— Izšķīros atdoties literatūrai

Vids Morkūns (1962) ir lietuviešu rakstnieks un tulkotājs. 2023. gada februārī latviešu valodā Daces Meieres tulkojumā izdevniecībā Zvaigzne ABC iznāca Morkūna grāmata Ceļinieku stacijas. Šīs grāmatas daudzie zibprozas teksti iemūžina dažādu antivaroņu skarbos, traģiskos, bēdīgos likteņus, savā veidā radot un rādot īpatnēju Lietuvas “neglītuma vēsturi”. Grāmata lietuviešu valodā iznāca 2019. gadā, un tika ierindota gada izcilāko grāmatu Top 5, kā arī saņēma Gada radošākās grāmatas titulu un apbalvojumu.

Ar Vidu Morkūnu tikāmies 2023. gada martā Rīgas Grāmatu svētku laikā, kur autors bija ieradies prezentēt savu grāmatu latviešu lasītājiem.

Inga Žolude

 

Ko jums nozīmē tas, ka jūsu grāmata tagad iznākusi latviešu valodā, – jūs pats arī esat tulkotājs un nemitīgi palīdzat citām grāmatām nonākt pie lasītājiem citā valodā?

Dvēselē un pēc aicinājuma esmu rakstnieks. Bet arī tulkoju. Es uz jūsu jautājumu atbildēšu nevis kā tulkotājs, bet kā rakstnieks: ja godīgi, man galvā bija pavīdējusi doma, ja reiz tā notiks, ka manu grāmatu tulkos, tad es vēlējos, lai sākumā tas būtu vai nu latviešu, vai kādā no skandināvu valodām, pēc tam jau kā sanāks.

 

Kāpēc tieši latviešu valodā vēlējāties pirmo tulkojumu?

Jo izjūtu ciešu radniecību ar Latviju, tāpat arī ar Skandināvijas valstīm, īpaši Norvēģiju un Islandi. Man visa dzīve, visi ceļojumi ir būvējušies ap Ziemeļiem. Protams, esmu bijis Dienvidu zemēs: Itālijā… Un gribētos vēl Florencē redzēt dažādus kultūras dārgumus, bet Itālija un Dienvidu zemes man tikpat kā neeksistē – ja manā priekšā ir Eiropas karte, vienmēr skatos uz tās augšējo daļu. Velk mani uz turieni, izjūtu radniecību – ar Latviju jo īpaši, jo ar to man saistās kāds ļoti būtisks stāsts. Bērnībā neskaitāmas reizes esmu bijis Latvijā, un man kauns, ka neesmu iemācījies latviešu valodu.

 

Kas tas ir par stāstu?

Tas notika izsūtījumu laikā, kad cilvēkus deportēja uz Sibīriju. Mana mamma (viņa toreiz vēl bija jauna un neprecējusies) ar diviem brāļiem un vecākiem dzīvoja Telšu rajonā, Žemaitijā, kādus 60 kilometrus no Latvijas – Lietuvas robežas. Naktī viņus brīdināja, ka no rīta viņus grasās izvest uz Sibīriju. Tā nu viņi paņēma dažas mantas, iejūdza zirgu un aizbrauca uz Latviju – tas tāpēc, ka Latvijas izsūtāmo sarakstos viņu nebija, un tas bija vienīgais veids, kā izvairīties no deportācijas. Bet kāpēc viņi devās uz vietu netālu no Ukru ciematiņa un tur kādās lauku mājās apmetās pie latviešu ģimenes? Man tas paliks mūžīgs noslēpums. Kāpēc tieši tur? Vai viņi zināja, kurp braukt? Un es, muļķis, laikus nepajautāju, bet tagad vairs nav, kam pajautāt. Un viņi, šīs abas ģimenes, nodzīvoja kopā vairākus gadus, un mana mamma un šīs latviešu ģimenes meitene kļuva par labākajām draudzenēm uz visu atlikušo dzīvi, līdz mūža galam, vēl vēlāk mēs pastāvīgi braucām pie viņas ciemos. Kamēr viņi toreiz tur dzīvoja, nomira mans vectēvs, un viņu naktī slepeni pāri robežai ieveda puskilometru Lietuvā, tur ir vieta Klīkoļi pie Vadakstes upes. Vēl tagad reizi gadā braucu uz turieni vectēva kapu apciemot. Vispār jau viņš tur ir apglabāts bez īsta iemesla – neviena radinieka tajā pusē, nekā – tādā nekurienē.

Arī mēs paši vēlāk dzīvojām Naujoji Akmenē, kas bija cieši saistīta ar Auci – ik dienu starp tām kursēja seši septiņi autobusi. Cilvēki no Auces brauca pie mums pēc pirkumiem, bet mēs braucām uz Auci pēc latviešu cepumiem, konfektēm. Mamma bija tāds cilvēks, kas ļoti ātri iedraudzējās ar citiem, un drīz vien jau puse Auces mūs zināja.    

 

Jūs pats tulkojat no vairākām valodām?

Pēdējos gados vairāk tikai no angļu un poļu valodas. Savu vācu valodu esmu aizlaidis, bet no krievu valodas pēdējā laikā nekas nav gadījies un drīzumā droši vien arī negadīsies, jo krievu literatūras lieta iet ciet.

 

Šobrīd, kad globāli notiek diskusijas par krievu kultūras un krievu valodas “pieklusināšanu”, vai, jūsuprāt, vispār kaut kas būtu jātulko no krievu valodas?

Es domāju, ka valoda nevar būt vainīga. Bet kā izvēlēties, kurš no autoriem ir “par” un kurš “pret”? Pēc manām domām, atlasei jābūt ļoti pamatīgai. Pie mums, Lietuvā, par to runā nemitīgi, bet piemin tikai trīs četrus autorus: Dostojevski, Puškinu, Tolstoju… Bet kur ir pārējie krievu autori, piemēram, tie, kurus nošāva? Tos neviens nemin. Bet tieši tieši tos tagad varētu pieņemt. Taču tiek runāts tikai par šiem dažiem lielajiem autoriem, un tā arī ir nepareiza pieeja.

Brodskim ir tāds piedauzīgs dzejolis Ukrainas neatkarībai, kurā viņš uzbruka Puškinam… Ir tāda sajūta, ka nav atlases. Katrs cilvēks kādreiz var izspļaut kādu dumju frāzi vai divas, un par vienu teikumu mēs tagad tevi nosodām, tomēr būtu jāņem vērā visa kopējā bilde. Tas ir ļoti smalks un nepatīkams jautājums. Es drīzāk esmu par saprātīgu šīs kultūras aizvēršanu. Pats es neprātīgi mīlu Andreju Tarkovski, esmu skatījies viņa filmas neskaitāmas reizes, nu, ko man tagad ar viņu darīt?! Problēma nav tajā – skatīties vai neskatīties, bet gan tajā, ka drīz pienāks tādi laiki, ka būs neiespējami kādam atzīties, ka mīli Tarkovski, varēsi kļūt par tautas ienaidnieku, arī pašai krievu tautai!

 

Latviski jūs nelasāt, bet kāds ir jūsu priekšstats par latviešu literatūru?

Tā ir sanācis, ka vairāk esmu pazīstams ar latviešu dzeju – Skujenieku, Ziedoni…, nekā prozu – zinu, protams, Ikstenu, Ezeru… Mums ir tāda kultūras avīze Ziemeļu Atēnas – reiz Oskars Milošs nosauca Lietuvu par Ziemeļu Atēnām, un tā tas iegājās. Tad, lūk, šajā avīzē es lasīju kāda latviešu rakstnieka stāstu, kurš bija rezidencē Francijā, un tad šajā stāstā it kā nokļūst citā realitātē. Nekas krasi nemainās, uzreiz pat nevar aptvert, ka tā jau ir cita realitāte, bet, kad viņš skatās uz karti, neko nesaprot, jo Lietuva ir absurdi liela, Latviju vispār nevar atrast, jo tās nav…

 

Vai Baltijas valstīm nebūtu vairāk jāinteresējas citai par citas literatūru?

Protams, protams! Man vispār ir tāda vīzija, ka skolās Lietuvā būtu jāmāca latviešu valoda, bet Latvijā – lietuviešu. Man šķiet jocīgi, ka tas nenotiek. Bet varbūt tā ir tikai mana personīgā saprašana… Visai kultūras apmaiņai un tulkojumiem vajadzētu būt vairāk.

 

Šķiet, šī interese, ja skatāmies uz laika posmu kopš neatkarības atgūšanas, parādās tikai pēdējos gados?

Jā, un tās pamatā vienmēr ir bijušas personīgas saiknes starp dzejniekiem un rakstniekiem, piemēram, Vlads Bražūns uzturēja saiknes ar Knutu Skujenieku, Arvīds Vaļonis uztur saiknes ar latviešu autoriem. Bet valstiskā līmenī tādas intereses nav bijis, varbūt pēdējā laikā parādās, lēnām kaut kas būvējas, tostarp arī žurnāls No More Amber. Es nesaku, ka nevajag izdot Latīņamerikas vai Austrālijas literatūru, jo visa izdevējdarbība balstās uz bumiem – bija skandināvu literatūras bums, tad – latīņamerikāņu, vēl kaut kāds… Bet mūsu kaimiņvalstis ir palikušas kaut kur maliņā.

 

Varbūt šķiet, ka to, kas mums te, kaimiņos, mēs jau tāpat labi zinām?

Līdzīgi bija ar poļu literatūru: pirms dažiem gadiem vienai izdevniecībai piedāvāju pārtulkot un izdot poļu autora darbu. Viņi lika man saprast, ka tie taču ir poļi, kam viņi vispār var interesēt!? Taču tagad situācija šajā ziņā ir mainījusies – es pats iztulkoju trīs Tadeuša Konvicka grāmatas (Konvickis gan dzimis pie Viļņas, tā ka viņu var iebarot gandrīz kā savējo.).

 

Kas jums pašam ir svarīgākā grāmata, ko esat iztulkojis?

Tā pilnīgi noteikti ir Sapkovska sāga – septiņas ar pusi grāmatas, es saku “septiņas ar pusi”, jo astoto es nepabeidzu tulkot, nācās atdot citam tulkotājam. Pirms apmēram desmit gadiem iznāca Teas Obrehtas – Tīģera sieva – arī to es iztulkoju. Bet pats galvenais, protams, –  un pie tā es vēl strādāju – ir Kormaks Makārtijs – neticami sarežģīts tulkojums, es jau vairākus mēnešus kavēju nodošanas termiņu, bet arī izdevniecība zina, kas tā par grāmatu un cik grūti to iztulkot, līdz ar to ir devuši man gandrīz bezlimita laiku, lai pabeigtu. Kaut kādā līmenī jūtu, ka tas man būs visbūtiskākais tulkojums.

 

Jūs kā tulkotājs kļūstat par attiecīgās kultūras vēstnieku savā valstī – izvēlaties grāmatu, pārtulkojat, dodat tai iespēju uzrunāt lasītāju citā valodā.

Nē, nē, es pats grāmatas izdevniecībām neiesaku – man tam nav laika, jo izdevniecības jau 20 gadu garumā nemitīgi man piedāvā, ko tulkot, tur vairs nebūtu kur iestarpināties ar saviem piedāvājumiem. Atzīšos, ka pēdējos gados es pastāvīgi kavēju termiņus, agrāk nekad nekavēju, bet tagad gan kavēju. Ja es vēl pats sāktu piedāvāt, ko tulkot, tad man nāktos vai nu atteikties no izdevniecību piedāvātā vai arī strādāt visu diennakti. 

 

Kas tulkošanā ir tas atšķirīgais no rakstniecības, ko jūs tajā gūstat?

Ziniet, es varbūt pastāstīšu, kā ar tulkošanu viss sākās. Un tas sākās ļoti jaunā vecumā. Es sapņoju savā dzīvē strādāt tikai ar literatūru, ar tekstiem. Bet, kad es tikai rakstīju, nācās strādāt gan par apkopēju, gan teātrī… Ko tik es neesmu darījis! Un gala beigās man tas viss apnika, un, kad parādījās iespēja iztulkot grāmatu (no vācu valodas), es piekritu un galīgi izšķīros atdoties tikai literatūrai – es rakstu, es tulkoju, es strādāju ar vārdu, ar valodu. Un negribu vairs darīt neko citu, kas mani neinteresē, piemēram, strādāt par apkopēju – varbūt arī kādam tas ir interesanti un vajadzīgs – izvēdināt galvu! Es atdevos literatūrai un sākumā nemaz nedomāju par šādu jautājumu – kas tulkošanā atšķirīgs no rakstīšanas, ko man tas dos?… Es vienkārši meklēju intelektuālu darbu ar valodu, ar literatūru. Vēlāk man arī pašam radās līdzīgi jautājumi. Un tagad es varu atbildēt – tulkojumi dod iespēju uzasināt savu frāzi – lai gan tulkojot, tā ir sveša frāze, bet tu to slīpē. Dažreiz nākas citā valodā uzrakstītu rindkopu vai veselu lappusi izjaukt kā lego figūru, lai pēc tam to atkal no jauna saliktu, bet jau savā valodā. Un tas dod pieredzi. Ja ļoti intensīvi tulkoju vienu autoru, tad gan dažreiz cauri izslīd doma – nu, cik tad ilgi svešus teikumus pārrakstīsi?.

 

Vai nav žēl tā laika, jo varēja taču kaut ko savu uzrakstīt?

Nē, tāpēc ka, manuprāt, tā ir neliela ilūzija, ka tu atdod to laiku, kuru varēji veltīt savai mākslai, jo, ja tev ir vēlēšanās vai, teiksim, iedvesma, tad tu, lūdzu, sēdies un raksti! Nekas nezog laiku, ja vien tu pats to neatdod. Manuprāt, tā ir ilūzija, – es varētu uzrakstīt kaut ko dižu, bet ģimene, sadzīve…

 

Kā radās Ceļinieku stacijas stāsti?

Lielākajai daļai šo stāstu personāžiem ir prototipi, daži ir par mani pašu. Izdomāti, paņemti no gaisa ir varbūt trīs četri stāsti. Bet pārējie ir ņemti no atmiņas, no sarunām ar citiem, dažiem stāstiem esmu bijis aculiecinieks. Bet visi, protams, ir pārstrādāti literāriem līdzekļiem – nav neviena stāsta, par kuru varētu teikt: kā bija, tā arī ir uzrakstīts. Es meklēju tādu literāro paņēmienu, lai sanāktu literārs teksts nevis pierakstīts kā hronika.

 

Tā kā esat daudziem šiem stāstiem stāvējis klāt, vai varētu teikt, ka tie savā ziņā atveido jūsu dzīvi?

Te nav tik daudz manas dzīves, cik šo personāžu, kurus es gribēju iemūžināt, dzīves. Gribējās parunāt par cilvēkiem, kurus vai nu neviens nepamana, vai, ja pamana, tad domā par viņiem sliktu. Neviens neaizdomājas, ka tas ir liktenis, iespējams, šausmīgs vai bēdīgs, vai vēl sazina kāds. Atmiņā meklēju cilvēkus ar šādiem dīvainiem likteņiem, izstumtos, par kuriem neviens nekad nerunās, jo viņi jau arī nav nekādi varoņi.

 

Kādus secinājumus jūs rakstot izdarījāt – vai vispār vajag tādus cilvēkus pamanīt un par viņiem rakstīt?

Nu, es tā globāli par to nedomāju. Negribētu teikt, ka esmu lietuviešu literatūrā iezīmējis kaut kādu pagrieziena punktu, bet pēc šīs grāmatas iznāca vienas dzejnieces krājums, kas bija kaut kā līdzīgi uzrakstīts, taču varbūt tā ir sakritība, negribu teikt, ka mana grāmata viņu ietekmējusi. Es vienmēr esmu pieturējies pie uzskata, ka literatūrā tēma nav svarīga, svarīgi ir, kā teksts ir uzrakstīts. Ja teksts ir uzrakstīts labi, talantīgi, tad tēma pati parādās. Bet ja talanta nav, tad izvēlies, kādu tēmu gribi – perspektīvu, interesantu – teksta nebūs. Nav būtiski, vai izveidojas kaut kāda tendence vai žanrs, kurā rakstītu par šādiem cilvēkiem. Ja neviens par viņiem nekad vairs neuzrakstīs, es gan rakstīšu, tikai vairs ne tik īsus gabaliņus – ar to ir cauri! Galvenais, lai tā ir spēcīga literatūra, bet, par ko, manuprāt, nav tik būtiski.

 

Jūs pieminējāt žanru. Latviski uz jūsu stāstiem tiek attiecināts apzīmējums “novele”. Kā jūs definētu šo žanru un kāpēc stāsti ir tik īsi?

Lietuviski arī dažreiz lieto apzīmējumu “novele”, jo neviens nezina, kā tos [īsos gabaliņus] saukt. Lietuviešu grāmatā ir teikts “proza”. Vai latviešu izdevumā tas ir teikts? Nē, neuzrakstīja, ka proza… Tā bija mana vēlēšanās to uzrakstīt, jo lietuviešu izdevniecība jautāja, kā sauksim to, kas grāmatā. Teicu: rakstiet “proza”. Izvairījos – dažos gadījumos neveiksmīgi – no tā, ka tie līdzinātos standarta novelei. Dažos gadījumos neesmu apmierināts ar to, ka esmu pārliterarizējis šos stāstus, pat sūdzējos par to saviem draugiem un kolēģiem. Bet, kad grāmata iznāca, kolēģi nesaprata, vaicāja: tu taču teici, ka šur tur esi pārliterarizējis, bet nē, nekur neesi pārcenties. Bet man joprojām šķiet, ka dažas lietas tomēr paslīdēja garām un esmu šur tur pārcenties.

Šos tekstiņus sāku rakstīt pirms kādiem septiņiem gadiem, atceros, ka biju sev izvirzījis tādu ideju: gribēju, lai izdotos uzrakstīt antitēzi lielam 700 lappušu biezam romānam. Nevis, lai nopietni, bet tā puspajokam pierādītu, ka, parādot cilvēka likteni, nav obligāti jāraksta 700 lappušu romāns, dažreiz var pietikt ar septiņām rindiņām. Cik atceros, no šādas idejas es atspēros, lai pamēģinātu lappusē vai puslappusē izdarīt to, kam citam autoram dažreiz nepieciešams vesels romāns.

 

Jūs pirmīt izteicāties, ka tik īsi vairs nerakstīsiet, ka rakstīsiet garāk.

Esmu atgriezies pie vecajiem ieradumiem, man vienmēr bijuši garāki stāsti, ne ļoti gari, jo garus es nekad neesmu rakstījis. Esmu atgriezies pie garākiem tekstiem, jo šis vienkārši jau ir noiets etaps, negribu atkārtoties, īpaši tāpēc ka – palielīšos, lai gan man ļoti nepatīk lielīties – grāmatai bija nosacīti panākumi. Un tieši tāpēc es negribu tiražēties.

 

Kas ir šie ceļinieki grāmatas nosaukumā Ceļinieku stacijas?

Es biju domājis savas dzīves ceļiniekus – ar vieniem savas dzīves ceļā esmu saticies vien uz sekundi kādā no tā stacijām, ar citiem esmu bijis ilgstošā saziņā un vēl joprojām esmu, arī trīs mani bērni ir aprakstīti grāmatā. Šie ceļinieki ir bijuši līdzgaitnieki manā dzīvē. Bet “stacijas” es izmeklēju, lai būtu vismaz divas nozīmes vai pat trīs: lai ar to ir saprotamas gan pieturas un dzelzceļa stacijas, bet, no otras puses, lai tās apzīmētu arī Golgātas ceļa pieturvietas, tāpēc ka daudziem no šiem personāžiem tas patiešām ir krusta ceļš.

 

Vai rakstot jūs jutāt līdzi saviem personāžiem?

Jā, jā, jutu mīlestību un līdzcietību. Bet ne līdzjūtību ar tādu pazemojumu, kad ir kāda žēl. Man patiešām bija žēl šo personāžu. Vienkāršie cilvēki, kas dzīvo daudz maz veiksmīgu ikdienas dzīvi nesaprot, kādas mocības izdzīvo citi. Es gribēju mazliet apgaismot, izliet gaismu pār viņiem.

 

Jūsu trīs bērni grāmatā sevi atpazina? Kāda biju viņu rekacija?

Gandrīz visiem personāžiem ir mainīti vārdi, mani bērni ir izņēmums, viņiem vārdus es nemainīju, līdz ar to viņi, protams, sevi atpazina. Taču neko īpašu viņi neteica, izņemot, ka esot bijis dīvaini sevi ieraudzīt grāmatā.

 

Kādi būtu jūsu ceļavārdi latviešu lasītājam?

Ir ļoti ērti, jo gandrīz nekas nav jāskaidro. Iedomājieties tikai – aprīlī mani teksti kopā ar citu autoru tekstiem iznāks kopkrājumā angļu valodā – visu cieņu, bet man šķiet, ka turienes lasītāji vispār neko nesapratīs! Jau no tulkojuma sapratu, ka viss ir jāskaidro. Piemēram, vienā no tekstiem minēts, ka “viņiem piederēja puscūka”. “Ko tas nozīmē, kad pieder puse cūkas?” angļu lasītāji jautās. Latvijā tādas lietas nav jāskaidro. Turklāt kādi divi stāstiņi vispār norisinās Latvijā. Ja jautā par koncepciju, to var paskaidrot, bet viss cits nav jāskaidro. Taču tie angļu tulkojumi būs pārbāzti ar zemsvītras atsaucēm, jo es nedomāju, ka rakstniekam pašam ir jāskaidro “puscūka” un citas nianses. Izdevniecībām ļoti nepatīk, ka daiļliteratūrā ir zemsvītras atsauces, jo tas taču nav zinātniskais darbs. Un arī es domāju, ka tās var izmantot tikai retos gadījumos. Kad es tulkoju Sapkovski, tad tiešām dažas atsauces bija nepieciešamas, jo tās atklāja tādu niansi, ko neviens bez atsauces nevarētu uztvert. Bet citos gadījumos, ja lasītājam kaut kas interesēs, viņš pats internetā sameklēs, kas tas ir, taču ja viņam neinteresē, tad priekš kam viņam tā zemsvītras piezīme?!

 

Ja jums būtu iespēja parunāt vai nointervēt kādu autoru, kurš tas būtu?

Nekad neesmu par to domājis. (Domā.) Jūs mani apstulbinājāt ar šo jautājumu! Nāksies improvizēt. Es minēšu divus, ja drīkst. No ārzemju autoriem – varbūt ar Kortasāru, jā, visdrīzāk gribētos ar viņu parunāt. Bet no savējiem, lietuviešiem, sanāk, ka es taču to varēju izdarīt tūkstoš reižu – vienkārši paņemt pudeli un aizbraukt, bet tagad tas vairs nav iespējams – bija mums tāds ģeniāls mūsdienu dzejnieks Sigits Geda, un dažreiz es domāju – duraks, kāpēc es nekad neizmantoju iespēju ar viņu parunāties…