literatūra

— Buda pie Baltijas jūras

Andris Ogriņš

27/04/2023

Debesis tukšas, pats vien būšu tā dievnama jumts un tie neizmērojami plašie pagrabi.

/

Pēc alpīnistu parakstītas grāmatas uz Pārdaugavu. Tālu, tālu tā mobilā navigācija no galamērķa aizved. Karsta, karsta tā diena, un ēnas zemo māju rajonā īsas. Kartē zaļš trijstūris, aiz kura jānogriežas pa labi. Ekrānā tas ir zaļš s**s (kā pieņemts apzīmēt, detaļās neiedziļinoties), bet dabā – labi kopts skvērs vai neliels parks ar akmens kāpnēm uz augstāko smaili. Iedvesma dzīvošanai atsākas uz Ormaņu ielas. Tik klusa un no lielās pilsētas norisēm atstatus, ka gribētos te apmesties uz mierīgu novecošanu, līdz nāve pārkodīs nabassaiti, visu to mūs ar būšanu vienojošo. Skatienu piesaista ne vairs jauni, skaisti logu rāmji, bet savērpušies, saplaisājuši, pēdīgos gadus spieķojoši, jo varbūt tur neviens nedzīvo, var gadīties, ka tieši tur mūsu beidzamā piestātne. Esam tuvu. Izrādās, būtu tuvāk, izmantojot otro tramvaju, jo tas pievestu pie pašas Atpūtas ielas, pie putnu klints, pie kārtīgi saliktām vienādām ligzdām jeb ne tik sena laika ētikai un estētikai atbilstoša dzelzsbetona s**a Rīgas topogrāfijā. Bet tādā gadījumā izpaliktu mūsu ormaņielas sapņi. Alpīnists atnāk no sētas puses. Nospriežam, ka izrāpies pa kāda augšējā stāva logu, nu, kā jau alpīnisti mēdz darīt. Saruna, smaidi – kā tādās reizēs pieņemts. Prece, nauda un laba vēlējumi. Pamirs? Cerams, pāragri nepamirs un paspēs iekarot pilnīgi visas noskatītās virsotnes. Nepaspēs, nepaspēs, bet patīk mums sevi un citus mānīt. Tak ne baudu gūstam, bet, iespējams, tā vienkārši vieglāk. Tramvaja laiks pēc divdesmit minūtēm, tāpēc pārkarsušie prāti aizslīd pa sliedēm uz autobusu. Coca-Cola ar laimu, Coca-Cola bez laima un pilsētas, ielas, mērķi, cilvēki, mēs – to visu reiz dejojošs viendienis nosapņojis.

 

/

Gaidot vižņus, braucu uz mūžīgo jeb mūžības ezeru. Šodien tāda psihedēliska noskaņa – kāpēc tā rodas, kāpēc neatlaižas?… Ir jau labi. Sniegs vēl tīrs, un nav ziemas novecošanas simptomu – piedūmotas elpas, sasalušu, atkusušu, atkal sasalušu un vēlreiz plančkās vērtušos aukstās sezonas galaproduktu, akūti sāpīgas krēslošanas u. c. simptomu, kas šobrīd neattumst prātā, bet gan jau ilgi nenāksies gaidīt. Ziemu varētu uzskatīt par trāpīgu nāves simbolu. Tā taču ir pretstats plaukšanai, zaļošanai, briešanai. Daba šajā zemeslodes kustības sektorā aptur vairošanās procesus, vismaz mūsu acij skatāmos. Aukstums polarizē arī emocijas. Rītos negribīgi izgājuši pa ārdurvīm, lielākā vai mazākā mērā demonstrējam savu sapīkumu noskurinoties. Arī ziemas prieki (kam tādi ir) neatceļ doto simbolismu, jo kāpēc gan bēdāties par nenovēršamo (nāvi), tā vienkārši ir, tomēr ar to reizēm grūti samierināties, tāpēc līdzsvaram pretējā kausā svētīgi iemest kādu prieciņu. Man bieži gribējies visu ziemu nogulēt kā lācim un atmosties kā no dienvidiem atsūtītai gājputna paciņai, ko saulstara asmens uzmanīgi atgriež, izlaižot laukā kur iešaujas prātā lidot tīkotāju. Citreiz, ikdienas biezajā pastā ieķepušam, nav gribējies pilnīgi neko, tikai mehāniski paturpināt iesāktās kustības, izpildīt tā saucamos pienākumus, paēst un pagulēt, lai nenomirtu, kaut arī dzīvošana nav šķitusi obligāta. Gadījušās vieglas ziemas (vieglas nāves), kad sniega maz vai gandrīz nemaz un ieilgušo rudeni spēji nomaina pavasaris. Vienu tādu atminos. Citas ne, tad jau ar vienu šim planētas punktam pieticis. Iespējams, bijusi vēl kāda, bet tradicionāli uzskatu par notikušu vien to, ko atceros, piemēram, nespējot atsaukt atmiņā savu piedzimšanu, mierīgi spēju pieņemt, ka tā nav notikusi, respektīvi, manis nav – ir kādas neidentificējamas acs projekcija uz Visuma tālākās robežas ekrāna… Bet ko es vispār gribēju pateikt? Ā, vižņu nebija, nesagaidīju.

 

/

Līdz apmātības punktam tas viss aizies. Pienāks apmātība ar pašu apmātību vai daudzkārtainas, līdz ar to grūti pamanāmas nojūgšanās, jo slānis gulstas uz slāņa kā nelietoti kartupeļi mitrā, pelējuma pūku klātā pagrabā, gadu no gada pārtapdami atkusnim līdzīgā žļurgā, kura nevilina ne iekāpt, kur nu vēl iemērkt aukstuma iekaisinātās rokas un meklēt kaut kādus smakojošus sākumus, galus. Vieglāk turpināt iesākto kustību uz to punktu, par soļu likšanas tehniku pārlieku neaizdomājoties. Gaisīgāk, reizēm pat jautri tas ir. Piemēram, šodien tirdzniecības centrā viens dzīves pabružāts cilvēciņš, stāvot uz pašmāju labumu veikala Idille sliekšņa, skaļi prāto, ko varētu nozīmēt šis nosaukums. Prātā jēgu nesataustījis, bet par katru cenu rezultēt vēlēdamies, nočerkst – skaisti skan: i-dil-le. Un tālāk aiz virpuļdurvīm divi jaunekļi ļoti kāro iebaudīt alkoholu, tomēr vēlme ir lielāka par gadu skaitu, un viņiem jāmeklē palīdzība. Turpat viens tikpat noskretis večuks kā idillists mēģina iekurt slapju cigaretes galu (nuja, tie sākumi un gali), un viens no puikām gandrīz pie pašas pīpēt gribētāja sejas uzdod jautājumu – vai tu zini, kas ir Jāgers? No kurienes šim zināt… Un te man jāatceras ganu dienas kolhozā, kad mēs, aiz neko darīt izmēģinādami dažādas cigarešu markas, lūdzām naktsganam nopirkt toreiz dzimtenē tik reto Bond par rubul piecdesmit. Nekrietnais tumsas sargs mums no veikala atstibīja četras Elitas paciņas un mutisku pavadvēstuli ”nah*j tik dārgas vajg”. Vēlāk mēs savu Bondu tomēr dabūjām, mūsuprāt, bija labs, tikai pārāk ātri nosvila. Atgriežoties pie trijotnes, iespējams, arī Jägermeister ietecēja svaigo cilvēkbērnu iekšās. Bet komiski iztēloties, kā norisa iegāde, tāds neproporcionāls akts, bet gan jau pienācīgi atalgots, un vecais pēcāk droši vien iegādājās kādu normālu dzērienu – stipru alu vai agdamveidīgu vīniņu. Katram savs ceļš līdz manis sākumā minētajam punktam. Savs Dao.     

 

/

Iekšēji uzgavilēju, kad abi izkāpj pie pareizticīgo baznīcas, uz klostera plāno zupu acis sviezdami. Drūmais pāris ir puslīdz pieklājīgi ģērbies. Pirms gadiem četrdesmit apkārtējie pat skaudīgi bilstu, ka smalki un firmīgi. Virsvalki tīri, bet iekšpuses ož. Nav jau nekā briesmīga. Dzīvības vai nāves dvaka – no kura gala sāk ostīties. Un tomēr, lai klūp tālāk savus krusta ceļus, man pašam savs zvārojams. Ziema šogad ieradās agri. Jau novembra beigās sasniga, un nekūst neparko. Vēl ne reizi nekusis sniegs ir kā nevainīga jaunava, kura ik brīdi gatava kļūt mitra un atvērties, ugunīga zvēra mugurā tapdama vainīga visas pasaules grēkos, mirkdama visu svēto asinīs un atbildīga par maniem drudžainajiem klejojumiem miega attālākajās galaktikās. Hm… no kurienes šādas domas? Laikam no zelta klātā kupola ievējojušas emaljētajā tramvaja vannā. Pasažieri ir gari, īsi un līdzsvaroti, bet līdz debesīm un pazemei īsti neaizsniedzas ne vieni, ne otri, ne trešie… Runā par ikdienišķām norisēm – darbu, attiecībām, sportu, spirtu, pauž nevienā pieturā neizkāpjošu neapmierinātību ar visu un neko. Man gan jāraušas laukā, jānodefilē pa izcirsto ezera mēli, jāpasēž uz salauzta, apledojuša soliņa un mazliet dzīvot griboši miklu dibenu jāatgriežas kā laika atspolei jeb kā nostieptai atsperei jāsaraujas līdz sākumstāvoklim vai kā ziņkārīgam polārgliemezim jāievelk atpakaļ apsarmojušie ragi – otrais šoreiz tas piemērotākais. Ņemot (maksas) ēstuvē zirņus ar speķi, vistas gaļas kotleti un medus kūku, ievēroju uzturvielās lūkojamies kādreiz uzrunātu dzejnieci. Pēc dabas būdams atvērts ikvienam, tomēr neeju klāt un nesveicinos, jo savulaik mūsu šķiršanās mīklu nebija nekādas vēlmes atminēt, arī tagad pilnīgs iztrūkums, tāpēc tik vien kā garāmejot piefiksēju dzīves sodrējus sejas paplātē, tukšumu acu šķīvīšos un nezin kāpēc arī cepuri, acīmredzot pašas adītu, uz oranži netīras pusi, bet kas tad ir tīrība – tikai firmīga ilūzija, nobalsināts kaps. Pēdējais liek raudzīt, vai tuvumā atkal nerēgojas kāda baznīca. Debesis tukšas, pats vien būšu tā dievnama jumts un tie neizmērojami plašie pagrabi.

 

/

Iet un apskatīt, kas notiek sen neapraudzītajā pilsētvides daļā. Kaut kādā ziņā noteikti riskanta ideja, bet lai notiek. Par mani vēl senāk, nekā acis skārušas to šauri industriālo sektoru, izveidojušies priekšstati, stereotipi, ka esi nevaldāms un bīstams, arī uzmācīgs, protams, tāpēc kādreiz satikti vai tikai pavirši redzēti cilvēki no manis mēdz izvairīties. Jāteic – tas vienmēr priecē, un es atrodu kādu pilnīgi nezināmu, ar kuru patērgāt kā parasti par neko. Šoreiz te kā rasols tiek gatavots (griezts) monokoncerts. Raudulīgā vokāla īpašniece ir jauna meitene, kura, sekojot visiem attīstības posmu kanoniem, nav apmierināta ar pāris nodzīvotajiem gadu desmitiem, uz katra soļa netaisnības samanīdama un teju ar katru otro nevīžīgu saimnieku atstātā suņa izkārnījumā savu nospiedumu iemīdama. Es saprotu, pats tāds biju un joprojām esmu, vien gadi pārklājuši blīvus vienaldzības slāņus. Izeju laukā no improvizētās koncertzālītes, jo gauduļošana ātri gandrīz līdz nāvei nogarlaiko, nē, pat nāve noteikti nav tik iemidzinoša. Publika gan puspievērtiem plakstiem turpina baudīt akustiskās ģitāras vārgi stutēto skanējumu. Kādu filosofu, kurš iepriekš snobiski pavirzījās vienu beņķi no manis tālāk, ieskaitot. Staļļa priekštelpā piesēžu pie cita pulciņa, bet lielais bārdainais gans pieklājīgi norāda – šiem esot slēgts pasākums. Interesanti, kādā veidā tā kunga un trīs dāmu slēgtais vakars noslēgsies? Nevilšus pie prāta pieklauvē nepiedienīgi scenāriji. Nē nu, iespējams, viņi tikai prātuļos par kultūras grandiozo nozīmi indivīda psihes būvē un audiovizuālajā konstrukcijā vai ko tādu… dzers skāņu vīnu un ieelpos smacējošus dūmus cita mūzikas scēnai daudz sološa strinkšķinātāja pavadījumā. Tukšās kņadas plančkā būtu pavisam neizturami, ja neuzpeldētu pa kādam ārzemniekam. Ar svešas valodas kopējiem virzāmas gana vieglas un vienkāršas sarunas, jo Kosmosu izplest kavē, pirmkārt, salīdzinoši nelielais vārdu krājums un, otrkārt, viņu vēl līdz apnikumam neapzelētā ”jaunā zeme”. Vispār ļoti reti sastapti patiesi līdzi raujoši runātāji, domu tīklos veikli pinoši maluzvejnieki, dzidras emocijas izverdoši atvari. Sakot – ļoti reti – es laikam gribēju izklausīties pieklājīgs. Īstenība kā parasti ir robustāka: nekad! Un arī es pats tāds nebūt neesmu, tamdēļ, epilogā pasūtījis kafiju, patīkami pārsteidzu krodzinieku, un dodos uz mājām, ne mazākās vilšanās ēnas nepavadīts. Taisni otrādi, viņi un viņas man iedeva.

 

/

Pastāvēt pie loga ierāmētās fotogrāfijas un tad iziet laukā, lai atkal pārliecinātos, ka nekas nav tāds kā sacietējušajās bilžu virskārtās. Ziemā tas sarkanais barons nekur tālu neaizlido, jo atkusnis arī gaisā iemaisa grūti caurspārnojamu žļurgu, dekorēdams to ar mākoņu viengabalainās miesas izvirzījumiem. Erotiskiem, bet kā paskatās – iespējams, tās tikai rēni saviļņotas pelēcības trajektorijas no uz ikdienišķajām dievu un cilvēku izdarībām. Kādu samīļot, nogalināt, samīļot un vēlreiz ar skatienu nosist. Kāpēc tā notiek, un kāpēc vispār kaut kas būtisks un nebūtisks norisinās? Kādreiz es saplūcu zāli, pasviedu Kosmosa melnajā versmē, un, ieelpojis kvēpus, cerēju, ka izklepošu daudzkrāsaini zaigojošu atbildi. Kā zarus krāsnij salasīju cilvēces centienu sakaltētās rokas un, pie lūpu krāsns pasildot, burtoju plaukstu iekšpusēs aizvērto nākotni. Ekstremitātes salasīt bija ievērojami vienkāršāk nekā līnijās savirknētos burtus, tomēr kaut kādas nejēdzības savilkās kopā, tāpēc secināju – esmu par jaunu, lai saprastu, bet, kad novecošu, gan jau vairs nesaslaucīšu pietiekami daudz prāta palieku, lai pievārētu patiesībā pilnīgi liekos jautājumus; tak pati eksistence jau ir atbilde. Labāk atšifrēšu, kas ir tas ”Sarkanais barons”: vācu lidotājs Manfrēds fon Rihthofens, kurš Pirmā pasaules kara laikā esot notriecis 80 lidmašīnas. Bet man tas ir asinssarkans trejplāksnis, kas noteiktos dvēseles stāvokļos kā Klīstošais holandietis pēkšņi parādās debesu velvē, tās kūtri nosvītrodams, jo formula joprojām aplama. Vajadzētu atrisināt arī pastāvēšanu pie loga, nokāpšanu pa trepēm, ārdurvju atvēršanu un visu sekojošo un pakaļ velkošos, manu spriedelēšanu, saprotams, ieskaitot. Atlikšu vēlākam, tagad drusku jādzīvo. Klikšķinot taustiņus, allaž bīstos uzspiest paroli, kas detonēs katrā klaviatūrā iestrādāto spridzekli, tāpēc, piesēdies rakstīt, uzreiz pieņemu, ka esmu miris, un mirušo taču nevar nogalināt.

 

/

Padalīšos ar savu nakts kinoteātra seansu. Visur figurēja mana mirusī mamma. Sapņa lode sadalījās trijos spektros jeb prātam gremojamās augļa daivās. Vispirms valstī ieradās Putins. Pāri pilsētnieku galvām laidās dažādu lidaparātu eskadra. Priekšā virzījās arhaiski divplākšņi, beigās – oranži un dzelteni gaisa tanki, kuru tehniskie parametri ļāva pacelties arī kosmosā, un pēc tam kā degošiem meteorītiem ienirt okeānā, turpinot kustību zem ūdens līdzās gigantiskai metāla rajai. Pēkšņi atrados oficiālās pieņemšanas telpā pie liela, melna galda. Putins grābstījās gar kaut kādiem papīriem, un es uzkliedzu, lai novāc rokas, jo tie ir mani dokumenti – visi, ieskaitot diktatoru un mammu, sāka smieties. Mani tas īpaši nesatricināja, tāpat arī nākamie kadri ar naksnīgu došanos uz nezināmu, tomēr acīmredzot ļoti būtisku vietu. Mamma, tumsas ēterā klāt būdama, norādīja, ka jāturas labajā pusē, bet galu galā ceļi tā sazarojās, un gaismas trūkums tik ļoti traucēja samanīt patiesos virzienus, ka nācās griezties atpakaļ. Pie kārtējās estakādes kaut kādi specvienības locekļi kamuflāžas tērpos man jautāja, vai grāmatvedis jau nošauts. Neatradis atbildi, turpināju iet un pēc tam skriet joprojām ceļa labajā pusē zem vārām laternu gaismām. Pēdējā daiva sevī neiekļāva konkrētus notikumus, tikai nevizualizētas mierpilnas sajūtas, kas ieplūda manī no visiem (mirušos neapejot) tuvajiem cilvēkiem. Nepiešķiru šim vīzijām nekādu nozīmi. Vienkārši tās bija ļoti spilgtas ar gandrīz nenoturamu telpas amplitūdu. Un katrs sapnis jau arī atmiņā neuzkavējas. Visbiežāk tie tūlīt pēc pamošanās izgaist kā pāris lietuslāses uz cauru dienu kveldēta asfalta.