labu.

– Tas, kas atvadās, ar baltu lakatiņu māj,⁶ – grāmatvedis iesaucās un tūdaļ tā izdarīja. Lakatiņš, ko šim nolūkam noraisīja, bija mēļš.

Sāka snigt. Skraji, gandrīz nemanāmi. Vien gaismas strēle zem lampas pierādīja, ka tiešām snieg. Doroteja pagaidīja, līdz Viktors iznāks mājas priekšā, taču viņš nāca līdzi. Viņa neatrunāja.

– Jūs lieki mokāties, – viņš teica pie strūklakas aiz baznīcas.

– Kā ikviens, – viņa atbildēja.

– Protams, bet Martins pēc tam atgriezās šeit. Un tā nebija pirmā reize, tāpēc es viņu atceros. Viņš nāca regulāri.

Viņa paņēma no Viktora cigareti. Klusēdama. Viņš aizgāja līdz pat laukumam.

– Tā nebija jūsu vaina, tikai instinkts. Ne jūsu, ne viņa vaina, citādi beigties tas nevarēja. Ja nu vienīgi nedaudz vēlāk.

– Laikam jums taisnība, – Doroteja pieļāva.

Atvadoties viņa apskāva Viktoru.

– Varbūt jūs tikai rādījāties man sapnī, jūs un jūsu bistro.

– Iespējams.

Viņš atgriezās pāri tukšajam laukumam. Krāsainās spuldzītes logos mirgoja kā neprātīgas. Pārslas izgaisa, kolīdz bija pieskārušās zemei. Dažkārt jau agrāk. Melot nevajag. Taču kālab gan ne. Varbūt mums viss tikai sapņos rādījies, un beigās paliks tikai šie sapņi.

No čehu valodas tulkojis Jānis Krastiņš

© Irena Dousková, 2021
© Druhé město – Martin Reiner, 2021

1. Runa ir par ierobežojumiem saistībā ar Covid-19 pandēmiju.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Čehijā visai izplatīti ir nelieli pirmās nepieciešamības lētu preču veikaliņi, ko atvēruši tur dzīvojošie vjetnamieši.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Slovāks Gabriels Pospīšils (Gabriel Pospíšil), kas spēlē nomierinošu mūziku ar paša izgatavotu vibrafonu.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Čehiski “Buzerant”.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Čehijā smēķēšana restorānos un kafejnīcās nav atļauta.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Pirmās rindiņas no čehu dzejnieka, Nobela prēmijas laureāta Jaroslava Seiferta dzejoļa Dziesma (Pasta balodis), čehiski Píseň (Poštovní holub).  (atpakaļ uz rakstu)