— Šūnu līmenī

Tetjana Denforda ir ASV dzimusi ukraiņu autore, tulkotāja un aktīviste. Viņa sarakstījusi divus vēsturiskus romānus, kuru darbība risinās pirms un pēc Otrā pasaules kara, un trīs kabatas formāta dzejas un prozas sarunu grāmatas par sērām, mātišķību un mīlestību. Viņa ir tulkotāja PBS pētnieciskās žurnālistikas kanālā Frontline un aktīva tiesību, taisnīguma un dezinformācijas apkarošanas aktīviste sociālajos tīklos, raidierakstā Ukrainian Spaces un YouTube kanālā par literatūru un izdevējdarbību.

Elīna Ruka

 

Kā tevi ieinteresēja literatūra, un kāds bija tavs ceļš pie tās?

Es sāku rakstīt dzeju, kad man bija kādi 10 gadi. Es piedalījos arī vietējā mēroga īsstāstu konkursos, sūtīju dzejoļus avīzēm, un vecāki mani sirsnīgi atbalstīja. Man bija arī labi skolotāji un mentori, kas iedrošināja to turpināt profesionāli. Brīnišķīgi, ka man bija tādi skolotāji, citādi bērns var pieaugt, domājot, ka rakstniecība nav īsts darbs. Universitātes laikā es sāku piestrādāt kā ārštata autore un pēc absolvēšanas pārcēlos uz Ņujorku, kur gadus desmit rakstīju Elle un Vogue žurnāliem. Tad es pārcēlos uz Londonu. Tolaik visi, mani ieskaitot, blogoja, es arī tulkoju. Viss notika pakāpeniski. 2014. gadā, Eiromaidana laikā, es sāku tulkot Frontline.

 

2020. gadā izdevi savu pirmo romānu Motherland (Dzimtene, pārdēvēts par Ukrainas bērns (The Child of Ukraine) – red. piez.), kas balstīts ģimenes noslēpumā. Kad tu to uzzināji un kā saprati, ka tam jāpārtop par romānu?

Jā, apmēram tajā laikā, kad vairāk iesaistījos tulkošanas darbos, atklājās šis ģimenes noslēpums – mana mamma uzzināja vecmammas ilgi glabāto noslēpumu, un tā bija satriecoša ziņa, tas bija dramatiski. Vecmamma šo noslēpumu, manuprāt, būtu paņēmusi līdzi kapā. Viņas paaudzes sievietēm, šķiet, nebija ļauts būt atklātām. Viņa bija lepna ukraiņu sieviete, kurai nepatika dalīties savās problēmās, par tām nerunāja. Savukārt manai mammai tā bija svētība – saņemt zvanu no otras pasaules malas, no cilvēka, kurš saka: “Esmu tavs brālis!” Viņas pasaule burtiski pārvērtās. Vecmamma ilgu laiku to noliedza, līdz beigās tomēr atzinās, un vecās rētas tika uzplēstas. Es atceros, ka nodomāju – esmu vienīgais imigrantu bērns, vienīgais cilvēks, kurš šo stāstu var uzrakstīt. Nevis atmiņu stāstu vai biogrāfiju, bet vēsturisku romānu. Kad vecmammai stāstīju, ka rakstu grāmatu par viņas dzīvi, viņa nobrīnījās, jo viņas dzīve neesot tik interesanta. Sākot izpētes darbu, sapratu, ka ir tik daudz imigrantu ar līdzīgiem stāstiem, tik daudz ukraiņu, kas piedzīvoja ko līdzīgu manai vecmammai. Es gribēju uzrakstīt grāmatu, kas ļautu cilvēkiem izpētīt savas ģimenes stāstu, par cilvēkiem, kas tika pakļauti necilvēciskiem apstākļiem un kuriem bija jāpieņem lēmumi, kādus viņi nekad nepieņemtu, ja nebūtu okupācijas un kara. Gribēju, lai šīs romāns ir universāli saprotams. Kad sāku rakstīt romānu, mani bērni vēl bija ļoti mazi un vīrs daudz ceļoja darba dēļ, tādēļ pagāja daudzi gadi, līdz šī grāmata ieraudzīja dienasgaismu. Tolaik satiku daudz aģentu, kas bija laipni, teica, ka man ir talants, bet vēsturisks romāns par Ukrainu nav kas tāds, ko varēs pārdot. Viņi mani iedrošināja, taču aģentiem tas ir bizness, tādēļ es šo grāmatu izdevu pati. Kad sākās karš, mani atrada izdevējs, sakot, ka viņam ļoti patīk mana grāmata, un es parakstīju līgumu par divām grāmatām. Man ir bijuši grūti brīži, taču es turpināju rakstīt; rakstniecības noslēpums slēpjas gan ticībā sev, gan ticībā savam darbam un tam, ka kādreiz kāds šo darbu ieraudzīs.

 

Viena no šausminošākajām sajūtām, lasot šo grāmatu, bija līdzība ar šodienu – iznīcinātas pilsētas un dzīves, atšķirtas ģimenes. “Krievu karavīriem bija vienalga. Viņi paņēma, ko vēlējās, un neatstāja neko aiz sevis.” Radās sajūta, ka tikpat labi tu to raksti par šībrīža notikumiem.

Patiešām. Varbūt tas nebija ierasti, ka izdevējs mani uzrunāja apmēram mēnesi pēc kara sākuma. Daudzi, iespējams, nodomāja, ka ir ciniski meklēt biznesa iespējas, kad norit karš un mana ģimene varētu būt skarta, taču pasaule tā darbojas. Un ir labi, ka izdevējs pasaka – šis darbs ir svarīgs un diemžēl tik līdzīgs tam, kas notiek šobrīd. Esmu pateicīga, ka viņi ar mani sazinājās, ka viņi gribēja paplašināt Ukrainas stāstu, kas savukārt varētu pamudināt citus izdevējus izdot ukraiņu autorus – gan no diasporas, gan Ukrainas. Manuprāt, ir svarīgi cilvēkiem beidzot pieslieties un saprast, ka šī krievu rokasgrāmata tiek izspēlēta jau gadu desmitiem un to ir piedzīvojušas vairākas paaudzes. Ukraiņiem tas diemžēl nav nekas jauns, bet nu arī pasaule tam pievērš uzmanību.

 

Un šogad iznāks tava jaunā grāmata Soldier’s Child (Kareivja dēls). Pastāsti, par ko tā būs?

Jā, jūlijā. Esmu ļoti priecīga. Tas arī ir vēsturisks romāns, bet citāds nekā iepriekšējais, kas bija kā mājīgs stāsts, kurā lasītājs iejūtas ciešās attiecībās ar varoņiem. Šī grāmata ir episka, tajā paralēli risinās divi stāsti. Viens par vīrieti, kurš pazaudē māti, un otrs par sievieti, kurai pēc astoņiem gulagā pavadītiem gadiem izdodas aizbēgt. Tas ir stāsts par izdzīvošu, mīlestību un piedošanu.

 

Vai esi kādreiz domājusi par savu darbu tulkošanu ukraiņu valodā?

Es to ļoti vēlētos. Pašlaik mans izdevējs strādā pie pirmā romāna iznākšanas filmas vai seriāla veidolā, bet mēs apspriežam arī tulkojumus ukraiņu un citās valodās.

 

Kā tu atceries pagājušā gada 24. februāri?

Es atceros baumas un notikumu attīstību, kas lika neizslēgt ziņas, lai gan mēs mājās ziņas neskatāmies, jo ASV ir daudz dezinformācijas. Tā vietā es lasu par notiekošo un runājos ar uzticamiem kontaktiem Twitter, bet tajā dienā ziņu kanāls bija ieslēgts. Kad karš sākās, bija jau 11 vakarā. Es biju mēma un vienkārši blenzu ekrānā, domājot, kā tas iespējams 2022. gadā? Kāpēc tas atkārtojas pēc tā, ko jau piedzīvojām 2014. gadā? Bet tad man bija vajadzība parunāt gan ar vecākiem, gan citiem radiem Ukrainā. Visu laiku domāju, kā lai palīdzu. Esmu diezgan aktīva sociālajos medijos, sazinājos ar ukraiņiem, kurus gadu gaitā biju iepazinusi. Pārliecinājos, ka visur profilā skaidri redzams, ka esmu ukrainiete un ka varu palīdzēt, ja tāda vajadzība ir. Pirmo kara nedēļu es biju autopilotā, nejūtīga. Bet, kad ar ģimeni izgājām garākā pastaigā, atceros, kā meža vidū izplūdu asarās. Tad sākās jauna fāze, kad biju gan nikna, gan raudulīga, man rādījās murgi. Tad ar mani atkal sazinājās Frontline un vēlējās, lai tulkoju materiālus no Ukrainas. Es, protams, piekritu, viņiem ir brīnišķīga komanda, man patīk ar viņiem strādāt. Tas ir veids, kā varu palīdzēt. Esot diasporā, neviļus piezogas vainas sajūta, ka esi prom. Un pagājušā gada beigās man bija nervu sabrukums no visa, ko biju redzējusi. Es tulkoju nerediģētus filmētus materiālus, intervijas ar cilvēkiem, kuri stāsta par piedzīvotām spīdzināšanām. Es nekad neaizmirsīšu pirmo video no Bučas, kur sasietus vīriešus okupanti ar ieročiem vadīja pāri ielai. Komanda izmeklēja kara noziegumus. Divi no šiem vīriešiem izdzīvoja, un es tulkoju intervijas. Viens vīrietis stāstīja, kā šie krievu monstri viņus spīdzināja. Pagājušais gads ir nedaudz miglains, taču, lai cik savādi tas būtu, es to nekad neaizmirsīšu. Es nekad neaizmirsīšu dažus brīžus, kurus caur šiem video piedzīvoju. Manu traumu, protams, nevar salīdzināt ar cilvēkiem, kuri ikdienā slēpjas patvertnēs un pār kuru galvām lido raķetes. Tāda netieši piedzīvota trauma, kādu izjuta daudzi tulkotāji. Tas bija pavērsiena punkts manā dzīvē, tas izmainīja mani un manu dzīvi.

 

Vai bija viegli izlemt, kādā veidā sniegt atbalstu Ukrainai?

Pavisam skaidri. Es izskatīju visus veidus, par kādiem zināju. Atradu galvenās labdarības iespējas. Es biju Telegram, lai būtu lietas kursā, pārliecinājos, ka esmu saiknē ar pareizajiem cilvēkiem, lai iegūtu pēc iespējas precīzāku informāciju. Es arīdzan piestrādāju pie tā, lai ukraiņu žurnālistu un aktīvistu balsis tiktu saklausītas. Tas bija viegli, es esmu ļoti mērķtiecīgs cilvēks. Ja kāds man saka, ka ir darāms darbs, es to izdarīšu, diemžēl uz ģimenes un mentālās veselības rēķina. Es atstāšu citas lietas neizdarītas, lai pārliecinātos, ka izdaru to, kas nepieciešams, tā ir mana tautība, tas ir mans mantojums. Esmu ukrainiete, nekas cits mani neieliks tādos apgriezienos. Bet es nerēķinājos, ka pati cietīšu no tā. Man bija vienalga, ka neguļu, ka murgoju, ka kādu laiku dzīvoju pavisam neveselīgi.

 

Kāda ir ukraiņu disapora Ņujorkā? Vai pēc 24. februāra tā kaut kādā veidā mainījās?

Ņujorkā ir lielākais ukraiņu centrs ASV. Tā ir un, es atceros kopš bērnības, vienmēr ir bijusi tikšanās vieta. Bet, esot tik modernā un mainīgā pasaulē, ir viegli pazaudēt saikni ar tādu centru. Esmu laimīga, jo man šī vide vienmēr bijusi apkārt. Vecākā paaudze gan nedaudz atkāpās, sakot – ko gan mēs varam darīt –, bet manas paaudzes un jaunāki cilvēki burtiski atmodās. Amerikāņi nekad nav zinājuši, kur ir Ukraina, viņi vienmēr ir uzskatījuši, ka tā praktiski ir Krievija un mūsu valoda ir krievu. Tā bija sarežģīta situācija, vienubrīd tev kā divdesmitgadniekam apnīk skaidrot, ka esi ukrainis, bija grūti tam saskatīt jēgu. Taču kopš Eiromaidana un noteikti arī tagad cilvēki interesējas, mums vairs nav vienkārši jāmāca. Jaunie cilvēki ir saliedējušies – niknums, lepnums un trauma mūs ir saveduši kopā. Tas ir skaisti un vienlaikus bēdīgi. Ir saldsērīgi un skaisti vērot, ka tagad viens uz otru paļaujamies, mēs varam sarunāties par karu. Ukraiņi ignorē sarauktās pieres un “cik tas ir bēdīgi” uzrunas. Viņi pasaka: “Tiec ar sevi galā!” Mēs sakām, ka dusmas ir veselīgas, tajās ir kaislība, mēs varam satuvināties, neesot vāji un pārlieku saudzīgi. Ir notikusi evolūcija un revolūcija.

 

Vai ir vēl kas, ko varētu novērtēt kā pozitīvas sekas šīm kara šausmām?

Esmu viena no raidieraksta Ukrainian spaces veidotājām, Maksims Eristavi un Valērija Voščevska to iesāka ar vēsturiskās ukraiņu kolonizācijas ideju. Mēģinājumi mācīt cilvēkiem par Ukrainas vēsturi, mākslu, kultūru un aktīvismu tik daudzreiz ir likuši vilties, jo Ukraina vēl joprojām tiek skatīta caur rusifikācijas prizmu, caur Padomju Savienības republikas paliekām. Ukraina ir neatkarīga, suverēna valsts, un bija vajadzīgs karš, lai par to runātu un izglītotu cilvēkus. Raidierakstam rit trešā sezona, un šīs sezonas tēma ir izglītot, kā cilvēki var atlaist Krievijas koloniālisma varu. Mēs ar lepnumu sakām, ka esam ukraiņi, ka runājam ukrainiski. Esmu pieradusi domāt dažādos veidos, bet tagad esmu laimīga, ka varu ieguldīt savu uzmanību un aizraušanos manā mantojumā, manā ukrainībā. Un tā ir bijusi viena no pozitīvākajām lietām, ja var teikt, ka no kara var iegūt kaut ko pozitīvu. Cilvēki ļoti aktīvi pauž to, ka ir ukraiņi. Tagad, kad koloniāls spēks mēģina iebiedēt citu valsti, cilvēkiem pietiek spēka paust, ka vienreiz ir gana. Redziet, kādi protesti tikko notika Tbilisi, paskatieties, kā citas kolonizētās valstis iedvesmojas, skaidri un gaiši pasaka, ka nekas no tā nav normāli. Nevar turpināt terorizēt valstis un likt būt padevīgām paaudzēm ilgi. Cilvēki zaudē dzīvības. Un kāpēc? Jo tiek sekmēta vara. Esmu laimīga būt saistīta ar tik dauziem skaļiem aktīvistiem un žurnālistiem, kas agrāk tikuši apklusināti Twitter un citos sociālajos tīklos. Cilvēkiem nav ērti, un tas ir brīnišķīgi. Ja kāds patiešām vēlas klausīties un mācīties, šāda veida izglītība liks justies neērti, bet no tādas vietas ir ceļš uz izaugsmi, iespējām. Un vēl man ir sajūta, ka esam ieguvuši jaunus brāļus un māsas, – mūsu solidārie draugi ir Latvija, Lietuva, Igaunija, Polija, mēs jums esam bezgala pateicīgi.

 

Ir arvien vairāk gadījumu, kad cilvēki pasaka skaidru nē krievu kultūrai. Piemēram, latviešu vijolniece Marta Spārniņa aizgāja no orķestra, jo atteicās spēlēt krievu mūziku. Vai ASV ir redzami līdzīgi gadījumi? Kā tu attiecies pret krievu kultūru?

Jā, muzejos tiek nomainīti darbu nosaukumi, piemēram, Degā glezna – no Krievu dejotāja uz Dejotāja ukraiņu tērpā. Lai pateiktu – lūdzu, neļausim krievu balerīnām vai krievu operdziedātājiem iet uz skatuves –, vajag veselu pulku laužu un ilgu laiku, lai par to iestātos. Cilvēka dabā ir iet vieglāko ceļu, jo tas ir mazāk graujošs, tas atstāj mazāku nospiedumu dzīvē. Tie, kas izvēlas cīnīties un, piemēram, aiziet no darba, jo iestājas pret krievu kultūras popularizēšanu, ir patiesie varoņi. Tas ir aizvainojoši, ka daži izvēlas turpināt popularizēt krievu kultūru, jo tas viņiem nes naudu. Ikkatrs var radīt pārmaiņas, ikviens var ieņemt pozīciju, cilvēkiem ir jāiemācās, ka nostāties vēstures pareizajā pusē ne vienmēr ir komfortabls solis. Taču vēsture parāda, ka vēstures grāmatās minētie aktīvisti ir tie, kas iestājās un pateica nē, kas riskēja ar karjeru un bankas konta bilanci. Mums šie cilvēki ir jāgodina tāpat kā tie, kas cīnās frontes līnijās, aizstāvot valsti. Tā ir kompilācija, kurā mums vajag visus – gan cilvēkus, kas iestājas, gan sabiedrotos, – tas ir par Ukrainas biznesa atbalstīšanu, par ukraiņu valodas un kultūras izplatīšanu, par Ukrainas vēstures lasīšanu un Ukrainas autoru atbalstīšanu. Visas šīs detaļas veidos skaistu nākotnes gobelēnu. Bet varbūt es esmu ideāliste.

 

Vai Krievija caur propagandu un citiem līdzekļiem vēl joprojām cīnās pret Ukrainas kultūru?

Noteikti, es to redzu visu laiku. Tas ir neticami, cik ļoti cilvēki radikalizējās, kopš parādījās sociālie tīkli. Krievu propaganda cauri gadiem vienmēr ir bijusi nepatīkama un līdz ar internetu informācija pie mums nonāk zibenīgi, bet sociālie tīkli to pārnesa jaunā pakāpē, kad pat racionāli, saprātīgi, intelektuāli cilvēki var tikt radikalizēti trīs sekunžu laikā. Ja viņi izlasa, ka kāds, kam viņi simpatizē, kaut ko atbalsta, viņi ātri uz to aizķersies un atradīs, kāds naratīvs atbilst viņu sazvērestībai. Tieši ar tādām lietām cīnīties var būt nogurdinoši. Mani diemžēl (vai par laimi, nemaz nezinu) ievilka savādā atgadījumā, jo man ir raksturīgi ātri reaģēt un uztvert lietas personīgi. Es iesaistījos strīdā Twitter, kur kāds vīrietis Ukrainas sievietēm novēlēja nomirt un viņu ķermeņus izmētāt pa zemi. Es ar viņu strīdējos, un kādu laiku mani vajāja troļļi, viņi visu laiku ziņoja par visu, ko es teicu, un mani no Twitter izslēdza. Tagad man jāsāk viss no sākuma. Es izveidoju jaunu kontu, palēnām man sanāk atjaunot sekotājus, bet es pazaudēju tūkstošus. Un kāpēc? Jo cenšos cīnīties ar dezinformāciju. Un kāpēc es to daru? Es taču varētu palikt pie sava darba un reklamēt savas grāmatas, bet es tāda neesmu. Es nevaru sēdēt un izlikties, ka viss ir kārtībā. Ir tādi, kas iebiedē cilvēkus, kuri dzīvo kara apstākļos, kuru ģimenes tiek izšķirtas, cilvēki zaudē dzīvības. Tas mani uztrauc šūnu līmenī. Cilvēki varbūt domā, ka sociālie tīkli nav realitāte, bet tā nav, katru dienu jauni cilvēki tiek radikalizēti. Maska kungs domāja, ka viņš šo platformu padarīs par uzmanības epicentru, bet diemžēl patiesībā pat algoritmos mēs redzam, ka viss, kas saistīts ar karu Ukrainā, un konspirācijas teorijas tiek sajaukts kopā, mūs noklusina vai izseko. Tas kaujai pievieno vēl vienu slāni, kas ir negodīgi. Un ukraiņus tas padara ne tikai neapmierinātus, viņi arī sadusmojas cits uz citu, jo neviens nezina, kurš ko saka un no kurienes tas nāk. Ir krāpnieki, propaganda, kas rediģē un pārmaina fotogrāfijas un video, mūs sauc par nacistiem. Protams, ar mūsdienu tehnoloģijām var noteikt viltojumus, bet tas ir lieks laika un enerģijas patēriņš, kad mēs varētu pievērsties darāmajam.

 

Tev ir trīs kabatas formāta grāmatas Sarunas ar…. Tu teici, ka Sarunās ar sērām (Conversations with Grief) šajā sēru periodā bija grūti rakstīt. Kā ir tagad? Kādas emocijas tu piedzīvo un vai vari rakstīt?

Tas ir brīnišķīgs jautājums, neviens man to nav prasījis. Es ļoti lepojos ar šīm mazajām grāmatiņām, man patīk par tām stāstīt. Sarakstīt grāmatu par sērām bija grūti, jo es pārdzīvoju vecmammas nāvi. Tas bija pagrieziena punkts manā dzīvē, citāds, bet svarīgs, jo viņa man bija ļoti nozīmīgs cilvēks, manu pieaugušā cilvēka gadu dzīves centrs. Viņas nāvi man bija grūti pieņemt, bet tajā pašā laikā tā bija arī katarse. Atskatoties uz šo grāmatu, es atceros sajūtas – kā uzaicināt sēras palikt un saprast, ka tās ir daļa no ikkatra cilvēka mūža. Uzaicinot sēras palikt, atļaujot tām būt daļai no tavas dzīves, tu no tām sāc mācīties, un tas savādā veidā ir skaisti. Man prieks, ka toreiz šo grāmatu sarakstīju, jo šodien, rakstot par to, kas notiek Ukrainā, es to varu izdarīt jau no zinošākas pozīcijas. Man pat prieks, ka es sēras par vecmammas nāvi piedzīvoju agrāk, jo šī pieredze man ļāva pārdzīvot to, kam gāju cauri pagājušajā gadā. Es ļāvu sērām būt manī, nestumjot tās prom. Es arī izmantoju šīs sēras, lai izprastu, ar ko saskaras cilvēki no Frontline intervijām. Līdzjušana man arī nodarīja pāri, jo gada beigās es jutos nedaudz sajukusi prātā, bet, ja pret to būtu attiekusies tikai kā darbu, es nezinu, vai nebūtu iegrūdusi sevi citā postā. Izvēle būt kontaktā ar savām emocijām vienmēr ir pareizā. Patiesībā, rakstot par sērām, tās pārstāja būt bailīgas. Protams, tās var būt postošas, ir grūti zaudēt mīļotu cilvēku, bet, redzot, kā cilvēki zaudē mīļos kara laikā, tās man šķiet daudz graujošākas sēras. Bet es šīs sajūtas sev atļāvu just, un tas man palīdz rakstīt. Es varu tulkot reālistiskāk. Es varu rakstīt grāmatu par kādu, kas izbēg no gulaga un piedzīvo nāvi acu priekšā. Es varu rakstīt no dziļākas perspektīvas, ne tikai virspusēji, un man ir cerība, ka cilvēki to sajutīs un spēs līdzpārdzīvot. Tāpēc es rakstu. Es nerakstu slavas vai naudas dēļ. Ja kāds tā dara, tad viņš ir nepareizajā biznesā. Es nerakstu industrijai, es rakstu sev.

 

Un divas citas grāmatiņas ir par mātišķību un mīlestību. Vari pastāstīt, kā radās šī ideja par sarunu grāmatiņām un kādas ir šīs?

Mana vecmamma nomira mēnesi pēc tam, kad biju izdevusi savu pirmo romānu. Es jutos pazaudējusies. Parasti, ja tā ir, es rakstu. Tā es sāku pierakstīt savas sajūtas, un vienā brīdī radās ideja par šīm grāmatām. Sēras man šķita universāla sajūta, un, domājot par citām tādām, es izvēlējos mātišķību un mīlestību. Es gribēju pabeigt ar mīlestību, jo tā ir cerību pilna. Ikkatrs savas dzīves laikā piedzīvo mīlestību, lai kāda būtu tās aprise un forma. No skumjām es nonācu pie mātišķības, kas ir nogurdinoša, bet arī brīnišķīga, un no tās pie mīlestības, kas ir spēcinoša. Es biju aizņemta ar rakstīšanu, un tas palīdzēja izturēt to gadu. Man vajadzīga radoša nodarbe, lai es nekļūtu tukša. Es mēģināju arī dārzkopību, bet zaļie pirkstiņi no vecmammas man diemžēl nav iedzimuši. Tā nu rakstīšana ir mana terapija. Tādā veidā es arī sasaistos ar citiem cilvēkiem. Rakstniecībā ir viss, ko mīlu.

 

Vai tu pie kaut kā strādā tagad?

Es vēl joprojām rediģēju jaunāko manuskriptu un mēģinu tam atrast nosaukumu, tas man šobrīd ir grūtākais uzdevums. Man ļoti patika rakstīt šo grāmatu, man patika pasaule, kurā es caur to atrados, man ir nedaudz žēl to laist prom. Tomēr es jau domāju par nākamo grāmatu, tajā būs spēcīgi sieviešu tēli. Ir vēl viena lieta, pie kā šobrīd strādāju. Man ar draudzeni ir YouTube kanāls The Craft and Business of Books (Grāmatu amats un bizness), tajā ir interviju sērija, kas izkliedē mītus par izdevējdarbību un literārajiem aģentiem, redaktoriem un izdevējiem. Mēs atklājam, kas slēpjas aiz industrijas durvīm, lai cilvēki nebaidās rakstīt grāmatas un varbūt iesniegt tās aģentiem. Šobrīd mēs uzsākam jaunu ciklu, kurā dosim padomus, kā uzsākt rakstīt, jo tas var būt nedaudz biedējoši, un uzrakstīt grāmatu ir milzīgs process.