literatūra

— Otrdiena

Matīss Kļaviņš

23/03/2023

Galvā pārcilājot tuvākajā mēnesī ieplānotās ārstu un terapeitu vizītes, sajutu arvien pieaugošu aizkaitinājumu par kārtējo sīko nodevību, ko mans ķermenis bija paveicis.

Mana sirds turpināja drudžaini triekties pret krūškurvi, kad ķirurga kabinetā novilku bikses un uzkāpu uz kušetes. Tas nebija gaidāmā izmeklējuma dēļ, jo tā iznākums man bija vairāk vai mazāk noprotams arī bez medicīniskas pārbaudes, taču pati klīnika atradās aptuveni pusstundas velosipēda brauciena attālumā no biroja. Pusdienu pārtraukums, ko šajā pirmdienā izņēmu ātrāk, ir tikai stunda, un, lai paspētu laicīgi atgriezties darbā, nācās pamatīgi iemīt pedāļus. Nepalīdzēja ne ārā esošā atkala, ne arī mana fiziskā forma, ko diez vai kāds sauktu par spīdošu.

Izmeklēšanas telpā medmāsa uz manām kailajām kājām uzsmērēja bezkrāsainu aukstu želeju, un ķirurgs sāka pa tām braukāt ar nelielu pelēku ierīci, kas atgādināja kustību sensorus, kādi kāpņu telpās parasti ieslēdz automātiskās lampas.

“Diemžēl labi nav,” viņš noteica, norādot uz datora monitoru, kurā redzēju zilas un sarkanas krāsas mainīgā un man nesaprotamā kompozīcijā.

“Šie asinsvadi ir bojāti, un tos nāksies operēt. Vēnu sieniņas un vārstuļi ar laiku nolietojas un tās vairs nespēj efektīvi transportēt asinis. Neuztraucieties – operācija tikpat kā nesāp. Jūsu gadījumā bojātie asinsvadi abās kājās atrodas no cirkšņa līdz potītei, kas arī izskaidro sāpes, par ko sūdzaties. Pati procedūra ir samērā vienkārša. Vispirms mēs ar ultraskaņas aparātu atrodam bojāto vēnu. Kad tā tiek identificēta, mēs tajā ievadām nelielu katetru, un ielaižam lāzera gaismu, kas asinsvadu noslēdz. Parasti pacienti sajūtas apraksta kā nedaudz spiedošas vai velkošas, bet tas nav nekas tāds, ko nevar pārdzīvot. Diskomforts ir pavisam minimāls. Vai jūs jūtaties labi? Redzu, ka jums ir paātrināta sirdsdarbība.”

“Es šurp steidzos ar riteni, tas droši vien arī būs tas. Viss kārtībā, droši turpiniet,” es noteicu, uz pieres sajuzdams tikko kā izspiedušās sviedru pērlītes.

Ķirurgs nenoticēja. Acu skatiens, ko viņš man veltīja, uzkavējās dažas sekundes simtdaļas par ilgu, un ieturētā pauze izsita no sliedēm pirmītējo sarunas ritmu.

“Cilvēki ir dažādi, un reakcija uz šādām ziņām ikvienam ir individuāla. Tas nav nekas tāds, par ko būtu jākaunas. Lai vai kā, operācija ir vienkārša, un satraukumam nav nekāda pamata. Process ilgst mazāk par stundu, un tajā pašā dienā jau varēsiet doties mājās.”

Viņš turpināja stāstīt par trombozes riskiem, asinsvadu uzbūvi, kompresijas zeķēm, dziļām un virspusējām vēnām, par atkopšanās procesu, bet es vairs neklausījos. Skaidrs, ka šādu operāciju es nevarēju atļauties. Ne jau ar pašreizējo algu. Pat tad, ja izlemtu salabot tikai vienu kāju, tas atstātu tik lielu finansiālu traumu, ka es to justu līdz pat gada beigām. Jebkurā gadījumā šī jaunatklātā problēma bija tikai vēl viens papildinājums jau pieklājīgam sarakstam ar tipiskajām ofisnieku kaitēm, kuras visas šķita izvēlējušās tieši mani. Pirms es sāktu domāt par to, kā finansēt vēnu operāciju kājām, man vispirms bija jāsaved kārtībā sāpošie krusti, jāpārdzīvo vismaz divi zobārsta apmeklējumi, oftalmologa vizīte un konsultācija pie neirologa sakarā ar tirpstošo sajūtu pirkstos, kas pēdējā laikā bija kļuvusi vēl intensīvāka.

Galvā pārcilājot tuvākajā mēnesī ieplānotās ārstu un terapeitu vizītes, sajutu arvien pieaugošu aizkaitinājumu par kārtējo sīko nodevību, ko mans ķermenis bija paveicis. Protams, neviena no šīm veselības problēmām neradīja tiešu apdraudējumu dzīvībai, vismaz ne tuvākajā paredzamajā nākotnē, taču tās visas īdoši atgādināja par savu klātbūtni, gluži kā skaļš, pastāvīgi ieslēgts televizors aiz plānas dzīvokļa sienas.

Agrāk tā nebija. Savulaik mēs, tas ir, es un mans ķermenis, veidojām tīri labu tandēmu. Ja bija vajadzība, mēs varējām palikt nomodā līdz rītausmai, nezaudējot modrību. Spējām palīdzēt draugiem pārvākties bez aizdusas vai muskuļu sāpēm. Pat mūsu erekcijas bija tūlītējas, nesatricināmas un tikpat kā bezgalīgas. Grūti saprast, tieši kurā brīdī šīs attiecības sāka kļūt tik indīgas, bet, ja nāktos minēt, tas droši vien notika kādu laiku pēc tam, kad biju atradis šo darbu. Konstantā, neizturamā sēdēšana un skatīšanās ekrānā, negulētas naktis, ātri pagatavojamas maltītes un lēnām pieaugošais alkohola patēriņš – tā bija muļķīgu lēmumu kaskāde, un pēc sešiem tādiem gadiem laikam nevajadzētu brīnīties, ka esam kļuvuši par abpusējiem parazītiem, kas viens otru pakāpeniski nograuž, taču tā arī nespēj sasniegt pilnvērtīgu sāta sajūtu.

Pēkšņi es sajutu ārkārtīgi asu, urīnam līdzīgu smaržu, kura, kā likās, aizceļoja līdz pat priekšējai smadzeņu daivai. Ožamais spirts. Ar acs kaktiņu sazīmēju medmāsu, kas pie deguna kustināja vates pikuci.

“Jūs esat ļoti bāls. Varbūt paguliet vēl mirklīti, pirms ceļaties,” viņa noteica. Medmāsas acīs nolasīju neizpratni vai bažas – nebiju īsti pārliecināts, ko tieši, jo viņai lielāko sejas daļu nosedza ķirurģiskā maska. Tikpat labi zem tās varēja slēpties arī ironisks smīns, to nekādi nevarēja zināt. Varēja jau viņu saprast. Galu galā viņas acīs es tomēr biju vīrietis tā saucamajos spēka gados, gandrīz kails no jostasvietas līdz kāju pirkstiem, ar spīdīgiem, želejas nosmērētiem stilbiem, turklāt uz panikas lēkmes robežas no apraksta par triviālāko medicīnisko procedūru pasaulē. Tas nekas, es nodomāju. Man ir bijuši arī grūtāki pirmdienu rīti.

Pārliecinādams medmāsu, ka tās patiešām ir tikai sekas smagajam velobraucienam uz klīniku, es uzvilku bikses un piecēlos no kušetes, pieklājības pēc ķirurgam uzdevu dažus precizējošus jautājumus par operāciju, parakstīju papīrus un devos uz reģistratūru, lai samaksātu par izmeklējumu. Guvu nelielu mierinājumu, uzzinājis, ka to pilnībā nosedz mana apdrošināšanas polise, līdzīgi kā bērns, kam pēc ortodonta apmeklējuma par brašu uzvedību tiek pasniegta sūkājamā konfekte. Varbūt vēl tomēr varu cerēt uz puslīdz jēdzīgu dienu, es muļķīgi nospriedu.

Kad atgriezos birojā, tas izskatījās pamiris. Galvenajā telpā, kur es un vēl aptuveni trīsdesmit kolēģi regulāri pavadījām diennakts vērtīgākās stundas, cītīgi klabinot tastatūras, atradās ieslēgti datora ekrāni un krēsli, pavirši atbīdīti no galdiem, uz kuriem atradās pusdzertas kafijas krūzes, taču pašā telpā neredzēju nevienu cilvēku. Pirms prātā paspēju uzburt kādu pārdabisku skaidrojumu, izdzirdēju rosību no biroja tālā gala sapulču telpas. Durvis bija atvērtas, un es iezagos telpā, cenšoties nepievērst kolēģu uzmanību. Tas nebija pārāk sarežģīti, jo galvenais sanāksmes notikums acīmredzami bija jau pagājis un apkārtējo uzmanība atslābusi – gaiss bija pieelpots, un cilvēki bija sadalījušies grupiņās, apspriežot pagājušo nedēļas nogali, aktuālos darbus vai citus niekus. Kāds bija atvēris pudeli dzirkstošā. Ar acīm es noskenēju telpu, lai uzmeklētu Lindu.

Šajā darbā un laikam jau arī ārpus tā viņa bija tuvākais tam, ko es varētu nosaukt par draugu, lai gan mūsu attiecības, godīgi sakot, eksistēja tikai birojā. Neskaitot to, ka mūsu darba pienākumi bija gandrīz identiski un mēs sēdējām viens otram pretī, šķita, ka arī mūsu iekšējās būtības vismaz kaut kādā mērā viena otrai piestāvēja. Mums bija līdzīgs izteiksmes tiešums, auksti racionāla pieeja uzdevumu risināšanā un arī humora izjūta, kura, objektīvi raugoties, samērā bieži pārkāpa labas gaumes un vispārpieņemtās biroja etiķetes slieksni. Tomēr atšķirībā no manis, Linda pret darbu izturējās ar patiesu cieņu, ko pilnībā nespēja noslēpt neviena viņas izteiktā ironiskā piebilde par atalgojumu, priekšniecību vai kādu no apnicīgajiem uzdevumiem. Tieši šī viņas cieņa starp mums veidoja nepārejamu plaisu. Attiecībā uz darba pienākumiem es biju pārāk neieinteresēts, bet viņa – pārāk uzvilkta. Ja apstākļi būtu nedaudz citādi, mēs, iespējams, varētu kļūt par ko vairāk kā tikai ofisa draugiem, taču es par to mēģināju nedomāt. Man pietika lietu, kas mani turēja piesietu šim darbam. Vismaz tā es centos sev iestāstīt.

Beigās viņa mani atrada pirmā.

“Sveiks, saimniek,” Linda smaidot noteica.

“Nu, čau. Ko svinam?”

“Ā, tu būsi palaidis garām. Vari mani apsveikt, jo tu patlaban skaties uz savu jauno priekšnieci. Kopš šodienas es oficiāli esmu nodaļas vadītāja.”

“Oho. Apsveicu,” es atbildēju, cenzdamies izmocīt smaidu. “Tas nozīmē, ka vairs nebūšu spiests katru dienu skatīties uz tavu seju?”

“Vēl tikai šodien, kamēr gaidām, kad ieradīsies lāčāda, ko jaunajā kabinetā nolikt blakus kamīnam. Bet principā – jā, doma ir, ka pārvākšos pie pārējiem menedžeriem. Kā gāja pie ārsta?”

“Tev kā manai tiešajai vadītājai būtu jāzina, ka nav ētiski uzdot jautājumus par darbinieku veselību. Klau, bet tās taču ir varenas ziņas. Ja kāds to ir pelnījis, tā noteikti esi tu. Man prieks par tevi, patiešām.”

Tie, protams, bija meli.

Kolēģu grupiņas sāka pašķīst, visi pamazām devās atpakaļ uz darba vietām, un es izmantoju izdevību, lai pamestu šo sarunu. Atstājot telpu, uz mirkli pakausī sajutu viņas jautājošo skatienu un atcerējos par ķirurgu, kas līdzīgā manierē bija mani uzlūkojis vēl pirms nepilnas stundas.

Atlikušo dienas daļu es pavadīju, skatoties datora ekrānā, ik pa laikam klikšķinādams peli un rakstīdams izdomātus vārdus atvērtā e-pasta vēstulē, kas bija adresēta tukšumam, mēģinot no apkārtējiem noslēpt savu iekšējo vārīšanos. Būtu melojis, ja teiktu, ka neizjutu savu daļu skaudības vai nepiepildītas godkāres, domādams par Lindas pāreju jaunajā amatā. Tā man nozīmēja vēl vismaz dažus gadus pie šī paša galda, ar tām pašām tabulām, tām pašām tāmēm, rēķiniem un e-pastiem, ar ko, būsim godīgi, varētu tikt galā arī labi apmācīts primāts. Lai gan, no otras puses, tā tomēr nebija taisnība, jo primātu iekšējā pasaule ir daudz dabiskāka, tā ir jutekliska un tūlītēja, viņiem nav nekādas nepieciešamības sublimēt savus dziļākos instinktus nejēdzīgos KPI rādītājos, augšupejošās grafiku līknēs un projvadības rīkos, kā to darām mēs, tā sauktais radības kronis, kas nepagurdami būvē aizvien augstāku un lepnāku fasādi namam, tā arī neapstājoties, lai saprastu, ka tā patiesībā nav nekāda pils, kas dabiskajai pasaulei demonstrētu mūsu pārākumu, bet gan cietums, kas mūs no tās izolē.

Bet manas dusmas, vilšanās un aizkaitinājums nebija tikai par to. Linda vairs nesēdēs man pretī, mēs vairs regulāri nesarunāsimies, un bija skaidrs, ka mūsu savstarpējā dinamika pakāpeniski mainīs nokrāsu. Protams, ka tas nenotiks uzreiz, bet tas bija neizbēgami, un plaisai, kas mums neļāva būt tuvākiem jau iepriekš, tagad bija lemts pāraugt par ieleju. Amats tomēr izmaina cilvēku, kādu mazāk, kādu vairāk, un, cik nu es pazinu Lindu, viņa visdrīzāk piederēja pie tiem otrajiem.

Es gribēju aizsākt revolūciju, sajust kaut ko īstu un nepastarpinātu; kaut ko, kas ļautu man piedzīvot kaut mazāko kontroles sajūtu, kas pēdējā laikā šķita arvien lielāka abstrakcija. Gribēju pielaist uguni printerim, kas nekad nedarbojās, un pārlauzt uz pusēm savu Macbook Pro ar jaunākās paaudzes M2 procesoru. Fiziski ar dūrēm izdauzīt tirpoņu no plaukstām un ar asinīm nosmērēt šīs sterilās, čaumalbaltās sienas. Es gribēju paņemt Lindu rokās, ar kāju izspert biroja durvis un nekad vairs šeit neatgriezties. Bet tam visam bija lemts palikt tikai manā iztēlē.

Dusmas lēnām atkāpās, un to vietā nāca milzīga bezspēcība. Nejauši atcerējos stāstu par Sīzifu, ko biju lasījis vidusskolas gados. Kāds filozofs vēlāk bija rakstījis, ka Sīzifs, pabeidzot savu dienišķo uzdevumu, vismaz uz brīdi bija sajuties laimīgs. Var jau būt. Viņam noteikti nebija varikozas kāju vēnas.

Es Sīzifu varēju tikai apskaust. Viņš vismaz zināja, kādā virzienā doties.

 

Nākamajā rītā es uz darbu neaizgāju. Man nebija īsta attaisnojuma, izņemot mērenas paģiras, kas jebkurā gadījumā nebija nekas neparasts. Un tomēr – it īpaši šodien es nejutos savā ādā. Dzīvoklis, kuru īrēju jau trīs gadus, pēkšņi izlikās svešs, un doma pavadīt vēl vienu dienu pie datora zem biroja fluorescentajām lampām man uzdzina bailes.

Tā vietā es devos uz tuvāko dzelzceļa staciju un iekāpu pirmajā vilcienā, kas veda kaut kur pietiekami tālu prom no šīs pilsētas, no šīs nepanesamās pelēcības, metāliski eļļainā gaisa, prom no sabiedrības un pastāvīgi vērtējošajiem, griezīgajiem acu pāriem. Mani bija pārņēmusi nesaprotama mānija, afekta stāvoklis; domas raisījās neskaidri, vienam pavedienam iepinoties citā, un es nespēju izšķirt, kur beidzas viens un sākas nākamais. Tikai pēc brīža sapratu, ka arī telefonu esmu aizmirsis mājās.

Es centos atslābināties. Dziļas ieelpas, izelpas. Logā redzamos brūni pelēkos toņus pakāpeniski nomainīja balti, līdz beidzot pilsētas regulārās, taisnās formas izzuda pavisam. To vietā nāca dabas plūdenās, vienveidīgi amorfās formas, un es lēnām sajutu, kā mana sirds atkal sāk atgūt normālu darbības tempu. Tagad šķita, ka paātrinātais pulss nebija rimies kopš ārsta apmeklējuma. Iespējams, vakar tomēr biju izdzēris vairāk kā likās.

Vilciens apstājās stacijā, kas, kā izskatījās, atradās nekurienes vidū. Nezināju, cik ilgi man vēl būtu jābrauc līdz kādam lielākam ciemam vai pilsētai, taču slāpes pēc plašuma un svaiga gaisa bija pārāk nepārvaramas, lai es palaistu garām iespēju izkāpt. Acumirklī saprazdams, ka tuvākajā apkārtnē nebūs neviena jēdzīga veida, kā pakavēt laiku, es apgriezos apkārt, taču bija jau par vēlu. Vilciens bija uzsācis kustību un kādu brīdi vēlāk saplūda ar apvārsni. Turpat stacijā esošais kustības saraksts uzrādīja, ka nākamo man bija cerība sagaidīt tikai pēc aptuveni divām stundām.

Paraustīju stacijas ēkas durvis, taču tās bija aizslēgtas. Diena bija auksta, un gaidīt turpat man nešķita kā labs variants. Lai uzturētu ķermeņa siltumu, nolēmu doties pastaigā gar priežu silu, kas bija izstiepies paralēli dzelzceļa sliedēm. Iespējams, vēl varēju izspiest labāko no šīs nesaprotamās situācijas un atgūt kādu kripatiņu sirdsmiera.

Iesākumā staigāju pa sliedēm, taču tas drīz vien kļuva apnicīgi, un es nogriezos mežā. Biezās sniega kārtas dēļ gājiens nebija viegls, bet par spīti tam, es devos aizvien dziļāk, mēģinot sev naivi pierādīt, ka vēl tomēr neesmu pārvērties par tīrasinīgu pilsētnieku. Lai arī risks nomaldīties bija pavisam reāls, priedes bija pateicīgi koki – tās bija izkārtotas reti, un taisnie, bezzarainie stumbri ļāva skatienam jebkurā brīdī uzmeklēt dzelzceļa veidoto koku rindu pārrāvumu. Skatījos pienainajās debesīs un iedomājos par Lindu. Vai viņa bija pamanījusi, ka es neesmu ieradies darbā? Atcerējos par savu telefonu. Viņa būtu pirmā, kas jautātu, kur esmu pazudis, taču tagad tas vairs nebija draudzīgu rūpju ierosināts jautājums – tas tagad bija viņas darbs. Es biju viņas darbs. Vēl viena ailīte, kurā pievienot vajadzīgo atzīmi, vēl viens pakāpiens karjeras kāpnēs. Iespējams, tas tā bija vienmēr, un mūsu draudzības patiesais iemesls bija reducējams līdz faktam, ka lietojām vienu un to pašu elektrības pagarinātāju. Pat es nevarēju simtprocentīgi apgalvot, ka no manas puses šī draudzība bija patiesa, nevis tikai ārēju apstākļu uzspiesta.

Lai vai kā, es nevarēju tik vienkārši atteikties no šī darba. Man tomēr bija rēķini, atbildība, pienākumi. Varbūt viss vēl nebija norakstāms. Es varētu izdomāt kādu neatliekamu veselības problēmu, kuras dēļ nebiju ieradies darbā. Tas pat būtu ticams attaisnojums, ņemot vērā manas nebeidzamās ārstu vizītes.

Domu gaitu apturēja negaidīts, nedabisks klusums. Gar acīm lēni nokrita viena atsevišķa sniegpārsliņa, tad divas, piecas, divdesmit. Koku galotnes iekustināja vējš, vispirms liegi, bet pēc mirkļa – jau vardarbīgi, liekot garajiem priežu stumbriem draudīgi brakšķēt. Pirms paspēju attapties, es biju sniega vētras ieskauts. Dzelzceļa sliedes bija pazudušas baltā, bezgalīgā telpā, un es centos saskatīt savas sniegā iemītās pēdas, lai nokļūtu atpakaļ stacijā, taču manas nelaimīgās, asinīm piedzītās kājas atkal lika par sevi manīt. Es paklupu un novēlos no nelielas nogāzes, tās pacēlumā atstājot pēdējo iespēju laicīgi atgriezties pilsētā.

Pirmais, ko sajutu pēc kritiena, bija asas sāpes zem labā ceļgala. Lai arī es nekad dzīvē nebiju salauzis nevienu kaulu, man uzreiz bija skaidrs, ka šī nav tāda trauma, no kuras spēšu atgūties paša spēkiem. Paceldams acis, ieraudzīju smilšakmens atsegumu, kura viducī atradās tumšs iedobums. Patvērums! Daudz nedomājot, es izmantoju rokas un veselo kāju, lai ieraustos alā, kuras kambaris bija pietiekami liels, lai kaut uz mirkli pasargātu no vētras. Atspiezdamies pret alas sienu, ar sakostiem zobiem atraisīju labās kājas zābaku, kas pēkšņi bija kļuvis daudz par ciešu. Sāpes uz mirkli atkāpās, un es sajutu siltumu lēnām ieplūstam no ceļgala līdz pat pēdas pirkstgaliem. Cerot, ka putenis pāries pēc iespējas ātrāk, mēģināju ieņemt pēc iespējas nekustīgāku ķermeņa pozīciju un klausījos, kā vējš svilpdams triecas pret klinšu virsmu.

Grūti pateikt, cik ilgi es tur atrados, līdz sapratu, ka tas nebija viss, ko dzirdēju. Paralēli vēja šņākoņai varēja saklausīt arī pieklusinātu dūkoņu, it kā kaut kur alas dziļumā būtu iedarbināts neliels ģenerators. Galvai reibstot, visticamāk, no asins zuduma, ar rokas pirkstgaliem sataustīju raupjo, irdeno smilšakmens sienas faktūru un sajutu vibrāciju, kuras intensitāte pakāpeniski pieauga jo tālāk es virzīju roku no alas ieejas. Stutēdams sevi uz elkoņiem un kreisās kājas, lēnām rāpoju arvien dziļāk kambarī, cenšoties pozicionēt ķermeni tā, lai samazinātu slodzi uz traumētā ceļgala. Izrādījās, ka ala ir daudz dziļāka, nekā man sākotnēji šķita. Kambaris pakāpeniski kļuva aizvien šaurāks, līdz nācās novilkt jaku, lai dotos tālāk un turpinātu meklēt, no kurienes īsti nāk šī skaņa, šī maģiski valdzinošā skaņa, kas tā vien šķita sakām: nāc, nāc; un es arī devos, nu jau vairs nedomājot par savu nepārprotami lauzto kāju vai puteni, kas ārdījās ārpus alas sienām, vai vilcienu, kas, visticamāk, jau sen bija aizgājis.

Aizvien pieaugošā delīrijā es virzīju savu ķermeni aizvien dziļāk, nu jau izmantojot tikai zodu un kreisās pēdas pirkstgalus. Mans ķermenis bija ieņēmis formu, kāda parasti ir sporta nirējiem piruetes beigās, mirkli pirms to rokas pieskaras ūdens virsmai. Alas sienas man piekļāvās tik cieši, ka ievilkt pilnvērtīgu elpas vilcienu vairs nebija iespējams. Katra nākamā ieelpa kļuva aizvien īsāka, seklāka. Tomēr mani nebiedēja visapkārt esošā absolūtā tumsa. Biju aizmirsis par savu sāpošo kāju un to, kā šeit biju nonācis; arī paša vārds un visa līdzšinējā dzīve šķita tāla un aptuvena kā sapnis, ko atstāstījis kāds cits. Šobrīd man bija tikai viens mērķis – nonākt līdz galam un saprast dūkoņas pirmavotu. Nekam citam vairs nebija nozīmes.

Jo dziļāk ejā es virzījos, jo skaļāka kļuva šī skaņa, taču tāpat nebija iespējams skaidri izšķirt tās izcelsmi vai pat aptuvenu virzienu, no kurienes tā nāk. Dūkoņa bija visur un nekur; šķita, ka tā nāk pat no sienu iekšienes. Es aizvēru acis. Dūkoņu papildināja vēl divi tikko sadzirdami skaņu tembri, un to abu saspēle, ritms un neregulārā dinamika skaidri liecināja, ka tas bija dialogs starp diviem cilvēkiem, precīzāk – vīrieti un sievieti. Lai arī izklausījās, ka balsis nāk cauri biezai sienai, kas apslāpēja izteikto vārdu jēgu un saturu, ļaujot pie manis nonākt tikai balsu esencei, kaut kas tajās man šķita ļoti pazīstams.

Arī alas vibrācija tagad bija kļuvusi tik spēcīga, ka nu jau drebināja visu miesu, aizsniedzoties līdz pat kauliem. Sienu spiediens bija tikpat kā neizturams. Mutē sāka kustēties zobu plombas, un es sajutu metāla garšu. Vēl tikai nedaudz, nodomāju un pēdējo reizi palocīju kājas pirkstus.

Nespēdams vairs pakustēties, sapratu, ka nebiju šeit nonācis nejauši. Pārāk ilgi biju sēdējis malā un noskatījies, kā garām paslīd ikviena iespēja mainīt uzņemto dzīves trajektoriju. Pārāk ilgi biju gaidījis īsto brīdi, atlikdams ikvienu nozīmīgo lēmumu, līdz tas tiek pieņemts manā vietā. Un tas viss bija uzkrājies tieši šeit, šajā punktā, radot vilkmi, kurai pretoties es biju par vāju, akli ļaujot tai stumt mani aizvien dziļāk un dziļāk strupceļā. Es biju kļuvis par trombu pats savā asinsvadā. Tā tas vairs nevarēja turpināties, stāvoklis bija kritisks un operāciju vairs nevarēja atlikt; to apliecināja arī ķirurgs un medmāsa, kuru balsis tagad jau pavisam skaidri atbalsojās pa visu šaurā kambara eju.

Šīs bija mana ceļa beigas, pēdējā nodaļa, koda kādam neizteiksmīgam skaņdarbam, kas izgaist no atmiņas, tiklīdz tas ir izskanējis. Izstūmu beidzamo elpu, un spiediens strauji atkāpās, žņaudzošajām sienām pazaudējot pirmītējo raupjumu. Tās kļuva siltas un maigas, gluži kā mātes apskāviens agrā bērnībā, katrai spraugai, izcilnim vai iedobumam ideāli piekļaujoties ikvienam mana ķermeņa izliekumam. Pēkšņi alas sienas izgaismoja spilgta, sildoša gaisma, un tās pazuda pavisam.

Arī mana miesa izšķīda un sadalījās. Vairs nebija nekā, kam sāpēt vai par ko būtu vērts uztraukties. Lai gan ķermenis bija miris, mana apziņa nekur nebija pazudusi. Gluži pretēji, tā bija kļuvusi brīvāka un pilnasinīgāka nekā jebkad iepriekš, it kā es pirmoreiz mūžā būtu iztaisnojis muguru.

Es biju zobrats milzīgā mehānismā, kas beidzot ieklikšķējis savā vietā. Es sajutu visu un uzreiz, un ikviena sekundes simtdaļa šķita līdzvērtīga gadsimtam. Sajutu sevi ietekam gruntsūdeņos, tad caur miljons sīkiem zemes kapilāriem atkal izspiedos virspusē. Cieši piekļāvos sporām, micēlijam un sakņu spurgaliņām. Es plūdu un mainījos; ielīdu spraugās starp smilšu graudiņiem, grauzu caurumus klinšu sienās un iegūlos mākoņos, mani visos virzienos aiznesa neskaitāmas baktērijas, posmkāji un zivju mazuļi, katrs turēdams pa gabaliņam, kurus kā stafetes kociņus tie nodeva tālāk vēl citām būtnēm, un ikviena to ķermeņu svārstība bija arī manējā, līdz galu galā, pēc acumirkļa vai tūkstoš gadiem, tās visas apvienojās gigantiskā, sanošā dziesmā, un es attapos tajā pašā alā, taču tagad jau daļa no tās. Maigi žūžodams līdzi, es ritēju tai cauri, zinādams, ka man šis ceļš būs jāveic atkal, atkal un atkal. Tāpat kā Sīzifs kalna virsotnē, arī es biju laimīgs.

*

Kaut kur atvilktnē atrodas fotogrāfija ar vīrieti un sievieti. Aiz viņiem čaumalbalto sienu rotā zeltainas svētku virtenes, un abiem rokās ir šampanieša glāzes. Sievietes smaidošās, gaiši zaļās acis uzlūko vīrieti, bet viņa skatiens ir vērsts tieši pret kameru. Kāda roka garos pirkstu nagos satver fotogrāfiju, brīdi to paturēja, tad izmeta papīrgrozā.