— Kāvu nežēlīgi kārā virmošana

 

Igauņu dzejnieka Artura Alliksāra (Artur Alliksaar) vārds latviešu lasītājam nav svešs, jo manā sakārtojumā un atdzejojumā ir iznākušas divas viņa dzejas izlases. Pašlaik, strādājot pie grāmatas Sirreālisms igauņu dzejā, turpinu latviskot Alliksāra sarežģītos, bet aizraujošos tekstus.

Šī gada 15. aprīlī Arturam Alliksāram apritēs simt gadu, un jubilejai par godu Igaunijas Literatūras muzejs rīko plašu konferenci, kurā esmu aicināts runāt par viņa dzeju un tās atdzejošanu.

Pasaulē nav daudz dzejnieku, kuru darbus ir gandrīz neiespējami pārcelt citā valodā. Arturs Alliksārs ir viens no viņiem. Alliksāra dzejas pamatā ir igauņu valodas fonētiskā labskaņa un senās tautasdziesmas poētiskā tradīcija, kas balstās uz aliterāciju, asonanšu, iekšējo atskaņu, epiforu, atkārtojumu izmantošanu. Tā ir dzeja, kas būtībā dzimst no valodas, un tieši valoda ir tā, kas dzejniekam diktē pavēstāmo.  

Daudzus gadus atdzejojot Artura Alliksāra dzejoļus, pakāpeniski esmu izveidojis savu sistēmu. Ja atdzejojumā būtu saglabājis tikai jēdzienisko precizitāti, ritmiskumu, intonāciju, bet upurējis valodas muzikalitāti un poētiku, tie vairs nebūtu viņa dzejoļi. Ja, atveidojot oriģināla savdabīgo fonētisko krāšņumu, būtu pazaudējis dzejnieka domas precizitāti, aforistisko izteiksmi, tas arī nebūtu Arturs Alliksārs. Tāpēc svarīgi ir ievērot līdzsvaru starp abām galējībām, radot mazliet greiza spoguļa efektu. Šāda dzeja no atdzejotāja pieprasa iekšējo atbrīvotību, un tulkojums vairāk līdzinās improvizācijai.

Sarežģīti ir ne tikai Artura Alliksāra dzejoļi, bet arī viņa dzīve, ko bieži vien dzejnieks pats apzināti vai neapzināti padarīja vēl smagāku. Viņš ir dzimis 1923. gadā Tartu. Tēvs strādāja dzelzceļa pārvaldē, māte bieži slimoja un nomira, kad zēnam bija tikai 13 gadu. Skolas gaitas Arturs Alliksārs uzsāka 1931. gadā Tartu pilsētas 15. pamatskolā, 1937. gadā viņš iestājās tolaik prestižajā Hugo Trefnera (Hugo Treffneri) ģimnāzijā. It kā par sliktu uzvedību, bet drīzāk par brīvdomību zēns tika atskaitīts no ģimnāzijas pēdējās klases. Sekoja darbs Tartu dzelzceļa pārvaldē, dienests vācu armijā, bet 1949. gadā Alliksārs tiek apcietināts par it kā nebūšanām naudas lietās dzelzceļa pārvaldē.

Sākumā piesprieda 5 gadus Tallinas cietumā, vēlāk viņš tika pārvests uz Narvu, sods tika pagarināts vēl par trim gadiem. 1952. gadā no Narvas cietuma Alliksārs tiek sūtīts uz labošanas darbu nometni Unženskā, Gorkijas (tagad Ņižņijnovgorodas) un Kostromas apgabalā. It kā kaunēdamies par to, ka nebrīvē atrodas “sīka kriminālnozieguma” dēļ, 1952. gadā viņš uzraksta Igaunijas PSR galvenajam prokuroram iesniegumu, kurā atzīstas, ka ir dienējis vācu armijā. Pēc gada Igaunijas PSR CK sekretāram viņš nosūta jaunu iesniegumu, kur detalizēti apraksta, ko darījis vācu armijā, kur cīnījies, nekautrēdamies pat padižoties, cik padomju karavīru esot nošāvis. 1953. gada 5. martā nomirst Staļins, bet 27. martā tiek izsludināta pirmā amnestija, 28. martā Alliksāram tiek noteikta pēdējā diena apcietinājumā, tas ir 1954. gada 20. janvāris. Taču 1953. gada 4. jūnijā, acīmredzot pēc Alliksāra iesniegumu saņemšanas augstākajās instancēs, vēl ieslodzītā statusā, notiek pirmā nopratināšana. 1954. gada 6. janvārī pret Arturu Alliksāru tiek uzsākts jauns tiesas process, un uz 58. paragrāfa pamata – par dzimtenes nodevību – viņam tiek piespriesti 25 gadi ar tiesību atņemšanu uz 5 gadiem.

Pēc otrās amnestijas 1958. gadā Arturs Alliksārs atgriežas Tartu. Savā iecienītajā kafejnīcā Werner viņš bieži skaļā balsī lasa turpat uzrakstītos dzejoļus, jo publikācijas ir aizliegtas, par grāmatas izdošanu nemaz nerunājot. Daudzi tā laika jaunie igauņu dzejnieki apbrīnoja Alliksāru, uzskatot viņu par savu skolotāju un vienu no spilgtākajiem igauņu dzejas reformatoriem.

Dzejoļu krājumi un izlases iznāk tikai pēc viņa pāragrās nāves 1966. gadā. Pateicoties Paula Ērika Rummo uzņēmībai un drosmei, 1968. gadā izdevniecībā Loomingu Raamatukogu (Žurnāla Looming bibliotēka) iznāca neliels dzejas krājums Nebūtība varētu arī nebūt. 1976. gadā izdevniecībā Eesti Raamat (Igaunijas Grāmata) tika izdota jau plašāka Alliksāra dzejas izlase, bet 1984. gadā sērijā Mazā dzejas grāmata iznāca vēl viens neliels Artura Alliksāra dzejoļu krājums. Tikai 1997. gadā Urmasa Tenisona (Urmas Tõnisson) sastādījumā tiek izdota patiešām apjomīga dzejoļu izlase Saules šķērdētājs, kas kļūst par bestselleru. Šī izlase ilgu laiku atradās pirktāko grāmatu topā un ir piedzīvojusi deviņus atkārtotus izdevumus.  

Atdzejotājs

 

Kata-strofas

Veltīts Fransam Mazarelam

Vijoles spēlē.
   Ēnu vijoles.
      Vijoļu ēnas.
          Kur gan aizspurguši pagātnes pilskalnu putni?
             Skaņas sagāžas.
                Ēnas ieskanas.
      Mēs bijām četri, kad mēness aizdedza alas galu.
          Kur tu paslēpi manu otro sirdi?
Debess ir uguns urdze.
   Rīts ir asiņu spurdze.
Kāpēc starp sapņiem tu steni, smieklus sprauslājošais strauts?
          Vijoles debesu pilnas.
              Debesis vijoļu pilnas.
                 Acis bez mērķa plūst šurpu turpu.
                    Asaras iegailējas gailēs.
Nakts valkā sermuļādas cimdus un caurspīdīgu, švītīgu purpuršalli.
          Viss cits ir jocīgi, spocīgi pliks.
              Vai pliki, jocīgi spocīgs.
           Vijoles riņķo un spriņģo.
           Smieklos vārtās un kārpās.
               Dažbrīd savā starpā raujas un kaujas.
           Tās ir atbilstības un neatbilstības.
               Tajās nav ne nožēlas, ne žēluma.
                   Tās ir nerimtīgas un nešķīstas.
                      Tās ir nolādētas un atraidītas.
Par kaut ko citu uzskatītas, un tām ir ģīmī spļauts.
Tās paceļ pret likteni roku, un liktenis tām maksā ragā.

 

*

    Mēness soļo nedzirdamiem soļiem un pozē tūkstoš teleskopiem.
Zvaigznāji ir sarindoti rindā un brāžas garām dzijas vijai.
          Kāpēc garam vajag tik garas lūgšanu krelles?
                   Jocīgi, ka viss paiet garām, arī tas, kas caurdur sirdi.
Priekšstati pārplūdina to, kas bijis, un izkāpj cietajā cietzemē.
Kāpēc nomaļa nomoda virpulī tu glabā dvēseli kādu, kāvu nežēlīgi
kārā virmošana?

 

*                   

                  Vijoles spēlē.
                     Tās spēlē ar nedzīvotām dzīvēm.
                             Tās spēlē ar atmiņu miņām.
                             Tās spēlē sapņu nāvējošo izmisuma spēli.
          Aizkavējušās jūtas baras bāra salas galā.
                   Bija veiksmīga diena.
                             Diemžēl.
                   Ēdienkarte cauri.
                   Dabūt vēl var tikai jauna auna gaļas gramšķus.
                   Lielās kausēšanas krāsnis atdziest no apmulsuma.
                             Pārgurušas saules pieglaužas laukiem.
                                 Svaidīgs svārsteklis iesvārstās sasprāgušos spoguļos
                                                un tos spīdzina pāri pietiekamības robežām.
                                 Pasaules domai ir dažādas lomas.
                                      Ir glaudas un gaudas.
                                         Ir šņākoņa un šalkoņa.
                                              Ir klīrība un švītība.
                                                Ir pātagas un zobena cirtieni.
                   Arī tam, kas smērēts, ir savs vērtības mērs.
                                      Mākoņi krācas un šļācas.
                           Sodas un ziepju mākoņi.
                             Sulīgi sublimātmākoņi
                                Mazītiņi parfimēriski mākoņu sifoni.
Atmosfēras virsslāņos sākas lielā tīrīšana.
          Itin bieži arī apakšējos slāņos.
Debess ir pilna lāsītēm un tērcītēm.
          Lāso bez bažām.
                   Valgme.
                         Uz kurieni?
           Tomēr uz elli laikam…
                   Šodien droši vien tiks iztukšots sastingušais tukšums.
Šodien drīkst elpot tikai tas, kas ir pieradis būt bijīgs.

 

*

          Vijoles spēlē.
              Šķiet, katra šķiedra šķiežas.
                 Vijolniekiem ir milzu sienāža seja.
           Skaņas klaudz kā metamie kauliņi un aizčūkst kā čūskas ejās.
              Iznīcinoša uguns uguņo.
                  Forti sabruks un saruks.
                      Pāri paliks tikai akordi!
                         Ir skaņu sardīnes un skaņu foreles.
                             Ir skaņu surdīnes un skaņu bordeļi.
                                 Ir skaņu vitrīnas un skaņu mīnas.
Rīmes, un to ir tik daudz, ka galu galā tām nav gala.
                   Pieķeršanos vieno pievienošanās.
Līst nokrāsu un norāžu lietus.
Vijoles spēlē.
               Vijolnieki vēzējas spocīgi, jocīgi.
Nošu skudras skurinās uz ežu asajām adatām.
    Eži rāpjas uz vanšu tiltiem.
        Švīkstot kājām, tie švīkājas no virsotnes uz virsotni.
Eži ir tik briesmīgi augstu, ka, no lejas paceļot sejas, viņi izskatās kā sipaciņi.
          Dzīve vispirms ir dziesma.
             Formas brīnumu un krāsu pinumu lielā simfonija.
                   Dziedot ir vieglāk gaudot pēc zaudējuma.
          Spēlei gatavās gultas kaut kāda iemesla dēļ izskatās pēc altāra.
Patiesībā drīzāk tie ir nepiesātināto kaislību ātrvilcieni
                                  palisandru paneļu pāreju starojumā.
Kurš atpakaļ skatās, dabū daudz sāls, kas sūri brūcēs sūrst.
                   Ne čiku, ne grabu…
                       Ahā, čiks tomēr ir!
                           Vijoles spēlē.
                   Bungas bungā un dungā.
                       Rīboņa rīb līdz elles cellei.
          Lokšņu rīses sirpji cērt neaizslēgtos krūšu slēģus.
                   Kāds klauvē pie kraupjainām kajītes durvīm.
                             Šķipera ģindenis šņauc šņaucamo tabaku.
                                 Pērtiķa izbāzenis griež vilciņu.
                                       Vilks zvērā zvēro, bet rats griežas.
                                 Kuģa boksā tiek blēņotas blēņas.
                   No vecā maora katras poras izlobās prāvs mērs sēra.
                             Skalpi salutē.
                                  Tie nu gan ir kalpi!
                             Torsi trasē, bet locekļos ir palikusi pavēle.
                   Putojošas sulas sulo laukā no nepareizām pozām.
Drosmīgajiem pieder uzvara, izmantojiet to, kurš grib!

 

*

                   Vijoles spēlē.
                       Falšas pērles tās bārsta falšu cūku priekšā.
          Kam gan mums jāzina pūstošās un trūdošās patiesības?
Tu, nāve, esi liela, tomēr pats vienkāršākais skūpsts ir lielāks par tevi.
Tevis pašas dvaša nespēj nonāvēt nevienu puķu sugu, kuras valstij reizumis
tu valstoties uzbrūc, par cerībām nemaz nerunājot.
Tu esi mūžmeža zaglīgais zibens, kas streipuļu streipuļiem steidzas no stumbra uz stumbru.
Tu esi apreibusi no rūgteni slepkavnieciskā vīna, taču tavi soļi ir ilgtspējīga
parādība, bet ko tu vari likt pretī auglības mūžīgajam labumam?!
Ikviens falls, arī pats mazākais, zina, ka viņā ir sākums, un
                             ņirdz par tavas tirānijas uzpūstajiem pūliņiem.
Tauriņi ieslīd tavās kaulainajās ausīs un taisa tajās liegas ligzdas.
                   Raugi laukā tos dabūt!
Tava izkapts nesniedzas tālu kinētiski kurnošo gurnu biežņā.
          Skurbumā streipuļodama, pasaule pieprasa ilūzijas uztvert kā patiesību.
              Īstenais grēka raugs liek rūgt dzīves darvas mucām.
              Labāk būt trakam nekā nullei vai krutam uz kruķiem.

 

*

          Tukšas laktas kacina lecīgo gaiļu stostīgo bravūru.
Pievērti skatieni ienirst pulsējošo zeķu smacīgajā sanoņā.
                   Tas tak ir īsts bišu strops!
              Lai krīt priekškars!
                   Tas kritīs tik un tā.
    Ikviens kaunums ir ļaunums un tikla mīkla.
         Ar zīmuli te neko nevar atrisināt.
Krustā sistie vārdi ir kas cits nekā krustvārdi.
 Cik maz vajag, lai slēptu sāpes, un tik daudz, lai iegrožotu priekus.
      Personiskā gaume ir pašaizsardzības straume.
          Kāds priekšroku dod lugas sunim, cits sugas sunim.
               Cits pret suni izturas vīzdegunīgi un aizdomīgi.
                   Lai tiem suņiem kā tiem suņiem!
Viļņojamies skaņu viļņos!
    Peldamies melodiju sūrās jūrās!
Kurš kāpuriem ir iemācījis runāt?
    Kurš kāpuriem ar varu ir devis rāpošanas sparu?
Kurš tiešām grib uzbrukt tukšumam, tā vaigam ir jābūt svaigam.

 

*

          Tavā sejā es atrodu vietu pasaulē.
                   Atrastu arī uz pleca…
    Nāc šurp, sāksim konstruēt kontemplācijas kaulu kambari!
    Dažas domas ir kā medalus, citas kā infuzoriju intīmā dzīve,
                                               trešās kā holēra.
                             Ceturtās tādas – visvisādas.
                                      Ir stūrgalvības un šķērskoki.
Kurš piemērots vēderdejai, tas diez vai varēs apskaust vardes.
Dzeguzes ir vairāk vientuļnieces, bet dunduri ir mundri jātnieki.
Kamdēļ bumbu biedēt ar sprādzienu vai zivis ar nevārītu ūdeni!
              Dzelzs dinozauri stiepj mēļus griestu dēļus.
        Lai augsta un jauka laistās dziesmu pils!
   Žēl tikai, ka rīta svīdā parasti ir vēsi un žēlastības naktij nav atšķirības zīmju.

 

*

              Vijoles spēlē,
                   Vijolnieki klusē.
      Tad spēlē vijolnieki un vijoles klusē.
                   Pēc kārtas. Pēc kārtas!
                   Kurš tālāk, tas tuvāk.
                   Kurš tuvāk, tas tālāk.
           Ēnas aplaudē.
             Ēnu ir daudz.
                Daudz vairāk nekā lietu.
                    Daudz vairāk nekā jūtu.
                        Daudz vairāk, nekā vajadzīgs.
Neviens pirms ēnām neatrod ēnas, pat ne neredzamas.
              Mēs bijām trīs, kad rietēja mēness.
          Ceturtais aiznesa projām manu trešo sirdi tieši pirms tam, kad
                                                sapņu plūdi applūdināja alas galu.
                   Es sirdi nenosviedu viņam priekšā.
            Viņš to vienkārši paņēma kā mazu, lielisku trofeju
                   un laivā aizburāja uz tumstošo, apburošo līci.

       Kāpēc tik uztraukti tu traucies cauri sapņiem, smieklus sprauslājošais strauts?
          Kāpēc tu pazaudē to, ko neesi atradis?
          Kāpēc tu sameklē to, ko neesi zaudējis?
          Kāpēc tu tici durvīm, kuras neesi aizcirtis?
                   Kāpēc?!

 

Pavasarīga saruna

1.

Pavasaris ir jauka lietiņa.
             Te mēs ar tevi nu stāvam.
Gribēju izgvelzt ko gudru, bet brītiņu lai vēl pavārstos un pasvārstos.
          Taču vārdi nemirst.
              Vienmēr ir laiks tos pateikt.
                   Tev ir dižciltīgi stilbi.
          Esmu lepns un laimīgs, it kā tie piederētu man.
                   Kur nav ieleju, tur nevar būt kalni.
                      Robainās ielejās aug zilpuķītes.
                          Zilajās ielejās aug robpuķītes.
                   Ikviens ir labāks par otru, nemaz nerunājot par trešo.
          Grūti ir pieņemt izvēli, vēl grūtāk to izvirzīt.
                          Ej vienu ziedu plūkt, nākamais ir jau priekšā.
                     Kur aug zibens puķes, to nezina neviens.
   Uz leduskalniem paliek pēdas no zibenīgi zibošām ziemeļblāzmām.
                   Kāda ainava ir tik banāla, ka kauns pat apnikt.
                   Kāda ūdens krātuve ir tik tumša, ka bail nogrimt.
             Uz ko tu norādi ar savu gurnu negausīgo gorīšanos?
                      Divām lauvām no vienas antilopes nepaēst.
                          Dažai labai arī no vienas antilopes nepaēst.
             Nevienai antilopei visas pasaules lauvas nepiebarot.
                             Māki būt drūms par savu dziestošo vulkānu.
                   Grūtāk, tomēr vēl svētlaimīgāk ir būt heterai, nekā errīgai.
                        Būt pravietim ir labāk, nekā filozofam.
                          Tev tiek pieprasīta kvalifikācijas apliecība.
                   Viņu neaicina uz banketiem.
                       Viņam nevajag galdu ar atvilktnēm.
                        Viņš ir brīvs no bailēm izrādīties par zirgu.
                    Viņa galva ir kā bezdelīgas ligzda.
                         Tici, pienāks laiks, kur mēs visi mācīsimies smieties!
                             Kāpēc mierinot tu nosodi mani?
                   Slidenas ielas ir trakākas par cilvēku jūtām.
                             Nepiedienīgi ir nolikties garšļaukus visā garumā.
                                Izšķērdētājs neaug necaurredzamā sūnā.
                                   Tevi druskās sadauza graizīgas raizes.
                   Kurš tur ķiķina bāli blāvajās hromosomās?
          Lai parauj velns tos sangviniķu sandeļu lāpītājus!
                             Lai tie cierē uz ciedru sēklām!
                                Tad viņiem būs ko atcerēties.
                   Dabā derīgiem jēdzieniem ir kārtīga kārtība:
                                      vērsis priekšā, arkls pēc tam,
                                      slava priekšā, vainags pēc tam,
                                      šūnas priekšā, medus pēc tam,
                             lietus priekšā, pēc tam viss, kas no tā tiek slapjš.
                   Tu tikai pēti un vēti, un manto piedienīgas pieredzes,
                             jo jēdzīgākā daļa no visa, ko redzi, pieder tev.
                   Atļauj, es mīņājos no kājas uz kāju, jo zeķes ir maķentiņ mitras.

 

2.

                   Pavasaris ir jauka lietiņa.
                         Te mēs ar tevi nu stāvam.
Tu saki: “Ko lūri uz manu svārku malu, vai tev augstāku interešu nav?”
Tas nu gan bijis švītīgs frizieris, kas tevi tik friši safrizējis!
          Kad tu biji kārīga pērtiķiene
              un kad mēs mērkaķojāmies pa mangrovju saknēm
                 vai pārojāmies uz bambusa plostiem,
                    un kad rūpnīcu vietā šūpojās kokosa birzis,
                        mums bija tīri patīkami.
Tomēr mums ir jāatzīst, ka tavs šodienas splīns ir skanīgā saskaņā
                                                          ar dresētu kaislīgu kolorītu.
          Eju un ķeru to krītošo zvaigzni, jo kabatas tukšas no sērkociņiem.
Var taču iebilst, bet tu bezjēdzīgi noliedz, ka kādreiz esi bijusi Kleopatra
                                      un Simpsone ir tavs pseidonīms.
Tu apgalvo, ka piramīdas esi redzējusi tikai bildēs un par tām
                                       dzirdējusi runājam ģeogrāfijas stundās.
          Tie ir tikai pieklājīgi meli.
             Pērļu netikļu ir daudz.
                 Tiem nevajag testamentu.
          Pieņemsim, pakalpojumi pieprasa pretpakalpojumu.
Kā gan ir ar vēnām, īpaši ja tās ir tievas?
                   Vai tās izdiņģē dāvanas?
                       Ardievu, mis Simpsone!
           Nākamajā tikšanās reizē skūpstīsimies dziļāk.
             Nākamajā tikšanās reizē spēkosimies ērtāk.
                Nākamajā tikšanās reizē paķersim līdzi apkurināmas pidžamas.
Kad jūs iesit, nebradājiet pa zālāju un nekāpiet virsū plaukstošām puķēm.
                      Noteikti es nopirkšu biļeti.
                      Gribu jūs redzēt uz trapeces.
Izrāde ir ilga, bet cirks ir liels, un tur pārdod atspirdzinošus dzērienus.
                   Ardievu, mis Simpsone!
Žēl gan, ka neuzdrošinos iedvesmot raitāk!
Tūlīt pēc izrādes tiksimies pie trešās garderobes.
          Kodes un circeņi nav mums piemērs.
             To mīlas dzīve atšķiras no mūsējās.
                 Ardievu, Simpsone!
          Beidziet precīzi un mierīgi savu publisko atrakciju.
             Gaidot divi miljoni gadu paiet ātri.
Ceru, ka saule sastings un domas nobriedīs līdz galam.
                   Neatmaksājas baidīties, es nenokavēšu.
                      Pietiekami pulksteni uzmanīšu.
                         Tā tas arī paliks!

 

Santa Maria

Zēni, esmu jau sen jums teicis, lai turaties tālāk no ostām.
          Ostās ir kaut kas liktenīgs.
          Tās visas ir tādas vienādas.
          Ellīgi pelēkas un muļķaini duļķainas.
Dzīve ir tīra atšķirība.
Trah, klāt nu krahs, kaut gan varēja neatnākt, ah…
Vaina ir tajā, ka meldiņu nemeldējāt līdz galam un ļāvāt mūzikai lūzt.
Nekas nav šausmīgāks par šaubām.
          Kurš pagurst, tas pazušanas vērts.
                   Kurš svārstās, tas pagaišanai ērts.
Putniem ir pamats lidot un tārpiem caurumot caurumus.
Sliekām ir jābūt slieksmei pēc slīdamības, un bendem jānostīgo
karātavu kokles stīgas.
Kurš nezina, kas ir kvēlaina svētlaime, tam jāiet uz kursiem skumju stumšanā.
Kurš nejūt cēlumu celties torņu korēs, tam ir jāpielāgojas
pagrabu eju sērajam mēmumam.
Domu bēgums ir drūms kā dzelzs drūpošā rūsa.
Labāk ir šalkoņā slīkt, nekā piestāt un zvilnēt puvušas piestātnes
                                                                            ļaunajās skaujās.
                             Kuģi ir tādi, kādi ir buramvārdi.
                             Kuģi ir tādi, kādi ir dziesmu dārdi.
                             Kuģi ir tādi, kādas ir solījumu tūces.
                             Kuģi ir tādi, kādas tajos ir sūces.
                   Tikai tas, kas miris, ir niris visā.
Instinkts ir atvērtība atvērtās sekciju ailēs.
                             Nepacietība nav ietiepība.
                   Brīvībai vajadzīga plūsma un jūsma.
                             Lai domas dotos, ir jāpūš sapņus barojošam vējam.

 

*

Blāvo rītu blāvums blāv pāri uzraudzītam ūdenim.
Kaut kur sūri drūmajā plūdā ir jābūt no nejēdzībām nākušiem
liesmu lāsumiem.
Kaut kur jābūt gaismas piesūcinātām tūcēm un saules neizmērojamai
                                                                                      savveidīgai savdabībai.
                             Taisnvirziena pasaule būtu gaužām neauglīga.
          Dažam labam kokam ir jāaug greizi, un kādam ir jālūst no sava
                                                                             garuma varuma.
                                                Dažas lietas nepielaikojas laikam.
                                      Dažas mājas nepielaikojas vajadzībai.
                             Daži prieki ir liegi savas īsās īslaicības dēļ.
          Kuģi ir brīvvalstis, kas pastāv pāris dienu.
          Kuģi ir brīvības fabrikas, kas ražo gribasspēka
vērto tēraudu.
Varavīksnes agrā rītā pārkaras un saskaujas salu skavās.
          Kaut kur skan seno sapņu jaunie zvani.
                   Neatkārtojamie tālumi negrib klausīt savām ausīm.
                             Smiltis slīd viļņos. No pavēlēm karājas kārpas, un
                                                liegumi metas mēmi.
                   Tikai ierobežotajiem nav moku.
                             Tikai aprobežotajiem nav vājību.
                                      Tikai ar varenajiem notiek nelaimes.
Kurš neriskē, ir robots. Kurš nemaldās, ir monstrs. Kurš nemeklē,
                                  tur varenā vērtē verdzību.

 

*

Jūra ir zvaigžņu pilna.
Debesu tūkstošgriba ir noslīpējusies spodros spoguļos.
          Kuģi ir kā bērni, tie spēlējas ar cerību bezgalību.
Tie ved savas pārliecības pieticības un pūles.
                   Augšā ir mēmas un spītā degošas debesis.
                   Apakšā, dziļi dziļumā, ir milzu jūras mēslu mēslotie klajumi.
          Garām kakadū un kaktusi.
          Garām haizivis un klusēšana.
          Garām glūnošo rifu raupjās ēnas.
Cilvēksirdis ir kuģi, kas dodas meklēt brīvības neparastos krastus.
Kaut kur aizzib zibeņu sparīgais spārns cauri mūžīgā bada nolādētajam lāstam.

 

*

Ikvienā deviņvilnī ir tikai viens risinājumu veļošs vilnis.
Ikvienā starp deviņiem svētajiem rodams viens grezni izpirkts grēks.
Kuru ūdens apbur, to apmāt nevar pelēcīgu aspektu paražas.
                             Veiksme padara veiksmīgu.
                             Pagodinājums padara kurlu.
                             Bagātība padara bezkaunīgu.
                             Bet tikumība likumīgi nevīžīgu.
                             Un lepnība ļauj jūtu pļavām izplēnēt.
          Gudrība ir cieta lieta. Tā paražas padara noderīgas.
Nav jēgas kļūt tīram tam, kam nav ne mazākā netikuma.

 

*

          Radījumi ir visādu veidu.
          Labāk būtu tos neselekcionēt.
                   Kāda raksturu raksturo pliekans raitums.
                   Kāda dzīvi sagrauj paplāns panākums.
                   Daži dārzi nekad nepamana krusas graudu veselīgo iedarbību.
          Kaislīgi kliedzieni klaigā kā spalgu gārdzienu sprādzieni.
          Patiesība ir kaite, pret kuru vairums cilvēku izrādās imūni. 
                   Kurš neauro, tas tiek aizdzīts un atraidīts.
                   Kurš nerēc, tas tiek bīdīts un aizbaidīts.
                   Kurš neālējas, tas tiek sacirsts īsos rīsiem līdzīgos graudiņos.
Kurš nemāk gausties, tas nevar par cilvēku saukties.
                   Bišu šūnas drūmas brūk.
                   Vainagi paliek kā pērtiķu mantota pamatdaļa.
Ir jābūt vēl citām mākslām bez lielgabalu dunošām sarunām
                             un bungas bungojošas dragūnu klaunādes.
                             Ir kuģi, kas pacieš ikvienu brangu bangu.
                   Ir teikumi, pret kuriem pat nāve stāv vāja.
                    Ir karogi, kuriem neviens kāts nav nekāds.
Aizklīdušajiem ir savs kompass, kas pas nejauši un taustoties.
          Līķi ir miera sinonīms.
Ir jāpieskaras mizai, tai nekaitējot, lai nonāktu līdz kodolam.
                   Kurš vārgumu izsmej, ir kļūdains.
          Kurš nastu nenes, ir kuprītis.
Kurš dziesmas paļā vai nopeļ, ir dabai svešs svešinieks.
                             Trakajiem ir savs humors.
                             Stulbajiem ir sava loģika.
                             Neprātībai ir sava morāle.
                   Ir jāuzdrošinās apskurbt līdz skurbumam.
          Lielo pārmaiņu moli kā zobeni iet cauri
                             negaidītības diženo okeānu bangām.
          Kaut kas izkustas, lai nepakluptu.
          Kaut kas traucas uz bezdibeni, lai kalni neredzētu viņa krāsu bālēšanu.
                             Kaut kas lūst, lai nesastingtu. 

 

No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš