— Baidīties un cerēt

Dace Rukšāne: Redzi, telefonā rāda, ka šī saruna notiek Annas Sakses ielā, ļoti ērti, ka ierakstītājs ir telefonā, nav jānēsā līdzi diktofons, nav jāliek nekādi vadi. Piemēram, aizbrauc uz Smilteni ar telefonu kabatā un, ja gribi, kādu nointervē, ieraksti putnu balsis. Un te, šeku-reku, mēs esam Smiltenē, un kas te notiek?

Luīze Rukšāne: Jā, Smiltenē mēs ar Ziedoņa klasi un Katrīnu Jaunupi uztaisījām murāli. Tas ir pirmais darbs mūžā, ko pati neradīju, – izveidoju koncepciju, bet izstrādātājs bija cits. Tas bija ļoti interesanti un jocīgi.

D. R.: Koncepcija bija rakstiska?

L. R.: Rakstīju un zīmēju skices, pašu darbu neesmu izpildījusi.

D. R.: Pati esi uzgleznojusi kādu murāli? Tur taču sarežģīti, jākāpj pa trepēm, pacēlājos, augstums…

L. R.: Es tikai maziņus darbiņus, bet tāpat adrenalīna netrūka – daudz papīru, visas saskaņošanas ar domēm, birokrātija. Jāmēģina uztaustīt virzienu, kurā visi būtu apmierināti ar gala rezultātu.

D. R.: Tev bija jāpārveido sākotnējais darbs?

L. R.: Ļoti daudzas reizes, ceturtā, piektā, sestā skice. Sākotnēji rādīju neskaitāmas idejas, nekas nebija līdz galam labi, un tad netīšām parādīju vienu, kuru nebija plānots rādīt, kas bija domāta vairāk kā joks, un pēkšņi visiem patika. Tā nu tikšanās beigās mans jociņš-spociņš tika apstiprināts.

D. R.: Es biju domājusi, ka tikai rakstniekiem ir redaktori, bet, izrādās, arī māksliniekiem. Kādas ir tās sajūtas, kad tevi rediģē?

L. R.: Ja godīgi, tas atgādināja laiku, kad studēju arhitektūru, – tur nevar zīmēt visu, ko gribas, jāņem vērā gan fizikas likumi, gan valsts likumi, gan pašvaldības vēlmes, gan izpildītājs, arī klients. Bet rakstniecībā jau tu uzraksti un tikai pēc tam tevi rediģē, mākslā rediģēšana notiek procesā.

D. R.: Ar tuvākajiem draugiem dažreiz tā sauktā rediģēšana notiek arī man – es iedodu jau uzrakstīto, mēs satiekamies, dzeram vīnu un viņi drīkst teikt, kas viņiem nepatika vai īpaši patika, citreiz kopā domājam idejas, kas varētu notikt tālāk. Ar stāstiem tas tā nenotiek, bet ar lugām vai romāniem gadās.

L. R.: Kāda ir atšķirība stāstam un romānam?

D. R.: Stulbā atbilde būtu – garums. Stāstu var uzrakstīt vienā divās nedēļās, vienā vakarā vai naktī. Bet romāns ilgst pāris gadu vismaz. Varbūt pats fiziskais rakstīšanas jeb zīmju ievadīšanas process tik daudz nepaņem, bet vismaz maniem romāniem apakšā ir ļoti liela izpēte, sīkumu pārbaude, domāšana, ideju attīstīšana, plānošana.

L. R.: Es nevaru iedomāties, kā tas ir.

D. R.: Es toties par vizuālo neko nejēdzu. Vai nu rezonē, vai ne, bet pats process, kā tas notiek galvā, kā nobriest, man galīgi nav skaidrs.

L. R.: Tu esi pamanījusi, ka mēs vienmēr esam runājušās tikai par ģimenes lietām, nekad par mākslu?

D. R.: Jā, jā, baigās mākslinieces. Bet vai vizuāliķi tavā paaudzē bieži tiekas ar vārda māksliniekiem?

L. R.: Vairāk nekā ar mūziķiem. Bet varbūt tas ir mans burbulis – mēs tiekamies ar literātiem. Jau skolas laikā domāju, kāpēc Dārziņa skola netusē ar Rozīšiem. Lote Vītiņa, Estere Grāvere, Luīze Marija Meļķe, piemēram, – viņas gan zīmē, gan raksta, gan dizainē. Tur ir sinerģija.

Tu tagad atklāji savu grāmatu Džikī… Vai tas, ka redaktors iet cauri grāmatai un tur kaut ko labo, – vai tā ir šausminoša pieredze?

D. R.: Man šausminoša pieredze ir bijusi… Ne ar vienu grāmatu. Pirmajai bija visvairāk redaktora iebildumu, man redaktors atzinās, ka saukājis mani latviešu dzīvnieku vārdos, bet ar laiku piesienas arvien mazāk un mazāk. Un tam ir arī otra puse – man ir mazliet bail, ka mani nepieskata, ka paļaujas uz to, ka pati visu labi zinu, – nav, kas izdiriģē. Man varētu piesieties daudz vairāk.

L. R.: Tev piesienas pie satura vai formas?

D. R.: Pie formas retāk. Par saturu dažreiz saka, ka ir pārāk neticami vai pārāk dramatiski, vai, tieši otrādi, par maz dramatisma.

L. R.: Kas ir neticami?

D. R.: Džikī bija divas ainas, kas pilnīgi norakstītas no manas dzīves, es tā reti daru, parasti izdomāju vai sintezēju, bet te bija riktīgi nokopēts. Viens pret vienu. Bet parasti jau saka, ka dzīves īstie notikumi parasti arī ir visneticamākie. Bet es taču tur neko nevaru izdarīt – tās ainas tādas bija, reāli, tās nav manu atmiņu izstaipītas, ne piemelotas.

L. R.: Tu raksti dienasgrāmatu?

D. R.: Nē. Es mēģināju, un man nesanāca. Vienubrīd tviterī man bija pandēmijas dienasgrāmata, cik nu tur var atļauties to zīmju un atklātības. Es gan gribētu, bet nevaru savākties un sākt.

L. R.: Bieži saka, ka tas ir veids, kā justies labāk, bet ja neprasās… Tavas meitas rakstīja, kad bija mazas.

D. R.: Jā. Par rakstniekiem mēdz teikt, ka grāmatas ir viņu pašterapijas līdzeklis. Es arī par dažiem saviem darbiem tā varu teikt – norakstu no sevis nost un tad paliek kaut kā vieglāk, kaut kas sakārtojas, kļūst skaidrāks, varbūt pat atrisinās ilgi glabātas problēmas. Ir rakstnieki, kas saka, ka viņi var uzrakstīt sev nākotni – piefiksē kaut ko romānā, un tas tad piepildās dzīvē. Kā ir ar gleznošanu – vai arī tā ir sava veida pašterapija?

L. R.: Es zinu par savu rakstīšanu – es rakstu tikai tad, kad man ir riktīgi slikti. Rakstu pārdomas vai dienasgrāmatas un mēģinu sevi sakārtot. Kad ir labi, nav laika rakstīt – jānododas visam labajam. Tāpēc gribēju tev prasīt – vai tev ir tik ļoti sāpīgi, tik ļoti, ka nevar izturēt un ir jāuzraksta vesela grāmata?

D. R.: (Smejas.) Nē, bet kā tev ar zīmēšanu?

L. R.: Tas ir mans darbs, kas jādara un ko gribas darīt visu laiku. Ļoti pozitīvi tie zīmējumi reti kad ir – tajos vairāk ir pārdomas, kaut kāda smagnējība. Pašpalīdzība tā ir tādā ziņā, ka ir, ko darīt, es zinu, ko es gribu darīt, un pats process, kad var ieiet meditācijā. Tāpēc man patīk nozīmēt fotogrāfijas, jo tas radošais un domāšanas process notiek pirms tam, kad pieņem lēmumu, kas būs bildē, – pēc tam var saiet printerī, autopilotā un nedomāt pārāk daudz par to. Bet īstais miers par tēmu iestājas tad, kad ir jau gatava izstāde.

L. R.: Jūs ar mammu tā izdomājāt, ka jūs gribat taisīt bērnus vienlaicīgi? Lai ir, kas pieskata?

D. R.: Deviņdesmitajos neviens īpaši pragmatiski nedomāja. Vai tieši otrādi – domāja tik pragmatiski, ka pilnībā izslēdza sirdsapziņu. Traks laiks bija. Gan radās iespējas, gan zuda.

L. R.: Pēc pēdējā laika notikumiem es mazliet apskaužu tevi un mammu: jums bija perfektais laiks, lai piedzimtu, – piedzimāt padomijā, piedzīvojāt izkāpšanu no tās, straujo augšanu, tad krīzi, tagad visas šausmas – un varbūt jūs paspēsiet nodzīvot krāšņu dzīvi, līdz notiek pilnīgi globāla katastrofa.

D. R.: Tu daudz domā par globālajām katastrofām? Klimatu, piemēram.

L. R.: Es cenšos nedomāt, jo, kad sāku, aiziet pilnīgi pa melno viss.

D. R.: Es esmu klimata fatāliste. Mēs vēl kaut kā nodzīvosim, bet, ja jums būs bērni… Tas varētu būt viņiem traki.

L. R.: Jā, man liekas, mēs dabūsim riktīgi pa mizu.

D. R.: Bet es ceru, ka mēs piedzīvosim Krievijas sabrukumu.

L. R.: Mjā… Ir, no kā baidīties, un ir arī, uz ko cerēt.

D. R.: Vai mākslinieku jaunā paaudze tusē kopā ar vecajiem?

L. R.: Man liekas, ka jā. Bet pēdējā laikā es netusēju – visu notikumu ēnā… Vai gaismā, šķiet, ka agrāk bija lielāka jauda un dzīvesspars, tagad visi šķiet nomocīti, pragmatiski. Bet varbūt es tikai projicēju savu ziemas nogurumu.

D. R.: Rakstnieki gan ir savrupi, introverti, noslēgti, strādā pie saviem manuskriptiem un ārā reti lien. Tu jau pati zini, kāda esmu vasaras brīvlaikos, – sēžu būdā un drukāju, netiekos ne ar vienu.

L. R.: Kad tu raksti, vai tu ļoti safokusējies tieši uz to brīvlaiku? Pārējo gadu neko neraksti?

D. R.: Man līdz šim nebija tādas iespējas rakstīt visu gadu, jo bija darbs un vakaros nevar pārslēgties no likumu tekstiem uz literārajiem. Tās ir divas dažādas, ļoti atšķirīgas valodas.

L. R.: Man tagad pirmo reizi mūžā ir darbs “no-līdz” – strādāju Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā. Pirms tam domāju – radīšu pa vakariem. Bet tagad, kad reāli jāstrādā, – atnāku mājās, un vispār neko negribas, varu tikai adīt un skatīties Netflix seriālus. Man patīk tava doma – nevis visu cauru gadu zīmēt un izkaisīt radošo pa mēnešiem, bet sakoncentrēties darbam īsā laikā.

D. R.: Kā tu nonāci līdz tam, ka mācīsies mākslu un dzīvosi tajā?

L. R.: Mamma mani aizveda uz Daiļamatniecības pamatskolu, bet es visu laiku teicu, ka nebūšu nekāda māksliniece, tad, savas draudzenes mudināta, iestājos Rozentāļos, jo viņa tur stājās, jo viņai tur māsa mācījās, jo, jo, jo… būtībā, pūļa vadīta, tur nonācu. Bet arī Rozentāļos domāju, ka tālāk man nebūs nekāda sakara ar gleznošanu, iestājos arhitektos, būšu arhitekte. Bet tad man – tuk, tuk, tuk – pieklauvēja depresija, sāku iet terapijā, paņēmu akadēmisko gadu. Sēžu vienu dienu terapijā, raudu un caur asarām saku: “Laikam jau man jābūt māksliniecei.” Es toreiz biju tik bēdīga, kad to sapratu! Tomēr pieteicos Mākslas akadēmijā un beidzot sajutu atvieglojumu, kļuvu priecīga – man, salīdzinot ar arhitektūru, beidzot bija viegli un viss patika. Māksla ir prieks un reizē lāsts. Ar arhitektūru man būtu vieglāk saprast, kas ir mans darbs, bet ar mākslu… Uzaugušai deviņdesmitajos, man visu laiku gribas meklēt drošību, bet mākslinieks ir vistālākais punkts no drošības.

D. R.: Tu kaut ko nopelni ar mākslu?

L. R.: Es papelnu piedevas. Bet man jau pamatdarbs arī saistīts ar mākslu – tur es pelnu. Tomēr es joprojām ceru, ka nākotnē man pietiks tikai ar mākslu, nevis tā, kā skolā mums teica, – jūs neko nepelnīsiet, būsiet pusbomži… Bet tā nav taisnība, un tas ir nepareizi, ka to mākslas skolās saka. Tu ar grāmatām nopelni?

D. R.: Ne tā, lai varētu dzīvot. Ņemot vērā vēl to, cik ilgi viena grāmata nāk…

L. R.: Arī tad, ja tev ir vēl citi darbi, kas saistīti ar rakstīšanu, – tu taču varētu rakstīt un rakstīt, un rakstīt, ne?

D. R.: Es negribu vienā dienā saiet biezpienā. Varētu jau uzrakstīt kādu lielu pasūtījuma darbu, kas nosedz visa gada izmaksas, bet… es arī pasūtījumus daru ar pilnu atdevi un ļoti izsmeļos, bet darīt paralēli nav iespējams.

L. R.: Tu lasi grāmatas?

D. R.: Ļoti daudz. Vienreiz nedēļā man ir grāmatu apskati Sestdienā, un tas nozīmē, ka nedēļā jāizlasa vismaz viena grāmata, tad vēl ir grāmatas, par kurām nerakstu žurnālā, bet lasu paralēli tām “obligātajām”, vēl klausos audiogrāmatas. Bet es nevaru lasīt paralēli romānu rakstīšanai, jo atšķiras teksta muzikalitāte un ritmi, tāpēc vienmēr, kad gatavojos lielajam darbam, fiksi, fiksi, nedēļas laikā izlasu četras piecas grāmatas, sarakstu slejas, un tad man mēnesi ir miers. Te gan jāsaka, ka ne visas grāmatas ir ļoti biezas, nav tik traki. Bet plāns teksta apjoms nenozīmē, ka tas nav jaudīgs.

L. R.: Vari man ieteikt kādu grāmatu?

D. R.: Vienu? Ļoti grūti. Bet visvairāk mani pēdējā laikā satricināja Bernharda Šlinka Atvadu krāsas, bet varbūt tā norezonēja mani tāpēc, ka man jau ir pāri piecdesmit, nezinu, kā tev būs, – interesanti būs dzirdēt atsauksmes, kā jaunam cilvēkam šķiet novecojušu cilvēku problēmas literatūrā.

L. R.: Ko? Tev jau piecdesmit?

D. R.: Piecdesmit trīs.

L. R.: Šausmas. Tu varēji iztēloties šo tad, kad tev bija divdesmit septiņi? Tu domāji, kā būs tad?

D. R.: Ā, šis ir tas gads, kad es uz dažām dienām būšu tieši divreiz vecāka par tevi! Bet toreiz man nebija laika domāt par vecumu – bija mazi bērni, bija kaut kā jāizdzīvo “nežēlīgajā pasaulē”.

L. R.: Eu, tev jau manā vecumā bija divi bērni, bet es tik domāju: “Varbūt paņemt sunīti? Nē, nē, nē – pārāk liela atbildība.”

D. R.: Māksla ir atbildība?

L. R.: Tas murālis bija riktīgi liela atbildība, jo to redz cilvēki, kas arī negrib to redzēt, tas tur stāvēs gadiem, un daudzi būs spiesti skatīties. Bet kopumā es domāju, ka vislielākā atbildība ir tajā, kā mēs izdomājam tērēt savu laiku – darīt muļķības vai antimuļķības. Bet varbūt mazu bildīšu zīmēšana tiešām ir tikai tādas muļķības. Bildītes var ļoti viegli paslēpt, sadedzināt, saburzīt, pat apēst. Bet pamazām man slēdzas iekšā profesionālā atbildība – īpaši tad, ja to gribu kādam citam rādīt. Bet kopumā man māksla pagaidām ir tāds jocīgs ego trips.

D. R.: Man šķiet, vislabākā literatūra ir tā, kas liek domāt un arī aizmirst to, kas tev notiek apkārt. Un tai nav obligāti jābūt smagai vai grūti lasāmai. Pag, es pēc tam intervijā ierakstīšu, kas ir vislabākā literatūra.

L. R.: Tas nav godīgi! Tu esi rakstniece un uzrakstīsi saliktos teikumos! Un būs pārāk skaisti. Kas tev vispār sāka likt rakstīt?

D. R.: Es tā klusiņām, klusiņām domāju jau no kādas sestās klases, kad man klases priekšā skolotāja paslavēja sacerējumu, lika to nolasīt klases priekšā, bet gaidītās atzinības vietā no klasesbiedriem saņēmu vērtējumu, ka esmu to nošpikojusi no kaut kādas grāmatas. Pēcāk visādās kafejnīcās, malkojot kafiju vai gaidot ēdienu, aprakstīju salvetes ar visādām idejām, frāzēm, teikumiem, kas formulējās man galvā. Bija svarīgi piefiksēt gan ideju, gan formu.

L. R.: Tu esi rakstījusi dzeju?

D. R.: Ak Dievs, jā. Man pat ir divi pašizdoti krājumiņi kopā ar draugiem. Jocīgā kārtā tie ir pat dažās bibliotēkās un man par to ir šausmīgs kauns. Jo tā nav dzeja – kaut kādi pantiņi, kam maz kopīga ar mākslu. Dzeju rakstīt ir ļoti grūti un bailīgi.

L. R.: Romānus rakstīt nav bailīgi?

D. R.: Ne tik ļoti. Tos var izlasīt vēlāk, ne uzreiz. Dzejoli izlasa, un tad vai nu patīk, vai nepatīk.

L. R.: Bet tu stāstīji, ka tevi ļoti ietekmēja skolotāja, man arī ir daudzi skolotāji, kas mani ir ietekmējuši, ikdienas sarunās ar draugiem bieži viņus pieminam – ir pat tādi, kuriem visu savu tagadējo dzīvi esmu parādā. Vai tu neesi domājusi mācīt? Es nezinu, kāda Iespējamā misija vai kas tāds. Es zinu, ka mācīt nav nekāda smalkmaizīte, bet…

D. R.: Es nemāku runāt publikas priekšā. Varu tikai par literatūru, par rakstīšanas procesu, bet mācīt? To, ka nevaru publikā uzstāties, pavisam galēji sapratu Saeimā – runu varēju uzrakstīt, bet norunāt man bija lielas problēmas. Bet bibliotēkās man gan patīk uzstāties un runāt par to, ko labi saprotu, – par grāmatām. Esmu aicināta pasniegt Literārajā akadēmijā prozu jaunajiem un iesācējautoriem, bet…

L. R.: Ar ko atšķiras jaunie no iesācējiem?

D. R.: Prozu bieži sāk rakstīt diezgan lielā vecumā, tad, kad ir uzkrāta dzīves pieredze, tas ir pēc 40 gadu vecuma, nereti tikai pēc piecdesmit, pat sešdesmit. Ir jau jaunāki censoņi, bet iesācējs tu vari būt arī pavisam cienījamos gados. Un tas ir labi. Tekstiem ir vienalga, kas pasē rakstīts. Ir jau, protams, mazie ģēniji. Dzeju sāk rakstīt vēl skolas laikā – ir kaut kur jāliek tās emocijas, kas burtiski izvirst nobriestot. Bet prozu retais sāk rakstīt jaunībā.

L. R.: Tu esi pārlasījusi savus romānus – pašu pirmo?

D. R.: Pa slīpo. Man liekas, tad es rakstīju labāk. Man negribas sevi iedzīt kompleksos tagadnē, kaut gan zinu, ka mana toreizējā es ļoti lepotos ar mani – ar to, ka turpināju un turpinu rakstīt, ka mani lasa. Es toreiz neko tādu neiedomājos, pat necerēju. Pavisam nesen atklāju, ka vienā romānā ir burtiski iekopēti gabali no mana Romāniņa, ne vārds vārdā, bet sižetiski – sākumā biju šokā, kā tā var, bet pēc tam sevi nomierināju, ka tas laikam ir gods, ka citi rakstnieki iedvesmojas.

L. R.: Reizēm jau ir tā, ka Dieviņš ir nolējis savu iedvesmas lietutiņu vienlaicīgi pār vairākām galvām, bet reizēm Akadēmijas skatēs ir tā, ka tu redzi, ka darbs ir viens pret vienu kopēts no tā, ko tu pirms laika esi redzējis, piemēram, instagramā. Es nesaprotu, kāpēc ir jātaisa māksla, ja tev nav pašam savu ideju, ko atklāt. Jā, dizainā var iedvesmoties, bet kopēt gleznu viens pret vienu? Priekš kam? Ko tu sev no tā gūsti? Galvenais taču ir process. Un tas, ka darbs ir svaigs, it kā nebijis.

D. R.: Jā, ir reizes, kad pirmās grāmatas, īpaši jauniešu rakstītās, ir ļoti svaigas – kā gaiss ziemā mežā.

L. R.: Svaigucīši?

D. R.: Jā, vīns mums patīk vecs, bet meitenes – jaunas. Bet ar tiem romāniem ir, kā ir, – reizēm tas svaigais ir veldzējošs, un ar vecu vīnu var ļoti iegrābties. Bet, no otras puses, ar gadiem nāk briedums, pieredze, interesantais.

L. R.: Vai, vairāk dzīvojot, var vairāk saprast vai tieši otrādāk?

D. R.: Es nekad neesmu sapratusi.

L. R.: Vai tev ir bijuši kaut daži brīži, kad tev liekas, ka esi visu sapratusi?

D. R.: Nē! Un tev?

L. R.: Arī nē, bet es cerēju uz vecumu…

D. R.: Vienīgais, ko ar vecumu esmu iemācījusies, – filtrēt informāciju un nodalīt to, kas man nav vajadzīgs. Pasargāt, cik nu varu, savu informācijas telpu. Bet pēc piecdesmit ir milzīga iespēja, ka “aiziet ciet”. Es cenšos to nepieļaut. Jo vairāk tāpēc, ka kā rakstniekam, kuram ir kaut kāda auditorija, ir ļoti liela atbildība par to, ko pasaki, jo ir cilvēki, kas tevī klausās.

L. R.: Tev tad nekļūst bail vispār kaut ko teikt?

D. R.: Tā ir, man visu laiku ir raustīgi vērt vaļā muti. Bet tev?

L. R.: Es piefiksēju, ka man, pirms kaut ko atrādīt publikai, vajag pēc iespējas vairāk cilvēku viedokļus – vai ir labi, pareizi. Bet tad vienā brīdī es sapratu, ka man tomēr vajag tajā visā iekšā atrast to, kas ir manējais, kas patīk man pašai, nevis citiem. Nevar teikt, ka visi tikai labāk zina.

D. R.: Jāatrod serde.

L. R.: Jā, es par serdi daudz domāju. Tu esi sevī to sataustījusi?

D. R.: Pašreizējā momentā es jūtos diezgan stabili, bet es pieļauju, ka, dramatiski mainoties apstākļiem, es to varu pazaudēt.

L. R.: Apstākļi mainās?

D. R.: Pašreiz ne. Bet es nerunāju par tādām ikdienišķām lietām kā saplīsuši vārti un es netieku laukā no mājas. Es, piemēram, nezinu, kas notiktu, ja sāktos karš. Tas jau ir sācies, bet ja tas sāktos pie mums. Nāves tuvums, šķiet, var izļodzīt jebkuru serdi. Tik daudz ir redzēts dzīvē, ka nevaru būt droša par sevi, ka atšķiršos.

L. R.: Tad tu tici, ka cilvēki var mainīties?

D. R.: Jā, noteikti. Dažus dzīve piespiež, daži to dara no labas gribas.