kritika

— Pirms simts gadiem Itālijā

Igors Šuvajevs

25/04/2023

Iespējams, ka centieni skatoties saskatīt savējo, neļauj ieraudzīt svešādo un citādo. Un tas neļauj būt arī pašam, jo, lai būtu pats, vajag būt citam, citādi ir tikai savējie un noraidāmie citi.

 

Rakstu sērija Piemirstās grāmatas atgriežas – šoreiz par Ādolfa Ersa darbu Vienpadsmit mozaīkas no Itālijas (Jāņa Rozes apgāds, 1923)

 

Mūsdienās reti kuram ir pazīstams Ādolfs Rūniks. Dažiem viņš pazīstams kā Ādolfs Erss (1885–1945). Taču pat populārajā literatūras vēsturē viņš pieminēts vien divas reizes.1 Bet gan jau literāro daiļdarbnieku pētnieki sasparosies un kaut ko uzrakstīs par cietumā nomušīto literātu. Starp viņa darbiem ir neliela, velti piemirsta grāmatiņa – Vienpadsmit mozaīkas no Itālijas (1923). Tā iekļaujas latviešu traveloģiskās literatūras masīvā un ļauj ja ne izdarīt būtiskus secinājumus, tad izvirzīt svarīgus jautājumus.

Savulaik it labi apzīstamais Hermans Keizerlings (1880–1946) darbā„Filosofa ceļojumu dienasgrāmata (1919) ir norādījis, ka visīsākais ceļš uz sevi ved apkārt visai pasaulei. 1910. gada 25. novembrī Rīgā noturētajā runā viņš saka: “Ceļotājam, kas pirmo reizi sastopas ar svešas izcelsmes tautu, ilgu laiku nav viegli atšķirt indivīdus citu no cita.”2 Kā Ersam ir klājies ar svešās zemes iedzimtniekiem3 – ko viņš ir un nav tajos pamanījis?

Ceļojums var nodrošināt sevis paša iepazīšanu. Savulaik Jānis Ģēte, kas plašāk gan pazīstams kā Johans Volfgangs Gēte (1749–1832), nokļuvis Veronā, atzīmē: “Es veicu šo brīnišķīgo ceļojumu nevis tāpēc, lai krāptu sevi pašu, bet lai iepazītu sevi apkārtesošajos priekšmetos.”4 To viņš fiksē darbā Itālijas ceļojums (1813–1817), kas kļūst par paraugu kā turpmākiem ceļojumiem, tā arī to aprakstiem. Vai Erss ir veicis šādu ceļojumu? Ceļojumā var mācīties arī ko vairāk. Gēte 26. martā Neapolē atzīmē: “Šajā ceļojumā gan mācos ceļot, bet vai mācos dzīvot – to es nezinu.” Vai Erss centies apgūt arī šādu mākslu? Vispār jau Gētes darbs ir tā sauktais izaugsmes romāns – Bildungsroman. Šis apzīmējums saistās ar kādreiz Rīgā labi pazīstamo Karlu Morgenšternu (1770–1852), kurš docējis netālajā Tērbatā. Un runa ir ne tikai par izaugsmi, bet (un galvenokārt) par pašizglītošanos, sevis paša izveidi.

Pirmajā acumirklī Ersa ceļojuma apraksts var šķist sausa komandējuma atskaite, kam pievienoti daži dzejoļi, gluži kā mūsdienīgā tūrista atķeksētie apskates objekti ceļvedī un separēti tagadējie dzejojumi – fotogrāfijas. Tomēr tas viļ, Erss uzsver: “Kas ceļo uz Italiju neapbruņojees ar vēsturiskām zinašanām, ar senās mākslas izpratni un bez prašanas lasit mēmā laiku gramatā, tas no Italijas neredzēs ne puses.”5 Erss ir pienācīgi bruņojies, taču tas arī ļauj jautāt par to, ko skatīdamies viņš nav redzējis. Bet ieraudzījis viņš varbūt tomēr ir pašu svarīgāko, proti, laiku, kultūru saplūšanu Itālijā: “Tur dzeed gara un nojautu apdvestā Arabija, Eģipte, Perzija, Indija, Spanija, skumst mistiskee vidus laiki, garlaikojas septiņpadsmitā un astonpadsmitā gadusimteņa praktiskums bez eedvesmes, dun jaunais mašinu laikmets ar fabriku skursteņeem un milzu motoreem.” (6) Taču Ersa skatījums ir arī diferencēts.

Par Florenci var lasīt: “Pilsēta, kura gadsimtus dzīvojusi tikai mākslai, kur māksla bijusi dzīves pamats un attaisnojums, kas te vēl redzams marmora, bronzā un krāsās, freskās, karnizēs un arkadēs.” (23) Ersam Florence ir “daiļums, kas dzeed stilā un atmiņās”, tā “smaržo pēc eļļas krāsam, vīraka un granatam, viņas mūžigais, renesanses gleznās uztvertais peizažs ar klintim un uzkalnieem, līkumaineem strauteem un koku pudureem zilganā, caurspīdigā miglā nemainigs vēro laiku grozigās gaitas” (30). Mani gan nedaudz skumdina, ka Erss nav pamanījis vismaz renesanses filosofiju, teorētiskas izstrādnes. Nerodas arī pārliecība, ka viņš būtu iepazinies ar marksistiskā Miķeļa Valtera (1874–1968) darbu Florencē (1909), kurš priekšvārdā raksta: “Jo sāpīgi ir šis literatūras trūkums sajūtams pie mums mākslas teorijā. Būtu mums bijis bagātāks materiāls iz mākslas vēstures, tad mākslas teorija nebūtu varējuse pie mums noslīdēt tik zemu stāvokli kā tagad.”6 Teorētiskā, filosofiskā nesamanīšanu Erss aizstāj ar kaut ko citu.

Erss ir viens no retajiem latviešu rakstniekiem, kuram neiet secen smaržas un garšas. Viņš atzīmē “šauras pēc olivu eļļas un seera smaržojošas eeliņas”, “vīnu jūras zālē eepītās pudelēs, kas izskatās pēc labi noauguša kāļa ar teevu lakstu” (24), bet vīns “nekad neatstāj paģiru” (19). Erss piemin atšķirīgus mielastus dažādās Itālijas vietās (tostarp Neapolē), tomēr viņam iet secen Florencē dzīvojušā Pellegrīno Artūzi (1820–1911) jau 1891. gadā publicētais slavenais darbs Zinātne par mākslu gatavot un baudīt7, liekot pamatus tā sauktajai itāļu virtuvei. Erss neseko arī Mišela Monteņa (1533–1592) ceļošanas ieteikumam salāgoties ar vietējo ieradumiem.8 Vai Erss pamanījis toskāniešus? Viņam laikam pat nevar ienākt prātā darbs par “nolādētiem toskāniešiem”, nerunājot jau nemaz par “nolādētiem latviešiem”, kuriem laikam vismaz reizēm tīkamāks ir Karla Marksa (1818–1883) aprakstītais bonapartisms.

Par Romu Erss zina teikt, ka “te bijis ari senlatveešu virsaitis Kaupo” (37). Viņš gan bilst, ka “Romā jādzīvo mēnešeem, lai viņu eeraudzitu, lai viņu sajustu” (30). Erss gluži vai atkārto Gētes atziņu: “Tikai Romā var sagatavoties Romai.” Varbūt ilgāka uzturēšanās “mūžīgajā pilsētā” arī ļautu atsvabināties no ilūzijām, iestāstītiem latviskiem stāstiem. Toties Erss fiksē, ka “katolicismā nejūt drūmā, nospeedošā, tumšā ar askezi un ārišķu svētulibu” (37). Viņš atzīmē, ka „senā kristigā Roma vēl elpo” (36), it kā sabalsojoties ar Monteņa norādi, ka Romā nepievērš uzmanību nacionālajām atšķirībām, diferencēm.9 Taču šādi var arī nemanīt, ka laika gaitā pirmie internacionālisti, proti, kristieši, var kļūt par pašiem sirdīgākajiem nacionālistiem. Savulaik Romas slavināšanu eleganti ir apgājis Petrarka (1304–1374). Viņa vairākās versijās pazīstamajā darbā Apraksts par ceļojumu uz mūsu Kunga Jēzus Kristus kapu ceļojums sākas nevis Venēcijā, bet Dženovā, lai tad caur Neapoli vestu uz līdzās Romai esošo Ostiju un neaizvestu līdz Romai. Petrarka kautri bilst, ka Romas dižumu jau nespētu aprakstīt tūkstošiem grāmatu. Savukārt Erss, nepilnu nedēļu pavadījis Romā, dodas uz Neapoli.

“Bebru republikā” (Gēte) jeb Venēcijā Erss jau ir pabijis – “šaurs zemes uzmetums eeved vielceenu pa jūru brīnišķigakā no pilsētam” (12), kur “ekskursiju saņēma Dr. Valters”. Erss atsauc atmiņā venēcieti Kazanovu (1725–1798), kaut gan nepastāsta par viņa 1764. gadā Pierīgā veikto kultūreksperimentu, kas apliecina iedzimtnieču animālo skaistumu un seksualitāti.10 Gluži tāpat Erss ir jau bijis Boloņā, neaizmirstot atgādināt, “ka ta vairak bijusi zinatņu, nekā mākslu šūpulis” (18). Rakstot par šo universitātes pilsētu, Erss norāda: “Bezgaligās arkades gar eelam aizsargā gājeju no saules un leetus un pa viņām veegli klejot, ejot kā pa kolonnu mežu.” (19) Boloņā ieraudzītās arkādes, pasāžas citā veidolā viņš sastop Neapolē.

Gētem Neapole ir “vieglās un priecīgās dzīves skola” (22.03.), paradīze (16.03.), kurā gan sakot “Vedi Napoli e poi muori!” (Ieraugi Neapoli un tad nomirsti). Arī Ersu valdzina “Neapoles zili-zaļi baltais peizažs” (42), un viņš atzīmē: “Neapoleetis, pat nabagakais, nemīl ikdeenību un garlaicibu; viņš arveenu grib preecatees un meklē bezbēdibu un laimi, kauču dzeesmās, mandolinā, loto spēlē…” (43). Erss gan nenokļūst Pjedigrotā, lai ieraudzītu napūliešu “dziesmu karu” aizsākumus un Vergilija (70–19) varbūtējo kapu (tomba di Virgilio). Savulaik tas bija Petrarkas ceļojuma mērķis, lai godinātu arī “impērisko romānu” – pret autora gribu imperatora publiskoto tekstu Eneīda.

Toties Erss pamana kaut ko citu: “Leelako dzīves teesu neapoleetis pavada uz eelas, vaj nu bezbēdigi klejodams pūlī pa galveneem korso, vaj darot deenišķos darbus.” (42) Savulaik (27.05.) to ir atzīmējis arī Gēte: “Es redzēju vēl arī dažus ejam šurpu un turpu, taču vairumā ikvienam bija sava darbošanās zīme.” Gēte raksta par Müssiggang – slaistīšanos, dīkdienību, slinkošanu, to, kas tāds var būt vai tikai šķist. Drīz vācu valodā tiek pārņemts francisms un runāts par der Passant – gājēju, garāmgājēju, caurbraucēju. Un laika gaitā pasants kļūst par noturīgu lielpilsētas un literārās dzīves figūru. Erss kā garāmgājējs un caurbraucējs gan nepamana kamorru un fašismu11, kam tīk gozēties nepamanāmībā. Toties Erss ierauga pazīstamo: “Eiropejiskas ir tikai galvenās eelas, tur dzīvei kautkāda līdziba ar Rigu, vaj Maskavu. Bet ari te smaržo pēc jūras, olivu eļļas, ēdeenu atleekam un vīna.” (42) Iespējams, ka centieni skatoties saskatīt savējo, neļauj ieraudzīt svešādo un citādo. Un tas neļauj būt arī pašam, jo, lai būtu pats, vajag būt citam, citādi ir tikai savējie un noraidāmie citi.

Šo savdabīgo savs / cits spēli ir fiksējis arī Erss. Viņš raksta: “Tur trakteeros pee galdeem sēd tauta, kura mums izleekas šaubiga, bet šis šaubigums ir tikai italiskā vaļsirdiba un bezrūpiba.” (39) Un tūdaļ pat viņš turpina: “Pirmos trīsdesmit trīs latveešu ekskursantus Italijā novēroja itaļi – kas tiem par valodu – ne angļu, ne vācu, ne kreevu.” Ekskursanti, garāmgājēji, caurbraucēji nodrošina ceļošanas iespēju arī iedzimtniekiem. Galu galā cik daudzi Latvijā pirms simts gadiem varēja doties ceļojumā uz Itāliju? Un cik daudz toskāniešu, napūliešu un pārējo Itālijas iedzimtnieku tolaik pabija Latvijā?

  1. Berelis G. Latviešu literatūras vēsture. Rīga, 1999. 59., 115. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Keyserling H. Zwei Reden. Rīga, 1911. S. 1.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Par piemiņu. Minnas Freimanes ceļa apraksti. Rīga, 2021. 104. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Goethe J. W. Italienische Reise, sk. tiešsaistē: www.projekt-gutenberg.de  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Erss A. Veenpadsmit mozaikas no Italijas. Rīga, 1923. 6. lpp. Turpmāk aiz citāta iekavās norādīta attiecīgā lappuse.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Sk.: Valters M. Florencē. Studija iz mākslas vēstures un mākslas teorijas. B. v., 1909.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Artusi P. La scienza in cucina e l’arte di mangiar bene (Firenze, 1891). Firenze, 2011. Mūsdienīgs izdevums – Bologna, 2012. Plašāk par itāļu virtuvi sk.: Dickie J. Delizia! The Epic History of the Italians and their Foods. London, 2007.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Montaigne M. de. Journal du voyage. Paris, 1774. T. 1. p. 123.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Op. cit. T. 2. p. 60.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Šuvajevs I. Krievijas homo imperii. Rīga, 2015. 59.–60. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  11. Sk. savā ziņā klasisko Emīlio Džentiles pētījumu, kas nav apejams spriedumos par fašismu: Gentile E. Fascismo. Storia e interpretazione (2002). Bari, 2023.  (atpakaļ uz rakstu)